Ko NHL iemācīsies no Proberta, Būgārda un Ripjena gadījumiem?

Hokejā ir izplatīts viedoklis, ka vārtsargi ir dīvaiņi – dažādi rituāli, īpaša noskaņošanās mačam, kas dažreiz nonāk līdz parastam cilvēkam ne visai saprotamām darbībām (Patrika Ruā runāšana ar vārtiem), taču patiesībā viņi nav vienīgie "dīvainīši", jo "policisti" arī ir īpaša grupa un tieši par viņiem, lai labāk saprastu iemeslus pēdējo gadu traģēdijām, arī ir šis stāsts.

Katru vakaru viņi iziet laukumā ar domu "varbūt es, bet varbūt mani", tajā pašā laikā "tafgajs" nevienā brīdī nedrīkst parādīt savu nepārliecinātību vai bailes – "Iešu, darīšu, saplēsīšu, ja komandai vajadzēs". Šāds spēlētāja tēls bieži vien ir tāls no tā kādi šie hokejisti ir ārpus laukuma – mierīgi un nosvērti, "kompānijas dvēseles", par kuriem nezinātājs noteikti nevarētu pateikt, ka katru otro vakaru viņi kādam citam līdzīgam "vecim" sit pa seju, kamēr viens vai otrs krīt uz ledus. Turklāt, patiesībā, ko arī atzīst vairākums spēlētāju, viņiem šāds darbs nemaz nepatīk, taču, tā kā tas ir vienīgais veids, kā noturēties visaugstākajā līmenī, tad nekas cits neatliek. Psiholoģiski tas ir grūti un, lai pārslēgtos no viena tēla uz otru, šie policisti nereti sāk meklēt "papildlīdzekļus" – kāds tos atrod kādā hobijā, bet citi nervu sasprindzinājumu mēģina noņemt ar alkoholu vai narkotikām, kas ilgtermiņā noved pie vēl lielākām problēmām.

Otra problēma "policistu" virtuvē, par kuru runā daudz, bet līdz šim nav bijis nekādu pierādījumu, ir dopings. Kaušļu darba specifika ir tāda, ka dūru spēks un "būda" spēlē ja ne pašu nozīmīgāko lomu (jo vēl ir cīņas tehnika), tad bez tās arī ir grūti cīnīties. Konkurence par vietu sastāvā arī ir ļoti sīva un pēc pāris neveiksmīgām dūru cīņām kāds "jaunais censonis" uzreiz tiek nosūtīts uz zemākajām līgām, jo gribētāju (un varētāju!) ir daudz. Tieši tāpēc, hokejisti izvēlas "apēst" kādu tabletīti vai injicēt kādu "suliņu", lai iegūtu priekšrocības, gan pār konkurentiem uz vietu sastāvā, gan arī cīņās uz ledus, kur pēc pāris veiksmīgiem sitieniem var iegūt reputāciju, kas vismaz pāris sezonas nodrošinās maizi.

Pasaules antidopinga aģentūras prezidents Diks Paunds jau ir izteicies, ka, lai arī NHL komisārs Gerijs Betmens visu laiku atkārto, ka "mums viss ir kārtībā, dopinga problēmas mums nav", patiesībā "netīro" sportistu īpatsvars var būt līdz pat 30% no visiem līgā spēlējošajiem atlētiem. To apstiprina arī vairāku bijušo hokejistu izteiktās tēzes par NHL "virtuvi", to kā tajā tiek veiktas dopinga pārbaudes un kāpēc nereti uzrodas kāds "super-policists", kurš sezonu-divas ir līgas bieds, bet pēc tam ātri pārvēršas par boksa maisu.

Protams, nevar noliegt arī pašu kautiņu negatīvo iespaidu uz hokejistu veselību. Lai arī ir izplatīts viedoklis, ka kautiņos iespēja gūt savainojumu ir daudzreiz mazāka nekā parastā spēles epizodē, tas nav diez ko pareizi. Protams, uzreiz pēc kautiņa, slidojot uz noraidīto soliņa, iespējams, arī hokejistiem liekas, ka viss ir kārtībā, arī pēc mača un pēc mēneša arī var nebūt nekādu veselības stāvokļa pasliktināšanās pazīmju, taču ilgtermiņā visi šie sitieni pa galvu (tieši galva ir galvenais "mērķis" hokeja dūru cīņās) nevar paiet bez sekām. Pašlaik Ziemeļamerikas sporta ārstu sabiedrība jau sit trauksmes zvanus, jo jaunākie pētījumi ir parādījuši, ka pat minimāli smadzeņu satricinājumi, ja tie netiek pilnībā izārstēti, var atstāt graujošas sekas uz sportista veselību ilgtermiņā un kā galvenie riska grupas pārstāvji tiek minēti tieši hokejisti un amerikāņu futbolisti.

Taču pats nāvējošākais šajā situācijā ir nevis psiholoģiskās problēmas, dopings, vai smadzeņu satricinājumi kā tādi, bet gan viss kopā ņemts, kas atsevišķos gadījumos arī noved pie letāla iznākuma.

Jau pēc Boba Proberta nāves NHL sabiedrība sāka runāt par to, ka kautiņi hokejā būtu ja ne jāaizliedz, tad jāierobežo, bet pēc tam kā miris tika atrasts Dereks Būgārds, šīs runas tikai pastiprinājās un daži hokeja sabiedrības cilvēki jau bija izstrādājuši plānu kā uzlabot hokejistu drošību kautiņu laikā, taču nekur tālāk par runām tas nav nonācis. Pēdējie gadījumi gan rāda, ka izmaiņām, tomēr, ir jābūt.

NHL vairs nevar tēlot strausu, kurš neredz dopinga problēmas un, lai arī "Lielā četrinieka" līgas ir izveidojušas savu sistēmu, kurā starptautiskie anti-dopinga eksperti netiek ielaisti, hokejisti varētu būt pirmie, kas sāk pilnībā sadarboties ar WADA un pieķertajiem sportistiem nevis pakrata ar pirkstu un notic stāstiem par "nepareizo enerģijas dzērienu" vai "matu augšanas līdzekli", bet arī reāli soda vainīgos.

Tāpat NHL ir aktīvāk jāiesaistās hokejistu veselības pārbaužu organizēšanā. Protams, pēdējā laikā jau ir sperti zināmi soļi pareizajā virzienā (piemēram, atlētiem neļauj iziet uz ledus, kamēr smadzeņu satricinājuma sekas nav pilnībā pārgājušas), taču šajā jautājumā ir jāskatās plašāk, jo ne jau tikai smadzeņu satricinājums ir vienīgā hokejistu trauma, ko var gūt kautiņa (un ne tikai kautiņa) laikā.

Savukārt par pašu kautiņu aizliegšanu vai ierobežošanu... kautiņi izsenis ir bijuši šīs spēles sastāvdaļa un vienā momentā tos "izņemt" nebūs iespējams gan pašu hokejistu dēļ, gan arī līdzjutēju, kuri, protestējot pret jaunievedumu, var vienkārši ignorēt NHL mačus. Prātīgākais variants būtu palielināt sodus par "nevajadzīgajiem" kautiņiem (tiem, kas ir ārpus spēles epizodēm) atstājot tikai tos, kas ir "īsti", t.i., vajadzīgi pēc spēles epizodes būtības, stingrāk sodīt kautiņu provokatorus, utt.. Jebkurā gadījumā, pēc šīs sezonas ir beidzas iepriekš noslēgtais NHL un spēlētāju arodbiedrības kolektīvais līgums, tāpēc būs jāsāk sarunas par jauno vienošanos, kurā, neapšaubāmi, šie jautājumi arī tiks skarti.