Kā rūdījās Latvijas bronza - apskats ar jau norimušām emocijām

Savu līdzjutēju atbalsts

Principā jau pats pirmais punkts ir spilgts apliecinājums tam, ka viss sportā ir ļoti vienkārši. Ja uzvari, tad viss bija labi. Ja zaudē, tad tieši viss tas pats nāca par sliktu. Līdzīgi arī par milzīgo troksni un skaļo līdzjutēju atbalstu Arēnā Rīga - kad pirmajās divās PČ spēlēs tika ciesti zaudējumi, ātri ielaižot vārtus, no izlases vīriem tika saņemti signāli, ka stresiņš un publika nedaudz sasējusi kājas. Pēc tam Arēnā Rīga tika gūtas vairs tikai uzvaras, kurās lielu lomu hokejisti atvēlēja tieši lielajam atbalstam tribīnēs. Varēja saprast dažus smīnus, sak, vai tad pret Čehiju un Zviedriju līdzjutēji ko citu darīja?

Taču savas mājas sienas nenoliedzami nosaucamas par lielu priekšrocību, un viena lieta ir tā, cik ļoti tas dzina uz priekšu Latvijas izlasi, bet pavisam cita lieta jau ir tā, cik ļoti tas ietekmē pretiniekus. Varbūt ar kategoriskiem secinājumiem nevajadzētu aizrauties, bet ceturtdaļfinālā trešajā periodā likās, ka arī dažiem zviedru NHL profiem no nemitīgā "Lat-vi-ja! Lat-vi-ja!" ausis ir aizkritušas un galvas nolaidušās ātrāk nekā varētu no viņiem prasīt.

"Lielisks brīdis arī bija tad, kad Kristaps Porziņģis ienāca ģērbtuvēs apsveikt mūs. Visi tomēr zinām, cik liela zvaigzne viņš ir, un tad viņš tā vienkārši ienāca ģērbtuvēs. Arī tas mūs visus, tā teikt, patīkami uzvilka vēl vairāk," teica Kaspars Daugaviņš intervijā, kas portālā Sportacentrs.com pilnā apjomā tiks publicēta pirmdien.

Intervijās spēlētāji un treneri biļešu cenu jautājumu īpaši neuzsvēra, taču bija jūtams, ka arī viņi apzinās, ka gluži par sviestmaizi uz hokeju šoreiz latvieši netiek un ka tādēļ pilnās tribīnes jānovērtē vēl vairāk. Tāpat arī nav jāšaubās, ka visa izlase 26. maijā sajuta plašu kustību no Rīgas uz Tamperi, un, ja nu kādam izlasē tomēr sāka likties, ka ar tikšanu pusfinālā viss darbiņš padarīts, tad vairāki tūkstoši speciāli uz Tamperi atbraukušie līdzjutēji lika padomāt vēlreiz.

"Man par Latvijas līdzjutējiem Tamperē vislielāko iespaidu atstāja tas, cik daudz viņu vidū bija jaunu sieviešu un ģimeņu ar bērniem," mūsu portālam sacīja Somijas medija "Ilta-Sanomat" sporta žurnālists Ville Touri. "Tas bija kaut kas atšķirīgs no ierastā. Parasti jau uz pasaules čempionātu no ārzemēm atbrauc piedzērušies veči. Kad redzēju Latvijas fanu vidū daudzās dāmas un bērnus, aptvēru, cik daudz Latvijai nozīmēja hokeja izlases panākums."

Grandu pieveikšana

Kaut kur noteikti jāpiesauc arī tas, ka hokeja grandi uz PČ neatveda savus vislabākos sastāvus, taču to var teikt par praktiski katru iepriekšējo pasaules čempionātu, un Latvijai tāpat uzvaras vai pat punkti pret turnīra favorītēm (Kanādu, ASV, Čehiju, Zviedriju, Somiju, iepriekš Krieviju, tagad Šveici) bijuši visnotaļ reti. Tāpēc jau favorīti ir favorīti, un līdz šim bija tikai četri gadījumi (1997., 2000., 2014. un 2018. gadā), kad Latvijai viena turnīra gaitā izdevās paņemt punktus pret vismaz diviem grandiem, turklāt tas nebūt nenozīmēja arī divas uzvaras. Galu galā, laikam paškritiski jāatzīst, ka iepriekš noskaņa pirms mačiem pret Kanādu un Čehiju pārsvarā bijusi, ka "jāiegūst kaut punktiņš".

PČ2023 laikā Latvijai izdevās nevis viena uzvara pār grandu, nevis divas, bet uzreiz četras! Latvija vienā turnīrā izcīnīja uzvaras pār Čehiju, Šveici, Zviedriju un ASV, psiholoģisko barjeru, ka "kaut nu izdotos aizķerties" nomainot uz "jāiet un jāuzvar".

"Svarīga bija uzvara pār Čehiju, jo tobrīd sapratām, ka esam paveikuši ko tādu, kas iepriekšējos 27 gados nevienam nebija izdevies. Tas mums iedeva spēku un ticību arī nākamajiem mačiem," intervijā teica Rihards Bukarts, raksturojot brīdi, kas Latvijas izlasei kalpoja kā pagrieziena punkts ne tikai turnīra tabulā, bet arī noskaņojumā. Jo arī pēc uzvaras pār Čehiju visiem bija skaidrs, ka katra nākamā spēle tagad būs kā pēdējā, jo nevienu zaudējumu Latvija tāpat nevar atļauties, ja vien netiek sagaidītas konkurentu neveiksmes, un izlases kapteinis Daugaviņš intervijā īpaši uzsvēra, ka neviens uz to nenoskaņojās.

"Grupu turnīra pēdējā dienā neviens komandā neko nerunāja par to, ka varētu sagaidīt dāvānu no norvēģiem viņu spēlē pret Slovākiju," par komandas noskaņojumu pirms spēles pret Šveici izteicās Daugaviņš. "Mums "izpalīdzēja" jau kazahi iepriekš, un tajā otrdienā mēs neviens neko negaidījām, visi zinājām, ka viss ir mūsu pašu rokās, un tas arī deva komandai saliedētību, un es izjutu ļoti labu auru komandā."

Spēļu kalendāra priekšrocību izmantošana

Jā, spēle Latvija-Slovākija, ko pirms turnīra uzskatīja par būtībā svarīgāko cīņā par ceturtdaļfinālu, bija ielikta PČ otrajā dienā, 17 stundas pēc Latvija-Kanāda spēles beigām. Arī slovākiem gan bija grūts mačs iepriekšējā dienā, taču, kā minimums, nekādas priekšrocības šeit Latvijas izlase noteikti neieguva.

Taču turpinājumā - nu, ļausim faktiem runāt pašiem par sevi. Čehija pret Latviju spēlēja 24 stundas pēc uzvaras pār Kazahstānu, Norvēģija pret Latviju spēlēja 28 stundas pēc smagas mocīšanās pret Slovēniju, Slovēnija pret Latviju spēlēja 24 stundas pēc zaudējuma Čehijai, kamēr Latvijai pirms visām šīm spēlēm bija diena atpūtai.

20. maija spēlē pret Latvija-Kazahstāna abas izlases bija pēc spēlēm vakardien, taču kazahiem bija vēlais mačs, kas izvērsās ļoti sarežģītā un nogurdinošā uzvarā bullīšos pār Slovākiju. Efekts bija acīmredzams - nākamajā dienā Kazahstāna aizvadīja savu sliktāko spēli turnīrā, zaudējot Latvijai ar 0:7.

Tāpat izrādījās, ka mums labākā laikā nevarēja nākt spēle Latvija-Šveice. Šveice tobrīd jau bija garantējusi pirmo vietu grupā un loģiskā kārtā iedeva līderiem brīvdienu pirms gaidāmā ceturtdaļfināla, un arī laukumā izskatījās, ka šveicieši gluži nav "tikai pār manu līķi" noskaņojumā.

Tas nebūt nenozīmē, ka uzvaras šajos mačos Latvijas izlasei tika atnestas uz paplātes. Pēc spēles pret Šveici ar patiesu neizpratni uzklausīju dažu pie arēnas satiktu fanu viedokli, ka "šveicieši tomēr esot kretīni, jo jau pirmie grupā, bet tāpat centās vēl pēdējā minūtē iemest uzvaras vārtus" - sak, ko tad citu viņiem vajadzēja darīt, nolikt nūjas uz ledus un sist trumpas? Šīs uzvaras Latvijai tāpat bija jāizcīna, un vairākos mačos tas nebūt nenāca viegli, taču fakts ir fakts - gan čehi, gan norvēģi, gan slovēņi 3. perioda izskaņā, kad meklēja izšķirošos vārtus pret Latviju, droši vien priecātos, ja tobrīd par sevi neatgādinātu vakardien piedzītās kājas.

Teicama fiziskā sagatavotība

Kad tuvojās čempionāta beigas, kļuva arvien dīvaināk šaubīties par to, kurš stāsies izlases vārtos. Taču šīs šaubas bija ne jau tāpēc, ka Artūrs Šilovs spēlētu slikti (par šo tēmu ir tikai viens komentārs - turnīra MVP balva), bet gan tādēļ, ka viņam sanāca aizvadīt desmit pilnus mačus (pirmās piecas minūtes pret Kanādu atcerēties negrib neviens) 16 dienās. Viņš ir tikai otrais vārtsargs 21. gadsimtā, kuram PČ bijusi tik liela slodze, bet jaunais vārtsargs izturēja pēc pilnas programmas.

Šilova stāsts gan ir citāds nekā izlases lielākajai daļai, jo viņš pievienojās neilgi pirms turnīra sākuma, kamēr pārējie jau krietnu laiku bija kopīgi strādājuši pie fiziskās sagatavotības. Strādāts, protams, tiek pirms katra turnīra, un ar to vien nevienu nepārsteigsi, taču šoreiz rezultāts bija acīmredzams. Ja spēlē pret Slovākiju vēl no malas izskatījās, ka slovāku nebūt-ne-zvaigznes bija pussolīti ātrākas, tad čempionāta otrajā pusē Latvijas hokejisti arī maču izskaņās izskatījās tikpat ātri un izturīgi kā kanādieši, zviedri un amerikāņi. Kā mediju centrā izteicās pieredzējušie kolēģi, parasti jau tieši šajā ziņā PČ izšķirošajos mačos bijusi novērojama atšķirība, bet tagad bijis gandrīz vai pretēji.

"Treniņnometne bija svarīga, izgājām cauri visam treniņprocesam. Tas arī bija forši, ka tikām gatavoti pa soļiem un zinājām, ka uz PČ būsim savā labākajā formā," teica Kaspars Daugaviņš. Treneris Vītoliņš jau sākumā esot uzsvēris, ka šoreiz izdarīs uzsvaru uz fizisko sagatavotību, jo iepriekšējos PČ izlasei ar ātrumu un noturību esot bijušas problēmas, un komanda šo uzstādījumu pieņēma. "Tik retu reizi kāds tur pasmējās, ka atkal kross jāskrien vai kaut ko tamlīdzīgu, bet vienmēr viņam blakus uzradās kāds, kurš pateica, ka nesmejies vis, ejam un darām!"

Saliedētība - ne tikai vārdos

"Mūsu spēks ir komandas gars" - šie vārdi sen jau kļuvuši par klišeju. Kā nekā, komanda kā tāda jau ir katrā pasaules čempionātā, un kurš tad pats skries skaļi stāstīt, ka šoreiz komandas biedri sabraukuši tādi, kas bojā garastāvokli un skaļi smejas, kad padod neprecīzu piespēli. Taču 2023. gada Latvijas izlase patiešām atbilda visiem "saliedētas komandas" punktiem. Visa sagatavošanās posma un visa čempionāta garumā, ieskaitot pēc blāvā turnīra sākuma, tā arī nekur neuzpeldēja neviens pusskandāls vai kaut kāda neapmierināta burkšķēšana, un par lielāko publisko iebildumu no izlases spēlētāju puses laikam tā arī palika Roberta Bukarta pirms spēles pret Čehiju teiktais, ka izlasei varēja būt vairāk pārbaudes maču.

"Par uzvaru formulu patiešām es personīgi nevaru pateikt, kāda tā ir," intervijā mūsu portālam sacīja viens no trenera palīgiem Artis Ābols. "Galu galā, mēs 25 gadus gājām uz šo vienu medaļu. Varam paskatīties uz to šādi, ka šajā pavasarī mums bija problēma X, ko mēs atrisinājām. Ja pēc gada būs tāda pati problēma un piemērosim tieši tādu pašu risinājumu, nu nekur nav teikts, ka nostrādās arī pēc gada - tad komandā būs citi cilvēki un citi raksturi. Un komandā jau viens cilvēks var sabojāt ļoti daudz - gan gaisotni komandā, gan darbu spēlētājiem un treneriem. Šoreiz bija tā, ka nebija pilnīgi nekā tamlīdzīga, kā jau Harijs (Vītoliņš) vairākkārt uzsvēra intervijās. Nebija praktiski nekādas čīkstēšanas, ka kaut kas ne tā, ka kaut kā par daudz vai par maz. Viss notika ļoti pozitīvā gaisotnē."

Pirmsspēļu neformālajās sarunās ar medijiem arī treneris Raimonds Vilkoits uzsvēra, ka reizēm komandas mikroklimata veidošanā vissvarīgākie ir tieši, kas nespēlē - rezerves vārtsargi un 13. uzbrucēji. Proti, viņiem ir visvairāk iemeslu, par ko būt neapmierinātiem un staigāt apkārt saboztu seju. Kā norādīja izlases treneri, rezerves vārtsargi Gudļevskis un Punnenovs, kuram PČ ievads sanāca pavisam neveiksmīgs, pilnībā atbalstīja pamatvārtsargu, treniņos tāpat turpināja strādāt līdz pēdējam un palīdzēja pārējiem ar treniņu uzdevumiem un vingrinājumiem. Tāpat arī Georga Golovkova pievienošanās izlasei turnīra gaitā tika piesaukta kā ļoti pozitīvs faktors - Georgs pats nespēlēja daudz, taču esot bijis tik priecīgs par debiju PČ un vispār savu atrašanos izlasē, ka savu pozitīvismu gribot negribot pielipinājis arī pārējiem.

Rihards Bukarts intervijā uzsvēra, ka palīdzējis tas, ka ar lielāko daļu izlases kopā tika pavadīts daudz laika ikdienā, un ka visiem bijušas skaidras viņu lomas komandā. Daugaviņš atzina, ka šoreiz arī nav bijis nekādu iekšējās disciplīnas pārkāpumu, kas gan savā ziņā arī skaidrojams ar to, ka PČ laikā treneri biežāk devuši brīvu laiku un nebūt nav turējuši spēlētājus ciešā pavadā, attiecīgi mazinot "aizliegtā augļa" garšu.

Var gan pieminēt, ka Kanādas hokejistiem pie zelta tikt netraucēja arī atpūtas vakari Rīgas izklaides vietās. Visu laiku klāt, protams, nestāvēju, taču vienu vakaru sanāca pavadīt dažus galdiņus tālāk no 10-15 Kanādas hokejistiem, no kuriem vismaz daži kokteiļus (daudzskaitlī) nesmādēja un arī netālu sēdošajām dāmām labprāt piesita kanti. Vismaz centās, jo vienu pārāk laipni noskaņotu vīru komandas biedri aiz elkoņiem tikpat laipni atgrieza savā kompānijā.

Treneri

Harijam Vītoliņam šis bija otrais PČ izlases galvenā trenera amatā, un vairāki pirms PČ izteiktie iebildumi joprojām ir aktuāli, tāpat arī no izlases galvenā trenera tomēr tiek sagaidīta konkrētāka nostāja par Latvijas hokeja pārstāvju saistību ar okupantiem austrumos. Taču taktiskajā ziņā rezultāts runā pats par sevi, un vairākās "Pēcgaršas" tiešraidēs pieaicināti eksperti Ģirts Ankipāns un Herberts Vasiļjevs atzina, ka uzvarās liels nopelns bijis izlases treneriem. Viņu vidū šoreiz bija jauni un ļoti spēcīgi vārdi - Artūrs Irbe un Lauris Dārziņš.

"Mums bija patiešām kolektīvs, un ne tikai hokejistiem, bet arī kopā ar treneriem. Larijs (Lauris Dārziņš) bija ar mums kā tāds sevī vēl hokejistu līdz galam "nenogalinājis" treneris, Raimonds Vilkoits vienmēr bijis superīgs cilvēks, un viņi bija tāda kā starpbarjera - ja spēlētāji gribēja par kaut ko pasūdzēties, tad arī varēja aiziet pasūdzēties pie viņiem. (..) Piemēram, par vairākuma izspēli kaut kādas savas pārdomas pateikt, sak, kāpēc mēs spēlējam tā un tā. Ar tādiem vārdiem nevar iet pie galvenā trenera, tad uzreiz dabūsi iekšā," sacīja Rihards Bukarts. "Bet Dārziņš uzklausīja, un tas bija svarīgi arī no psiholoģiskā aspekta."

"Artūrs Irbe deva jaunas un pozitīvas emocijas, kādas mums iepriekš vispār nebija bijušas izlasē. Viņš bija kā psihologs, kā liela zvaigzne. Zvaigzne pozitīvā nozīmē, uz kuru var skatīties ar platām acīm, kamēr viņš visu tā pozitīvi izskaidro. Protams, arī Artis (Ābols) un Peteri (Nummelins) deva savu ieguldījumu, kamēr Harijs (Vītoliņš) salika to visu kopā," turpināja Bukarts.

"Domāju, ka Vītoliņam šoreiz pašam bija vieglāk strādāt, jo viņš uzreiz pateica, ko viņš grib no mums," par treneriem norādīja Daugaviņš. "Teica, ka būs divu mēnešu smags darbs un ka negrib, lai mēs staigājam apkārt un čīkstam par to - ja reiz esam atnākuši, tad lai esam gatavi cīņai par vietu sastāvā."

Artūrs Šilovs - MVP

Protams, Latvijas bronza, visticamāk, nebūtu iespējama bez Artūra Šilova vārtos. Šeit var pasmaidīt par apstākļu iegrozīšanos, jo topošais turnīra MVP čempionātu sāka rezervē, taču pēc Kanādas ātri gūtajiem diviem vārtiem tika sūtīts laukumā un to vairs neatstāja. Šilovs izcēlās ar vairākiem iespaidīgiem atvairījumiem, taču vēl svarīgāka bija viņa stabilitāte - gados jaunais vārtsargs, neskatoties uz lielo slodzi un spēlēšanu bez atpūtas, tādas lielas kļūdas, kas maksātu vārtus, praktiski nepieļāva.

"Jau no iepriekšējā PČ zinājām, ka Šilovs vārtos ir ļoti pārliecinošs. Viņš mums sniedza tādu kā mieru laukumā, zinājām, ka nevajag izdarīt kaut ko pārdabisku, bet gan vienkārši būt metiena līnijā - pirmo metienu nobloķēsim, otro metienu Šilovs atvairīs, un viss. Tas deva mieru laukumā, atvēra mūsu spēli, jo zinājām, ka, ja kāds kļūdīsies, tad pastāv 95-97% iespēja, ka Šilovs tāpat izglābs," sacīja Rihards Bukarts.

"Viņš katrā spēlē dod mūsu komandai iespēju uzvarēt," čempionāta gaitā sacīja Kristers Gudļevskis. "Viņš iedod pietiekami daudz momentu, kuros pavelk komandu un izglābj, un tad jau atkarīgs no komandas, vai izdodas uzbrukumā gūt kādus vārtus un izcīnīt uzvaru."

Šilova kopējā statistika šajā PČ nebija nekas fantastisks, vienkārši ļoti pieklājīgi 2.20 ielaisti vārti vidēji spēlē un 92.1% atvairītu metienu. Taču līdzīgi kā šosezon AHL (44 spēlēs 26 uzvaras) arī izlasi Šilovs prata aizvest līdz uzvarām (septiņas uzvaras 10 mačos) ļoti bieži.

Atvēršanās uzbrukumā

Arvien tālākā pagātnē paliek 20. gadsimta izskaņa, kad Latvija elites divīzijā spēlēja tādu hokeju, ar kuru meta 4-5 ripas spēlēs pret amerikāņiem un vāciešiem. Kopš 2012. gada Latvijas izlasei tikai divus turnīrus pabeidza ar augstāku rezultativitāti nekā 2.5 vārti vidēji mačā, turklāt arī 2014. gadā (2.8 vārti) un 2019. gadā (3.0 vārti) nevarēja runāt par kaut kādu milzīgu vārtu ražu.

Šis PČ tika iesākts ar tikai vieniem vārtiem divās spēlēs, turklāt visnotaļ mazcerīgs izskatījās izlases vairākums. Pesimisms tobrīd bija labi saprotams, taču reizē arī varēja novērot, ka metienu skaits jau ir visnotaļ liels un ka tīri teorētiski kaut kad metienu realizācijai vajadzētu atgriezties vidējā līmenī. Tieši tas arī izdevās, un nākamajās astoņās spēlēs Latvija mazāk par trim vārtiem guva tikai divreiz, un arī šajās divās reizēs (pret Norvēģiju un Kanādu) bija pa diviem vārtiem.

Neskaitot PČ slikto sākumu, Latvija vidēji spēlē guva 3.6 vārtus. Un to nevar salīdzināt ar dažiem citiem PČ 21. gadsimta sākumā, kad pēc slikta sākuma sekoja pārcelšanās uz izkrišanas grupu (par 13.-16. vietu), kad beigās pretim jau nāca vājāki pretinieki. Tagad tieši beigās pretim nāca visstiprākie pretinieki, un deviņi gūtie vārti trīs izslēgšanas spēlēs - nu ko, par tādu rezultativitāti nesūdzas arī Kanādā un Zviedrijā.

Turklāt, kā "Pēcgaršā" novērtēja Ģirts Ankipāns, tas viss tāpat izdevās praktiski bez sekmīgas vairākuma izspēles. Vairāki vārti vairākumā tika iemesti burtiski pāris sekundes pēc ieslidošanas pretinieku zonā, un beigās kvantitatīvi sanāca pat tā, ka Latvijai šajā PČ bija otrs lielākais vairākumā gūto vārtu skaits (septiņi). Neviena cita izlase gan arī nespēlēja vairākumā gandrīz pilnu stundu (58 minūtes).

Izcilais mazākums

Rezultativitāte ir ļoti vērtīga lieta, taču Latvijas labākās izredzes uz uzvaru ir tad, ja tiek izrakts "purvs" laukuma vidū un katrs notur savu līniju aizsardzībā. Lielisks statistisks apliecinājums tam, ka šoreiz tas izdevās ja ne par visiem 100%, tad vismaz 93.7%, ir mūsu izlases spēle mazākumā. 58 mazākumā pavadītās minūtēs tika ielaisti tikai divi vārti, kas bija PČ labākais rādītājs.

Mazākums, protams, ir tikai viens no aizsardzības veidiem, un īpaši tiek izcelts tādēļ, ka to vieglāk uzskaitīt un arī tādēļ, ka tobrīd tomēr visi sagaida, ka vārti varētu tikt ielaisti un, ja izdodas izturēt, nopriecājas vairāk nekā vienādos sastāvos. Taču Latvijas izlase aizsardzībā ļoti sekmīgi nospēlēja kopumā, kas, kā jau čempionāta gaitā intervijā norādīja viens no izlases aizsargiem Ralfs Freibergs, tiek mazāk uzsvērts. Spēli aizsardzībā patiešām ir grūtāk novērtēt, un arī aizsardzības elementu statistika šeit nāk talkā tikai daļēji - padziļinātajās hokeja statistikas datubāzēs, piemēram, Zīlem un Čukstem bloķētie metieni bija saskaitīti tik maz, ka droši vien viņiem zilumu pat pēc viena mača bija vairāk.

"Pirms spēles teicu, lai man met kaut trīs reizes pa seju – tam esmu gatavs, ka tikai mēs uzvaram," uzreiz pēc bronzas mača pauda pašaizliedzīgais Zīle. "Tas ir tā vērts. Kad atdod visu no sevis un redzi, ka komanda dara to pašu, un beigās uzkar kaklā medaļu… Visas asinis, visi rentgeni, kam ir iets cauri, ir tā vērti."

Optimālais vecums

Pēc bronzas iegūšanas reti kurš Latvijā kritis eiforijā, ka tagad medaļas tiks ņemtas katru gadu, un papildus visiem acīmredzamajiem iemesliem kāju saglabāšanai pie zemes ir vēl viens - šo izlasi nekādi nevar nosaukt par jauno un perspektīvo, kā to varēja darīt, piemēram, Norvēģija, Kazahstāna un Slovākija (visām vidējais izlases vecums zem 26 gadiem). Latvijas 2023. gada izlases sastāva vecums bija tāds, no kura rezultāts jāprasa konkrēti šobrīd. Jā, izlases galvenais un redzamākais vilcējs bija 22 gadus vecais Šilovs, taču laukuma spēlētāju vidū lielāka daļa bija, kā to nosauca Rihards Bukarts, īstajā hokeja vecumā - 26-30 gadi.

Izlases vidējo vecumu uz leju nedaudz pavilka aizsargi, taču arī Zīle, Čukste, Rubīns un Balinskis nebūt vairs nav juniori (visiem 25 vai 26 gadi). Uzbrukumā vēl nesen "jaunie un talantīgie" statusā bijušie Balcers, Ābols, Rih. Bukarts un Dzierkals arī visi jau sasnieguši un pārsnieguši 26 gadu vecumu, kamēr Krastenbergam un Smirnovam ir 24 gadi.

No laukuma spēlētājiem tikai Dans Ločmelis bija jaunāks par 23 gadiem, un viņš izcēlās ar diviem ļoti svarīgiem vārtiem pret Zviedriju un Kanādu un noteikti nebojāja kopējo bildi. Taču izlases vidējais vecums šoreiz tomēr bija tāds, kas tendēts uz konkrēto turnīru, un tas arī atnesa cerēto rezultātu. Reizē arī vienkāršs fakts - ja šogad izlases vidējais vecums bija 27.8 gadi, tad nākamajā pavasarī Prāgā šim pašam sastāvam tas būs jau 28.8 gadi, un jaunus spēkus pamazām vajadzēs gribot negribot.