Saulietis: "Izskatīju tikai "Dinamo" un "Toros" variantus"

Izskanēja informācija, ka saņēmi piedāvājumu no Ņeftekamskas "Toros" pagarināt līgumu, taču trenējies kopā ar Rīgas "Dinamo". Pastāsti, cik sarežģīti un laikietilpīgi bija pieņemt lēmumu par palikšanu Latvijā?
Par "Dinamo" piedāvājumu nekas līdz galam nav skaidrs – aģents ir vienojies, taču pagaidām nekas parakstīts nav. Visu pagājušo gadu biju prom, ģimeni neredzēju, piedzima otrā meita, kuru deviņu mēnešu laikā kopumā redzēju kādas divas nedēļas. "Toros" piedāvāja pagarināt līgumu, citi VHL klubi vēlējās izpirkt kontraktu, bet aģentam pateicu, ka vai nu palikšu Ņeftekamskā un mēģināšu sievu un bērnus vest uz turieni, jo bija laba sezona, vai atgriezīšos Latvijā un mēģināšu vienoties ar "Dinamo". Viss ir ievilcies, jo teica, ka finansiālā situācija tiks atrisināta daudz agrāk. "Toros" pateicu, ka līdz pēdējam gatavošos šeit un gaidīšu, kas notiks, bet viņi nelika nekādus šķēršļus, šķīrāmies uz labas nots. Viņi gaidīja, gaidīja, beigās parakstīja citu leģionāru. Kļuvu par brīvo aģentu, redzēsim, kas notiks tālāk.

Kāpēc ģimeni neņēmi līdzi uz Ņeftekamsku?
Pirmkārt, tikko bija piedzimusi meita. Otrkārt, ir ļoti sarežģīts lidojums: astoņos vakarā izlidoju no Rīgas, pārsēšanās Maskavā, bet Ufā laika starpības dēļ ielidoju piecos no rīta. Un tad priekšā ir 180 kilometri mašīnā līdz Ņeftekamskai. Tad nedēļu esmu izbraukumā, vēl Kontinentālais kauss, mājās mēneša laikā neparādos. Beigās sanāk, ka ģimene dzīvo svešumā, bet es tāpat neesmu blakus.

Kā Ņeftekamskā bija ar dzīvošanas apstākļiem?
Kā pirms 50 gadiem uzcēla pilsētu, tā nekas nav mainījies. Ceļu nav, ziemā sniegu netīra, cilvēkiem jāstaigā tur, kur mašīnas iebraukušas pēdas. Un izbraukt var tikai ar žiguļiem; tad viņi mokās, stumda šurp un trup. Sniegs ir pirmajam stāvam logos, tāpēc sanāk staigāt gar otrā stāva logiem. Ar bērnu ratiem nekur nevar pastaigāt. Tikmēr hokeja jautājumos viss bija labākajā kārtībā: halle, ēdināšana, organizācija gādāja par spēlētājiem. Noīrēju dzīvokli, kurā viss bija kārtībā, lai pa logiem nav jāskatās, ievilku internetu un sazinājos ar ģimeni, viss kārtībā. Arī pārējās pilsētas bija apmēram vienādas. Tjumeņa – gāzes pilsēta, kurā ielas taisītas no marmora, neviena puteklīša, viss spīd un laistās. Ir arī labas pilsētas, bet mūsējā bija maziņa – tikai 120 tūkstoši iedzīvotāju. Bet izbraukumā komanda izvēlējās labākās viesnīcas, nebija tā, ka dzīvojām kopā ar žurkām un tarakāniem. Viss bija civilizēti.

Kā VHL notiek ceļošana? Uz tuvākajiem mačiem dodaties ar autobusu, uz tālākajiem lidojat?
Mums bija viena no labākajām organizācijām. Ja bija jābrauc 500 kilometri, tad ar autobusu, bet pārsvarā lidojām. Trīs spēles vienā rajonā, jo nebija tā, ka jālidinās šurp un turp. Un lidojām ar čārterreisiem, tikai vienu reizi ar parasto. Lidmašīna ar propelleriem, knapi salīdām iekšā. Tad gan man bija sviedri, nezināju, vai aizlidošu mājās. Ārā -40, lidmašīnā -40, pēc tam daudzi saslima. Komandas personālam vietas nepietika, viņi lidoja ar normālu lidsabiedrību, pacēlās par stundu vēlāk, bet gaisā mūs apsteidza un galā nonāca ātrāk.

Kāds ir ceļš līdz VHL? Vienā vasaras dienā saņēmi zvanu, ka "Toros" vēlas tevi redzēt savās rindās?
Sastāvi tiek komplektēti uzreiz pēc sezonas beigām. Ja gribi tikt VHL, tad jārunā jau iepriekš, jo, sākoties nometnēm, sastāvs ir pilns. Tad atliek gaidīt otro vilni – kāds iedzīvojas savainojumā, kāds neapmierina treneru cerības. VHL neņem nezināmus spēlētājus, ekonomē, neizmet naudu vējā. Ir jābūt atsauksmēm. "Toros" bija čempions, piedāvāja, braucu spēlēt. Viss.

Tavuprāt, cik daudz palīdzēja fakts, ka esi spēlējis KHL?
Pagājis jau ilgs laiks. Spēlēju pirmajās divās sezonās, bet tad izlēcu no vilciena un vairs nevarēju nekur aizķerties. Krievijā tikt latvietim ir grūti, jo esi leģionārs. Protams, gribēju tikt atpakaļ – līmenis gan laukumā, gan ārpus tā ir augstāks. Skaties KHL televīziju, un pašam šķiet, ka esi augstākajā līmenī, nevis spēlē zemākajās līgās. Uz spēlēm nāk desmit tūkstoši skatītāju, uzreiz ir kaifs.

Runājot par skatītājiem, kā VHL izskatās halles, cik augstā līmenī ir šis jautājums?
Pārsvarā ir normāli. Daudzām, arī mūsējai, tribīnes bija tikai vienā pusē, un man tas nepatīk. Taču vairākām komandām bija atvērtas jaunas arēnas; ja ir vecākas, tad ir veikts kosmētiskais remonts, ir ielikta jaunā kaste jeb vairs nav jāspēlē ar koka bortiem, labas gaismas, labs ledus stāvoklis. Protams, dažās vietās ģērbtuves bija labākā stāvoklī, citās – sliktākā, bet kopumā bija normāli.

Cik daudz algas saņem bankas kontā, cik daudz – rokās?
Mūsu komandā viss bija pēc likumiem. Es vispār maksāju 30% nodokli, jo viņi nenokārtoja kaut kādu papīru. Viss iziet cauri bankas kontam, viss ir oficiāli. VHL esmu spēlējis tikai vienā klubā, tāpēc nemāku teikt par pārējiem, bet "Toros" viss bija balts. Bieži vien viņi pat baidījās, piemēram, Latvijā samaksāju par nūjām, bet viņi man nevarēja atmaksāt. Bija jāmocās un jāsūta rēķini, un tikai tad drīkstēja atmaksāt.

"Toros" ir Ufas "Salavat Yulaev" fārmklubs. Vai ir jūtama saikne starp komandām?
Komandas vadība to uzsver. Ir viens lielais sponsors, kas "Toros" dod uzdevumu sagatavot spēlētājus lielajai komandai. Un tā arī notiek: spēlētāji, kuriem ir divvirziena līgums, tiek vēroti, pasaukti augšā, daži arī tur paliek. Tieši tāpēc mums izslēgšanas spēlēs bija grūti – regulāro čempionātu noslēdzām pirmajā vietā, bet tad Ufa paņēma visus piecus spēlētājus, kuriem bija divvirziena līgumi, arī pirmo vārtsargu, kurš viņiem visu laiku sēdēja rezervē. Mums ielika vārtsargu, kurš nebija morāli nobriedis tam, ka nāksies vilkt komandu. Kad pret Voroņežu uzvarējām sērijā pēc nonākšanas iedzinējos ar 1-3, bija gandarījums, bet tālāk spēka nepietika. Laukumā gājām divās maiņās, no ledus vispār nenokāpu, kājas knapi kustējās, visi bija izspiesti. Beigās cerējām, ka Ufa atdos kādu spēlētāju, bet neviens neko nedeva.

Paveicāt visu, kas bija iespējams?
Izspiedām maksimumu. Protams, visi gaidīja, ka tiksim pāri pusfināla barjerai, bet "Saryarka" iepriekšējās kārtās bija uzvarējusi ar 4-0, iztērējusi maz spēku, bija dziļas rezerves, tāpēc varēja mainīt sastāvu. Un viņiem bija nevis pieci, bet 15 leģionāri. [Tāpat kā KHL, arī VHL uz ārpus Krievijas bāzētajām komandām leģionāru limitis neattiecas – aut.] Mēs bijām ar traumām, bez spēka. Varēja just, ka spēlējam savu spēli, bet viņi beigās tāpat iemet. Un vārtsarga spēle. Viņš pats atzina, ka pievīla komandu. Kad izslēgšanas spēlēs ielaid no aizvārtes, tad tas morāli salauž. Tāpat beigās ierindojāmies otrajā vietā, jo "Saryarka" nebija Krievijas čempionāta ieskaitē. Arī Ufa ieņēma otro vietu, tāpēc pateica, ka sezona ir izdevusies.

Cik VHL ir līdzīgi spēku samēri? Ir komandas, kuras citiem tikai dāvina punktus, vai katrs var apspēlēt katru?
Katrs var apspēlēt katru. Tiešām. Katra spēle ir saspringta. Ir gadījies tā, ka atbrauc komanda, kas vienmēr ir beigu galā, bet pēc pirmās trešdaļas ir vadībā ar 4:1. Un neko nevari izdarīt. Nav vērts skatīties, kura komanda ir augšā, kura – lejā, jo bieži vien mači noslēdzas ar vienas ripas starpību. Zvana cilvēki, kuri spēlē totalizatoru, jautā padomus, bet nav iespējams noteikt, kura komanda ir favorīts – spēlē pirmā vieta pret pēdējo un zaudē. Nav tā, ka punkti tiek atdoti speciāli, vienkārši tajā dienā nevari uzvarēt. Un tad notiek kā jau Krievijā – ja zaudē pēdējai vietai, sākas sankcijas. Neviens to negrib pieļaut, tāpēc visi cīnās, bet konkrētajā dienā vienkārši nevari uzvarēt.

Treniņnometni aizvadījāt Liepājā. Tur pieredzētais atšķīrās no tā, ar ko biji saskāries iepriekš?
Tik traka nometne bija pirmoreiz, bet visu var pārciest. Ej, dari, viss. Bija grūti saliekties vai apsēsties tualetē, bet viss tika pārdzīvots. Un vēlāk bija atdeve, jo visu sezonu aizvadījām bez kritumiem, varbūt tikai decembrī, kad zaudējām desmit mačos, knapi kaut ko uzvarot. Bet tev par to maksā naudu, nav ko raudāt, ej un strādā.

Aizvadījāt pārbaudes spēli pret Rīgas "Dinamo", piedzīvojot pamatīgu sakāvi. Dzirdot, ka nometne bija ļoti smaga, rezultāts nebija objektīvs?
Nebija objektīvs, jo vasarā komandas trenējas pēc dažādām shēmām: vienam trenerim patīk vairāk darba paveikt zālē, citam – skraidīt tikai uz ledus. Katrs gatavojas pēc sava plāna. Kad spēlējām, nebija uzdevums aiziet un saplēst "Dinamo", parādīt, kas mēs esam. Tie bija vasaras treniņi, izej un spēlē. Bijām tā sagatavoti, ka vispār nekustējāmies, bet treneris ienāca ģērbtuvēs un pateica, ka viss ir kārtībā, nevajag satraukties, nevienam galvu nerāva nost. Tāds ir treniņu process, tā tam ir jābūt.

Taču patīkami tas noteikti nebija? It īpaši zaudēt pret savējiem.
Protams. Bet ko vari izdarīt, ja kājas ir akmeņos? Kājas ir tik smagas, ka nevari pacelt, nevari paslidot. Bija tā, ka viņi iznāca un noskrēja mūs. Nevarējām nedz uzbrukumā pieturēt ripu, nedz laicīgi atgriezties aizsardzībā. Mūs sarāva gabaolos, bet nav vērts noliegt, ka bijām milzīgā bedrē.

Tagad noris tavs mēģinājums atgriezties KHL apritē. Kā atceries pirmo posmu – divas sezonas Minskas "Dinamo"?
Tad man bija 21, 22 gadi. Skrien, skrien, skrien, mēģini savākt punktus, bet spēles laiks ceturtajai maiņai ir septiņas minūtes. Tolaik Minskā bija 15 vai 16 leģionāri, bet man kaut kā palaimējās tikt starp viņiem. Tagad ir cits vecums, zinu ko gaidīt no sevis, esmu nobriedis. Redzēsim, kā viss izvērtīsies; morāli gatavoju sevi, analizēju, kādu gribētu redzēt savu spēli un kā varu palīdzēt komandai.

Nav grūti aprast ar domu, ka jāspēlē ceturtajā maiņā un septiņas minūtes mačā?
Tāpēc pelni savu laiku vasarā. Strādā vasarā, spēlēsi ziemā. Ir jāpierāda, ka esi labāks; ja gribi spēlēt vairāk, tad vairāk ir jādara.

Kā jau teici, Minskā bija daudz leģionāru, lielas cerības, bet izslēgšanas spēles neizdevās sasniegt ļoti ilgi. Ar ko tas bija saistīts? Varbūt no neskaitāmajiem leģionāriem neizdevās izveidot vienu komandu?
It kā attiecības bija normālas, komanda bija saliedēta, bet kaut kāds posms iztrūka, kaut kas nebija nostrādāts līdz galam. Jo leģionāri bija ļoti labā līmenī. Mani tur vairāk turēja kā tulku, jo pirmajā gadā treneri bija ārzemnieki, bet nākamajā – baltkrievi. Varbūt nebija savstarpējās ķīmijas. Tāpat pagājušajā sezonā sapratu, ka ļoti daudz ir atkarīgs no kapteiņa. "Toros" kā kapteinis pateica, tā visi darīja. Kad sērijā rezultāts bija 1-3, tad viņš bļaustījās, lidoja krēsli. Pateica: ja mājās neuzvarēsim, ja negulsimies pretī ripām, ja viena ripa palidos garām... Visi gāja un darīja. Un beigās izvilkām. Minskā bija sapirkti labi spēlētāji, bet neviens negribēja darīt melno darbu. Visi atbrauca, nopelnīja naudu un aizbrauca. Viņiem līgumā bija punkts, ka nedrīkst aizkavēt ilgāk par divām nedēļām pēc sezonas beigām, bet mūs, jaunos, dzenāja līdz 30. aprīlim. Bet viņi sakravāja čemodānus, un prom. Nebija viens par visiem, visi par vienu.

No laika Minskas "Dinamo" ir palicis atmiņā viens spilgtākais moments?
Neko tādu neatceros. Varbūt spilgtākais ir tas, ka ne reizi neesmu spēlējis jaunajā Minskas hallē. Kad uzcēla un viņi tur pārvācās, tad mani aizsūtīja uz fārmklubu, no kurienes aizbraucu uz Čehiju, jo olimpiskajā gadā augšā tika vilkti baltkrievi. Tagad neaizbraucu uz pasaules čempionātu. Cerams, ka kādreiz sanāks.

Savukārt man atmiņā palicis fantastiskais vārtu guvums. Pretinieku neatceros, jo bija jāvēro tavas kustības.
Pret Čerepovecas "Severstal". Tāda izvērtās situācija. Kad ej uzbrukumā, nedomā, kas notiks turpinājumā. Ar acs kaktiņu redzēju, ka vārtsargs ir izbīdījies, tāpēc griezos un metu. Viss notiek automātiski; nav tā, ka iziešu kā "PlayStation" un iemetīšu vārtus.

Jau pieskāries tam, ka netiki uz pasaules čempionātu. Sastāvā turējies līdz pēdējam brīdim, bet tad tiki atskaitīts. Bija liela vilšanās?
Protams, ka bija sāpīgi un nepatīkami. Gribēju aizbraukt uz Baltkrieviju, jo tur esmu pavadījis vairākas sezonas, turklāt mana mamma ir baltkrieviete, tur dzīvo daudz radinieku. Bija nepatīkami, bet tāds bija treneru lēmums, neko nevaru izdarīt.

Baltkrievijā esi pavadījis ilgus gadus, bet, iespējams, daudzi neatceras vai nemaz nezina, ka esi spēlējis arī Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Kādi vēji tevi aizpūta otrpus okeānam?
Tobrīd spēlēju "Rīgā" pie Oļega Znaroka. Aizbraucu uz junioru čempionātu, U20 izlase tika uz augstāko grupu, bet es biju jaunākais spēlētājs komandā. Tad aģents mēģināja runāt un darīt. CHL draftā pats svarīgākais ir, cik aģentam ir labas attiecības ar ģenerālmenedžeri, tas vienkārši tiek sarunāts. Tev piezvana un pastāsta, ka tā un tā komanda ir izrādījusi interesi, gaidi to un to izvēli, bet agrāk nemaz neskaties, jo tās komandas komandas par tevi nemaz nezina. Ir sarunāta komanda ar 65. numuru, tad gaidi 65. numuru. Sarunāšana. Bet, kad aizbraucu uz USHL, aģents sarunāja pārbaudes laiku. Komanda gribēja, lai atgriežos arī nākamajā sezonā, taču paliku Rīgā, jo Jūliuss Šuplers pārliecināja, ka tā būs labāk, lai palieku šeit.

Bija labāk?
Tagad to vairs neuzzināšu. Bija cerība, ka izvēlēsies NHL draftā, jo labi spēlēju USHL. Sanāca, ka nākamajā sezonā komanda uzvarēja kausā, bet NHL draftā izvēlējās sešus spēlētājus, vienu vai divus pat pirmajā kārtā.

Tavuprāt, hokejā pazīšanās spēlē lielu lomu?
Ja nevari ne slidot, ne atdot, ne iemest, tad nekas nepalīdzēs. Protams, ja tagad būtu bez līguma, apzvanītu bijušās komandas un kaut ko piedāvātu, jo viņi mani zina. Ģenerālmenedžeris ievāc informāciju, ja esi spēlējis kopā, tad paprasa par kādu spēlētāju, visi cits citu zina. Neviens negrib parakstīt līgumu ar nezināmu spēlētāju, bet tad maksāt kompensāciju un mest ārā.

Pirms vairākiem gadiem, kad spēlēji Baltkrievijā, parādījās informācija, ka esi viens no čempionāta vislabāk apmaksātajiem spēlētājiem. Tā bija taisnība?
Tobrīd tā bija, bet tagad viss ir beidzies. Bija tādi laiki, bet krīze pielika punktu. Prezidents pieņēma likumu, ka hokejistiem, kuri nespēlē KHL, nav ko šikot un braukāt ar BMW, tagad lielākās algas ir divi, divi ar pusi tūkstoši. Vienīgais izņēmums ir Grodņa, kas uzvarēja, jo viņiem būs jāspēlē Kontinentālajā kausā, tāpēc drīkst piesaistīt sponsorus un algām nav ierobežojumu. Pārējām komandām ir strikti pateikts, ka ne vairāk par tik un tik. Bija tādi laiki, bet arī tie beidzās.

Tev šķiet adekvāti, ka tobrīd Baltkrievijā tika maksātas tik lielas algas?
Tajā sezonā tika parakstīti spēlētāji un iedota nauda, bet daudziem bija nopietni režīma pārkāpumi. Saņēma naudu, bet izslēgšanas spēļu laikā no bāzes brauca ballēties uz pilsētas cetru. Atkal nebija ķīmijas. Atbrauca sapelnīt naudu, un viss. Bijām lielākie zaudētāji, jo finālā bija sasolītas lielas prēmijas, bet palikām otrajā vietā. Atrada naudu un gribēja, lai komanda pirmo reizi uzvar čempionātā, gubernators bija liels fanāts. Nauda bija, visiem iedeva, bet bija cilvēki, kuri darīja ko gribēja. Par to, vai tas ir adekvāti, – nezinu. Negribētu nopelnīt? Ja piedāvā, tad brauc un pelni. Pateiksi, ka neņemsi un gribi mazāk?

Kaspara Saulieša rezultatīvais metiens Čerepovecas "Severstal" vārtos