Agate Krieviņa: "Sports mūsu attiecības kā tēvam un meitai ir uzlabojis"

Agate Krieviņa: dāma, kurai mērķtiecība un cīņas spars nav sveša lieta. Aktīva standarta automobiļu sacensībās – autosprints un minirallijs, aktīva ārpus autosporta – basketbols, vieglatlētika, pārgājieni un kalnu slēpošana. Sagaidāms, ka Agati redzēsim arī mediķu aprindās, jo šobrīd aktīvi noris studijas ārstniecības programmā.

Jūsu ģimeni autosporta aprindās iesaukuši par gonščiku bandu – saprotams, ka visa ģimene savu brīvo laiku pavada tieši šajā sporta veidā, bet pastāsti, lūdzu, kas ir tas, kas tieši Tevi mudināja pievērsties autosportam?
Es nezinu, vai mēs tā esam iesaukti plašāk, bet kāds draugs mūs tā sauc, jā. Un noteikti vēlos uzreiz pieminēt, ka nav tā, ka katrs brīvais laiks man ar ģimeni paiet autosportā, mums ir arī daudz citu nodarbju, piemēram, mēs ejam pārgājienos, ziemā nodarbojamies ar kalnu slēpošanu, vasarā braucam ar riteņiem, mums ir arī lauki, kuri prasa daudz darba un uzmanības.

Kas mani mudināja pievērsties autosportam? Ziniet, šis jautājums, varbūt nedaudz citādāk noformēts, bet man ir uzdots neskaitāmas reizes. Katru reizi es domāju un cenšos atcerēties savus autosporta pirmsākumus pirms nepilniem 3 gadiem, bet es nevaru pateikt kādēļ tas viss sākās. Mana teorija ir tāda, ka vairāki apstākļi, notikumi notika vienlaikus. Es uzzināju, ka ziemā sacensībās var piedalīties arī sievietes, es iepazinu cilvēkus, kuri man varēja pastāstīt par autosportu un pat piedāvāt savu palīdzību, iespējams man pietrūka kādas emocijas, vai es vēlējos vietu, kur “izlikt visu”, kas sakrājas ar ikdienas darbiem, kā arī es zināju, ka tētim šī ideja, kas vēl bija tikai ideja manā galvā, patiks. Šeit es Jums minu dažus notikumus, kas manu lēmumu veicināja, bet tādas vienas atbildes man nav, un, atklāti sakot, es pati nesaprotu, kas toreiz notika un kā es nonācu līdz šādam lēmumam.

Ko šis tehniskais sporta veids nozīmē Tev?
Man šis sports nozīmē izaicināt sevi un gūt emocijas, kuras ir neizskaidrojamas un tas pavisam noteikti nav tikai adrenalīns. Es jūtos brīva un spēcīga.

Uz sacensībām dodas visa ģimene – cik svarīgs Tev ir viņu atbalsts?
Atkal vēlos nedaudz palabot – uz sacensībām vienmēr dodos es ar tēti, mamma un māsa pievienojas, kad viņām ir laiks un tad kad sacensības notiek vietās, kur viņas var visu dienu vai nu uzturēties tādā “foršā” servisa parkā, vai arī trase vai dops norisinās vietā, kur viņas var labi un daudz redzēt. Bet atbildot uz jautājumu, ģimenes atbalsts man nozīmē ļoti daudz, mēs vienmēr viens otru atbalstām arī citu ģimenes locekļu hobijos. Ģimenes atbalsts noteikti ir svarīgs, bet tas ne vienmēr man ir nepieciešams vai vitāli vajadzīgs tieši sacensību dienā, man ir ļoti svarīgs atbalsts, ko es saņemu gatavojoties sacensībām.

Esi izmēģinājusi dažādas autosporta disciplīnas, kura ir uzrunājusi Tevi visvairāk?
Es esmu izmēģinājusi autosprintu vasarā un ziemā, kā arī minirallija disciplīnu. Sākotnēji man ļoti patika ziemas autosprints, bet tagad es domāju ka tā vairs nav un būtu ļoti jāatceras kā mēs ziemā vispār braucam. Domāju tas varētu būt saistāms ar diezgan neesošajām ziemām un mazo sacensību pieredzi ziemā. Šobrīd es teiktu, ka mani visvairāk saista autosprints vasarā. Domāju līdz šim uzkrātās pieredzes dēļ, kas manī rada vislielāko pārliecību tieši šajā disciplīnā.

Minirallija ceļos dodies kopā ar tēvu, cik sarežģīti ir kopā gatavot automašīnu, kopā būt treniņos un kopā trasē? Saki godīgi – reizēm nesanāk domstarpības lēmumos?
Jā, minirallijā startēju kopā ar tēvu. Mašīnas sagatavošanā reizēm atšķiras viedokļi, jā, bet mēs viņus veiksmīgi atrisinām. Runājot par treniņiem, mums tādu ir diezgan maz, es esmu nolēmusi, ka netrenēšos uz koplietošanas ceļiem, jā, mēs reizēm izbraucam, bet tā ir tāda “pabraukšana”, lai es atkal saprastu, kas ir auto utt., piem., pēc nedēļas pavadīšanas universitātes bibliotēkā. Reizēm aizvadām treniņus kādā trasē, tajās dienās mūsu attiecībās nav sarežģījumu, iespējams tādēļ, ka nav spriedzes un stresa. Otrkārt, treniņi mums ir maz kopumā, jo ir diezgan ierobežoti ar laiku, tādēļ bieži vienas sacensības ir treniņš nākamajām.

Atbildot godīgi – jā, domstarpību lēmumos ir ļoti daudz, bet līdz šim vieglāk vai sarežģītāk, bet risinājumu esam raduši, taču kopumā es teiktu, ka mūsu attiecības kā tēvam un meitai, šis sports ir uzlabojis.

Kādas sajūtas Tevi pārņem, stājoties uz starta?
Reizēm vieglāks, reizēm izteiktāks uztraukums, nesauktu to par stresu, jo kā var paveikt ko labu stresa laikā!? Izaicinājuma sajūta, pārliecība par sevi, uzticēšanās sev, uzticēšanās stūrmanim, ja ir minirallija diena.

Lūdzu raksturo, kāda būtu izdevusies sacensību nedēļas nogale?
Izdevusies sacensību nedēļas nogale būtu divu vai trīs dienu pasākums kopā ar visu manu ģimeni, aizvadot dienu sacensībās, otru dienu dodoties, piem., ekskursijā vai izbaudot kādu citu piedāvājumu, ko sniedz attiecīgā pilsēta. Man ir svarīgi, lai prieku no šīs nedēļas nogales gūtu visi, jo es atrodoties mašīnā un braucot būšu ļoti laimīga, tādēļ vēlos apvienot vairākus notikumus. Pēc tam izdevusies nedēļas nogale ir labi startējot un galvenais finišējot. Nu ļoti izdevusies sacensību nedēļas nogale būtu, finišējot kāpšana uz pjedestāla.

Tava automašīna ir ļoti meitenīga – rozā krāsā. Kā izlēmi par šādu dizainu?
Pirmo gadu nobraucām ar orģinālu smilšu baltu krāsu. Jāteic bijām ļoti nepamanīti un neievēroti, visvairāk to jutu attiecībā uz fotogrāfiem. Nonācām, pie lēmuma, ka mums ir jāmaina mūsu tēls. Dizainu nedomājām paši, to mums “aizdeva” Ritvars Kārkliņš. Sākotnēji es vēlējos zilu krāsu, bet tāda bija Ritvaram. Es zināju, ka vēlos ko košāku, mani neuzrunāja zaļš vai dzeltens un tad pēkšņi tētis piedāvāja rozā variantu. Sākumā biju diezgan pārsteigta, jo man patiešām ļoti nepatika šī krāsa, bet ar laiku esmu to iemīlējusi. Es padomāju, ka vismaz automašīnas, kuras es esmu redzējusi sacensībās šādā krāsā nav, man jau tas patika un tad vēl tā doma, kas ir ikvienam, ka rozā ir meiteņu, sieviešu krāsa, nu vismaz galvenokārt, un tad es izdomāju, kādēļ nē, jo šajā rozā mašīnā pie stūres arī ir sieviete un man tas šķita ļoti piemēroti. Tās pārmaiņas bija ļoti izteiktas, jau pēc pirmajām sacensībām, man beidzot bija arī vairākas bildes, pat varēju izvēlēties, kura man labāk patīk, tātad bijām iekrituši acīs arī fotogrāfiem, kas papildus ir gan manās, gan sponsoru interesēs.

Kādus mērķus sev izvirzi sacensībās?
Katrās sacensībās mans galvenais izvirzītais uzdevums ir finišēt. Mērķis ir uzrādīt labāku rezultātu par savu iepriekšējo sacensību sniegumu, jo tas norāda uz progresu un izaugsmi, tas ne vienmēr ir vietas izteiksmē.

Kas ir Tavi ikdienas izaicinājumi? Bez sporta?
Ikdienā mans galvenais izaicinājums ir studijas, esmu pilna laika students LU Medicīnas fakultātes Ārstniecības programmā. Paralēli strādāju NMPD, uzskatu, ka arī tas ir izaicinājums un sevis pārbaudīšana, jo nekad nevar prognozēt, kāds būs izsaukums, un kādi tie vispār būs dežūras laikā.

Vai un cik ļoti Tu plāno saistīt savu turpmāko dzīvi ar autosportu?
Mana turpmākā dzīve būs balstīta uz izglītību un karjeru, tādēļ autosports noteikti arī turpmāk man būs hobijs, un, visticamāk, amatieru līmenī. Iespējams scenārijs būtu citādāks, ja es būtu pievērsusies šim sportam agrāk, bet pagātni mainīt nevar, mēs varam skatīties tikai uz priekšu, tādēļ nav vērts domāt kā būtu ja būtu. Es esmu pieņēmusi lēmumu kā veidot savu turpmāko dzīvi un kas būs prioritātes tajā. Autosports man būs hobijs, kurš mani atbrīvos no ikdienas izaicinājumiem un spriedzes, kura laikā es no jauna uzlādēšos.

Ko iesaki dāmām, kuras vēlas piedalīties, bet ir kaut kas, kas liek piebremzēt?
Es noteikti rekomendēju pamēģināt. Pirmkārt, trasē, kurā var droši doties ar ielas auto un to “nesabojāt”, piemēram, Biķerniekos. Otrkārt, izmēģināt braukšanu sacensībās ziemā, jo tas palīdzēs arī drošāk un gatavāk justies ziemā pie automašīnas stūres, kad ceļi nav prognozējami. Kā arī, mums dāmām, ir tā lieliskā iespēja trasē doties ar kādu kopā (dāmu ieskaitē), proti, jebkurš var sēdēt blakus.

Vai Tev ir kāds cits hobijs?
Jā, nu jau 15 gadus nodarbojos ar basketbolu, sports vienmēr ir bijusi mana ikdienas sastāvdaļa, esmu trenējusies arī vieglatlētikā. Man arī patīk doties pastaigās, kas nereti ir garākas un pārtop par pārgājieniem. Ziemā slēpoju, paldies vecākiem, par iespēju bērnībā teju katru gadu doties uz Alpiem, pēdējā laikā gan, tieši intensīvo studiju dēļ, vairāk ziemas periodā slēpoju tepat pa Latvijas pauguriņiem.

Informāciju sagatavoja:
LAF Prese