Viedoklis: Lielās cerības

Olimpiskajā sezonā hokeja varenajiem Pasaules Čempionāts nebūt nav svarīgākais gada turnīrs. Izlašu sastāvi, lai arī spēcīgi, tomēr parasti ir tālu no optimālajiem - virkne spēlētāji pēc saspringtas un piesātinātas sezonas izvēlas atpūsties, savest kārtībā veselību un nepiedalīties šajā pasākumā. Tas dod labas cerības mazāk prominentajiem Pasaules Čempionāta dalībniekiem izmantot situāciju un pacīnīties par sasniegumiem, kas līdz šim nav bijis pa spēkam.

Lai arī šī šķiet loģiski pamatota teorija, tai nav pārliecinošu pierādījumu praksē. Medaļas arī Olimpiskajos gados parasti sadala vadošās hokeja valstis. Izņēmums ir 2002.gads, kad pēc izgāšanās Solteiksitijas Olimpiskajās spēlēs Slovākija sakopoja savus spēkus un kļuva par Pasaules čempioniem. Tomēr Slovākijas izlasi ar tās zelta paaudzi tajā periodā ir jāpieskaita hokeja varenajiem, jo papildus 2002.gada izcīnītajai zelta medaļai, bija arī sudrabs 2000.gadā un bronza 2003.gadā.

Jāatzīmē viena kopsakarība, kas var būt izdevīga Latvijas izlasei. Kopš 2002.gada Kanādas izlase ir bijusi uz pjedestāla visos čempionātos, izņemot Olimpiskajos gados. Jāatgādina, ka šajā čempionātā Latvija ir vienā apakšgrupā ar Kanādu.

Lielās cerības Latvijas izlases sakarā ir saistītas ne tikai ar ārējiem apstākļiem, bet arī ar pašas izlases izaugsmi. Izlases kodols jau divus gadus ir vairojis savu pārliecību un meistarību veiksmīgi cīnoties Kontinentālajā hokeja līgā, šogad sasniedzot savu labāko rezultātu - iekļūšanu Gagarina kausa otrajā kārtā. Tāpat arī izgājuši ugunskristības Olimpiskajās spēlēs, kur pēdējā spēlē paši sev un citiem pierādīja, ka tomēr māk spēlēt hokeju. Arī treneru duets: Znaroks/Vītoliņš, ir likuši par sevi runāt skaļāk nekā jebkad iepriekš un pierādījuši sevi kā lieliskus vadītājus, kas pat ar bobiku spēja nokļūt līdz fināla izšķirošajai spēlei.

Šie visi faktori runā par labu lielajām cerībām. Tomēr ne viss noris labvēlīgi. Izlases kapteinis un aizsardzības līderis Kārlis Skrastiņš ir starp tiem, kuri pēc piesātinātas un nogurdinošas sezonas nodosies ārstu rokās, lai savestu kārtībā savu veselību. Izlasei nepalīdzēs arī tādas aizsardzības vērtībās kā Rodrogo Laviņš un Oļegs Sorokins. Traumas dēļ nebūs arī Krišjānis Rēdlihs. Savu viedokli nemainīs (diemžēl) arī Sandis Ozoliņš. Pamatdarbā aizņemtas mūsu jaunās aizsardzības līnijas zvaigznītes – Artūrs Kulda un Oskars Bārtulis. Proti, aizsardzības līnijā iztrūkst 6 (7 - ja pieskaita Ozoliņu) spēlētāji, kas visi bez izņēmuma ir reāli kandidāti uz vietām pamatsastāvā.

Ar vārtsargiem aina ir neviennozīmīga - kvantitatīvi vārtsargi ir, bet par kvalitāti nav pārliecības. Ir Edgars Masaļskis par kura spējām šaubu nav, vienīgi jācer, ka būs viss kārtībā ar veselību un atradīsies labākajā iespējamajā sportiskajā formā. Jautājums ir par to, vai Edgaram būs atbilstoša maiņa, kas spēs nepieciešamības gadījumā turēt līmeni.

Ar uzbrucējiem situācija ir labāka, reāli tikai Ģirts Ankipāns ir no tiem, kam droši varētu prognozēt vietu pamatsastāvā, bet visticamāk savainojuma dēļ uz čempionātu nedosies.

Līdz šim Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa vadītās Latvijas izlases panākumi balstījušies lieliskā vārtsarga spēlē un disciplinētā un pašaizliedzīgā visa piecinieka spēlē aizsardzībā. Maz ticams, ka tas varētu mainīties. Tieši tāpēc augstāk minētās problēmas kļūst būtiskas. Vārtu drošība būs Edgara rokas un kamēr Edgars būs vesels (tpu, tpu, tpu) visam jābūt kārtībā, bet... Savukārt aizsardzībā, lai kāda arī būtu treneru izvēle, spēlētājiem būs jāapgūst jaunas lomas, jāuzņemas atbildība, jākļūst par līderiem. Arī uzbrukumā Ankipāna kvalitātes ir lieliski atbilstošas Znaroka/Vītoliņa spēles koncepcijai, kādam viņš būs jāaizstāj.

Tomēr visām problēmām ir arī otra puse un tā ir iespējā. Tā ir iespēja vārtsargam nepieciešamības gadījumā iznākt no ēnas un nodemonstrēt savas kvalitātes. Tā ir iespēja aizsargiem iegūt jaunu lomu komandā. Kādam būs jāaizstāj Kārlis Skrastiņš spēlē pie saviem vārtiem. Līdera spēle savā laukuma pusē tiks gaidīta no Arvīda Reķa, bet tā ir lieliska iespēja arī Jēkabam Rēdliham un Kristapam Sotniekam. Kādam būs jāaizstāj Sandis Ozoliņš vai Oļegs Sorokns uzbrukumu iesākšanā un vairākuma izspēlēs. Pirmais kandidāts ir Georgijs Pujacs, bet tā ir lieliska iespēja arī Guntim Galviņam.

Ja spēlētāji būs gatavi (visās nozīmēs) uzņemties jaunas lomas, atbildību un būt līderi, tad lielās cerības ir visnotaļ reālas. Ja šogad vēl nesanāks, tad jebkurā gadījumā, tas būs labs ieguldījums nākotnes panākumos. Lai izdodas!