"Dinamo" "bullīšu" lāsts: bet, ja nu tā nav loterija?

„"Bullīši", "bullīši", "bullīši". Tā ir loterija…” pēc trešdien piedzīvotā zaudējuma Maskavas „Dynamo” komandai vārdi pār galvenā trenera Normunda Sējēja lūpām vēlās ar nolemtības piegaršu, jo "bullīšos" tika zaudēts jau ceturtais mačs pēc kārtas. Bet, vai pēcspēles metieni patiešām ir loterija? Diez vai. Pārāk daudz dažādu tehnisko elementu, kurus daudz vieglāk iesaiņot kārbiņā ar uzrakstu „meistarība”.

Pagājušajā sezonā „Dinamo” hokejisti realizēja 12 no 35 pēcspēles metieniem jeb 34,3%, kas bija 17. rādītājs KHL. Bratislavas „Slovan” bija pirmie – 19/34 (55,9%), bet Ņižņekamskas „Neftekhimik” pēdējie – 6/47 (12,8%). Šosezon „Dinamo” spēlētāji iemetuši septiņus no 39 metieniem jeb 17,9%. Sliktāk ir veicies Jaroslavļas „Lokomotiv” (17,4%), Čeļabinskas „Traktor” (16,7%), Vladivostokas „Admiral” (15,0%) un līgas vicelīderi Maskavas CSKA (10,0%), bet Ķīnas klubs šo pēcspēles izklaidi joprojām vēl nav piedzīvojis.

Ja gribam salīdzināt ar NHL, tad šī statistika būtiski neatšķiras. Labākās komandas met iekšā katru otro, sliktākie vien katru piekto vai sesto, bet vidējais rādītājs grozās ap 33%. „Sabres” pagājušajā sezonā iemeta tikai četrus no 27 (14,8%), bet Floridas „Panthers” realizēja 18 no 34 pēcspēles „bullīšiem” (52,9%). No tiem, kas pēcspēles metienu sērijās izpildīja vismaz sešus metienus, precīzākie bija Aleksandrs Barkovs un Brendons Pirri (abiem – 5/6), kā arī Tīdžejs Oušī un Aleksandrs Stīns – 4/6. Visbiežāk (11 reižu) meta Bobijs Raiens (Otavas „Senators”) un Pjērs-Aleksandrs Parento (Toronto „Maple Leafs”), esot precīzi attiecīgi sešos un četros metienos. Vienlaikus tukšā palika tādi spēlētāji kā Džefs Kārters (0/4), Ņikita Kučerovs (0/4), Patrīss Beržerons (0/5), Raiens O’Railijs (0/6) un Gustavs Nīkvists (0/6), bet Vladimirs Tarasenko iemeta tikai vienu no deviņiem.

KHL individuālo „bullīšu” statistiku nepiedāvā, taču vismaz „Dinamo” spēlētāju rādītājus varam sarēķināt. Lauris Dārziņš un Džastins Šags – 2/8, Filips Toluzakovs – 1/4, Pjotrs Ščastļivijs – 1/5, Gints Meija – 1/2, Nikolajs Jeļisejevs – 0/3, Miķelis Rēdlihs, Miks Indrašis un Kaspars Saulietis – 0/2, Patriks Mulens, Gunārs Skvorcovs un Koltons Gilīss – 0/1. Katram individuāli nemaz nebūtu tik slikti, bet visiem kopā... Par maz.

Aleksandrs ŅIŽIVIJS, ilggadējais Latvijas izlases un Rīgas „Dinamo” „bullīšu” izpildītājs:

„Nekad necentos iepriekš kaut ko izdomāt. Vienkārši spēlēju un improvizēju. Nekā īpaša jau „bullīšos” nav. Ir standarta varianti – slidojuma ātruma maiņa, mēģināju arī „sašūpot” vārtsargu. Ja tas neizdevās, bija jāraugās pēc konkrētās situācijas. Visi jau skatās spēles televīzijā. Ja visu laiku darīsi vienu un to pašu, tad to zinās visi. Arī vārtsargu tehnika mainās. Visu laiku vēroju, izmantoju savu pieredzi. Spēles laikā jau vari novērtēt vārtsargu – vai viņš ir rāmākas vai straujākas dabas. To visu pēc tam var izmantot. Es parasti metu vārtu augšā, bet ne jau tāpēc, ka tas bija mans meistarstiķis. Tiklīdz vārtsargs noraustījās, tā izdarīju metienu. Nekādu īpašu noslēpumu „bullīšu” realizācijai neatklāšu. Protams, ka pēcspēles metieni ir meistarības apliecinājums. Tāpat tā ir nervu sistēmas pārbaude. Jābūt pacietīgam. Ja izdarīsi kustību par agru vai par vēlu, tad nekas nesanāks.”

Roberts BUKARTS, Latvijas izlases un Čehijas kluba „Zlin” uzbrucējs:

„Kaut kādam plānam galvā ir jābūt. Sākot ar to, no kāda leņķa dosies uz vārtu pusi, un tad jau jāskatās, ko dara vārtsargs, bet pēc tam veikli jāpieņem lēmums. Jāraugās pēc situācija, kādas iespējas vārtsargs tev dod. Mūsdienās vārtsargi ir tik augsta līmeņa, ka lasa spēli ļoti labi un tajā brīdī tā kļūst par psiholoģisku spēli – kurš kuru apmānīs. Ļoti daudzi vārtsargi uz māņkustībām nereaģē vispār, jo tā ir viņu taktika, taču daļa tieši pretēji – ir ļoti agresīvi, kustīgi un tic teju visām māņkustībām.

Esmu runājis ar vārtsargiem un viņi saka – ja kaut kas ir sanācis, tad vajadzētu to atkārtot, jo viņiem ir psiholoģiski ļoti grūti vēlreiz mēģināt noķert tādu pašu metienu, taču, ja kaut kas nav izdevies, jāskatās, kas tieši nav sanācis – ja tā ir tava kļūda, tad to var atkārtot (piemēram, pa ātru izmests metiens u.tml.), taču, ja vārtsargs ir tevi „nolasījis”, tad nav pilnīgi nekāda jēga to atkārtot, jo vārtsargs tevi jau ir „atkodis”.

Ir dažādas viltības un nianses – ātrums, leņķis utt. Jāskatās, cik tālu vārtsargs ir izbraucis no vārtiem. Teorētiski būtu jābūt tā, ka, ja vārtsargs ir izgājis tālu no vārtiem, vajadzētu mēģināt apspēlēt. Bet, ja viņš stāv uz līnijas, tad ir jāmet. Tas būtu pamats. Pēc tam nāk talkā dažādi jau minētie knifi plus vēl māņkustības un metienu viltus kustības. Protams, runājot tas viss izklausās daudz vieglāk, bet tajā brīdī tās ir sekunžu simtdaļas, kurās tev jāprot „nolasīt” un vēl paspēt pieņemt pareizo lēmumu, jo tev pretī arī stāv cilvēks, kurš zina, ko dara, un lasa to pašu spēli, tikai no otras puses.

Psiholoģijai ir milzu nozīme – ja neesi pārliecināts par saviem spēkiem, labāk vispār neiet mest, jo pienāks tā sekundes simtdaļa, kurā būs jāpieņem lēmums un, ja esi iesprindzis, tad noteikti negribēsi riskēt un pieņemsi lēmumu, kas ir drošākais, taču tieši to jau pretinieks gaida. No otras puses skatoties, jebkuram hokejistam ir vismaz viena atstrādāta kustība, kas treniņos bieži iet cauri, bet spēlē pieslēdzas pretinieks, kurš to vai nu „nolasa” vai ne. Ejot uz pēcspēles metienu, ir jābūt pārliecībai par saviem spēkiem. Uzsveru – SAVIEM spēkiem, jo dažkārt mēdz būt, ka treneris sekundi pirms iziešanas uz ledus pasaka - met tā vai šitā, un tad šī pārliecība var pazust un lēmuma pieņemšanas brīdī iestājas dilemma, vai darīt to, ko biji izdomājis, vai izpildīt trenera ieteikumu. Nav runa par to, ka trenera ieteikums ir slikts vai neizpildāms, bet, ja tev uzticas, tad tu sagaidi, ka pilnībā, jo tas vēl vairāk iedrošina un kā jau mēs zinām – viss ir galvā. Daudzi spēlētāji, nerealizējot metienu, ļoti pārdzīvo, tāpēc jābūt psiholoģiski pietiekami spēcīgam, lai to aizmirstu un nākamajā spēlē darītu savu darbu ar vēsu galvu.

Loterija vai meistarība? Noteikti meistarība. Ne jau vispārējā meistarība visos aspektos hokejā, bet tieši „bullīšos”. Tas, ka tu esi tiešām milzu meistars, vēl nenozīmē, ka arī „bullīšos” tavs procents būs no 30-50%, kā labākajiem „bullīšu” metējiem. Piemēram, Mozjakins – lielmeistars ar lielo burtu, bet viņš šajā elementā nav treneru pirmā izvēle. Protams, tas nenozīmē, ka viņš nevar iemest, bet komandā ir spēlētāji, kuriem šis elements padodas labāk. Jāpiemin, ka ne tikai uzbrucēji vai aizsargi var atrisināt šo situāciju, bet arī vārtsargu vidū ir „bullīšu” eksperti, tāpēc vēl jo vairāk tā nav loterija, bet gan cīņa par attīstīto meistarību starp spēlētājiem.”

Rihards CIMERMANIS, HK „Zemgale”/LLU vārtsargs:

„Protams, tas ir kā nu kuram vārtsargam, bet man nekādu īpašo viltību nav, cenšos ievērot trīs pamatprincipus. Pirmkārt, noteikti jāizslido no vārtiem vismaz piecu metru attālumā, lai nebūtu brīvās vietas. Otrkārt, jābūt drošam, ka atpakaļ uz vārtiem atmuguriski slidoju vienā ātrumā ar uzbrucēju. Ja uzbrucējs slidos lēnāk, bet es ātrāk, tad nonākšu pārāk dziļi vārtos un atsegšu daudz caurumu. Bet, ja uzbrucējs slidos ātrāk par mani, tad viņš mani apspēlēs uz ātrumu. Nereti var redzēt, ka uzbrucējs ieslidojas ātri, bet tad samazina tempu. Ja vārtsargs tam nepielāgojas , tad ielien pārāk dziļi vārtos un uzbrucējam ir vieglāk iemest. Treškārt, vārtsargs nedrīkst izdarīt kustību pirmais, nedrīkst uzķerties uz metēja kustībām – nokrist uz ledus vai mēģināt izsist ar nūju. Agrāk tā darīja gan Artūrs Irbe, gan Martēns Brodērs, taču esmu novērojis, ka tagad to vairs nepielieto, jo uzbrucēji ir pārāk meistarīgi un ātri izmantot šādus vārtsargu manevrus. Tāpat ir svarīgi visu laiku būt pretī ripai ar krūtīm, jo uzbrucējs maina ripas atrašanās vietu. Tiklīdz vārtsargs nepārvietojas līdzi, tā seko metiens. „Bullīšos” labākie vārtsargi ir tie, kuri ir pacietīgi un nogaida. Vārtsargiem svarīgākā ir pacietība un reakcija.”

P.S. Latvijas hokejā ir arī spēlētājs ar zīmīgo un sporta veidam tik piestāvošo uzvārdu - Jānis Bullītis. Tādēļ pus nopietni, pus pa jokam uzrunājām arī viņu. Šķiet, ka "Dinamo" var noderēt jebkurš padoms, bet vēl jo vairāk - spēja pasmaidīt, lai uzlādētu pozitīvās enerģijas baterijas.

Jānis BULLĪTIS, HK „Zemgale”/LLU aizsargs:

„Lai gan treniņos mani diezgan bieži ir pavilkuši uz zoba, sak, Bullīti, ej iemet „bullīti”, tomēr pats nemaz nespēju atcerēties, ka man kādreiz būtu bijis jāizpilda metiens pēcspēles metienu sērijā. Ja godīgi, tad par „bullīšiem” nemaz neesmu sajūsmā. Domāju, ka metējam jau iepriekš ir jāizdomā, ko viņš darīs un kā apspēlēs vārtsargu, taču vienlaikus jābūt arī gatavam reaģēt uz vārtsarga māņkustībām.”