Ēriksons: "Vienam vārtsargam jāspēlē vairāk, otram - mazāk"
Kontinentālās hokeja līgas kluba Rīgas "Dinamo" vārtus sešās no pēdējām septiņām spēlēm sargājis Jūakims Ēriksons, taču zviedrs, kurš pagaidām atvairījis 92,6% sāncenšu metienu, sevi par pirmo numuru nesauc. Intervijā portālam Sportacentrs.com viņš atklāja, ka reiz gribētu gan gūt vārtus, gan izkauties, ka neuzskata vārtsargus par trakiem, ka izjokojis gan trenerus, gan komandas biedrus. Un nemūžam neuzminēsiet, par ko Ēriksons būtu kļuvis, ja neķertu ripas.
Tev patīk daudz spēlēt ar nūju. Kādreiz esi mēģinājis gūt vārtus?
Vienreiz Zviedrijā biju ļoti tuvu vārtu guvumam, pietrūka pusmetrs. Bijām vadībā ar 2:0, viņi nomainīja vārtsargu pret sesto spēlētāju un meta ripu zonā. Noķēru, uzreiz noliku uz ledus un metu. Pretinieku aizsargs uz tālās zilās līnijas lēcienā ar nūju aizķēra ripu, tāpēc tā aizlidoja mazliet garām labajam stabiņam.
Cik sāpīgi bija brīdī, kad aizsargs aizsniedzās?
Turklāt tas bija labs draugs. Jautāju, kāpēc viņš to darīja... Nekas, uzvarējām mačā un aizvadīju sauso spēli, tāpat bija patīkami. Lai gan sausā spēle un vārti būtu lieliski.
Kad daudz spēlē ar nūju, kļūdas ir neizbēgamas. Kāda ir sajūta, kad pretinieks pārtver piespēli un iemet tukšos vārtos?
Jā, tas vienmēr ir ļoti nepatīkami. Bet, kad centies spēlēt ripu, mēģini palīdzēt savai komandai. Gadās sliktās dienas. Jākoncentrējas, jāsamazina kļūdu skaits, tad viss būs kārtībā. Jāturpina spēlēt ar nūju, jo kļūsi arvien labāks un labāks.
Reizēm treniņos palīdzi komandas biedriem, izkārtojot metienus. Tev tas patīk?
Mums nav bijis pārāk daudz treniņu, kuros rastos iespēja strādāt pie spēles ar nūju. Parasti strādā vienatnē. Šādā veidā palīdzu komandas biedriem - ir labi daudz mest un trenēties. Un tas nāk par labu arī man. Visi esam uzvarētāji.
Labāk izvēlies piespēļu došanu vai metienu ķeršanu?
Atkarīgs no tā, kurš met. Ja spēlētājs prot mērķēt, tad ir patīkami atrasties vārtos. Tāpat kā izdarīt labas piespēles. Pārņem labas sajūtas, kad pēc perfektas piespēles redzi precīzu metienu. Un ir patīkami noķert ripu pēc one-timer.
Kas notiek, ja spēlētājs nemāk mērķēt? Cik bieži ripa trāpa sāpīgās vietās?
Tas notiek ļoti bieži. Nedomāju, ka viņi tur grib trāpīt. Virsroku ņem vēlme gūt vārtus, tāpēc metieni seko no visa spēka. Reizēm nepaveicas un ripa trāpa sāpīgā vietā. Gandrīz katrā treniņā.
Pēc nepatīkama metiena ir nācies atstāt spēli?
Nekad nav bijis tā, ka jāiet nost no laukuma. Bet gadās situācijas, kad jāatvelk elpa, pirms atkal ķeries pie spēlēšanas, jo ļoti sāp. Vajadzīgs mazs laiciņš, minūte vai divas, lai koncentrētos pareizajām lietām un vairs nedomātu par sāpēm.
Domā, ka vārtsargi ir traki?
Nē. Mūsu pozīcija dod neticamu iespēju vienatnē mainīt spēles iznākumu, nodrošināt uzvaru. Tas ir lielisks darbs.
Aiz muguras ir vairāk nekā puse sezonas. Uzskati sevi par pirmo numuru? Jūti uzticēšanos no treneru puses?
Jūtos pārliecināts par sevi. Protams, ir bijušas sliktas spēles, kurās pretiniekiem vārtos lidojis pilnīgi viss, bet pēdējā laikā jūtos ļoti labi. [Ar Jakubu Sedlāčeku] esam nospēlējuši apmēram vienādu skaitu spēļu, tāpēc nezinu, vai komandai ir pirmais numurs. Protams, vēlos spēlēt pēc iespējas vairāk. Jāuzvar mačos, kuros dod iespēju, jāizcīna punkti. Viens otram palīdzam progresēt, tāpēc ir labi.
Tavuprāt, labāks ir modelis, kad komandai ir izteikts pirmais vārtsargs, vai priekšroku dod diviem līdzvērtīgiem vārtsargiem?
Domāju, ka ir labāk, ja ir viens pirmais numurs, bet tas atkarīgs no konkrētās situācijas, cik labi ir vārtsargi. Ir iespējams arī otrs variants. Visi vārtsargi grib spēlēt pēc iespējas vairāk. Manuprāt, vienam ir jāspēlē vairāk, otram - arī gana daudz, taču mazāk nekā pirmajam numuram. Pietiekami daudz, bet mazāk. Ja spēlē lieliski, tad ej laukumā. Ja nespēlē, tad sēdi malā. Protams, ir lielās zvaigznes - Kerijs Praiss, Henriks Lundkvists -, kurām dos iespēju arī pēc sliktiem mačiem.
Kā Rīgas "Dinamo" izdara izvēli? Ir sastādīts plāns vai situācija tiek vērtēta pirms katras spēles atsevišķi?
Atkarīgs no situācijas. Reizēm pasaka: šodien spēlēsi tu, nākamajā mačā būs otra vārtsarga iespēja. Reizēm pasaka: šodien spēlēsi tu, pēc tam skatīsimies. Katru reizi ir mazliet citādi.
Piekrīti teicienam, ka vārtsargam pats svarīgākais statistikas rādītājs ir uzvaras?
Protams. Būšu priecīgs pat pēc uzvaras ar 10:9 un trim iegūtajiem punktiem. Pēc uzvarām vienmēr priecājos. Tas ir viss, kas jāņem vērā.
Atgriežoties no Ziemeļamerikas, nācās mainīt un pielāgot spēles stilu?
Jā, jo ir ļoti liela atšķirība, kā komandas spēlē Ziemeļamerikā un Eiropā. Tagad jūtos drošāks nekā sākumā. Man patīk šeit piekoptais stils, jo uzskatu, ka tas der manam spēles stilam.
Patīk lasīt spēli un sekot kombinācijām vai dod priekšroku metieniem no jebkuras vietas laukumā?
Man patīk, ja pa vārtiem izdara daudz metienu - tad ir vieglāk būt spēlē, jo vienmēr esi gatavs. Kontinentālajā hokeja līgā daudz komandu piekopj kombinācijām bagātu hokeju, tādēļ pirms metiena jākustas. Ir mači, kuros vieglāk sadzīvotu ar 50 metieniem, nevis nemitīgo pārvietošanos.
Karjerā ir bijis metiens, pēc kura viss, ko varēji pateikt, bija: "Vau!"?
Jā. Ir spēlētāji, kuriem ir ļoti labs metiens. Atceros spēli Zviedrijas izlases rindās, kad Aleksandrs Ovečkins izdarīja one-timer. Ripa trāpīja pa krūtīm. Tik spēcīgs metiens!
Kad spēlē pret tādām zvaigznēm, ar acs kaktiņu pieskati viņus?
Viņam patīk mest, un vienmēr zini, kur laukumā atrodas labie metēji. Vienmēr vari viņus atrast, jo viņi met nepārtraukti. Pat tad, ja 100 reizes aizmet garām, mēģina atkal un atkal. Un viņš meta atkal un atkal. Nākamais metiens spēcīgāks par iepriekšējo.
Ovečkinam vairākumā patīk izdarīt metienus no kreisā iemetiena apļa pēc piespēles pāri laukumam. Kas ir grūtākais šādā situācijā?
Daudz jāpārvietojas. Kad tiek izdarīts metiens, nestāvi uz vietas, bet kusties, un tas sagādā problēmas nolasīt ripas lidojuma virzienu. It īpaši, ja metiens bijis bez ripas apturēšanas.
Pastāv uzskats, ka vismaz 80-85% no atvairītā metiena notiek, vēl pirms ripa atstājusi nūjas lāpstiņu.
Jā, tā ir. Jāskatās, ko pretinieks dara ar ripu, ar ķermeni. Ja paceļ vienu kāju, tad metīs. Protams, ir spēlētāji, kuri to prot noslēpt, kamēr citiem tas neizdodas tik labi, viņus nolasīt ir vieglāk. Kad viņi met, jau laicīgi esi tur, kur lidos ripa, un beigās tā uzlido tieši virsū. Ja tikai skatīsies uz ripu un centīsies izmantot reakciju, tad pēc metiena no tuvas distances nebūs nekādu variantu.
Kā iemācies lasīt spēlētājus?
Katru dienu trenējies. Reizēm skatos uz nūjas lāpstiņu - kā tā novietota un kur atrodas ripa. Kādā pozīcijā atrodas pleci. Jāredz atkal un atkal, lai zinātu. Treniņos jāmācās.
Nacionālā hokeja līga atkal grib paaugstināt rezultativitāti, tāpēc tiek apspriesta ideja par vārtsargu ekipējuma samazināšanu. Kādas ir tavas domas?
Negribu, lai maina kājsargus, patīk, kādi tie ir tagad. Mūsdienās komandas tik labi spēlē aizsardzības zonā, ir daudz labākas nekā pirms pāris gadiem, tāpēc nevajag mainīt tikai vārtsarga ekipējumu un cerēt uz rezultātiem.
Bijušais vārtsargs Korijs Hiršs ieteica divus uzlabojumus. Novākt izliekumu no atsitējcimda, tādējādi rastos vairāk neērtu atlēkušo ripu, un padarīt īsāku nūju.
Tas varētu darboties, jo reizēm atvairi metienu ar nūjas augšdaļu. Domāju, ka to justu diezgan ātri. Par cimdu gan nezinu. Varbūt maza atšķirība. Tagad vārtsargi ir tik gudri, ka ātri pielāgotos jaunajiem noteikumiem.
Labprātāk skaties maču, kas beidzas ar 1:0 vai 6:5?
Kad spēlēju, labāk izvēlos pirmo variantu. Kad skatos, tad ir interesantāk redzēt daudz gūto vārtu. Arī līdzjutēji dotu priekšroku tādam variantam.
2013. gadā kļuvi par Zviedrijas čempionu. Piepildīji sapni?
Jā, tas bija sapnis. Neticama sajūta. Mums bija laba komanda - ceturtā maiņa pārāka par citām komandām, visas maiņas strādāja. Jutu, ka šis būs īstais gads. Jau no mazotnes par to sapņoju. Patīkami uzvarēt. Beidzot, jo divās iepriekšējās sezonās zaudēju.
Pēcāk Vankūveras "Canucks" piedāvājumam piekriti bez domāšanas?
Piedāvājumi nāca no vairākām komandām. Arī gadu iepriekš, bet tad uzskatīju, ka vēl jāattīstās. Vankūvera izklausījās ļoti ieinteresēta manos pakalpojumos. Pavērās laba iespēja, tāpēc riskēju un braucu.
Nožēlo, ka priekšroku devi "Canucks"?
Grūti pateikt. Tobrīd viņu vārtsargi spēlēja ļoti labi. Grūti pateikt. Pavadīju divus labus gadus fārmklubā, ieguvu jaunus draugus. Drīzāk nenožēloju.
Kad no Zviedrijas devies uz Ziemeļameriku, daudzi uzskatīja, ka biji labākais Eiropā pieejamais vārtsargs.
Nezinu, vai tā bija. Aizvadīju labu sezonu Zviedrijā, jutos pārliecināts par saviem spēkiem. Aizvadīju labu nometni, sezonu sāku labi, arī turpināju labi. Bija citādi pielāgoties Ziemeļamerikas stilam, jo bija liela atšķirība - ātrāks, vairāk metienu, vairāk atlēkušo ripu.
Cik bieži tev tika aizsegta redzamība?
Bija daudz vārtu, kad neredzēju neko vai vārtu priekšā mainīja ripas trajektoriju. Tāpat bija daudz spēļu, kurās gan viena, gan otra komanda iemeta daudz vārtu. Citādi nekā Zviedrijā.
Tavuprāt, ir vērts doties uz vārtu priekšu?
Jā. Noliec vārtu priekšā spēlētāju - tādā gadījumā metienam nemaz nav jābūt tik spēcīgam, uzreiz radīsies labs moments.
Tiki laukumā Nacionālajā hokeja līgā, bet mačs beidzās ar sagrāvi 1:9...
Bija smaga spēle. Vārtos stājos, kad rezultāts bija 0:3 un pretiniekiem vēl bija vairākums, kuru viņi diezgan ātri realizēja. Jutos labi, bija daudz atvairīto metienu, bet tajā dienā nevienam no komandas spēle negāja. Kad pēdējā trešdaļā bija palikušas dažas minūtes, divi mūsu spēlētāji nopelnīja piecu minūšu noraidījumu, un trijatā ielaidām vēl vienu vai divas ripas. Laukumā pavadīju pusi spēles, bet atvairīju kādus 30 metienus.
Neesi vīlies, ka tā bija vienīgā iespēja?
Jā, gribētu vismaz vienu reizi sākt maču. Parādīt, ka varu spēlēt Nacionālajā hokeja līgā. Varbūt nākotnē.
Kas lika pieņemt lēmumu par atgriešanos Eiropā?
Otrajā sezonā pārāk bieži netiku pie teikšanas. Gribēju uzlabot situāciju, dabūt jaunas sajūtas, enerģiju.
Jākobs Markstrems ir tavs ienaidnieks? Viņš bija priekšā Zviedrijā, izlasē, tagad arī Vankūverā...
Jā, viņš vienmēr atradies soli priekšā. Taču viņš ir labs cilvēks un labs vārtsargs. Tieši tāpēc pagājušajā sezonā nespēlēju pārāk daudz - jo viņš spēlēja labi.
Rīgas "Dinamo" bija vienīgā komanda no Kontinentālās hokeja līgas, kas izteica piedāvājumu?
Bija komandas, kas izrādīja interesi. Taču uzskatīju, ka Rīga ir labākais variants. Vieta, kur sākt. Arī tuvu mājām.
Komandas biedri jau paspējuši pierast, ka cimds atrodas labajā rokā?
Domāju, ka jā, pēc pussezonas ir pieraduši. Ir labi, ka Sedlo tas atrodas kreisajā rokā, jo spēlētājiem ir iespēja trenēties dažādām situācijām.
Cimds neierastā rokā - tā ir priekšrocība?
Uzskatu, ka jā, jo citas komandas pie tā nav pieradušas.
Esi mēģinājis to uzvilkt otrā rokā?
Pagājušajā gadā ar otru vārtsargu pirms treniņā apmainījāmies, lai redzētu, vai treneri pamanīs. Bija smieklīgi. Un treneri to ievēroja ļoti ātri, jo izskatījās ļoti slikti.
Vārtsargiem patīk izjokot vienam otru?
Nē, parasti viens otru aizstāvam un pāri nedarām.
Kā ar citiem spēlētājiem?
Reiz vienam spēlētājam slidās pārvēru šņores otrādi - tā, ka sienamais gals ir apakšā. Viņš pamanīja tikai tad, kad jau vilka slidu kājās, un bija ļoti dusmīgs. Jo tas prasa mūžību savērt atpakaļ. Dzirdēju, ka Timijam [Timam Sestito] Ziemeļamerikā viss ekipējums tika salīmēts kopā, un vairāk nekā vienu reizi. Tā arī neuzzināja, kurš to izdarīja.
Ja nebūtu hokejists, ar ko tu nodarbotos?
Droši vien strādātu mājās kopā ar brāļiem, būtu kopā ar ģimeni. Varbūt galdnieks vai celtnieks.
Varbūt pēc karjeras beigām? Vai labāk kļūtu par treneri?
Es varētu būt treneris, vārtsargu treneris. Būtu interesanti. Ir vārtsargi, kuri kļūst par galvenajiem, piemēram, Patriks Ruā, bet neesmu tāds cilvēks, man tas nepatiktu.
Ruā bija traks un viņam patika reizēm izkauties. Gribētu pamēģināt?
Pagājušajā gadā gribēju, bet neradās iespēja. Vienreiz gribētu, jo izskatās interesanti. Un gūt vārtus.
Rīgas Dinamo jaunais playmaker Jūakims Ēriksons pic.twitter.com/MK4koSkFAU— Ulvis Brože (@UlvisBrozhe) November 23, 2015
-2 [+] [-]
+3 [+] [-]
+3 [+] [-]
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]