Vēstures lappuses: pirmais PČ Rīgā – arēna Lucavsalā un 400 miljoni (1. daļa)

Atcerēties 15 un vairāk gadus senus notikumus palīgā aicināju pieredzes bagāto Latvijas hokeja žurnālistu, kuram tie palikuši vēl ļoti labā atmiņā – Jāni Matuli, kurš tolaik bija “Latvijas Avīzes” žurnālists. Šī darba pamatā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas periodikas krātuves resursi, kā arī interneta materiāli.

Kā Latvijai izdevās tikt pie čempionāta rīkošanas? Kur celt arēnu un kas par to maksās? Uz šiem un citiem jautājumiem centos sameklēt atbildes šajā un otrās daļas materiālā, kas gaidāms vēlāk.

Sports nav politika, latviešu fani un svinīgi rokasspiedieni

Pirmās reālās ambīcijas uz pasaules čempionāta rīkošanu Latvija sāka izrādīt 2001. gadā. Laikraksts “Sports” ziņo, ka 4. janvārī Rīgā ieradušās Starptautiskā ledus hokeja federācijas (IIHF) amatpersonas, lai izvērtētu pilsētu kā potenciālo pasaules čempionāta rīkotāju. “Mēs parādījām IIHF viesiem gandrīz gatavu projektu arēnai, kurā būs vietas 12000 skatītāju,” toreiz citēts Latvijas hokeja federācijas (LHF) prezidents Kirovs Lipmans. Arēnas izvietojumam piedāvāta bijušā hipodroma teritorija Skanstē [1]. Tiesa, kā vēlāk izrādījās, “gatavais projekts” tāds čiks vien bija, un tieši arēnas celtniecība kļuva par pašu resnāko sprunguli spieķos. Taču pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies.

Trīs mēnešus vēlāk LHF prezidents Lipmans un tolaik Rīgas domes deputāts, LHF viceprezidents Helmuts Balderis devās uz IIHF galveno mītni Šveicē, lai sīkāk iepazīstinātu ar savām iecerēm attiecībā uz pasaules čempionāta rīkošanu un atbildētu uz jautājumiem [2]. “Latvijas plāni izraisīja lielu interesi IIHF pārstāvjos. Nākamais solis Latvijai sava projekta virzībā būs tā aizstāvēšana IIHF valdes sēdē Malagā, Spānijā,” tolaik ziņoja “Laiks” [3]. Sēdē tikušie pieaicināti arī trīs finanšu eksperti, no kuriem viens bijis...LHF prezidents pats.

Elites hokeja sabiedrībā Latvija tolaik vēl bija starp jaunuļiem - aiz muguras tikai četri pasaules čempionāti, kuros divreiz izdevies iekļūt ceturtdaļfinālā, bet 2000. gadā nu jau leģendārajā mačā apspēlēt Krievijas izlasi. Jānis Matulis gan skaidro, ka, pretendējot uz PČ rīkošanu, sportiskie rezultāti nebūt nebija noteicošie: “Lomu spēlē kontakti un arī augsto viesu uzņemšana. Jau pirms tam Renē Fāzels diezgan bieži šeit viesojās. Var jau teikt, ka viņam varbūt tika piemaksāts – vai tā notika, vai nē, mēs nezinām, bet vienalga – viesi mēs uzņēmām, apdāvinājām. Katrā ziņā čempionātu mēs drīzāk nopelnījām kongresos un ar sadzeršanu saviesīgos pasākumos, nekā hokeja laukumā.”

2001. gada 12. maijā, noslēdzoties ikgadējam IIHF kongresam, tapa zināms – Latvijai uzticētas tiesības rīkot 2006. gada pasaules čempionātu hokejā. Latviešu kandidatūru īpaši atbalstījuši Krievijas, Vācijas un Kanādas pārstāvji, bet “izšķirošais arguments esot bijis entuziasma pārpilnie Latvijas līdzjutēji”, ziņoja prese, Latvijai rīkošanas tiesību saņemšana izmaksājusi miljonu un desmit tūkstošus Šveices franku [373 700 Ls] [4].

Vai latviešu fani hokeja vidē tiešām izcēlās spilgtāk kā citi? “2001. gada čempionātā Ķelnē uz čempionātu devās ap 8000 latviešu. Ķelnes hallē pastaigājoties, nevarēji neuzskriet virsū kādam sarkanbaltsarkanajam. Vienmēr saku, ka 2001. gada turnīrs bija pēdējais romantiskais čempionāts, kur cilvēki brauca atpūsties, ķert kaifu un pēc tam pazuda visas šīs izdarības tribīnēs, kas bija bijušas. Piemēram, slavenais plakāts pirms spēles ar ASV par to, ka Latvija nebūs Monika Levinska. Iesākumā IIHF bija gribējuši ņemt nost, bet pēc tam – visi smējušies,” atceras Matulis.

Slavenais latviešu fanu plakāts Ķelnes arēnā. Foto: Armands Puče/”Sporta Avīze”

Vairāku tā laika laikrakstu publikācijās uzsvērts, ka pasaules hokeja čempionāts ir līdz tam vērienīgākais sporta pasākums, ko uzņems kāda no Baltijas valstīm. “Ja Latvijai ir uzticēts tāds nozīmīgs pasākums, tas nozīmē, ka ar mums rēķinās, ka mēs tiekam ierindoti pasaules hokeja lielvalstu pulkā. Esmu ļoti gandarīts, ka, pretēji pesimistu paredzēm, darbs ir devis augļus,” pēc kongresa beigām un lēmuma paziņošanas izteicies K. Lipmans [5]. Tāpat tiek izcelts fakts, ka pasaules čempionāts tobrīd vēl ne reizi nav noticis hokeja dzimtenē Kanādā [6].

LHF prezidenta piesaukto pesimistu tolaik tiešām bijis vairākums, atzīst J. Matulis: “Lielā daļā mediju, “Sporta Avīzi” ieskaitot, gandrīz katru otrdienu bija karikatūra, kurā Kirovs hallei dzen pāļus. Žurnālisti un tauta vienkārši neticēja, ka ir iespējams uzcelt šo lielo halli. Es domāju, ka vienīgais, kurš ticēja, ka to iespējams izdarīt, bija Kirovs Lipmans. Par to viņam arī liels paldies.” Hokeja sabiedrības galva ar čempionāta sarīkošanu parādījis, ka uz Rīgu iespējams atvest arī citus, ne tikai sporta, liela mēroga pasākumus.

15. oktobrī Rīgā, Ministru kabinetā tiek parakstīts priekšlīgums par turnīra rīkošanu. “Sports” gan ziņo, ka šis notikums ticis pabīdīts par mēnesi uz priekšu, jo IIHF prezidents Renē Fāzels un Latvijas hokeja vadītājs Lipmans septembra vidū bijuši aizņemti IIHF ģenerālsekretāra Jana Okes Edvinsona 60. dzimšanas dienas svinībās Cīrihē [7]. “Priekšlīguma parakstīšana apliecina mūsu uzņemtās saistības par sporta būvju gatavību un akceptē IIHF tiesības reklāmas jomā. Mēs esam pārliecināti, ka viss iecerētais izdosies,” pēc šī notikuma paziņo premjerministrs Andris Bērziņš. Valdības vadītājs saņēma arī zelta medaļu par ieguldījumu hokeja attīstībā no IIHF prezidenta Renē Fāzela [8].

Foto: Māris Kaparkalējs, “Latvijas Vēstnesis”

Fāzels preses konferencē pēc priekšlīguma parakstīšanas izteica frāzi, kas vairākus gadus vēlāk pēc vēl cita hokeja funkcionāra izteikumiem teju vai folklorizējusies: “Sports nav politika, tas vieno cilvēkus visā pasaulē. Pasaules čempionātus skatās miljoniem cilvēku visā pasaulē. Tāpēc Latvijai dota iespēja piesaistīt visas pasaules uzmanību. Pasaules čempionāts hokejā Latvijai nozīmē to pašu, ko lielajām valstīm – olimpisko spēļu rīkošana.” [9].

Tinte uz priekšlīguma papīra un savstarpējie apsveikumi gan vēl nenozīmēja, ka visas formalitātes un saistības nokārtotas. Gluži otrādi – Latvijai tika dots laiks līdz 2004. gadam, lai izpildītu visas prasības un varētu noslēgt gala līgumu.

Obligātā un galvenā prasība no IIHF puses – divas hokeja halles, viena ar 12 tūkstošu un vēl viena ar sešu tūkstošu skatītāju vietu ietilpību. Priekšlīguma parakstīšanas brīdī Rīgā nebija ne vienas, ne otras. Premjers Bērziņš izteicās, ka Rīgā netrūkstot arēnai piemērotu vietu un ka tās būvniecība jāfinansē no privātā kapitāla, nevis valsts naudas: “Arī cilvēkiem nav jābaidās, ka tāpēc vajadzēs ciešāk savilkt jostas.” Arī Rīgas mērs Gundars Bojārs solīja jau tūlīt domē sākt darbu pie arēnas būvniecības konkursa izsludināšanas un piemērota zemes gabala meklēšanas [9].

400 miljoni un Rīgas Lasvegasa

Vēl pirms priekšlīguma parakstīšanas kā reālākais variants lielākās arēnas celtniecībai tika izskatīts Mežaparks. Par šādu ieceri atzinīgi izteicās arī IIHF ģenerālsekretārs, kurš 2001. gada vasarā apmeklēja Rīgu: “(..) [vieta] Mežaparkā ir pat ideāla. Ja vēl tai blakus būtu iespēja uzcelt viesnīcu ar 300 vietām, tur varētu notikt arī kārtējais IIHF kongress.” [10]. Divus mēnešus vēlāk šāda iecere no Rīgas domes Vides komitejas puses tiek noraidīta. Komitejas priekšsēdētājs Valdis Kalnozols un deputāts Ingmārs Līdaka kā alternatīvu piedāvājuši teritoriju netālu no Mežaparka – Mirdzas Ķempes ielas tuvumā, pamestā siltumnīcu rajonā, kā argumentu minot to, ka Mežaparks neesot domāts lielai apbūvei [11].

Novembrī sarunās ar LHF bez jau minētās teritorijas M. Ķempes ielā Rīgas dome piedāvāja vēl trīs variantus: Lucavsalā, Vesetas ielā (Skanste) vai pie Torņakalna stacijas. LHF prezidents un Rīgas domes amatpersonas vienojās, ka vietas abām hallēm varētu tikt noteiktas līdz 2001. gada beigām. “Sports” ziņo, ka Lipmans jau tad informējis pašvaldību par trīs ārzemju investoriem, kas varētu parūpēties par celtniecības finansiālo pusi, pašus būvdarbus atvēlot Latvijas firmām. “Investori esot ieinteresēti celt ne tikai halles, bet tām apkārt arī viesnīcas un restorānus. Pēc divu konkrētu vietu apmeklēšanas varētu aicināt potenciālos ārzemju investorus apskatīt šīs vietas,” rakstīts avīzē [12].

29. novembrī Rīgas domes Pilsētas Attīstības komiteja līdz nākamā gada beigām haļļu celtniecībai rezervē trīs zemes gabalus, lai veiktu projektēšanas darbus: Skanstes un Grostonas ielu krustojumā, Lucavsalā, kā arī teritorijā starp Vilkaines ielu, Vienības Gatvi, Jelgavas ielu un dzelzceļa līniju [pie Torņakalna stacijas] [13].

2002. gada sākumā čempionāta rīcības komiteja un Rīgas dome spriež, ka piemērotākā vieta lielās halles celtniecībai būtu teritorija Skanstes un Grostonas ielu krustojumā. Ar šādu lēmumu mierā gan nav bijusi daļa vietējo iedzīvotāju – blakus esošo mazdārziņu saimnieki. Avīzes “Brīvā Latvija” publikācija: “Viņi noorganizēja piketu. Rīgas domes amatpersonas piketētājiem skaidroja, ka (..) tagad [nomas] līgumus slēdz tikai uz gadu un tā [zeme] jāatbrīvo pēc domes pieprasījuma, ja zeme vajadzīga pilsētas attīstībai. Mazdārziņu kopējiem varētu piedāvāt zemi citur.” [14].

Tikmēr atsevišķa darba grupa tika izveidota, lai meklētu variantus mazās halles celtniecībai. “Atbilstoši starptautiskajiem standartiem (ņemot vērā drošības un trasnsporta plūsmu) mazā halle nedrīkstētu atrasties tuvu lielajai,” raksta “Latvijas Vēstnesis” [15], bet 8. marta PČ rīcības komitejas sēdē tiek nolemts, ka ekonomiski izdevīgākais variants attiecībā uz mazāko arēnu būtu “Skonto” halles piemērošana hokeja čempionāta vajadzībām [16].

Maijā bija gaidāms IIHF kongress, kur rīkotājiem vajadzētu ziņot par paveikto. Mēnesi iepriekš premjera Bērziņa vadītā rīcības komiteja vienojās, ka lielās halles celtniecības konkursā par labāko atzīts Šveices firmas “IMS Studio 6” piedāvājums. Investējot līdz 400 miljoniem dolāru (ap 255,6 milj. latu), tas paredzēja Lucavsalā veidot “hokeja pilsētiņu” ar 18 000 skatītāju vietu ietilpīgu ledus arēnu, viesnīcu, peldbaseinu, kazino kompleksu, dzelzceļa staciju, tirdzniecības kompleksu un citām daudzfunkcionālām ēkām [17].

J. Matulis atklāj, ka vēlāk šī summa esot figurējusi arī kāda franču biznesmeņa piedāvājumā. “Pēc tam esmu ar Kirovu arī runājis par šo lietu. Nevar teikt, ka tā būtu latviešu vientiesība, bet mēs laikam esam mazticīgi – 400 miljoni tobrīd likās šausmīgā summa. Bet faktiski [tādam projektam] tas nekas daudz nav. Mēs neticējām, ka kādam ir tāda nauda, ko kāds būtu gatavs ieguldīt.”

Gata Šļūkas karikatūra – Kirovs Lipmans ceļ superhalli. Foto: Sportacentrs.com

Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Viktors Puriņš toreiz atzina, ka “par tādu naudu varētu uzcelt savas simt tādas hokeja halles, kādas jau uzceltas un tiek celtas Latvijā. Tas, ka no Latvijas viedokļa šāda celtniecība tomēr atbalstāma, ir pilnīgi skaidrs” [18]. “Investīcijas ir ļoti lielas, bet ārzemju kompānijas pierādījušas, ka spēj atpelnīt ieguldījumus,” piedāvājumu novērtēja Rīgas mērs Bojārs, bet ministru prezidents piebalso, minot jaunradītās darbavietas un nodokļu ieņēmumus valstij. Tiek uzsvērts, ka investori “lūdz visa veida palīdzību, izņemot naudu”, kā arī solījumus atvēlēt trešdaļu darāmo darbu vietējiem uzņēmējiem.

Tomēr viss nebūt nenorit tik gludi kā cerēts. Aptuveni divas nedēļas pēc paziņojuma, ka konkursā uzvarējusi “IMS Studio 6”, Latvijas presē parādās ziņas, ka aizdomīgos darījumos iesaistīts firmas vadītājs Gorans Takačs – atsaucoties uz Krievijas finanšu ministrijas Kontroles un revīzijas pārvaldi, “Austrālijas Latvietis” ziņo par Takača saistību ar “aizdomīgiem darījumiem aptuveni 6 miljonu ASV dolāru apmērā sakarā ar Sanktpēterburgas kandidēšanu uz olimpisko spēļu rīkošanu” [19]. Savukārt “Brīvā Latvija” atklāj, ka Šveices investoru Latvijai piespēlējis neviens cits kā... IIHF prezidents Fāzels: “Šķiet, mūsu hokeja vadītāji pārāk uzticējušies Starptautiskās hokeja federācijas vadītāja ieteikumam par iespējamo būves investoru.” [20].

Šādas ziņas un bažas par investoru pagātni un iespējamo iesaisti dažādās afērās vēlāk apstiprina arī Latvijas finanšu ministrs Gundars Bērziņš, kurš jau iepriekš esot brīdinājis rīcības komitejas kolēģus un sabiedrību sakarā ar bažām par piedāvāto pārāk vispārīgo milzu investīciju projektu [21]. Vien mēnesi pēc tam, kad Šveices investoru piedāvājums atzīts par izdevīgāko, ar paziņojumu Latvijas medijos klajā nāk LHF prezidents Lipmans – “IMS Studio 6” vadība no projekta atteikusies, jo par to Latvijā sacelts liels uztraukums. Šo informāciju gan uzreiz metas noliegt firmas vadītājs Takačs, vienīgi piebilstot, ka investori Latvijā nejūtoties labi. Laikraksts “Brīvā Latvija” met akmeni arī IIHF dārziņā, kas “izliekas nezinām, ka Latvijai ar gatavošanos pasaules meistarsacīkstēm būtu kādas problēmas, un neceļ ne ausu par potenciālo investoru slikto reputāciju” [22].

Premjerministrs Bērziņš gan atgādina, ka līgums ar “IMS Studio 6” vēl nav parakstīts, un tikmēr ausis saspicē arī abi pārējie halles celtniecības konkursa dalībnieki – “Multihalle” un “Metāla būvju sistēmas”. Iepriekš izteiktajām Ministru kabineta kolēģa šaubām pievienojas arī Ekonomikas ministrs, pašreizējais LHF prezidents Aigars Kalvītis, kurš līdz tālākai informācijas ieguvei ierosina pārtraukt uzsāktās sarunas ar investoru. Pret to asi iebilst vairāki PČ rīcības komitejas locekļi, tai skaitā Kirovs Lipmans –viņaprāt, halles būvniecības projekts ticis politizēts, un asu kritiku saņem arī rīcības komiteja. “[Tā] strādā vairāk nekā gadu, taču mēs neesam nekur tālāk tikuši, man tāda komiteja nav vajadzīga. LHF un es personīgi uzņemamies noorganizēt hokeja čempionātu,” izteicies tā laika Latvijas hokeja priekšsēdis [23].

“Jebkurš cilvēks grib nopelnīt, bet es domāju, ka Kirovam bija būtiskākais, lai šis čempionāts vispār notiek. Viņš uz spēles bija licis savu godu – ja čempionāts nenotiktu, tad par viņu droši vien smietos,” Lipmana izteikumus raksturo pieredzējušais žurnālists Matulis.

25. maijā tiek ziņots, ka rīcības komiteja pēc izmeklēšanas, kurā atklājušies fakti par negodīgu un koruptīvu darījumu vēsturi, atcēlusi savu lēmumu par sadarbību ar Šveices firmu. Arī premjerministrs piemin procesa politizēšanu un procesa bremzēšanu, savukārt “IMS Studio 6” vadītājs Takačs pauž, ka galvenā vaina procesā būtu jāuzņemas plašsaziņas līdzekļiem – tie publicējuši nepatiesu informāciju. No firmas puses gan līdz noteiktajam termiņam neesot ticis iesniegts līguma projekts [24].

Pēc Šveices investoru piedāvājuma noraidīšanas kā nākamais reālākais variants izceļas SIA “Multihalle” piedāvājums – uzņēmums ierosinājis ap 12 tūkstošu vietu ietilpīgu halli celt jau minētajā bijušā hipodroma teritorijā Skanstē [25]. Līguma noslēgšanu ar firmu kavē nesaskaņas starp uzņēmumu un Rīgas domi. “Multihalle” sūdzas, ka pašvaldība nav atsaukusies uz lūgumu piešķirt papildus zemi, lai varētu blakus hallei uzcelt papildus publisko infrastruktūru, savukārt pašvaldība neesot bijusi gatava to darīt, kamēr nav redzējusi apbūves plānu. Rīgas mērs Bojārs pārmet “gumijas stiepšanu” un sāk bažīties par čempionāta rīkošanas tiesību zaudēšanu [26].

LHF prezidents Kirovs Lipmans un PČ rīcības komitejas priekšsēdētājs Guntis Ulmanis. Foto: Gatis Dieziņš/AFI

14. novembrī beidzot uz līguma tiek likti paraksti starp SIA “Multihalle” un LHF par lielās hokeja halles būvniecību. Līgumā noteikts, ka tai jābūt gatavai līdz 2005. gada 1. augustam. Divi no uzņēmuma akcionāriem ir citu sporta federāciju vadītāji – Ojārs Kehris (LBS) un Guntis Indriksons (LFF). Iepriekš starp “Multihalles” akcionāriem bijis arī Lipmans, kurš gan iespējamā interešu konflikta dēļ savas akcijas pārdevis. Investori pieļauj, ka halles celtniecībā varētu ieguldīt ap 30 miljoniem dolāru. Cita projektā iesaistītā Latvijas firma, “Metāla būvju konstrukcijas”, sola ar ārzemju investoru naudu blakus uzbūvēt viesnīcu un tirdzniecības centru, kā arī izklaides un atpūtas kompleksu 250-300 miljonu dolāru vērtībā [27].

Kamēr vēl notiek vienošanās par juridiskām niansēm, 2002. gada nogalē izskan Fāzela rājiens 2006. gada čempionāta rīkošanu uzticēt kādai citai valstij, ja 2003. gada septembrī nebūšot redzams, ka tikusi sākta halles būvniecība [28]. Kā izrādās vēlāk, šādi mājieni doti vien ķeksīša pēc.

Laiks rīt, vienu iespējamo cēlāju nomainījis nākamais, bet līdz reālai arēnas būvniecībai joprojām bija ļoti tālu. “Īsti nekāda kavēšanās jau nebija, jo vispār jau nekas nenotika,” situāciju raksturo Jānis Matulis. “Faktiski gāja tāpat, kā tagad iet ar koncertzāles celtniecību. Iesākumā piedāvā piecas vietas, bet organizatoriem nepatīk neviena. Par Lucavsalu teica – nē, kā tad mēs tur piebrauksim, ir jau tiltam pasūtīts projekts... Blefa bija diezgan daudz.”

Izmantotie resursi, atsauces: