Viedoklis: Vecā "Dinamo" izcilākie leģionāri/migranti

Tādu iznāca – 31, turklāt desmit spēlētāji pie mums ripu kontrolējuši vismaz desmit (!) sezonu. Zinu, ka turpinājumu savam apjomīgajam hokeja vēstures apcerējumam “Melnās ripas bruņinieki” Briselē raksta Ainis Ulmanis. Tepat Baltezerā kaut ko aktīvi rušina Ēvalds Grabovskis. Un “Kurbada”/LHF (?) vēstures projektu vada pieredzējušais sporta funkcionārs un žurnālists Mārtiņš Pagodkins. Es ar viņiem negrasos konkurēt, taču godināt tos, kas savulaik augstu cēluši Rīgas “Dinamo” un Latvijas karogu, nekad nevar būt par daudz. Jo, gribam to atzīt vai negribam, daudzi agrāko gadu varoņi ir aizmirsti.

Par to pārliecinājos arī savā atmiņas lādītē. No Jāņa Kvēpa izvadīšanas vedot uz mājām Mihailu Abalmasovu, runājām par šo un par to. Zinu, ka Miša mūsējais ir jau gandrīz 50 gadu, bet kaut kā atmiņā nav nogulsnējies, ka desmit no tiem viņš aizvadījis “Dinamo” formā. Tikai PSRS augstākajā līgā, bet ar itin labu rezultativitāti. 357 spēlēs 86 gūti vārti.

Vai Vladimirs Durdins. Kurš 14 augstākās līgas sezonās “Dinamo” formu vilcis mugurā 590 spēlēs! “Dinamo” kapteinim Vjačeslavam Nazarovam sezonu par divām vairāk – 16, arī spēļu vairāk (594) un to notiekti ir vēl vairāk, jo pirmo sezonu PSRS 3. un 2. līgas statistika stipri klibo, turklāt tad vismaz PSRS minēja tikai vārtu guvējus, bet ripu piespēlētājus varbūt novērēt spēja tikai komandu treneri.

Dažādos laikos attieksme pret to laiku hokeja migrantiem/iebraucējiem bija stipri dažāda. Skaidrs, ka tos, kur spēj iemest ripu vārtos, mīl visā pasaulē, bet jo sevišķi Vladimira Jurzinova valdīšanas laikos Rīga tika pārpludināta ar daudziem otrās šķiras spēlētājiem. Taču no “mātes” – Maskavas “Dinamo” mums ticis atmests arī pa ļoti labam meistaram. Kā Ļoša Froļikovs. Viens no mūsu “Dinamo” tehniskākajiem uzbrucējiem. Ja vēl būtu ātrums! Bet vienalga – spēlējot vienā trijniekā ar Helmutu Balderi, Frols gan iemeta, gan arī brangi piespēlēja. Bilance astoņos “Dinamo” pavadītajos gados: 437 spēles, 152 vārti, 119 piespēles. Pāri simtam abos rādītājos vēl tikai Oļegs Znaroks: 362 spēles, 111+139.

Skaidrs, ka bez cipariem priekšā atmiņa pati mēdz arī piedāvāt citu ainu. Tā man liekas, ka Aleksandrs Veselovs jau nu gan ir metis! Savulaik nodēvēts pat par mazo Balderi. Bet ripu pretinieku vārtos (25) krietni mazāk, nekā par piespēlētāju uzskatītajam Pjotram Vorobjovam (59).

Tā kā tikšanai sarakstā vajadzēja vismaz piecas sezonas, ārpus tā diemžēl Pjotrs Prirodins, kurš trijās sezonās 110 spēlēs pie mums guvis 82 punktus (45+37). Vai Viktors Dobrohotovs Ēvalda Grabovska valdīšanas laikos – arī trīs sezonas un 66 (34+32) punkti. Pirmo gadu varoņi – Valerijs Lomakins, Vjačeslavs Malovs, Aleksandrs Safronovs arī manā atmiņā jau izplēn... Labi vēl, ka pirmās augstākās līgas labākais punktu guvējs (9+14) Boriss Ponomarjovs atmiņās vēl spēlē. No jaunāko laiku vecajiem dinamiešiem, kam mazāk par piecām sezonām, vispirms prātā nāk sudraba puikas Nikolajs Varjanovs, Vladimirs Šašovs, Dmitrijs Frolovs (1993. gada pasaules čempions), kā arī Jurijs Šipicins un Germans Volgins.

Negribu nevienu pamācīt, ka hokeja varoņi Latvijā tiek aizmirsti, bet... tā tas notiek. Ja vien viņi paši, kā savulaik Elmārs Bauris, par sevi neatgādinātu. Ja tā nenotiek, tad šad tad pat ģimenes locekļi nezina, kāds “špīleris” bijis viņu vīrs/tēvs. Pērnruden, izvadot viņsaulē Mihailu Beskašnovu, daudzi viņa pavadītāji brīnijušies, ka Miša bijis pirmais mūsu hokeja kanādietis – kurš pamanījies vienlaicīgi kauties pat ar trim pretiniekiem. Tikai hokeja vecmeistaru leksikā atrodams, kā Beskašnovs vērtēja pats savu spēli pēc Viktora Tihonova uzaicinājuma, protams: “Es personīgi ar savu spēli esmu apmierināts...” (Krievu valodā tas skan krietni sulīgāk.)

Ar labu vārdu pieminēsim Tihonova, Grabovska un Jurzinova laiku dinamiešus - migrantus, kas Rīgā nospēlējuši vismaz piecas sezonas.

"Dinamo" leģionāri (1969-1992)