Latvijā 19. reizi notiks pasaules čempionāta posms blakusvāģu motokrosā
Blakusvāģi – viena no baudāmākajām, ātrākajām, taču tajā pat laikā bīstamākajām un sarežģītākajām motociklu klasēm, kas viena braucēja sniegumu aizstāj ar diviem sportistiem, kuru panākumus vai neveiksmes nosaka prasme saprasties bez vārdiem un spēja kopīgi veidot vienu veselumu.
Lai cik sarežģīti liktos startēt ar šādu motociklu, Latvija ir viena no tām retajām valstīm, kura par saviem šīs klases braucējiem var runāt ar augsti paceltu galvu, uzsverot gan mūsu Pasaules čempionus, gan pašreizējos braucējus un jaunāko paaudzi. Godam esam parādījuši, ka Latvijas „blaķenēm” ir vieta Pasaules čempionāta labāko vidū, mūsu Ķeguma trasei jau 19.gadu pēc kārtas atvedot šo grandiozo pasākumu uz Latviju.
Pasaules čempionātu blakusvāģos jau kopš tālā 1980.gada gadskārtēji rīko FIM jeb Starptautiskā Motociklistu Federācija, un Latvijas vārds šajās sacīkstēs nudien nav svešs. Tieši pie mums teju divdesmit gadu garumā tiek rīkots viens no šī čempionāta posmiem, kuru sagaidīsim arī šogad – 9. un 10.augustā – mūsu slavenajā Ķeguma „Zelta Zirga” trasē. Taču ceļš uz mūsu lomu blakusvāģu sacīkstēs nāca pakāpeniski un pelnīti. Lielu paldies jāsaka mūsu sportistiem, kuri daudzo gadu gaitā negurstoši turējušies labāko vidū. Vēl pirms Pasaules čempionāta, kopš 1971.gada šīs sacīkstes tika dēvētas par FIM kausu, pēc tam, no 1975.gada - par Eiropas čempionātu, līdz 1980.gadā oficiāli tika nodēvētas par Pasaules čempionātu, kaut gan neviens no posmiem netika rīkots ārpus Eiropas. Tikai vēlāk, iesaistoties spēcīgajai Latvijai un pierādot mūsu braucēju talantu, šīs sacīkstes tika ienestas arī Baltijas teritorijā, tostarp mūsu pašu Ķeguma trasē.
1997. gada sezona blakusvāģu čempionātā aizsāka pilnīgi jaunu ēru, nomainījās daudzi braucēji, līdzšinējiem čempioniem pārtraucot karjeru. Ar lepnumu jāsaka, ka pirmie šīs ēras čempioni un savu zelta gadu aizsācēji bija mūsu Kristers Serģis un Artis Rasmanis, 1997.gadā šo titulu pirmo reizi atnesot uz Latviju. Kopš tā laika Kristera Serģa ekipāža bija neapturama, tiekot pie čempionu vārda arī 1998., 2000.,2001. un 2002.gadā, un kļūstot par tā laika rekordistiem uzvaru skaita ziņā. Pēcāk šo uzvaru sēriju nomainīja nākamā paaudze un mūsu pašu Kaspars Stupelis, braucot kopā ar nīderlandieti Danielu Vilemsenu un triumfējot 2003. un 2004. gadā. Lai gan vēlāk mūsu čempionu sniegums nedaudz pieklusa, Latvijas sportistu vārds joprojām izskanēja vairākās sacīkstēs, un 2009.gadā par čempionu kļuva Beļģijas pārstāvis Joris Hendrickx ar pasažieri, latvieti Kasparu Liepiņu. Pārējos gados mūsu braucēji turējušies turpat līdzās topa labākajiem, liekot ikvienam konkurentam paturēt acīs Latvijas blakusvāģus.
Varam lepoties ar mūsu sportistiem arī šodien, īpaši tiem, kuri godam cīnās Pasaules čempionātā – Kaspara Stupeļa un viņa jaunā komandas biedra Etjēna Baksa (pērnā gada vicečempioni), kā arī Jana Hendriksa un Elvija Mucenieka ekipāžām. Vēl nesen šie puiši izcīnīja dubultuzvaru Nīderlandes posmā, taču uz goda pjedestāla šogad kāpuši jau vairākas reizes. Cerēsim, ka mūsu braucēji tikpat labu sniegumu uzrādīs arī 9. un 10.augustā pašmāju trasē. Taču jāatceras, ka pērn šo klasi diemžēl piemeklēja vairākas lielas neveiksmes - zaudējām divas ļoti talantīgas latviešu ekipāžas. Traumas piedzīvoja brāļi Sīļi, pilotam vēl tagad turpinot atlabšanu, un Māris Rupeiks, kurš startēja blakusvāģu Nāciju komandā. Šie pārstāvji konkurēja ar pasaules mēroga braucējiem, taču spēcīgie kritieni darīja savu un vēl šodien vēlam veiksmīgu atlabšanu un turam īkšķus par mūsu sportistiem, viņi ir pelnījuši lielāko atbalstu. Jāpiemin arī neveiksme, kas saistīta ar mūsu zināmo blakusvāģu pārstāvi Lauri Daideru, kuru dopinga skandāla dēļ pērn diskvalificēja no sacīkstēm, aizliedzot piedalīties arī šosezon. Tā vienas sezonas laikā tika spēcīgi iedragāta visa Latvijas blakusvāģu klase, no trases noņemot vairākus izcilus braucējus un līdz ar to ekipāžas, kuras pilnībā komplektētu latviešu pārstāvji.
Šogad atliek cerēt, ka grūtākais jau garām un mūsu „kantētāji” turpinās gūt labus rezultātus. Tagad galvenais ir saglabāt tikpat lielu latviešu aizrautību ar blakusvāģiem, kā līdz šim, lai neveidotos situācija, kādu novērojam spēcīgajā MX1 klasē, kurā labāko sportistu resursi diemžēl izsīkst - ja augstākā līmeņa aprindās vēl redzam Matīsu Karro, par kuru liels prieks, un tūlīt aiz viņa spēcīgs ir arī Dāvis Ivanovs, tad aiz šiem sportistiem atstarpe diemžēl jūtami palielinājusies. Arī Latvijas čempionātā redzējām, ka MX1 klasē trūkst braucēju, kamēr „blaķeņu” aprindās bija vērojams „pilns bomis” ekipāžu. Turklāt aug arī jaunā paaudze un vēl pavisam mazie dvīņubrāļi Lielbārži, kuri savas gaitas aktīvi sākuši jau tagad. Netrūkst arī entuziasti, kuri arvien kuplina kopējo dalībnieku skaitu. Ceram, ka MX1 klase ņems piemēru no spēcīgajiem latviešu blakusvāģu braucējiem un arī šeit sportistu skaits pie starta barjeras palielināsies.
Vērojot situāciju šodien, jāizdara viens svarīgs secinājums – lai gan piedzīvoti gan kāpumi, gan spēcīgi kritumi, zinām, ka Latvijas blakusvāģu klases nākotne ir drošās rokās – mūsu labākie braucēji ir, bija un būs! Tādēļ diezgan reāls ir sapnis, ka Pasaules čempionāti šeit, Ķegumā, tiks rīkoti vēl vismaz tikpat daudzu gadu garumā!
Izmantotie resursi:
Motokrosa komisija