Paēdis lauva antilopes nemedī

Par Vankūveru daļēji vietā varētu būt atruna, ka grupas turnīrā Krievija, Slovākija un Čehija bija no citas hokeja galaktikas. Bet Šveice Manheimā ne tuvu nav pat tā Šveice, kas bija Vankūverā. No tā - vislabākā sastāva trūkst 14 (!) un Šveices žurnālisti pat izteikuši jaunajam galvenajam trenerim Šonam Simpsonam līdzjūtību, ka viņam A grupas turnīrā jāspēlē ar B komandu.

Mums šī nav gluži ''Dream Team'', bet arī ne B komanda. Uzbrukumu reāli pastiprināt varēja tikai Ģirts Ankipāns un varbūt Raitis Ivanāns, ja treneris atrastu vietu viņam savā komandā. Nu varbūt ar lielu piedomāšanu šo komandu varētu pastiprināt arī Roberts Bukarts. Bet ar piedomāšanu. Vārtos? Praktiski viss labākais, kas ir. Sergejam Naumovam tomēr trūkst spēļu prakses, bet Ervīnam Muštukovam šī sezona nav izdevusies.

Vienīgā pozīcija, kur mums bija (ir) kadri, kas varēja (var!) būt Manheimā, tā ir aizsardzība. Varbūt, ka viens - visticamāk, Artūrs Kulda, arī var atceļot uz savu dzimteni. Ja cilvēks dzimis Potsdamā, tad laikam Vācija ir viņa dzimtā zeme. Oskars Bārtulis pēc Vankūveras mokās ar cirkšņa savainojumu, sīkas mikrotraumas ir Kārlim Skrastiņam, arī Rodrigo Laviņam, bet Oļegs Sorokins nebija mierā ar otrā plāna lomām, kas viņam bija pērn Bernē. Par Sandi Ozoliņu laikam būtu lieki dzesēt muti, taču teorētiski arī viņš varēja būt Manheimā.

Tātad četri pieredzējuši vaļi. Negribu nevienam no viņiem mest ar akmeni, bet katra sportista dzīvē pienāk mirklis, kad veselība kļūst būtiskāka par pasaules čempionātu, vai, runājot saprotamāk, pasaules čempionāts vairs nav tas lielais kairinātājs kā 1997. gadā, kad Aigars Cipruss atbēga no Grandsrapidas kluba uz Turku, praktiski nogriežot atgriešanās ceļu Amerikā.

Nevienam no četru vaļu kompānijas Latvijas izlase nav tukša skaņa, bet ar laiku paša lietas kļūst nozīmīgākas. Tā tas ir gandrīz visur t.s. civilizētajā pasaulē. Dažādu - arī personisku iemeslu dēļ izlasei nē saka ne tikai zviedri un čehi, bet arī amerikāņi un kanādieši, par kuriem mums radīts mīts kā par ļoti lieliem savas zemes patriotiem. Ar visu iepriekš rakstīto negribu teikt, ka Skrastiņš vai Laviņš nav patrioti. Bet viņi ir pārsātināti ar hokeju sezonas laikā un pasaules čempionātam emociju vienkārši 36 gadu vecumā vairs nepietiek.

Daudz sliktāk ir tad, ja emociju nepietiek tiem, kas atbraukuši uz pasaules čempionātu. Nevaru pārmest, ka spēlē ar Šveici kāds laida muļķi, taču man šis mačs atgādināja tos trīs Vankūverā. Kad visi it kā cīnījās un spēlēja,bet akcentu es liktu uz vārdiem it kā. Manheimā neviens speciāli no ripas prom nebēga, taču nebija arī sajūtas, ka vīri izgājuši uz šīs sezonas svarīgāko kauju. Kaut izlases kontekstā tā varbūt arī ir sezonas svarīgākā spēle.

Bet kā jūs domājat, cik šo pašu svarīgāko spēļu hokejistam sezonā drīkst būt. Sešas, 15, visas play-off spēles? Izlases kodolam - Rīgas ''Dinamo'' - tādas bijušas gandrīz visas kopš gada sākuma. Un tās ir t.s. punktu vai algas spēles! Strādāt stahanoviešu tempā un tā vairākus gadus pēc kārtas prata tikai... stakanovieši un citi pasaku tēlu. Normālam cilvēkam pat viņa mīļotajā nodarbē (darbā!) kādreiz sākas rutīna un rodas emocionālais tukšums. Ļoti negribētos, lai šāds emocionālais tukšums ir Latvijas izlases pavadonis Manheimā.

Bet es ļoti labi saprotu arī hokejistus, kuriem nu vairs pasaules čempionāts nav vienīgā vieta, kur nopelnīt labu līgumu. To vēl labāk var izdarīt visas sezonas garumā KHL. Bet Latvijas nelaime ir tā, ka mums nav pietiekami daudz kvalificētu jauno hokejistu, kas varētu aizstāt klubā nogurušos.