Trīs gadi pēc Kirova gāšanas. Vai Kalvītis un Koziols ir labāki saimnieki?

Izlases ģērbtuve un spēlētāju apdrošināšana

Nacionālā izlase ir katra sporta veida rota, kas vairumam cilvēku rada pirmo iespaidu par saimniecības sakārtotību. Te nu hokejā patiešām ir notikušas lielas pārmaiņas. Ja pirms trīsarpus gadiem valstsvienības kapteinis Kaspars Daugaviņš atzina, ka izlases ģērbtuvē jūtas kā bomzis, tad šodien viņš secina, ka viss ir augstākajā līmenī. Daļu no pateicības noteikti jāsaka Bobam Hārtlijam, kurš uzreiz ieviesa noteikumus, kā ģērbtuvei ir jābūt iekārtotai. Ja rodas kādas vajadzības, tās vispirms tiek apspriestas komandas iekšienē, bet tad vēstījums nodots Koziolam. Daugaviņš piebilst, ka līdz šim nav bijis pamata sūdzēties. Tiek piešķirtas pat dienas naudas, kas īpaši svarīgi ir jaunajiem spēlētājiem, kuri vēl nav noslēguši apjomīgus līgumus. Ja nu gribas atrast kādu trūkumu, tad tas ir zemā ledus kvalitāte "Volvo" hallē - pēc stundas un divdesmit minūtēm divdesmit pieci veči to pārvērš kartupeļu laukā.

Bijušā LHF prezidenta laikā par hrestomātisku terminu bija kļuvis vārdu salikums spēlētāju apdrošināšana. Jau pirmajā federācijas jaunās vadības pavasarī šķita, ka veco laiku netikumi nav izskausti - Laura Dārziņa gadījums pamodināja no hārtlijskā sapņa. "Jā, tas bija sāpīgi. Bet daļa vainas jāuzņemas arī pašiem spēlētājiem, jo nepārbaudījām līguma nosacījumus. Pēdējos divus gadus čempionātā neesmu spēlējis, bet ar apdrošināšanu viss it kā esot sakārtots. Ja jau puiši nāk spēlēt, tātad jūtas droši," saka Daugaviņš.

Trīs gadus pēc kārtas izlase ir reāli cīnījusies par vietu pasaules čempionāta astotniekā, vienā no turnīriem arī sasniedzot kāroto ceturtdaļfinālu. Valstsvienības kontekstā redzama arī skaidra nākotnes vīzija - līgums ar Hārtliju noslēgts līdz 2022. gadam. Tātad ir zināms, ka 2021. gada pasaules čempionātā Rīgā izlasi vadīs Bobs. Ja izdosies kvalificēties, tad viņš valstsvienību vedīs arī uz Pekinas olimpiskajām spēlēm. Bet, kas notiek piramīdas zemākajos slāņos?

Visi uzrunātie ir vienisprātis, ka Latvijas hokeja saimniecība ir pārvarējusi stagnāciju - federācijā strādājošie cilvēki darbam pieiet radoši un mūsdienīgi. Tomēr ne visi ir pārliecināti par sekojošās perestroikas uzņemto kursu. Dažs par pašreizējo vadības stilu izsakās pavisam skarbi - tā esot pakazuha (izrādīšanās) un bezpriģels (neierobežota visatļautība), bet pasaules čempionāts federācijai ir lielais smēliens. Ja arī šāds apgalvojums ir pārspīlēts, tas nenoņem no dienas kārtības jautājumu - kurp virzās hokeja piramīdas apakšdaļa? Vai vairāki simti tūkstošu gadā Hārtlijam atmaksājas? Un, vai pēc 5-10 gadiem atkal nebūs jāmaksā kādam citam hārtlijam, lai tas mācītu lielās izlases spēlētājiem to, kas viņiem bija jāapgūst jau bērnībā.

Uzņemto kursu varēs novērtēt tikai pēc gadiem

LHF Treneru komitejas priekšsēdētājs Oļegs Sorokins norāda, ka bērnu un jaunatnes hokejā šobrīd sakārtotības ziņā ir paņemti nepieciešami virzieni, taču ir vajadzīgs laiks, jo vēl ir daudz neskaidrību. Bērnu skaits ir gana liels, jo ieguldījums lielajā izlasē dod artavu pozitīvā attieksmē pret hokeju. "Nevar ieviest jaunas idejas un visu uzreiz izmainīt. Daudz domāju par treneru sertifikāciju, ir bijuši semināri, bet tos vajadzētu vēl vairāk. Vajadzētu cilvēku, kas brauc apkārt un kontrolē treniņprocesu atbilstoši vecumam. Tas vēl nav sakārtots. Nav tā, ka būtu veiktas globālas izmaiņas un tagad mēs visu darītu citādi. Tāpat lielākā daļa pūļu balstās uz vecāku pleciem. Ļoti noderētu cilvēki, kas brauc apkārt, vēro un iesaka, palīdz. Ārzemēs tā notiek un speciālisti par to saņem naudu. Procesi ir iekustināti, bet garantiju nemēdz būt. Darba ir gana daudz, un tas nekas neapstāsies. Izglītošanās gan hokejā, gan skolā - tas vienmēr ir mainīgs process, kas mainās atbilstoši laikam. Nekad nevarēsim teikt, ka tagad visu esam izdarījuši," skaidro Sorokins.

Bērnu un jauniešu čempionāts ir vairāk vai mazāk sakārtots, uzskata Brocēnu novada BJSS direktore Evija Šulce. Augstākas prasības klubiem, mūsdienīgāka spēlētāju licenču sistēma, spēļu laiki un finansējums, kas izpaužas kompensācijās par ledu un tiesnešiem, treneru un tiesnešu apmācībās, kas iepriekš praktiski nenotika. "Šobrīd, ja man ir problēma, es zinu pie kā vērsties. Agrāk tā nebija. Mārtiņš Pagodkins atbildēja par visu jaunatnes hokeju," secina Šulce. Arī HS "Mogo" treneris Agris Saviels novērojis, ka cilvēki federācijā domā par dažādiem uzlabojumiem. Ne viss izdodas, bet, ja kaut kas noiet greizi, seko mēģinājumi to labot. Tas izskaidro biežās nolikuma maiņas.

Ar pozitīvu zīmi LHF iespēto vērtē arī Jelgavas LSS direktors Aivars Zeltiņš, tomēr viņaprāt vairāk būtu jāakcentē jauniešu fiziskā sagatavotība. "Daudzas lietas varēs vērtēt pēc septiņiem gadiem, kad būs iziets pilns apmācības cikls. Jābūt lielākam uzsvaram uz jauniešu sistēmas sakārtošanu, lai līdz U16-U17 vecumam puišus varētu sagatavot tieši fiziskajā ziņā. Pēdējo gadu iezīme ir tāda, ka spējam konkurēt tehniskajā, bet ne fiziskajā ziņā. Tikai pēdējos pāris gadus tam tikusi pievērsta lielāka uzmanība," saka Zeltiņš. Federācijas jaunās vadības darbos viņš saskata vēlmi un mēģinājumus radīt attīstības vīziju, taču ir pāragri spriest, vai tas dos rezultātu. Cik labs būs bērnu un jauniešu čempionāts, tik laba būs arī valstsvienība. Šodien ieguldītā darba rezultāti atspoguļosies pēc gadiem, piebilst Jelgavas LSS direktors.

Specifiska pieeja vai citu valstu piemēri?

Plusiņu federācijas darbam ir gatavs ielikt arī HS "Pārdaugava" direktors Miks Dzindulis, tomēr viņš piebilst, ka bez kļūdām neviens neiztiek. Viņaprāt dažādus jauninājumus pirms to ieviešanas vajadzētu vairāk izpētīt, pretējā gadījumā no labās ieceres čiks vien iznākot. Dzindulis uzskata, ka Latvijas hokeja produkts ar katru gadu kļūs kvalitatīvāks kaut vai tikai tādēļ, ka hokejs aug skaitliski - jaunas halles un sporta skolas nodrošina plašāku pieejamību. Bet tas radīs lielāku konkurenci par vietu sastāvā gan jauniešu, gan pieaugušo izlasēs.

Par spīti Jaunatnes attīstības hokeja līgas (JAHL) izveidei viņš saskata, ka trūkst pārejas posma uz pieaugušo hokeju. Kāpjot augšup uz Virslīgu vai Rīgas "Dinamo" ir tikai viens pakāpiens - HK "Rīga". Iespēja Latvijā mācīties un kvalitatīvi spēlēt hokeju - lūk, vieta izaugsmei, jo šobrīd 18-19 gadu vecumā jāizdara sāpīga izvēle. "Jā, supertalanti tā dēļ nepazūd, taču neviens nav teicis, ka mazāk talantīgs spēlētājs 25 gadu vecumā nevar būt lietaskoks. Jo īpaši, ņemot vērā to, ka Latvijas hokejisti bieži vien tikai 23-24 gados ir pilnvērtīgi spēlētāji. Taču arī šobrīd ir daudz jauno uz NHL sliekšņa, jaunie hokejisti debitē izlasēs, spēlē Eiropā. Nav jau tā, ka viss būtu slikti. Daudzās valstīs sistēma jau ilgstoši ir sakārtota, bet mēs pagaidām esam tikai ceļā uz to. Jāatrod mūsu specifikai pareizākā pieeja," prāto Dzindulis.

Tikmēr bijušais LHF Bērnu un jaunatnes attīstības komisijas loceklis Raitis Bikše piedāvā aplūkot statistiku. "Vai zināt, cik U17 vecuma hokejisti ir aizbraukuši uz ārzemēm? Man skaitīšana apstājās pie četrdesmit - tās ir divarpus komandas. Vai tas ir normāli? Kāpēc viņi brauc prom? Tādēļ, ka visi grib dzīvot un spēlēt sakārtotā sistēmā. Pēc manis publicētā raksta "Sporta Avīzē" saņēmu apmēram trīsdesmit telefona zvanus, cilvēki pateicās, ka esmu gaisinājis viņu šaubas. Bet mans galvenais mērķis bija rosināt diskusiju, nevis kādu apvainot. Iespējams, daži alkst privilēģijas, tomēr vairums vienkārši grib sakārtotu sistēmu. Šeit, Zviedrijā mums viss ir skaidrs jau sezonu uz priekšu. Pat treniņu laiki un kas šajos treniņos tiks darīts. Turpretī Latvijā mainās pat spēļu laiki un nolikums. Pērn U17 grupā nolikumu sezonas laikā mainīja piecas sešas reizes, bet Zviedrijā tas nav mainījies jau piecus sešus gadus," salīdzina Bikše, kura dēls hokeju spēlē "Frolunda" jauniešu sistēmā.

"Es pirms trim gadiem teicu - sākam no otra gala, ieviešam noteikumus klubiem, kam jānodrošina konkrēta programma un kvalificēti treneri, ledus, stadions un sporta zāle. Kad katrs klubs varēs nodrošināt pilnvērtīgu treniņprocesu, tas būs sākums pārmaiņām. Bet tagad katrs dara pa savam," saka nu jau vairs nepastāvošā kluba "Dinamo bērni" vadītājs. Arī par JAHL Bikšem ir kritiska nostāja. Ja reiz līgas izveides pamatideja bija spēļu vides nodrošināšana U20 izlases (varbūt arī U18) kandidātiem, tad kāpēc šogad izlasēs nebija neviena kandidāta no JAHL?

"Man patīk Zviedrijas, Somijas, arī Šveices modeļi. Bērniem ir jāmācās - tas ir svarīgākais. Turklāt galvenais ir treniņprocess, nevis spēles. Ja četras reizes nedēļā ir bijis kārtīgs treninprocess, tad spēle nedēļas nogalē ir kā balva. Zviedri uzskata, ka visvairāk iegūst tieši treniņprocesā, kas ir pēc iespējas vairāk pietuvināts spēles režīmam," piebilst Bikše.

Programma bez kontroles mehānisma - labi vai slikti?

Kopš 2018. gada maija visiem treneriem ir pieejama apmācības programma, kurā var apskatīties, kādi vingrinājumi bērniem un jauniešiem jāapgūst konkrētā vecumā. Atliek tikai izmantot. Taču tas ir katra trenera paša ziņā. Nekāda kontroles mehānisma vismaz pagaidām nav. "Ja nebūs kāda inspekcija, tad nekas nemainīsies. No otras puses Latvijā ir gana daudz treneru, kas procesam pieiet ar savu speciālista aci. Redz, ka spēlē kaut kas nestrādā, tāpēc nākamajās divās trīs nedēļās tam pievērš lielāku uzmanību. Runa ir par spēles elementiem - spēle vārtu priekšā, iziešana no zonas, spēka paņēmieni. Domāju, ka mēs treniņu procesam pieejam kreatīvāk. Nedomāju, ka mums ļoti vajadzētu inspekcijas - tā būtu lieka naudas tērēšana," uzskata treneris Gints Bisenieks.

Viņš norāda, ka uz Zviedrijas piemēru lūkoties nav īsti pareizi, jo tur ir lielāks cilvēku resurss. U9 vecumā vienā pilsētā ir kādas desmit komandas, trīs gadus viņiem nepievērš uzmanību, bet tad atbrauc speciālisti un "pavelk uz augšu" divus trīs talantīgākos bērnus. Pēc gada atbrauc vēlreiz un "paceļ uz augšu" vēl vienu. "Tikmēr mums visi, kas atnāk trenēties - klibi, slimi vai vājredzīgi, visiem ir jāiemāca slidot uz priekšu un atpakaļ, pārlikt kājas, pagriezties, bremzēt. Kādi atnāk, ar tādiem strādājam. Varam jūsmot par zviedru slidošanas tehniku un dot tos pašus vingrinājumus, bet mums no simta izcila tehnika būs kādiem pieciem, kamēr Zviedrijā - no tūkstoša kādiem piecdesmit. Tur arī atšķirība. Tās ir pragmatiskas lietas, ar ko mums šeit jāsastopas. Nedomāju, ka šajā ziņā kaut kas mainīsies."

Tomēr Bisenieks piebilst - vairums treneru ir sadzirdējuši Hārtlija teikto, ka pasaulē Latvijas hokejistus uzskata par fiziski vājiem. HS "Rīga" un "Pārdaugavā", kur strādā viņa dēls, pēdējos pāris gados tam pievērš lielāku uzmanību, ir parādījušies fiziskās sagatavotības treneri. Iepriekš bērnu vecāki sausos treniņus uzskatīja par liekiem. Dienās, kad nebija treniņu uz ledus, tika atvesti vien 15-20% bērnu. Ja sauso treniņu izdevās piesaistīt ledus treniņam, tad bija cerības uz lielāku atsaucību. Taču arī tad mēdza būt dažādi - ja sauso treniņu ieliec pirms ledus, tad kāds netiks skolas dēļ, bet, ja ieliec pēc ledus treniņa, tad jārēķinās ar to, ka daži skries pie friziera vai zobārsta. Bisenieks norāda, ka HS "Rīga" tagad nopietni fiziskās sagatavotības treniņi ir trīsreiz nedēļā.

Lielā staigāšana un tās sekas

Arī mēģinājumos sakārtot pāreju sistēmu trūkst vienprātības. LHF Pāreju komisijas locekle Evija Šulce neuzskata, ka 300-500 eiro par pāreju ir pārāk liela summa, jo viens bērns sporta skolai gadā izmaksā vairākus tūkstošus. Privātajos klubos tā vispār ir viena divu mēnešu maksa. "Ja Brocēnos sešus septiņus gadus audzina spēlētāju, kurš pēc tam pāriet uz Liepāju, Ventspili vai Rīgu, tad par 300-500 eiro esi ieguvis gatavu spēlētāju. Domāju, ka tas nav daudz. Taču nepareizi ir tas, ja šo naudu prasa no vecākiem. Diemžēl tas ir vienīgais mehānisms, kā ierobežot staigāšanu, mudināt domāt laicīgi, kamēr komandas vēl nav nokomplektētas," skaidro Šulce.

Valmieras hokeja kluba valdes priekšsēdētājs Jānis Lauris piekrīt, ka bērni (drīzāk jau viņu vecāki) ir jādisciplinē, tomēr uzskata, ka summa ir pārāk liela. "Provincē tas ir sāpīgi, jo finansiālā situācija valstī nav spīdoša. Biežo pāreju iemesli ir dažādi. Galvenokārt vainīgi ir vecāki, kas ir sacerējušies sazin ko, tādēļ uzskata, ka bērnam netiek nodrošināta atbilstoša attīstība. Ceļš no provinces ved uz Rīgu vai ārzemēm. HS "Rīga" un "Pārdaugava" rīko atlases. Tur cenšas tikt daudzi, bet vieta ir 25-30 bērniem. Netikušie meklē citus klubus, kur turpināt spēlēt. Daudziem šķiet, ka, netiekot kādā no Rīgas hokeja skolām, dzīve ir beigusies, taču tā nav," saka Lauris.

Viņš uzskata, ka sistēma nav pareiza, jo, vienā skolā sapulcinātajiem talantiem Latvijas čempionātā spēlēt vairs nav interesanti. Tad atliek spēlēt pie divus gadus vecākiem vai Sanktpēterburgas čempionātā, kas nozīmē prāvus izdevumus. Turklāt tādā veidā bērni upurē mācības. Ja uz Pēterburgu brauc ceturtdienā, bet atgriežas pirmdienā, tad skolā sanāk būt tikai otrdien un trešdien. Labi vēl, ka tā nenotiek katru nedēļu. Valmieras kluba vadītājs domā, ka līdz U14-U15 vecumam spēlētājiem ir jāpaliek savā klubā, jo tikai pēc tam sākas padziļināta apmācība.

"Ja aiziet divi trīs labākie, man vairs nav ar ko spēlēt. Ja man no diviem gadiem jānovāc komanda, tad ar to varu spēlēt tikai B līmenī. Ja iziet trīs labākie, tad vispār rodas jautājums par komandas pastāvēšanu. Rīgā migrācija notiek regulāri, bet provincēs ir citādi. Piemēram, Ventspils piedāvā internātu. Jā, par to ir jāmaksā, taču vecāki parēķina, ka arī vadāšana no Valmierai tuvajām pilsētām kaut ko maksā. Turpretī Ventspilī bērns būs pie vietas un tiks arī pabarots. Izveidot līdzīgu internātu Valmierā pagaidām liedz aktīvu cilvēku trūkums. Mums jātrenē un jāvada sava saimniecība, tādēļ citām lietām laika neatliek. Pozitīvi, ka Koziols saprot - ir jāveido akadēmijas Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Valmierā. Tā ir nākotnes vīzija. Ja būs spēcīgi klubi ārpus Rīgas, tad būs attīstība," uzsver Lauris.

LHF valdes loceklis Ralfs Bukarts piebilst, ka, iespējams, tiks lemts arī par pāreju laika ierobežošanu. Lai uz vasaras nometnēm komandas brauktu ar gandrīz 100% sastāvu, nevis nodarboties ar atlasi. Ar atlasēm var nodarboties izlases un pieaugušo hokeja klubi, norāda Bukarts, piebilstot, ka pagaidām tas ir tikai priekšlikums, kas rūpīgi jāapspriež.

Tomēr pāreju kontekstā viens no uzrunātajiem piebilst, ka Latvijas bērnu un jauniešu hokejā joprojām bieži vien spēlē tikai pirmās maiņas. Kā joko šajā vidē, otrā maiņa ir domāta tam, lai ļautu pirmajai padzerties ūdeni, bet trešā – lai uz soliņa virinātu vārtiņus. Tāpēc reizēm pāreja uz citu komandu ir teju vienīgā iespēja spert nākamo soli.

Vienas sezonas komandas un pašvaldību atbalsts

Raitis Bikše uzskata, ka pēc konstruktīvām diskusijām sezonas garumā sistēmu vismaz uz papīra būtu iespējams sakārtot 15 minūtēs. Jāsasauc kopā sporta skolu vadītājus un jāpasaka, ka turpmākos piecus gadus būs tā un ne citādi. "Kas negrib ievērot - uzredzēšanos. Taču neviens nevēlas tik radikālu pieeju, jo katram ir savas intereses. Lielākā bēda ir vienas vai divu sezonu komandas, kas nav integrētas nekādās sistēmās. Tā ir konkrētam spēlētājam uztaisīta komanda. Vienu divus gadus tā pastāv, tad tas vairs nav izdevīgi un komandu likvidē. Nevienu neinteresē, ko bērni darīs tālāk. Bet, kā gan var radīt sistēmu, ja komanda šodien ir, bet pēc gada tās vairs nebūs."

Šādas komandas būtu jāintegrē zem lielajiem hokeja centriem un jāieliek ģeogrāfiski tuvākājā sistēmā. Tad bērnu vecākiem vismaz būtu skaidrība - ja šis tēvs vairs negribēs uzturēt komandu, tad tā nepazudīs. "Taisām pirmo divīziju, kur spēlē visas hokeja skolas ar piramīdām, bet pārējās lai spēlē otrajā divīzijā. Es jau dzirdu iebildumus - jā, bet kā mēs noteiksim, kura komanda kurā vecumā būs stiprāka? Taču Zviedrijā no U16 elites izkrita tāds zīmols kā "Djurgardens", bet neviens nepārdzīvo un necenšas mākslīgi to dabūt atpakaļ," norāda Bikše. Interesanti, ka Zviedrijā pret pārejām izturas ļoti saprotoši. Ikviens klubs ir ieinteresēts jaunā hokejista tālākā attīstībā, jo vēlāk nauda par spēlētāja izaudzināšanu atgriežas līdz pat pirmajai sporta skolai.

Bijušais HS "Rīga" direktors un pašreizējais Rīgas domes deputāts Dainis Locis norāda, ka federācijai būtu aktīvāk jāstrādā pie tā, lai pašvaldība atbalstītu arī privātās sporta skolas, kas ir akreditētas un izveidojušas piramīdu. "Aiziet uz valdību un paprasīt finansējumu izlasei, treneru apmaksai vai apdrošināšanai - tur viss ir skaidrs. Kuram ir labāki sakari, tas aiziet un izsit naudu. Bet, kā ar privātajām sporta skolām? Vai federācija iet uz Rīgas domi un vaicā, kāpēc akreditētajām skolām nav nekāda pašvaldības atbalsta? Valsts dod finansējumu treneru apmaksai, bet pašvaldības nedod neko. Tikai aicina piedalīties projektos, kuros runa ir par pāris tūkstošiem gadā. Ja prasāt manu viedokli par bērnu un jauniešu hokeju, tad federācijai vajadzētu iesaistīties, panākt lielāku pašvaldību atbalstu."

Locis piebilst - lai arī katram savs krekls vienmēr būs tuvāks, bez konkurences progresa nebūs. "Pēc iespējas vairāk hokeja piramīdu attīstīšana - tas ir federācijas pienākums. Jo pretējā gadījumā viss balstās uz vecāku naudu. Vai būs pareizāk, ja Rīgā būs tikai viens klubs? Vai tas veicinās sporta veida attīstību? Federācijai jāstrādā, lai privātās iniciatīvas nepaliek bez atbalsta. Ja klubam ir jau izveidota piramīda ar simtiem bērnu, tas ir jāatbalsta."

Tikmēr Bikše atgādina par pašvaldībām piederošajām ledus hallēm. "Lūdzu - no trijiem līdz deviņiem uz ledus ir tikai bērni un jaunieši. Taču pie mums notiek pretējais - atnāk amatieris, noliek uz galda 200 eiro un viņam iedod treniņu vislabākajā laikā. Tas rosina jautājumu - kas ir primārais? Izaudzināt cilvēku vai pelnīt naudu jau šodien? Uz šo jautājumu katrs var atbildēt, vadoties pēc savas morāles."

Vecāku ambīcijas nav mazinājušās

Vairāki aptaujātie hokeja cilvēki kā pozitīvo izceļ federācijas uzsākto komunikāciju ar hokejistu vecākiem. Treneri un organizāciju vadītāji cer, ka vecāki varbūt sāks ieklausīties, jo pārāk bieži tribīnēs notiekošais raksturojams kā marasms. "Nesaprotu, ar ko jāmērojas, tie taču ir tikai bērni. Turklāt tas nenotiek tikai starp komandām, bet pat kluba iekšienē - manējais tāds, tavējais šitāds. Tas nav virzītājs. LHF tiekas ar vecākiem un skaidro, bet - līdz vienam tas aiziet, kamēr citi paliek pie sava. Esmu centies pārliecināt, ka 12-13 gados nav jāskrien uz Rīgu, bet man atbild - gribam pamēģināt. Šobrīd no Valmieras Rīgas "Dinamo" komandā ir Ričards Grīnbergs, vēl četri spēlē HK "Rīga", Harijs Brants aizbrauca uz Kvebekas junioru hokeja līgu (QMJHL). Viņi no Valmieras aizgāja ne agrāk kā 14 gadu vecumā," stāsta Lauris.

Agrim Savielam bērnu trenera darbā vēl ir salīdzinoši neliela pieredze, un viņš uzskata, ka vecāku ambīcijas ir normāla parādība, taču jautājums ir ar to, uz ko tās ir vērstas. "Es par savu bērnu vecākiem žēloties nevaru. Cenšos pēc iespējas vairāk komunicēt. Ja rodas kādas domstarpības, tad uzreiz izrunājamies. Nekas ārkārtējs nav bijis, vēstules neraksta. Vecākiem jāsaprot, ka nevar atvest bērnu, nodot trenerim un sagaidīt, ka to uztaisīs par izlases hokejistu. Tas no pašiem bērniem un vecākiem būs atkarīgs tikpat daudz kā no trenera. Vienam šķiet, ka viņš pārzina hokeju un ir gudrāks par treneriem, tādēļ bārsta padomus un ieteikumus. Citi uzskata - ja reiz maksā par pakalpojumu, tad ir tiesīgi nākt un prasīt pretī. Tomēr svarīgākais, lai pašam bērnam būtu interese. Sanāk vai nesanāk - tas jau ir cits jautājums, jo bērni ir ļoti dažādi. Viens atveras jau astoņu gadu vecumā, bet cits tikai 12-13 gados."

Kāda ir Virslīgas pozīcija LHF prioritāšu sarakstā?

"Optibet" hokeja Virslīgas dalībnieku domas par federācijas paveikto čempionāta popularizēšanai dalās. Latvijas čempionvienības "Mogo" spēlējošais menedžeris Elviss Želubovskis uzskata, ka Virslīgai tagad tiek pievērsta lielāka uzmanība, tā ir kļuvusi atpazīstamāka. Ir izveidots direktorāts, tādējādi klubi paši var pieņemt lēmumus, nevis gaidīt uz federāciju. Vienlaikus viņš atzīst skaudro realitāti, ka Virslīga plašākai auditorijai ir interesanta tikai sākot no play-off spēlēm. Kamēr viens būs Rīgas "Dinamo", tas diez vai mainīsies, secina Želubovskis. Kā to varētu mainīt? "Droši vien jāpiesaista spēlētāji ar skanīgiem uzvārdiem. "Kurbadā" ir Jānis Sprukts un Mārtiņš Cipulis - tie ir bijušie izlases veči, uz kuriem nāk paskatīties. Popularizēt Virslīgu vajadzētu gan klubiem, gan federācijai. Bet, lai kaut kas krasi mainītu, vajadzīgi finanšu resursi."

HK "Zemgale/LLU" direktora Aivara Zeltiņa subjektīvais viedoklis veidojas no ikdienas ziņām medijos, kur daudz var izlasīt par futbolu, bet ne tik daudz - par hokeju. "Manuprāt, būtu jābūt vēl jaudīgākam darbam no federācijas puses. Virslīgas spēlētāji pierādījuši, ka spēj izsisties līdz KHL un izlasei. Latvijā tieši federācija rīko čempionātu, tādēļ arī mārketinga aktivitātēm vispirms būtu jānāk no federācijas puses. Futbolā apgrozās citas naudas summas, taču arī hokejā vajadzētu būt jaudīgākam mārketingam. Pārāk maz iznesam atbalstītāju, klubu un spēlētāju vārdus," pārliecināts ir Zeltiņš.

HK "Liepāja" prezidents Mihails Vasiļonoks secina, ka federācijas jaunās vadības aizgādībā kļuvis "jautrāk". "Parādās visādi jaunumi. Domāju, ka ir virzība uz priekšu. Hokeja federācija finanšu resursu ziņā tomēr nav futbola federācija, tādēļ nezinu, ko vēl vairāk varētu izdarīt. Virslīgas organizācija ir normāla. Katrs klubs mūsdienās popularizē pats sevi, līdz ar to arī Virslīgu kopumā. Jābūt cilvēkam, kas ar to nodarbojas. Sociālajos medijos to paši var izdarīt diezgan labi. Virslīgas spēles vērojamas arī televīzijā. Principā visi ierosinājumi ir ņemti vērā," piebilst Vasiļonoks.

"Kurbada" īpašnieks Andis Pikāns kluba viedokļa paušanu nodevis menedžera Mika Kovtuna pārziņā. 2017. un 2018. gada Latvijas čempione viennozīmīgi vēlas, lai Virslīgas čempionāts LHF prioritāšu sarakstā būtu augstāk, jo sportiskais līmenis aug katru gadu un čempionāts ir krietni interesantāks un profesionālāks nekā tas bija pirms jaunās LHF vadības laikiem. "Latvijas hokejs nav tikai valstsvienība, bet arī vietējais čempionāts, kas, visticamāk, kalpos vismaz kā starpposms ļoti lielai daļai jauno hokejistu, tādēļ ir jāceļ tā prestižs," teikts "Kurbada" paziņojumā. Kas attiecas uz kluba un federācijas pagātnes nesaskaņām, tad šobrīd visi nelīdzenumi esot nogludināti un abu pušu attiecības ir labas - ar kopīgiem mērķiem un konstruktīvu darbību to īstenošanā.

Pirmās meiteņu komandas un jauniešu izlases

Pārmaiņas notikušas arī sieviešu hokejā, kur trīs gadu laikā HS "Rīga" paspārnē izveidotas jauno meiteņu komandas - šogad esot jau divas (U9 un U11), atklāj SHK "Laima" menedžere Ināra Zvīdre. Viņa piebilst, ka tas dos augļus nākotnē. "Sākotnēji sieviešu izlase startēja labi, jo spēlētājas bija labi sagatavotas, daudzas bija trenējušās daiļslidošanā, tā bija vēl padomju laika skola. Taču tad kritām aizvien zemāk, jo par jauno paaudzi netika domāts."

Meiteņu komandu veidošanas iniciatīva pieder pašai Zvīdrei, bet pēc LHF vadības maiņas viņa izjutusi lielu atbalstu arī no federācijas. "Varēja iet un runāt, jo bija ieinteresētība un atsaucība. Tad ir daudz vieglāk uzrunāt meitenes trenēties. Meiteņu hokejs savā ziņā ir "tīrāks", jo viņām hokejs patiešām patīk, nevis viņu vecāki sapņo par NHL. Tā ir tīrāka mīlestība pret hokeju. Ar varu viņas piespiest nevar - ja nepatīk, tad nenāk. Tagad ir vēl divi klubi, kas aktīvi darbojas, ne tikai viens. Arī amatieru līmenī šobrīd ir lielāka aktivitāte nekā jebkad iepriekš," saka SHK "Laima" menedžere.

Lielāka uzmanība tiek pievērsta arī jaunatnes izlasēm. Atšķirībā no Kirova laikiem izlašu treneri ir zināmi jau laicīgi, bet par U20 izlases bāzes komandu izvēlēta HK "Rīga". Ir izveidota Jaunatnes attīstības hokeja līga, kas paredzēta tiem hokejistiem, kuri pēc vidusskolas pabeigšanas nav gatavi ielēkt Virslīgā. Aktīvāk strādājot ar sponsoriem, par spīti izmaiņām nodokļu politikā, LHF budžets ir gandrīz trīskāršojies, atklāj viens no federācijas valdes locekļiem Ralfs Bukarts. Tas savukārt palīdzējis aizpildīt starptautisko spēļu logus.

Lai gan sākotnēji naudas tam nebija, beigās tika atrastas finanses, lai uz Rīgu beidzot atbrauktu arī kāda no vadošajām junioru komandām - Krievijas U18 izlase. Jo katru gadu spēlējot tikai pret frančiem, norvēģiem un baltkrieviem, pasaules čempionātā lielvalstīm grūti "iekost". Runā, ka krieviem uz Rīgu līdzi atbraukuši vairāki desmiti NHL skautu. Viņu atziņa gan nevairo Latvijas jauno talantu cerības no dīķa iepeldēt okeānā. Mūsu lielākā nelaime esot tā, ka neesam apritē. Tos puišus, kurus būtu jāredz katru nedēļu, vērīgās skautu acis ierauga vien reizi pusgadā, kas nav augsne objektīvam viedoklim.

P.S. Viens nu ir skaidrs - Kalvītis nav Lipmans. Ja Kirovs hokejam veltīja pusi savas darba dienas, tad Kalvītim hokejs prioritāšu sarakstā ir kaut kur aiz medībām un zolītes. Īstais parādes vadītājs ir Koziols. Celt debesīs jauno federācijas vadību nav par ko, taču skaidrs, ka nav arī kļuvis sliktāk. Kā atzīst viens no uzrunātajiem, Koziolam ir labas idejas, bet jautājums ir par to, vai tās transformēsies sakārtotas piramīdas izveidē? Saprotams, ka lielāku atzinību var gūt ar izlases rezultātiem, kamēr bērnu un jauniešu hokejs joprojām balstās uz vecāku naudas makiem. Lai nu kā, vismaz šodien opozīcijas spēki federācijas pašreizējai vadībai nav saskatāmi, jo duetā ar Rīgas "Dinamo" tā nav "nokožama".