Ābols: "Tagad krietni labāk saprotu Peku…"
Aizvadītā gada decembris bija pirmais jaunā Rīgas „Dinamo” galvenā trenera (oficiāli gan pienākumu izpildītāja) Arta Ābola pilnais mēnesis pie komandas stūres, tāpēc īsi pēc jaunā gada Sportacentrs.com aicināja viņu uz sarunu, lai atskatītos, kā trenerim veicas ar jauno pienākumu pildīšanu.
Saruna notika dienu pēc „Dinamo” zaudējuma Juliusa Šuplera vadītajai Doņeckas „Donbass”. No slovāku hokeja speciālista Ābols mācījies daudz, tāpēc sarunas gaitā viņš tiek pieminēts bieži - tāpat kā Arta priekšgājējs pie komandas stūres un otrs skolotājs Peka Rautakalio. Tēmu, kuras pārrunāt ar treneri, bija daudz, taču sākām ar viņa paša jaunāko pieredzi - iznākšanu no ēnas, asistenta vietu nomainot pret galvenā trenera amatu un atbildību.
Galvenais treneris, lai arī vietas izpildītājs, un trenera asistents - kāda ir galvenā atšķirība?
Palīgs dod gudrus padomus, bet pats lēmumus nepieņem, galvenais - pieņem arī lēmumus. Arī atbildība palīgam ir krietni mazāka. Tagad krietni labāk saprotu Šupleru, Rautakalio, Nolanu…
Piedāvājums kļūt par galveno taču nebija negaidīts.
Teikšu tā – tas nebija kā spēriens no skaidrām debesīm.
Pēc pārmaiņām ar Peku ir sanācis aprunāties?
Jā, tas notika kādu nedēļu pēc tam, kad pārņēmu lietas. Pēc atbrīvošanas viņš kādu laiku bija Rīgā - satikāmies, aprunājāmies, taču tas vairāk bija tāds abpusējs pieklājības žests. Īsti par ko runāt nebija. Sazvanījāmies Ziemassvētkos, apsveicu viņu, taču nekādās detaļās neieslīgām.
Notikumiem KHL viņš seko arī tagad?
Jā, tobrīd mēs bijām zaudējuši „Yugrai” un rezultātu viņš zināja. Apjautājās, kāda bija pati spēle, tāpēc pieļauju, ka noteikti seko.
Kas mainījies komandā, salīdzinājumā ar „soma laikiem” Rīgā?
Peka bija ļoti strikts visās lietās, visu lika konkrētos rāmjos. Es cenšos šos rāmjus nedaudz paplašināt un dot čaļiem lielāku brīvību, piemēram, uzbrukumā. Ļauju pašiem vairāk veidot, tik daudz neierobežojot no malas - lai rada paši. Šķiet, ka pēdējā laikā nedaudz labāk spēlējam uzbrukumā, toties aizsardzība kļuvusi vājāka.
Vai vidējam latviešu hokejistam šāda pieeja ļauj rādīt labāku sniegumu?
Ja katrs darīs, ko gribēs, nekas labs nesanāks. Ja ļausi pilnīgu brīvību, tev kāps uz galvas, un to nedrīkst pieļaut. Domāju, katram tas ir stipri individuāli. Kad spēlēju pats, man labāk patika Šuplera stila treneri. Viņš deva spēlēt un galvu nost nerāva, taču, lai mācētu vadīt komandu kā to dara Šuplers, nepieciešama pieredze. Es patlaban cenšos meklēt vidusceļu. Ja būsi pārāk stingrs, nekas nesanāks, ja iesi otrā galējībā - arī tā nebūs pareiza pieeja. Šuplers un Rautakalio ir divi treneri, no kuriem esmu daudz mācījies un centies iegūt. Tagad cenšos paņemt kaut ko no abiem, pielieku klāt kaut ko no sevis un strādāju.
Ko esi mācījies no viena, ko no otra?
No Pekas - hokeja lietas. Viņš neslēpa, ka ir Ziemeļamerikas hokeja piekritējs gan vadīšanas ziņā, gan tajā, ko vēlas redzēt no komandas. Tas bija lauciņš, ko iepriekš tik labi nepārzināju. Peka ir ļoti principiāls, Šuplers tostarp saviem principiem reizēm māk pārkāpt pāri, piekāpties. Šuplers reiz pateica vienu ļoti labu frāzi: "Arča, pēc spēles kod mēlē, jo tās ir bitītes, kuras tev vēl nesīs medu..." Tie ir zelta vārdi! Nedomāju, ka pareizā pieeja tagad būtu iet un ar kāju vērt durvis vaļā. Ja es tā darītu, droši vien ātri ieraudzītu 25 muguras. Pats ar vienu daļu vēl nesen kopā spēlēju, un tagad ir jārod pareizā pieeja. Paturot prātā šo Julo frāzi, vēl laikā, kad viņš bija galvenais treneris, pēc vienas no spēlēm es pie sevis domāju: ko gan es tobrīd būtu teicis komandai? Īsi pēc spēles emocijas ir sakāpinātas, taču aizbrauc līdz lidostai un jau esi mierīgāks. No rīta pamosties, apskaties video un secini, ka viss nemaz nav bijis tik slikti. Ja sper ārā visu, ko domā uzreiz pēc spēles, var gadīties kā teicienā par izlieto ūdeni. To esmu mācījies no Šuplera.
Kas ar tavu ienākšanu ir mainījies treniņu procesā?
Pie Pekas treniņos viss tika veidots no cīņām, jo viņš uzskatīja, ka spēles laikā ir tikai cīņa. Manuprāt, spēlētājiem ir jādod iespēja sajust vārtu gūšanas garšu, momentus, realizēt iespējas arī treniņos. Esam nedaudz samazinājuši pretestību treniņos, lai uzbrucējiem noslēguma fāzē būtu nosacīti, bet tomēr vieglāk. Ar vārtu gūšanu gan tāpat šobrīd veicas kā veicas.
Vārdu salikumu „momentu realizācija” šogad līdzjutēji dzird regulāri…
Jā, tā ir! Laikam jau atkal jāatgriežas pie pirmssezonas pārbaudes spēlēm, kurās mēs, šķiet, uzlēcām augstāk par savu sēžamvietu. Dzelzceļa kausa finālā rādījām ļoti augsta līmeņa hokeju, taču tas laikam bija acu apmāns. Man jau toreiz bija sajūta, ka viss ir pārāk labi... Aizvadījām ļoti labas pirmssezonas spēles, bet sākās sezona un izrādījās, ka neko vairs nemākam. Ja atskatāmies uz pārbaudes spēļu epizodēm, kurās tika gūti vārti - vairākums strādāja vairāk nekā labi! Vairāk nekā 70 procentus vārtu guvām, spēlējot skaitliskajā vairākumā, pieci uz pieci neko daudz nemetām. Pirmssezonā vinnējām septiņas no desmit spēlēm, taču gūto un zaudēto vārtu attiecība, šķiet, bija 25-22, un tas man lika aizdomāties. Jāatceras, ka arī Jučers pirms sezonas bija lielisks. Ja pirmssezonā mums gāja „štanga un iekšā”, tad sezonā tieši pretēji – „štanga un ārā”. Pirms paša sezonas sākuma, manuprāt, iedevām par daudz brīvdienu - Prāgā bijām absolūti negatavi. Bratisavā jau spēlējām krietni labāk. Spēle pēc spēles, zaudējums pēc zaudējuma un tas krājās. Pārbaudes mačos varējām iemest, sezonā – vairs ne. Smagi, zūd pārliecība, un ar katru spēli bedre kļūst ar vien dziļāka. Zinu pēc savas pieredzes, ka šādās reizēs palīdz vien uzvaras.
Peka pēc zaudētiem mačiem teica, ka spēlētājiem trūkst meistarības.
Pagājušajā sezonā mums populārākais rezultāts bija 2:1. Pateicoties kam? Labam vairākumam un stabilai spēlei aizsardzībā. Zinājām, ka mums ir Sprukts, Miķelis, Karsums, Guntis un Krišjānis, kuri vairākumā gūs vārtus, un spēle gāja no rokas. Viņi cits citu lieliski papildināja. Vēlāk bija viens izbraukums, kurā četras no piecām spēles uzvarējāmar rezultātu 2:1, uzlēcām turnīra tabulā un spējām noturēties „play-off” zonā. Starpsezonā pazaudējām Miķeli un Jāni, neko vietā nedabūjām, un stiprāki nekļuvām. Arī Šuplers savulaik teica, ka čaļiem trūkst meistarības. Mūžīgi strīdējāmies, jo uzskatīju, ka vairāk jātrenē vairākums. Viņš jau toreiz teica, ka lielākā daļa te piespēli nevar normāli atdot, tāpēc neesot jēgas runāt par vairākumu. "Sāksies spēle, satraukums, pilnas tribīnes un viņi to piespēli vispār vairs nevarēs atdot..." teica Šuplers.
Šobrīd treniņos strādājat pie vairākuma realizācijas?
Jā. Ne katrā treniņā, taču - strādājam.
Šosezon daudz biežāk spēlētāji nonāk fārmklubā. Daudzi uzskata – šausmas!
Jā, liela daļa no tā taisa sazin ko. Šausmas, Indraši aizsūtīja uz Liepāju! Trakums... Tur pabija arī Ankipāns, Laviņš, Jēkabs Rēdlihs, Bukarts. Vietas sastāvā ir tik cik ir, tāpēc arī ir fārmklubs, kurā ir iespēja gūt spēļu praksi.
Indraša gadījumā laikam gan bija citādi.
Tā ripas bloķēšana, par ko tik daudz runāja, bija tikai punkts uz i. Es ar Miku esmu vairākkārt runājis un teicis, ka nedrīkst apstāties pie sasniegtā. Runājām jau pirms pasaules čempionāta un teicu, ka iespējas iekļūt sastāvā ir labas. Iespējams, esmu pārāk pieradis pie viņa, taču uzskatu, ka viņš var labāk! Sezonas laikā viņš guvis desmit vārtus, taču lielāko daļu - pateicoties partneriem. Vārtus, ko guva čempionātā, viņš guva pats - pats izveidoja momentu un pats iemeta. No tiem, kuri var un spēj, vienmēr tiek prasīts vairāk, un to viņam vēl vakar atgādināju.
Vai neprasi no viņa par daudz?
Iespējams, taču nedrīkst pieļaut vaļības. Nomaiņas neīstajā laikā, vaļības šur un tur treniņos. Tā nav meistarība, tā ir gribēšana un disciplīna. Visi redz tikai vārtu guvējus, neviens nepamana, ko izdara Džonsons, Karsums. Jo mazāk viņu aiztiksi, jo viņam pašam būs sliktāk. Miks iekāpj lidmašīnā, paņem avīzi un lasa, ka ir zvaigzne, jo guvis kārtējos vārtus. Skaidrs, ka nav viegli viņa gados spēlēt „Dinamo” pirmajā maiņā. Nešaubīgi iezogas kaut kāda pašapmierinātība. Viņam ir talants un pats galvenais - viņam nav bail spēlēt, kas patiesībā ir pat svarīgāk.
Kuru jauno tu vēl gribētu uzteikt?
Pēdējā spēlē man patika Māris Bičevskis. Iepriekš gan likās, ka viņš visu laiku nedaudz baidās. Mārtiņš Porejs – vēl viens, kuram nav bail spēlēt. Nekļūdās tikai tie, kuri nespēlē. Mārtiņš nespēlē ar domu, ka tik nekļūdīties. Ja ir bail kļūdīties, tad ir smagi. Džeram (Andrim Džeriņam) tā ir lielākā problēma, Sočam (Kristapam Sotniekam) – tas pats. Ir spēles, kurās pat nevari saprast, kur ir problēma! Režīma problēmas šiem diviem tiešām nav, par to esmu drošs.
Vai šo piecu sezonu laikā ar sportiskā režīma neievērošanu ir nācies saskarties?
Pašā sākumā bija, taču tie bija ārzemnieki, kuru uzvārdus nesaukšu. Šuplers toreiz sodīja ar bargiem naudas sodiem, bija pat domas par mešanu laukā.
Hosa taču tas nebija?
Nē, tas bija viens cits. Jā, arī Hosa nebija nekāds svētais, bet viņš arī golus mācēja iemest. Ir bijuši kaut kādi atsevišķi gadījumi, taču tā nav bijusi problēma nevienā no piecām sezonām.
Labi, parunājam arī par personālijām. Kāda ir Raita Ivanāna loma komandā?
Es biju viens no tiem, kurš iestājās par Raita piesaistīšanu. Pēc Sanda aiziešanas mums bija nepieciešama autoritāte. Viņam nav jāgūst vārti, bet gan jābūt vecim, kuru respektē gan komandas biedri, gan pretinieki. Jā, viņš nav pats ātrākais, taču viņš katrā epizodē atdod visus savus spēkus, cīnās par komandu.
Komanda palikusi bez Kaspara Daugaviņa. No ārienes šķiet, ka viņa loma komandā tomēr bija ievērojama.
Šo jautājumu es negribētu plaši iztirzāt. Zinu, ka viņš nav apmierināts ar savu sniegumu, un es viņam varu piekrist. Arī loma gan viņam te bija pavisam cita - ja Otavā viņš spēlēja maz un trešajā vai ceturtajā maiņā, tad šeit viņam tika doti pavisam citi uzdevumi. Sākotnēji viņam šķita, ka viņš varēs un spēs, taču līga izrādījās gana spēcīga un viņš tomēr nebija gatavs. Esmu pārliecināts, ka viņš var vairāk un labāk.
Māris Jučers nav ticis vārtos ļoti sen. Vai nav atsēdināts par tālu?
Šobrīd neesam zaudējuši cerības par iekļūšanu izslēgšanas spēlēs, un Telkvists rāda labu sniegumu. Jau Pekam teicu, ka Telkvistam ir jāzina, ka viņš ir pirmais numurs. Brīdī, kad Peku atlaida, es Telijam pateicu, ka viņš ir pirmais. Kopš vadu komandu, viņš, manuprāt, ir vainojams tikai divu vārtu zaudējumos - tas ir iespaidīgi. Viņš mums nepārtraukti dod iespējas cīnīties par uzvarām. Jā, arī Māris nespēlē slikti, taču viņam šosezon 13 spēlēs ir tikai zaudējumi. Vārtsargu sniegumu gan šādi analizēt nedrīkst, daudz atkarīgs arī no komandas snieguma konkrētajā spēlē. Noteikti dosim iespēju arī viņam, taču kad – pagaidām nezinu.
Parunājam par kapteiņu nomaiņu. Kam piederēja šī ideja?
Doma par kapteiņa nomaiņu bija jau pie Pekas. Vēl brīdī, kad viņš vadīja komandu, spēlētāji balsoja un nobalsoja par Karsumu. Toreiz šādu lēmumu nepieņēmām, taču balsojuma lapiņas saglabājām. Guntis jau iepriekš bija izteicies, ka nejūtas īsti savā ādā, un, tā kā balsojumā par Karsuma kandidatūru toreiz bija pārliecinošs vairākums, nolēmām mainīt.
Saprotu, ka Galviņš nebija vēlēts kapteinis.
Nē, viņu iecēla treneri - tas bija mūsu koleģiāls lēmums.
Šķiet, ka aizvadītā sezona viņam bija veiksmīgāka.
Jā, piekritīšu, taču arī partneri bija citi.
NHL lokauts beidzies, kas mainīsies KHL?
Skaidrs, ka KHL zaudēs daudz. Skatītāji nāca skatīties uz Dacjuku, Malkinu, Kovaļčuku un visām pārējām zvaigznēm. Domāju, ka interese par līgu ievērojami kritīsies, un tāpat - vidējais spēles līmenis.
Vai tev, stājoties amatā, tika izvirzīts arī kāds konkrēts mērķis vai uzdevums?
Uzdevums – cīnieties.
Jautājums, uz kuru atbildi no tevis nav sanācis dzirdēt: pavisam klusi nogāji no Latvijas izlases skatuves. Kas un kā notika pēc atgriešanās no čempionāta? Kā šķīrāties?
Tā arī šķīrāmies… Nekā! Atbraucām mājās, Kirova izteikumus presē visi dzirdēja. Tas arī viss.
Kaut kāda tikšanās ar federācijas vadību pēcāk bija?
Nē, pēc pēdējās spēles viesnīcas numuriņā pasēdējām kopā ar Sergeju, Viktoru, Tedu, nedaudz aprunājāmies un viss. Atlidojām mājās, Teds devās tālāk, bet mēs ar Viktoru tikām padarīti par malējiem. Šajā sakarā garos komentāros nevēlos izplūst, taču teikšu, ka pilnībā tam nepiekrītu. Ja esi par visu atbildīgs, tad to vajadzētu skaidri pateikt pirms treniņnometnes.
Un otra lieta-arī pārskatu atkārtojumus un redzu bieži ka tur kur saka slikti nospēlēja nemaz nav tik traki un tieši otrādi , pamanu kļūdas lielas, kurām par laimi nebija tālejošas sekas. Skatoties atkārōjumā Tu spēli faktiski skaties kā no jauna -vērtējoši , redzu spēlētāju izvietojumu laukumā, viņu kustības bez ripas-tur bieži pamanu daudzas pozicionālās kļūdas.
Tas, ka ne vienmēr džeki visu izpilda vai arī pretinieks ir sagatavojis kādu pārsteigumu, tā tomēr ir cita lieta, jo Rīgas Dinamo nespēlē pret ieprogrammētiem un paredzamiem robotiem, bet gan pret citiem hokejistiem un treneru kolektīviem...
Uzskatu, ka Artis ir pareizā izvēle un ceru, ka viņam izdosies, ja ne šajā sezonā, tad nākamsezon, kad arī sastāvs tiks profesionālāk izvēlēts...
Bratislavā jau vinnējāt bullīšos.
Lielākā daļa piespēli nevar normāli iedot... mjā...
Bet nu treneri gan gribētos ar Z-Amerikas hokeja pieeju,varbūt ne tik striktu,bet tomēr!
1. Trenera vietas izpildītājs nomainīja kapteiņa vietas izpildītāju.
2. Pārtrauca saukt labu otro vārtsargu un vidēju trešo vārtsargu par "diviem pirmajiem numuriem", kas ir ļoti labi un atnesa dažas negaidītas uzvaras, piemēram, pret Automobilistu.
3. Patrenkāja dažas svētās govis maršrutā Rīga-Liepāja un varbūt arī atpakaļ.
treneris darīs ko gribēs nedomājot par sekām.
Kopš kura laika sportacentrs.com izvilkumi no konteksta, kas tiek nodēvēti par virsrakstu, jāuztver nopietni!?