Kādi bija Daugavpils spīdveja svētki

Daugavpilī katras spīdveja sacīkstes ir svētki, taču jau ceturto gadu Latvijas otrajā lielākajā pilsētā bija pamatīga fiesta, jo uz šejieni ieradās labākie sportisti no visas pasaules. Ja iepriekšējos gados varējām baudīt spīdveja „Grand Prix” seriāla dalībnieku startus, šogad mazliet piezemētāks, bet ne mazāk svarīgs pasākums – pasaules junioru čempionāta fināls. Protams, ka šo sacensību lielumu pat ne tuvu nevar pretstatīt „Grand Prix”, kaut vai ārvalstu spīdveja cienītāju intereses ziņā, taču Latvijā tas ir liels notikums. Pirmkārt tādēļ, ka pirmo reizi pavisam reāli uz medaļām pretendē kāds no mūsu valsts pārstāvjiem – Maksims Bogdanovs. Pasaules junioru čempionātu var salīdzināt ar Eiropas sieviešu basketbola čempionātu – oficiāli notikums liels, bet tam padziļināti seko tikai tās valstis, kurām ir spēcīgas komandas vai, mūsu gadījumā, braucēji.

Par sacensībām un to rezultātiem rakstīts ticis pietiekami plašā apjomā, tādēļ šoreiz vairāk par aizkulisēm, plusiem, mīnusiem un vēl dažādiem sīkumiem.

Plusi

Daugavpilī kārtējo reizi viss tika izdarīts, lai spīdveja mači tiktu padarīti par īstiem svētkiem. Šogad varbūt ne ar tik lielu vērienu, kā iepriekšējos gados, bet pastrādāts bija labi. Ja alus, sidra un uzkodu tirdzniecība stadionā jau sen nav nekas jauns, tad plašais piedāvāto suvenīru un atribūtikas daudzums patīkami pārsteidza. Īpaši priecēja, ka ļoti plaši tika piedāvāti krekli ar Maksima Bogdanova simboliku, kurus daudzi arī iegādājās, tādēļ tribīnēs jutās lielāks kopīguma gars. Jāsaka, ka Makss un viņa komanda vispār labi strādā pie sava PR uzturēšanas. Visi mehāniķi vienmēr staigā Bogdanova ietērpos, protams, arī pats Makss. Šoreiz boksos pat „Lokomotīves” galvenais treneris Nikolajs Kokins bija ietērpts „Mad Max” krekliņā. Tribīnēs plīvoja „Mad Max” karogs, skatītāji skandēja dažnedažādākos saukļus pirms katra no Bogdanova brauciena, tā ka šajā jomā viss bija čikiniekā. Bija tik nepieciešamā vienotības sajūta, kuras bieži iztrūkst „Lokomotīves” sacīkstēs, kā arī pašas komandas iekšienē un braukšanā (komandas interesēs nereti brauc vien Laguta vecākais un Romāns Považnijs).

Stadionā varēja iegādāties šalles gan ar Latvijas, gan „Lokomotīves”, gan citu valstu simboliku. Cepurītes, krekliņi, krūzītes, viss, kā tam arī būtu jābūt, bet daudzos pasākumos par to bieži netiek padomāts. Viens no galvenajiem pasākuma atbalstītājiem „Tele2” pat ierīkoja speciālu telti, kur varēja griezties esošie un topošie klienti. Tika dalīti baloni, pa visiem stūriem čumēja un mudžēja programmiņas, kā arī, protams, daudzu partiju pārstāvji, kuri centās pēc iespējas vairāk izreklamēt sevi. Partiju vai atsevišķu politiķu vārdus gan neceriet sagaidīt, no manis viņiem reklāmu nesagaidīt. Bet skaidrs ir viens, ka spīdvejs allaž bijis tā vieta, kur pagozēties politiķiem. Ja Daugavpilī partijas programmā iekļausi atbalstu spīdvejam, ievilkts plusiņš partijas biļetenā ir garantēts.

Neilgi pirms pašām sacīkstēm organizatori sagādāja ļoti, ļoti, ļoti interesantu aviomodeļa paraugdemonstrējumus, kas sajūsmināja daudzus sanākušos līdzjutējus (varbūt programmu gan varēja padarīt mazliet īsāku). Gar treku lidinājās kaut kas līdzīgs dirižablim, bet vienā no sektoriem fanus izklaidēja kāds no līdzjutējiem, kurš pie baloniem piestiprināja alus kausu un palaida debesīs. Plastmasas izstrādājums izlidinājās pāri visam stadionam, tādējādi var droši apgalvot, ka interesantās darbības norisinājās ne tikai uz zemes, bet arī tur augšā, kur putni lidinās. Arī biļešu cenas, ņemot vērā dažnedažādās atlaides, kuras tika piedāvātas, bija par samērīgu cenu.

Skatītāju skaits tribīnēs, protams, iespaidīgs. Pārpildītas tribīnes nebija, bet savi tūkstoši septiņi bija noteikti. No Latvijas, Polijas, Dānijas, Austrālijas, Krievijas un citām valstīm. Cilvēki nāca bruņojušies ar karogiem, šallēm, spīdvejā tik ierastajām taurēm un gāzes taurītēm, bet galvenais, ka ar labu noskaņojumu. Atbalsts milzīgs, īpaši jau noslēdzošajos braucienos, kad visiem kļuva skaidrs, kas ir kas. Lielākais prieks, ka līdzjutēji patiešām saprot spīdveju, lieliski orientējoties notiekošajā. Vienvārdsakot, pasākums grandiozs.

Mīnusi

Tomēr ne viss vienmēr ir tik spoži un bez mīnusiem. Galvenais, kas paliks atmiņā kādiem 90% sanākušo spīdveja cienītāju – skaņa. Skaņa, skaņa un vēlreiz skaņa. Oficiālo personu uzrunas palika nesadzirdētas lielai daļai skatītāju, iepazīstināšana ar dalībniekiem vēl lielākam skaitam, bet Latvijas himna skanēja vienkārši nereāli klusi un nekvalitatīvi. Nemaz nerunājot par to, ka tā tika aprauta, pie tam tas pats notika arī ar Austrālijas himnu apbalvošanas ceremonijas laikā. Lai arī gonkas gaitā situācija manāmi uzlabojās, lielai daļai līdzjutēju informatora teiktais palika lielais nezināmais, bet spīdvejā informators ir ļoti svarīga persona. Vienā no sektoriem maz trūka līdz kautiņam, kura galvenais iemesls bija… Skaņa! Ilgstošās sūdzības par to, lai tā tiktu savesta kārtībā netika uzklausītas, tādēļ parādījās mēģinājumi uz savu sektoru pārvilināt kādu no blakus sektora skandām, kas, protams, izraisīja nepatiku tajā sektorā sēdošajiem. Ilgās vārdu apmaiņas ne bez necenzētu vārdu lietošanas, kā arī agresīvās pārskriešanas no viena sektora uz otru, tomēr beidzās bez asinsizliešanas. Bet nu pareizi kāds no līdzjutējiem izteicās: „Es maksāju naudu, bet baudu negūstu.” Sliktākais ir tas, ka nereti arī Polijas 1. spīdveja līgas sacīkstēs ir līdzīgas problēmas. Par to jāpadomā.

Pie mīnusiem varētu pieskaitīt arī to, ka tā pa īstam sava treka priekšrocību daugavpiliešiem izmantot neizdevās, jo treka segums tika mainīts vairākkārt, un pie tā pa īstam tā arī nepiešāvās neviens no „Lokomotīves” braucējiem. Protams, ka viesiem problēmu bija vēl vairāk, bet iemītās taciņas vairs nebija tās, pa kurām bija pareizi jāizbrauc Daugavpils treka ovāls. Krita daudzi, uz kritiena robežas izbrauca praktiski katrs, kas, protams, mačus skatītājiem padarīja tikai un vienīgi aizraujošākus, taču vienlaicīgi nepamet sajūta, ka mūsējie varēja izdarīt vairāk. Par braucēju paveikto gan nedaudz vēlāk.

Vislielāko vilšanos gan sagaidīja vakara „izklaide” pie televizora ekrāna, sākot no plkst. 21:50. Jā, tieši šajā laikā pa LTV-7 sākās sacīkstes video ieraksts. Paldies Latvijas televīzijai, galvenokārt jau laikam Anatolijam Kreipānam, ka spīdvejs vispār tika translēts, bet nu par šādu translāciju Valsts televīzijai jābūt kaunam. Operatoriem spīdvejs laikam ir tas pats, kas man ceļojums uz Mongoliju. Kaut kas neredzēts, nepazīstams un ļoti tāls. Tik nebaudāmu video attēlu nebiju redzējis jau sen, vai arī nekad. Derētu ieteikt kaut dienu pirms mačiem pārskatīt kādu spīdveja translāciju, lai rastos nojausma, kas tas tāds vispār ir. Braucēju iegūto punktu tabuliņas gaiši baltā krāsā uz balta fona ar, visticamāk, mazāko šriftu, kāds pastāv uz šīs zemes – neredzu neko. Sarindot braucējus pēc iegūtajiem punktiem, nevis starta numuriem, laikam ir par daudz prasīts. Nemaz nerunājot par to, ka iegūtie punkti vairākiem sportistiem bija ačgārni. Smags gadījums, neko vairāk nevaru pateikt. Šādas translācijas cilvēkiem, kuri attāli no spīdveja, interesi par šo sporta veidu neradīs nekādu. Visvairāk kauns par to, ka šādā izskatā Daugavpils etapu vēroja 37 pasaules valstīs… Labi, ka vismaz komentētājs, kā ierasti LTV-7 spīdveja translācijās, bija savā līmenī. Viss pārējais – skumji, lai neteiktu vairāk.

Visu cieņu Daugavpils spīdveja dzīves vadošajām personām, kuras spēja panākt to, ka pasaules junioru čempionāta fināls notiek Latvijā. Skaidrs, ka par to pat netiktu domāts, ja uz godalgotām vietām nepretendētu mūsējie. Bet arī šajā jautājumā bijuši savi negatīvie aspekti, piemēram, šogad finālā ir trīs posmi, tādēļ Daugavpils etapam izšķirošās nozīmes nebija, bet vēl sliktāk bija tas, ka sacensības iekrita vienā dienā ar kārtējo „Grand Prix” seriāla posmu. Ja tāda iespēja bija (ticu, ka bija), bija jādara viss iespējamais, lai Daugavpils etaps kļūtu par noslēdzošo (paldies, ka tas vispār nebija pirmais), tādējādi svarīgāko tās dienas spīdveja kalendārā.

Bogdanovs līdz otrajai vietai varēja arī netikt...

Lai arī viss it kā beidzies labi – Latvijas cerība Maksims Bogdanovs ieguva otro vietu, pārsvars kopvērtējumā pat palielināts, tomēr ir kaut kāda nepiepildītības sajūta. 12 no 15 iespējamajiem punktiem nav slikts rādītājs, bet pirms sacīkstēm tika gaidīts vairāk. Pēc tām gan jāpriecājas, ka bija vismaz šie 12. Maksims brauc labi, puisim ir savas fiškas, ar kuru palīdzību viņš ir kļuvis par laba līmeņa spīdvejistu, taču Daugavpilī trūka ļoti svarīgas nianses – starta. Un tas jāsaka par visiem pieciem „Lokomotīves” pārstāvjiem. Maksims gandrīz visos braucienos nogulēja startu, bet pēc tam panākt pretiniekus vairs nebija viegli. Arī kļūdu bija daudz, bet tās var norakstīt uz treka savdabību. Nepamet sajūta, ka Maksims līdz galam tā arī neatkoda treka nianses, ko nevarētu teikt par Artjomu Lagutu, kurš pēdējos braucienos gāja uz visu banku, braucot uz riska robežas, toties neapturami, izmantojot ārējo malu, ko viņš nemaz tik bieži nedara. Autoraprāt, Artjoms Daugavpilī bija labāks par Maksimu tieši braukšanas ziņā, bet pievīla smagais sākums pret spēcīgiem pretiniekiem. Spīdveja pasaulē laikam sāk mūs cienīt vai arī nostrādāja mājinieku faktors, jo Maksimu vienā no braucieniem vajadzēja diskvalificēt, bet tiesneši Maksa kritienu definēja, kā izvairīšanos no sadursmes ar poli Pavlički. Gan klātienē, gan televīzijas atkārtojumā bija diezgan skaidri redzams, ka 7. braucienā Bogdanovs sāka krist vēl pirms Pavļickis zaudēja kontroli pār savu braucamo, tomēr tiesneši lēma par labu mums. Pavļicki diskvalificēt, Bogdanovam – otru iespēju! Paveicās, bet nu bez veiksmes jau nekur tālu netiksi. Ja Makss tiktu diskvalificēts, par otro vietu varētu aizmirst.

Neslēpšu, ka ļoti simpatizē cits Latvijas pārstāvis Vjačeslavs Giruckis, no kura Daugavpilī gaidīju vairāk, bet arī viņš kļuva par vienu no treka upuriem. Braucējs ar milzīgu centību, vēlmi sevi pierādīt, sportisko nekaunību jebšu viņam ir viss, kas nepieciešams izcilam braucējam, taču nav tehnikas, brīžiem savaldības un jau augstākminētās veiksmes. Tā visa rezultātā, juniora gadus noslēdza bāli. Cerams, ka no spīdveja aprites nepazudīs, un nekļūs par „mūžīgo cerību”, ko varētu attiecināt uz Leonīdu Pauru.

Vai Vords uzvarēja pelnīti? Laikam jau jāsaka, jā. Brauca stabili un labi, tā neveiksme 18. braucienā, kad palika pēdējais, vairāk bija nejaušība vai arī pašpārliecinātība, kuras jaunajam austrālietim un esošajam pasaules čempionam netrūka. Savu pārākumu pierādīja ļoti interesantajā un augstas klases papildbraucienā par 1. vietu ar Bogdanovu, noslāpējot visus Makša centienus tikt viņam garām. Visa pamatā gan labs starts, ko Daugavpils spīdvejistiem vajadzētu uzlabot, ja tie vēlas sasniegt ko vairāk par Polijas 1. spīdveja līgu.

Noslēgumā gribētos pateikt lielu paldies visiem, kuri piedalījās sacīkšu organizēšanā, jo sanākušajiem līdzjutējiem beidzot bija iespēja nevis vienkārši baudīt spīdveju, bet arī ar vislielāko uzmanību sekot katram no braucieniem, skaitīt katru punktu, jo Polijas 1. spīdveja līgā ko tādu neredzēsi – jau atnākot zini, ka „Lokomotīve” uzvarēs, paliek vien jautājums, ar kādu pārsvaru. Šoreiz nekā tāda nebija, spriedze bija milzīga līdz pat izšķirošajam papildbraucienam, kurā diemžēl Bogdanovs nepielika treknu punktu lielajiem gada spīdveja svētkiem Latvijā. Nekas, viņš to paveiks Čehijā, bet mums, līdzjutējiem, atliek gaidīt aiznākamo gadu, kad Daugavpilī varētu atgriezties „Grand Prix”, vai arī cerēt, ka „Lokomotīve” jau nākamgad brauks Ekstralīgā. Tur spriedze līdz pat pēdējam braucienam būs garantēta katrās sacīkstēs.

Daugavpils spīd ar spīdveju!