Leons Kozlovskis: "Franču valodas nezināšanas dēļ pārkāpu noteikumus"

Pērnā gada pavasarī Kozlovskis šajās fiziski ārkārtīgi grūtajās motosacīkstēs startēja pirmo reizi, aptuveni 1000 sportistu konkurencē izcīnot 167. vietu kopējā ieskaitē un 19. vietu starp veterāniem. Šogad bija vērojams progress, iegūta 65. vieta absolūtajā vērtējumā, kā arī trešā vieta veterānu klasē.

"Zināšanu bija daudz vairāk nekā pagājušajā gadā, biju noskaidrojis daudz vairāk, komanda nostrādāja perfekti, pat par daudz labi," atzīst Leons Kozlovskis. "Pārsteidzām pat paši sevi. Visu pagājušo gadu daudz trenējos, visas kļūdas biju izanalizējis un jau no paša sākuma varēju braukt ātri un atraisīti. Kļūdas, protams bija, sevišķi beigu daļā, kad iet šausmīgi grūti. Varbūt daudzi saka, ka neesmu tik ātrs "pro" motokrosā, bet šajās sacīkstēs ir jābūt spējīgam nobraukt līdz galam, ne katrs to varētu, ir īpaši jāgatavojas. Aiz manis palika vairāki džeki, kas Francijas motokrosa čempionātā MX1 klasē cīnās par pirmo trijnieku. Biju stiprs, labi sagatavojies.

Klātienē bija ieradušies 270 tūkstoši skatītāju, bet startēja 1084 dalībnieki. Dažreiz kāds motokrosā gaudo, ja pie starta barjeras vienlaikus stājas 30 sportisti - esot par daudz, baigi bailīgi. Es vairs sen nesūdzos. Gonka sākās jau braucot cauri pilsētai, jo katrs grib ātrāk nokļūt uz starta un ieņemt tuvāku pozīciju. Pirmie 100 startē no pirmās rindas, un tā kopumā ir desmit rindas, bet starts visiem vienlaikus, līdz ar to, ja esi kādā no pēdējām rindām, klājas grūtāk - visu laiku met ciet brilles, ir liela šaurība un, nedod Dievs, ja kāds tevi aizķer, jo nevarēsi normāli piecelties kājās vai brīdināt pārējos, ka esi nokritis. Pulss jau pirms braukšanas bija 125, 130, kas man skaitās augsts. Daudz jāizdara, lai to visu varētu izturēt. Jau tagad ir skaidrs, ka piedalīšos šajās sacensībās arī nākošgad."

Kozlovskis atzīst, ka vadošo sportistu maksimālais ātrums trases taisnē ir ievērojami lielāks, tomēr viņš arī neslēpj, ka ir noskaidrojis iemeslus, kāpēc citi var pabraukt ātrāk. Ja šo starpību izdosies samazināt, arī rezultātam kopumā vajadzētu būt labākam.

"Pusotrs kilometrs ir jābrauc pa taisni, kur līderiem ātrums ir 160, 170 km/h," skaidro Kozlovskis. "Man šoreiz izdevās maksimāli sasniegt 142 km/h. Braukt tādā ātrumā pa jūras malu ar motociklu nav viegli. Pilnīgi visu laiku sanāk braukt kādam garām, visu laiku ir kāds jāapdzen. Bet tāpēc jau šeit savācas tādi trakie, jo šādu adrenalīnu var izbaudīt tikai tad, kad esi tajā barā.

Šogad biju daudz ko sapratis un novērsis daudzas kļūdas. Motociklam nobalansēju riteņus, pateicoties kam visu laiku varēju braukt ar aptuveni 140 km/h. Zinu, kas jāizdara uz nākamo gadu, lai varētu braukt ar 150 km/h. Varu pateikt, ka, ja mans konkurents no Igaunijas, kurš ir aptuveni vienāda līmeņa braucējs kā es, taisnē brauca ar 155 km/h, bet es - ar 141 km/h, šajā taisnē viņš paspēja atrauties par 15 sekundēm. Pārējā trases daļā šo pārsvaru sadeldēt gandrīz nebija iespējams, jo viņš brauca vienādi ar mani. Tiek veikti 11 apļi un katrā taisnē tiek iegūtas 15 sekundes - tas ir daudz. 142 km/h bija maksimums, ko šogad varēju sasniegt, jo motocikls ātrāk negāja. Nākošgad mēģināšu pārsniegt 150 km/h. Vai būs vieglāk braukt, to pateikšu pēc gada. Līderi spēj sasniegt 170 km/h, jo viņiem ir pagarināti motocikli, tiem ir citādāks rāmis un ātrumkārbām ir seši pārnesumi, bet līkumos šāds mocis vēl ir jāmāk savākt. Rūpnīcas strādā uz šiem braucējiem, un viņi gatavojas īpaši šīm sacensībām."

Lai gan Kozlovska rezultātos bija vērojams progress, tika pieļauta liela kļūda - 2017. gada nolikumā bija ierakstīts, ka boksos jāiebrauc vismaz trīs reizes, taču valodas barjeras dēļ šī nianse bija paslīdējusi garām. Rezultātā saņems sods, jo sportists pie mehāniķiem iebrauca vien divas reizes, ko šajās trīs stundu sacīkstēs turklāt spēj tikai vadošie braucēji.

"Šis pasākums notiek Francijā, nolikums ir franču valodā un bijām palaiduši garām tādu niansi, ka no šī gada boksos jāiebrauc trīs reizes," stāsta Kozlovskis. "Es izdarīju to, ko gandrīz nevar izdarīt - veicu tikai divus pitstopus. To parasti darīja vien aptuveni pirmie 40 braucēji, pārējie brauca pitstopā trīs reizes. Viss bija rūpīgi sarēķināts, zināju, cik ir benzīna, kur var braukt ātrāk, kur gāze jānomet. Šoreiz apstākļi visiem bija vienādi, līderiem pirmo reizi boksi bija turpat, kur pārējiem. Iebraukt un izbraukt no tiem būtu prasījis vienu minūti, un es joprojām trasē atgrieztos tajā pašā pozīcijā, kur atrados - neko nebūtu ieguvis un neko nebūtu zaudējis. Diemžēl pēc septiņām stundām saņēmu ziņu, kam man ir noņemts viens aplis. No 65. vietas rezultātos atkritu uz apmēram 130. pozīciju. Pēc finiša jau prātojām, kāpēc abi līderi apli pirms beigām ienesās boksos, viens no viņiem vispār nenokāpa no motocikla un atgriezās trasē, otrs nokāpa tikai uz mirkli un atkal turpināja braukt. Jāmācās franču valoda!"

Kozlovskis stāsta, ka īpaši grūta ir šo sacensību beigu daļa: "Tuvojoties finišam, ir tāda sajūta, ka pa trasi brauc kopā ar nenormāli daudziem piedzērušiem cilvēkiem. Tu it kā mēģini braukt taisni, bet redzi, ka tie, kas brauc priekšā, neviens nebrauc taisni. Arī pats nevari pabraukt taisni. Līderi ir it kā vismazāk iedzēruši, es mazliet vairāk, bet citi - konkrētā pālī. Jo ir pat tā, ka daži nokrīt un guļ, tāds ir bezspēks tajā brīdī. Daudzi, kad finišē, bučo smiltis, jo priecājas, ka izdevies aizbraukt līdz finišam. Kādi 350-400 džeki tiešām trenējas, bet pārējie vienkārši piedalās, viens brauc zaķa maskā, cits vēl kādā. Viņš iebrauc boksos, pasēž, iedzer tēju un, kad ir gatavs turpināt, atkal brauc trasē, lēnā garā brauc nākamo apli. Šogad viens aplis bija 12 km, personīgi es nobraucu 130 km.

Ja uzpilda degvielu un ieēd, tad pitstops ir aptuveni trīs ar pusi minūtes, arī pie tā visa jau bijām piešāvušies. Otrais pitstops man sanāca nedaudz ilgāks, jo pēc nobrauktas vienas stundas un 20 minūtēm sāka klemmēt sajūgs, mehāniķiem nācās iztīrīt smiltis, jo tās ir ļoti smalkas un visur saiet. Tāpēc arī divus apļus bija jābrauc tā, lai sajūgu nenokautu un tiktu līdz galam, kas prasīja papildus aptuveni trīs minūtes katrā šajā aplī. Izdarīju maksimumu.

Trase šogad bija šaurāka un noteikumi bija samainīti, vairs nedrīkstēja gaidīt finišā. Iepriekš tie, kas nevarēja izturēt, varēja pat 15 minūtes stāvēt pirms finiša un gaidīt līderus, lai nebūtu jābrauc vēl viens aplis. Pagājušajā gadā redzēju, kā 230 braucēji stāvēja finišā. Tagad visiem bija jābrauc, drūzmēties nedrīkstēja, lai pārējie varētu vieglāk tikt garām. Pirmo reizi šīs sacīkstes skatījās mana sieva un, lai gan viņa pie visa tā ir pieradusi, teica, ka esot bijis bail. Cepuri nost tiem, kas brauc pa priekšu. Tā ir fantastika. Tagad ar mani strādās cilvēks un īpaši trenēs, lai es faktiski visas tās trīs stundas varētu nostāvēt kājās."