Vītols neapmierināts ar piedzīvoto Lielbritānijas rallijkrosa čempionāta pirmajā posmā

Līdz šim Roberts un viņa ģimenes Provento Racing komanda ļoti azartiski ziņoja par savām gaitām Lielbritānijā un citās starptautiskajās cīņās. Ja visi ārvalstīs braucošie Latvijas sportisti tā rūpētos par līdzjutēju informēšanu un informācijas pieejamību, būtu apsveicami un visos virzienos izdevīgi – Autocross.lv ir informācija, kuru tik tiešām izbauda lasītāji, savukārt sportistam no tā papildu popularitātes deva, un vismaz teorētiski labākas izredzes sarunās ar kādu potenciālu atbalstītāju, ja šādas sarunas kādā brīdī notiek.

Un tieši tāpēc sestdienas un svētdienas informācijas plūsma no Lidenhilas radīja aizdomas. Lai gan rezultāti šķiet atzīstami, un ceturtā vieta finālā šādā konkurencē šķita tik tiešām labs rezultāts, komanda nesteidzās ar piedzīvotā izklāstu – kaut kas nebija kārtībā! Svētdien Roberts Vītols ziņo pilnu stāstu:

“Sestdien no rīta brīvajos treniņos konstatēju, ka mašīnai nedarbojās stūres pastiprinātājs. Pirmajā kvalifikācijā daudz zaudēju, jo pazuda jauda trases taisnajos posmos. Uz otro kvalifikāciju britu komanda meklēja risinājumus, taču problēma, lai arī mazākā apmērā, nepazuda. Auto pietrūka jaudas, nebija “boosta”, nestrādāja antilāgs. Līdz ar to mašīna negriezās līkumā, bet līkuma izejā, kad dodu gāzi, ir “tukšums”, mašīna nogurst un zaudē izejas ātrumu. Tas pats arī līkumu ieejās, sevišķi garajā virāžā, kurā jābrauc cauri ar jaudu, mašīna gurst… Arī pusfinālā problēma nebija līdz galam novērsta. Taču ar visu šo problēmu izdevās uzrādīt labu brauciena ātrumu. Biju jau veicis savu Džokera apli, pēc kā noķēru Godfriju, aiz kura, var teikt, iesprūdu, jo biju ātrāks. Ātrumā ziņā pat varbūt varēju būt augstāk – priekšā bija Torns un Vrankss.”

“Uz finālu komanda atkal gatavoja mašīnu, mainīja visu pēc kārtas. Uz finālu, riepu tīrīšanas brīdī pirmo reizi pa visu dienu bija sajūta, ka ir labs starts. Visos priekšbraucienos gan tīrīšanas rāvienā, gan startā mašīna gura. Tas deva cerību uz fināla startu, taču tā nepiepildījās – starta brīdī mašīna atkal “noģība”, un es no starta aizbraucu pēdējais. Pēc pirmā pagrieziena gan jau biju pacēlies uz piekto vietu (finālā startē astoņi). Cieši sekoju O`Donovanam un Vranksam, līdz viņi sāka braukt Džokerī – vienā aplī Vrankss, nākamajā O`Donovans. Paliku pamattrasē, jo šādā veidā man atbrīvojās brīva trase sava ātruma uzrādīšanai. Bija sajūta, ka pusfinālā es varēju ķert Vranksu, līdz ar to finālā gribējās šo pieredzi izmantot. Viņu abu savstarpējā cīņa solīja zināmu labumu man. Taču trešā apļa beigās manas mašīnas labā aizmugurējā riepa nolaida gaisu. Zuda vadāmība, līdz ar to arī ātrums. Līkumā pirms lielā tramplīna vairs nevarēju iegriezt mašīnu pareizi, līdz ar to pāris reižu braucu gar pašu tramplīna malu. Izbraucu savu Džokeri un atgriezos aiz Vranksa. Kopā ar mašīnas nedarbošanos kā nākas biju spiests samierināties ar šo pozīciju – ceturtā vieta. Tā ir nepatīkama sajūta, ka viss tas darbs, ko es paveicu līkumos, taisnēs kļūst nevērtīgs, jo Vrankss ar savu elektroauto, bet ātrumu slēgšanas un ar pilnu jaudu, aizlido prom.”

“Jā, grūti gāja! Esmu ļoti drošs, ka sacīksti bija iespējams noslēgt ar pjedestāla pozīciju. Neizdevās izbaudīt šo sacīksti. No rīta pārsteidza arī bremžu sistēma, kad pirmajā aplī sapratu, ka priekša vienkārši nobloķējas un slīd prom no līkuma. Pa trim apļiem mēģināju kaut ko ātri pieregulēt, palika labāk. Īsāk sakot, mašīna nevienā brīdī nebrauca stabilā ritmā un nedarīja to, ko tai būtu jādara. Taču zinu to, ka biju ātrs. Kad mašīna puslīdz darbojās, visi redzēja, ka biju ātrs, sanāca arī vairākas skaistas apdzīšanas. Skatīsimies, kā ies tālāk. Komanda sola, ka uz pirmdienu tiks nomainīta cita turbīna, kam vajadzētu atrisināt jaudas trūkuma problēmas. Cīnīsimies!”

Tātad, ja gribas uzzināt sliktas sacīkstes anatomiju, tad Roberta Vītola sestdienas stāsts ļauj to izgaršot pilnībā.

Izmantotie resursi:
Autocross.lv