Guntars Paste: "Pietrūka emociju un svaiguma, bet turnīrs vērtējams pozitīvi"

Pēc spēles pirmajām minūtēm varēja just, ka atpūtai bijušas mazāk nekā 20 stundas, varēja redzēt, ka izlasei nepietika svaiguma, bija sakrājies nogurums. Sākumā dabūjām divus skaitliskos vairākumus, kuros nekas lāgā nesanāca, turklāt tūdaļ Šveice ātri iemeta divas bezatbildes ripas. Tobrīd bija ļoti grūti savākties, varēja redzēt, ka Teds Nolans vairāk uzticas un biežāk laukumā laiž ceturto - Andra Džeriņa - maiņu, tāpat pārāk sāpošs bija Artūra Kuldas savainojums, jo viņš otrajā pusē tikpat kā nespēlēja. Patika Zemgus Girgensons, kurš mēģināja reabilitēties par diskvalifikāciju, jo pret Baltkrieviju viņš ļoti pietrūka.

Otros un trešos vārtus ielaidām, uzbrukumam pieslēdzoties šveiciešu aizsargiem. Piespēles nāca no aizvārtes uz laukuma vidu, tādēļ vaina jāuzņemas centra uzbrucējiem, kuri atstāja brīvus pleķus. Ja malējie uzbrucēji pazaudē sedzamo, tad ir jāmeklē brīvais, jo tomēr spēlējam piecatā pret pieciem, tukša vieta nekad nepaliek. Kļūdas radās uz noguruma un koncentrēšanās trūkuma fona, bet tāda ir turnīra formula.

Kopumā jāsaka, ka mačs pret Šveici bija bez emocijām, tukšs saraustīts. Taču malači, ka beigās metās glābt, ko vien varēja. Smieklīgi sanāk - apspēlējām Somiju un Amerikas Savienotās Valstis, bet ceturtdaļfinālā netiekam. Tāds ir hokejs. Tagad katra komanda var uzvarēt cita citu. Ja paskatāmies uz ceturtdaļfināliem, šobrīd zināms tikai viens pāris: Kanāda pret Somiju. Nedomāju, ka somi būs dāvana, domāju, ka viņi izsitīs kanādiešus. Piemēram, pret Baltkrieviju somi parādīja skatāmu spēli, vārtsargs bija labs, uzbrukumā Petri Kontiola, visa komanda labi slido, labi spēlē. Savukārt Kanādas izlase nav atstājusi nekādu iespaidu, nav parādījusi neko sevišķu. Sanāk tāda pseido Kanādas izlase.

Arī Francija var pacīnīties pret, piemēram, amerikāņiem, ja pieredzējušais Kristobāls Iē, kurš savulaik veiksmīgi spēlēja Monreālas "Canadiens" rindās, parādīs labu sniegumu. Arī laukuma saimnieku baltkrievu pretiniekiem neies viegli, atkal būs jūtams tiesneša pirksts. Baltkrievija nebūs tas labākais pretinieks.

Atgriežoties pie Latvijas valstsvienības parādītā snieguma pasaules čempionātā, simboliskajā izlasē bez šaubām iekļautu Artūru Kuldu, Kristapu Sotnieku, uzbrukumā Kasparu Daugaviņu, Ronaldu Ķēniņu un Zemgu Girgensonu. Vārtos laikam jau liktu Edgaru Masaļski. Man šķiet, ka šoreiz Nolans neuzminēja, bet tas paliek uz treneru sirdsapziņas, jo viņi atbild par sasniegto.

Aizvadītā sezona ar Nolanu jāvērtē ar lielu plusu, jo izdevās gan olimpiskās spēles, gan pasaules čempionāts. Man bija pārsteigums, ka Minskā spēlēsim tik forši. Sezona izdevusies fantastiska, tāpēc Hokeja federācijas prezidenta vietā censtos noturēt Nolanu. Taču Kirovam Lipmana kungam noteikti ir citi plāni galvenā trenera sakarā.

Spēlētāji ir malači, ka cīnījās līdz beidzamajām sekundēm, taču pietrūka emociju, visi bija iztukšoti. Izskaņā bija centieni glābt spēli, bet nogurums ņēma virsroku. Turnīrs bez šaubām vērtējams pozitīvi, varam redzēt, ka ir izauguši hokejisti, kuri izveidojušies par līderiem ne tikai laukumā, bet arī ģērbtuvēs. Lielais paldies jāsaka treneru korpusam ar Nolanu priekšgalā, visam apkalpojošajam personālam.

Galvenais, ka Latvijas līdzjutējiem ir sagādātas pozitīvas emocijas. Daudzi bija aizbraukuši uz Baltkrieviju un saņēma lielisku lādiņu.