Merzļikins par PČ izlaišanu: "Cilvēki nezina, ka biju tuvu depresijai. Vajadzēja pārlādēties"

- Kāda ir dzīve Ziemeļamerikā?
- Kopumā viss ir kārtībā, bet mana dzīve pēdējā laikā daudz ir mainījusies, īpaši kopš kļūšanas par tēvu. Pagājušajā gadā ar sievu izlēmām ieguldīt mājā: pabeidzām būvniecību un nesen uz to pārcēlāmies. Dzīvojam Kolumbusas rajonā, kas mums ļoti patīk, te ir kluss un dzīve ir laba. Tagad varu teikt, ka arī šeit jūtos kā mājās – gluži kā tad, kad dzīvoju Lugāno. Man ir gandrīz 30 gadu, esmu sācis ģimenes dzīvi, esmu pieaudzis un nobriedis – vairs neesmu tas nedaudz trakulīgais puisis, kāds biju agrāk (smejas). Ārpus laukuma reizēm ir grūti – bieži esmu prom ar komandu un visu nedēļu neredzu dēlu, tad atgriežos mājās, esmu ar viņu dažas dienas, bet tad atkal jādodas prom. Tagad saprotu ārzemniekus, kuri izlemj pārcelties uz Šveici dzīves kvalitātes dēļ.

- Īsumā, kļūšana par tēvu tevi ir mainījusi…
- Protams, kad izlem sākt ģimenes dzīvi un parādās pirmais bērns, tavas prioritātes mainās. Bērns ir sācis apmeklēt pirmsdārziņa sagatavošanās nodarbības, bet, cik vien iespējams, cenšos ar viņu pavadīt iespējami vairāk laika. Saprotu, ka laiks rit ļoti strauji, un cenšos to izbaudīt pēc iespējas vairāk. Viņam ir jauks raksturiņš, visu ir paņēmis no manis. Jautāju mammai, vai es mazotnē biju tāds pats, un viņa atbildēja – tieši tāds pats. Laikam karma mani soda… (smejas)

- Vai arī Merzļikins-vārtsargs ir mainījies?
- Jā, esmu ļoti mainījies. Vajadzēja pielāgoties mazākiem laukumiem un apgūt NHL spēlētāju īpašības, tagad šajā ziņā jūtos daudz ērtāk. No otras puses, tāds pats process mani sagaidīja arī Šveicē, kad sāku spēlēt Lugāno pirmajā komandā. Piemēram, tagad, kad spēlējam pret Vašingtonas "Capitals", zinu, ka Ovečkins allaž centīsies mest pat tad, ja nav labākajā pozīcijā, bet citi uzbrucēji, iespējams, dod priekšroku papildu piespēlei. Spēlēšana NHL ir lieliska, bet ne vienmēr tas ir tik acīmredzami – lidojums pēc lidojuma, spēle pēc spēles, ķermenim jāpierod funkcionēt gandrīz pastāvīga noguruma apstākļos. Tajos dažos mēnešos, ko pavadīja kopā ar mums, to man teica arī [šveiciešu uzbrucējs] Gregorī Hofmans.

- Diemžēl Kolumbusas "Blue Jackets" nav starp vadošajām NHL komandām un arī šo sezonu nav sākusi labi...
- Rezultāti diemžēl nāk lēnām. Esam jauna komanda, grūtību ir daudz, kaut gan šosezon situācija ir nedaudz atšķirīga no iepriekšējām. Daudz vairāk spēļu esam zaudējuši tikai pagarinājumā vai bullīšos – īsumā, esam turpat līdzās, bet vēl nedaudz pietrūkst, lai veiktu platu soli uz priekšu. Piemēram, pārāk buksējam vairākumā. Taču Kolumbusā ir liels entuziasms līdz ar tāda talanta kā Fantilli ierašanos [drafta trešais numurs 20 spēlēs sakrājis 4+6 – A.S.]. Viņam ir tikai 19 gadu, bet viņš jau pārspēj visas cerības. Visi jau zināja, ka viņam ir daudz kvalitāšu spēlē ar ripu , bet viņš rāda, ka prot arī cīnīties, nebaidās spēlēt kontakta spēli un nevairās no spēka spēles – viņam ir pareizā mentalitāte, un ticu, ka viņš NHL var paveikt lielas lietas. Atgriežoties pie komandas, visi saka, ka tas prasa laiku. Kas attiecas uz mani, man šis laiks sāk ritēt uz beigām.

- Līgums ar "Blue Jackets" beigsies 2026. gadā. Vai esi sapņojis vai cerējis par pārcelšanos uz ambiciozāku komandu?
- Labs jautājums. Kad domāju par tādu talantīgu spēlētāju kā Līnuss Klāsens [Elvja komandas biedru Lugāno – A.S.], apjaušu, ka viņš savā karjerā neizcīnīja gandrīz neko. Tikmēr ir bijuši daudz mazāk meistarīgi spēlētāji, kuriem ir paveicies izcīnīt divus vai trīs titulus. Kopš bērnības mans sapnis ir Stenlija kauss – aizvest to uz Latviju un pēc tam uz Lugāno, lai parādītu visiem. Sapņi nekad nemirst, tie man dod motivāciju allaž atdot visu, kas man ir. Individuālā līmenī neesmu atmetis cerības kādu dienu iegūt, piemēram, Vezinas balvu, ko pasniedz NHL labākajam vārtsargam. Hokejs ir bizness – vienu dienu esi vienā vietā, bet nākamajā jau esi citā komandā. Nekad nevari zināt, kas notiks karjerā.

- Iepriekšējais "konkurents" Korpisalo tika aizmainīts uz Losandželosas "Kings", un Merzļikins tagad neapšaubāmi ir Kolumbusas pamatvārtsargs. Nav sliktākais tevis novērtējums, vai ne?
- Jā, tā bija laba zīme. Visi zināja, ka komandai būs jāizvēlas starp mani un Korpisalo. Viņi likmi lika uz mani, un tagad man ir jāuzņemas pamatvārtsarga atbildība. Klubs šajā ziņā man ļoti palīdz – ļoti ciena mana ķermeņa vajadzības, ļauj man kontrolēt situāciju. Un es spēlēju daudz.

- Vai jau domā par dienu, kad beigsies pašreizējais līgums? 2026. gadā būsi 32 gadus vecs.
- Godīgi sakot, vēl nezinu, kas gaidāms nākotnē. Lai gan pamazām jau par to domāju, ar sievu ik pa laikam par to runājam. Dzīvojam Ziemeļamerikā, bet nezinām, kurp mani karjera aizvedīs. Jo arī tad, kad slidas kāršu uz nagliņas, vēlos palikt hokejā – piemēram, trenēt. Iepriekš runāju par sapņiem – allaž esmu teicis, ka viena no manām lielākajām vēlmēm būtu ar Lugāno iegūt titulu. Baltimelno klubs un pilsēta man ir devusi visu, un bez tās es noteikti nebūtu tur, kur šobrīd esmu. Ideālā pasaulē gribētu karjeru pabeigt Lugāno – redzēsim, vai tas būs iespējams.

- Tagad Lugāno ir cits jauns latvietis – Roberts Cjunskis, kurš teica, ka savulaik dažus mēnešus dzīvoja…Elvja Merzļikina mājās. Vai atceries?
- Protams, atceros to. Viņš bija jauns puisis, kurš izvēlējās to pašu ceļu kā es, un ar lielāko prieku sniedzu viņam palīdzīgu roku. Biju gājis cauri tai pašai pieredzei un zināju, ka ne vienmēr ir viegli pamest mājas un dienas laikā nokļūt pilnīgi citā realitātē. Redzēju, ka tagad viņš regulāri spēlē pirmajā komandā un arī guva pirmos vārtus NL. Esmu lepns par viņu, ceru, ka viņš tāpat arī turpinās. Kad man ir laiks, joprojām sekoju līdzi "Lugano", skatos spēļu labākās epizodes un jūtu līdzi Bianconeri. Lai gan tagad, protams, tā vairs nav tā "Lugano", kuru pametu, - daudzi bijušie komandas biedri ir mainījuši komandas, citi jau ir beiguši karjeras.

- Par Latviju. Izlases vēsturisko bronzas panākumu pasaules čempionātā Rīgā piedzīvoji kā skatītājs. Vai nenožēloji, ka nebiji kopā ar komandu?
- Tas ir garš stāsts. Pēc pagājušās sezonas biju ārkārtīgi pārguris. Latvijas federācijai teicu, ka labprātāk vēlētos izlaist pasaules čempionātu, arī tādēļ, lai labāk sagatavotos nākamajam čempionātam. Kolumbusas "Blue Jackets" ir mans darba devējs, un man ir pienākumi un atbildība pret viņiem. Diemžēl daudzi latviešu fani nesaprata manu lēmumu. Viņi to interpretēja nepareizi, domājot, ka pasaules čempionātu izlaižu finansiālu iemeslu dēļ. Protams, izlasē nesaņem algu, bet manas valsts kreklu nekad neesmu vilcis naudas dēļ. Saņēmu lielu kritiku, pat mežonīgu kritiku, kas mani sāpināja. Cilvēki nezina, ka biju uz depresijas sliekšņa un ka man vajadzēja pilnībā pārlādēt fiziskās un mentālās baterijas. Nedomāju, ka tādā stāvoklī būtu izlasei bijis noderīgs. Tomēr šo vēsturisko turnīru izbaudīju ar prieku un emocijām, tas bija kas īpašs. Tagad esmu atpakaļ formā, un ar federāciju, kā jau teicu, man nav bijis nekādu problēmu.

Izmantotie resursi:
https://www.cdt.ch/sport/la-casa-de...