Mikus Neško: ''Ir radusies interese izmēģināt spēkus Eiropā''

Jauns bagijs – kādas bija ekspektācijas un kāda realitāte?
Jauns bagijs, jauni izaicinājumi. Šis bagijs ir citāds, pirms sezonas bija daudz darbi un jāiegulda laiks, lai būtu sagatavojušies, jo nebija tāda iespēja aiziet pie citiem un aizņemties kādu detaļu. Būtiski bija visu dublēt, jo krosā var gadīties dažādas situācijas un ir jābūt gataviem vienmēr.

Kā Tu vērtē sezonu kopumā? Vai viss izdevās?
Ja runā par autokrosu, tad noteikti viss izdevās, jo labāk nemaz nevarēja būt. Visas kvalifikācijas aizvadītas pārliecinoši, fināli uzvarēti, nevaru sūdzēties, viss bija labi.

Kā vērtē savu sniegumu posmos? Pilskalni, Vecpils, Brenguļi, Bauska.
Dodoties uz pirmo posmu Pilskalnu trasē, bija vēl tāda iekšēja nedrošība. Pirms sezonas daudz laika pavadījām treniņos, lai aprastu ar jauno tehniku. Sākums nebija tāds, kādu es gribētu, jo visās trasēs apmēram bija zināmi tie savi apļa laiki, bet mēs līdz tiem netikām. Pilskalnos uz pirmo kvalifikāciju pamainījām regulējums, varētu pat teikt, ka uz dullo uzšāvām tos, bet uzreiz juta atšķirību un bija ļoti forši braukt – laiki arī uzlabojās.

Pilskalnus finišējām, viss patika, un jau uz nākamo posmu Vecpilī devāmies ar kaujinieciskāku noskaņojumu. Runājot par trasi, tad Vecpils man nekad tā īsti nav padevusies, man trase patīk, bet tā ir cieta un es varētu teikt, ka esmu vairāk mīkstā seguma cienītājs. Sanāca tā, ka posmā lija lietus un trase palika dubļaina, nezinu vai tas mums palīdzēja, bet arī šajā posmā viss gāja ļoti labi.

Sacensības Brenguļos vienmēr ir patikušas. Šajā trasē ļoti svarīgs aspekts ir starts – tehnika laba, starti arī, atlika noturēt pozīciju. Lai gan arī šajā trasē lija lietus, dubļi nebija tik ļoti jūtami. Finālā – viss izdevies!

Dodoties uz Bausku jau bija tāda drošības sajūta par čempiona titulu, bet tāpat vēlējos iegūt maksimālos punktus gan kvalifikācijās, gan fināla braucienā, darīju visu, lai priecīgs būtu pats un arī komanda. Arī šajā posmā viss izdevās ļoti labi.

Kura trase tev patīk vislabāk?
Jāsaka, ka man visvairāk saista trase, kurā šajā gadā posms nenorisinājās – Smiltene “Tepera” trase. Tās segums ir mīksts, arī bedres man netraucē. Lielu daļu mūža esmu bijis saistīts ar motokrosu – es jūos labi trasēs, kur ir bedrītes, smiltiņas. Tās cietās trases nav man, nav tā, ka nepatīk, bet šķiet, ka mazāk padodas. Jāsaka tā – būs mazliet vairāk tādās jāpatrenējas.

Runājot par cietākiem segumiem, izmēģināji arī rallijkrosu – kā ir startēt šajā disciplīnā?
Startēt rallijkrosā ir grūti, ja to dara tā, kā mēs šajā sezonā. Bagijs tika pielāgots autokrosam, lai tajā disciplīnā viss veiktos labi. Rallijkrosam tomēr ir cita specifika, ir daudz lietas, kuras nepieciešams mainīt. Šajā sezonā prioritāte bija autokross un uz rallijkrosu negatavojāmies tik nopietni, tāpēc arī varbūt rezultāti nebija tik pārliecinoši, bet domāju, ka pirmajām reizēm bija labi. Rallijkrosā “puikas” nav nekādi lēnie, visiem ir diezgan liela pieredze.

Zinot, ka tehnika ir tīri gatavota autokrosam – ir labi. Startam rallijkrosā būtu vairāk jāpiedomā pie tehnikas uzlabošanas. Apvienot var, nekas traks tur nav – amortizācija, citi regulējumi, to visu samaina un var braukt, bet skaidrs, ka psiholoģiski pārslēgties nav viegli un būt tajā arī uz 100 procentiem, ja prioritāte ir cita. Domāju, ka šādos gadījumos labāk ir izlemt, kurā disciplīnā ej uz pilnu – 2021. gada sezonā man tas bija autokross un rallijkrosā piedalījos, lai gūtu pieredzi un mācītos.

Rallijkrosā ir asfalts, braukšana un trajektorijas uz šāda seguma ir pavisam citādas, to ir jāapgūst. Šogad sanāca tā, ka piedalījos rallijkrosa posmos, kuri bija tieši pirms autokrosa, līdz ar to, tas ir papildus treniņš, kur nu vēl labāk, ja iespēja aizvadīt treniņu sacensību režīmā – tas noteikti deva lielāku pārliecību nākamajā autokrosa posmā.

Kā ir ar konkurentiem – ar kuru sportistu cīņas trasē šajā autokrosa sezonā bija sīvākās?
“Šī gada posmos tie konkurenti pamainījās, noteikti varu minēt igauni Keivo Koivu, Viesturu Sproģi, tāpat Montu Beierbahu. Atceroties pagājušo gadu, tad ļoti žēl, ka šajā sezonā nesanāca cīņas ar Gati Geisteru, varēja kārtīgi izcīnīties, uz katru posmu braucot zināju, ka visticamāk galvenās cīņas būs tieši ar viņu. Varēja būt vairāk konkurentu, bet es ceru, ka bagiju klases ies tikai uz augšu.”

Čempiona tituls – kā tas nāca – bija viegli vai tomēr nācās iespringt?
Es neteiktu, ka šis tituls nāca viegli. Pirms sezonas uzstādījām šo mērķi un ar komandu ieguldījām ļoti daudz darba, lai līdz tam nokļūtu. Iespējams no malas izskatījās viegli, bet mēs tajā visā bijām uz 100 procentiem, zinājām, kas ir jāpaveic un uz to gājām. Protams, ka ir gandarījums, tāds ir ikvienam, ja sasniedz to, ko esi vēlējies.

Čempions B600 2019. gadā un Xtreme klasē 2021. gadā – kas notiks tālāk? B1600?
Sākumā sagaidīsim tehniskos noteikumus 2022. gadam. Sāksim gatavot jaunajai sezonai šo pašu Xtreme klases bagiju. Gribētos aizbraukt uz Igauniju, kur rallijkrosā šajā klasē startē ap 40 braucēju, domāju, ka tur noteikti atrastu kādu, ar kuru pacīnīties – tāpēc tāds pasākums varētu būt interesants. Šobrīd tā doma ir startēt Latvijas autokrosa čempionātā un aizbraukt uz kādu rallijkrosa posmu Igaunijā.

Runājot par citu tehniku, tad šobrīd tāda doma nav. Iekšēji ir nemiers, ka vajadzētu izmēģināt B1600 klases bagiju un, ja parādīsies kāda laba īres iespēja, tad to vēlētos izdarīt. Autokrosā šī klase būtu nākamais solis, bet par to vēl pāragri domāt, vēl vienu gadu brauksim Xtreme klasē un tad jau skatīsimies un domāsim.

Kāda pēc tavām domām ir AX Xtreme klases nākotne?
Varētu būt, ka dažus tuvākos gadus klase neatgriezīsies pie 12 dalībniekiem, bet domāju, ka mazliet vēlāk noteikti tā ies tikai uz augšu. Ja mēs skatāmies uz to, cik Arnis Odiņš ieliek daudz darba, lai Junior Xtreme klase attīstītos, tad tam visam izskatās pozitīva nākotne, jo kādā brīdī mini bagiji pārkāps uz Junior Xtreme, bet šīs klases sportistiem nākamais solis ir lielie Xtreme bagiji.

Kas ir tavi lielākie atbalstītāji/ līdzjutēji? Ko tev dod šo cilvēku klātbūtne posmos?
Mani lielākie atbalstītāji ir mana ģimene, katrā posmā viņi ir kopā ar mani. Mani draugi, mehāniķi, ar kuriem ir īpašas attiecības jau ilgu laiku, jo viņi arī šajā sportā ir ar visu savu sirdi un dvēseli, viņi nebrauc tikai darba dēļ, bet arī pašiem ir liela interese tur būt un visu piedzīvot kopā. Ļoti, ļoti forši, ja apkārt ir cilvēki, kuri tevi atbalsta – pēc braucieniem vienmēr smaidot sagaida, tas arī pašam liek pasmaidīt!

Vai ir kāds rituāls pirms starta/sacensībām?
Jā, man tāds ir un domāju, ka daudziem sportistiem ir šie dīvainie rituāli. Es gan negribētu atklāt, kas tas ir, bet tā ir lieta, kuru es ņemu līdzi uz sacensībām un ir bijušas reizes, kad es to aizmirstu un jāatzīst, ka tajās reizēs neiet tā, kā gribētos. Iespējams, šeit nostrādā psiholoģiskais aspekts, bet, lai vai kā, es zinu, ka es to savu lietu esmu izdarījis un jūtos mierīgāk, viss pārējais ir atkarīgs no manis.

Vai tev ir kāds etalons autosportā?
Manā gadījumā laikam tāds viens konkrēts nav, katrā autosporta disciplīnā pasekoju līdzi kādam sportistam. Skatoties uz autokrosu, tad manu uzmanību piesaista tie braucēji, kuri trasē brauc platāk, ne tik precīzi kā citi.

Ko tu vēlētos izmēģināt autosportā – kādu klasi, kādu auto vai bagiju?
Aizdomājoties un pasapņojot, tad rallija disciplīnā vēlētos izmēģināt R5 grupas automašīnu, jo pats arī esmu braucis rallijā un zinu, kādas ir šīs mašīnas un uz ko tās ir spējīgas. Autokrosā tas varētu būt Super bagijs. Aizsniedzamāk būtu B1600 klases bagijs, kuru mēs ar komandu varētu gan finansiāli atļauties, gan tehniski apkalpot un sagatavot.

Interese ir radusies arī ar šo pašu Xtreme klases bagiju startēt Eiropā, lai gan tiem vēl nav oficiāli čempionāta statuss, dažos posmos tie parādās. Es vēl nejūtu, ka būtu izspiedis visu no šī bagija, ar to vēl ir ļoti daudz kur augt – cietie segumi, asfalts, mēs izaugsmē vēl esam pašā apakšā un gribētos nonākt augšā.

Vai tev ir kāds hobijs ārpus autosporta?
Viss tāpat saistās ar tehniku lielā mērā. Jau ļoti ilgus gadus, kopš 2000. gada, nodarbojos ar skijoringu, negribu samelot, bet, ja atmiņa neviļ, tad esmu ieguvis kādus desmit čempiona titulus. Es gan esmu uz slēpēm, nevis uz moča, bet tas ir sporta veids, kuru esmu “izkodis” līdz pēdējam. Mūsu ekipāža uz sacensībām var doties bez treniņiem un tāpat cīnīties par godalgotām vietām. Pie nosacījuma, ja ir ziema, tad sacensības notiek janvārī un februārī – katru nedēļas nogali, pat no 12-15 gonkām.”

Informāciju sagatavoja:
AXLatvia