Dārziņš par Daugaviņu: "Tici man, pēc mēneša paliksi tramīgs"

Ko Latvijas izlase ir sagatavojusi norvēģiem un slovākiem?
Savu rokrakstu, savu spēli. Laika nav bijis daudz, bet esam atgādinājuši. Tagad piestrādājām pie vairākuma. Iestrādes ir. Ja pietiekami labi darīsim to, ko esam darījuši līdz šim, tad ar to vajadzētu pietikt. Azotē ir arī pāris kombinācijas, bet kopumā gribam, lai tie džeki, kuri nav spēlējuši čempionātos, pierod pie mūsu sistēmām, ko cenšamies uzspiest pretiniekiem.

Artim Ābolam vēl tavos laikos bija maiņu šeikeris, tagad Kolumbusā esot ieradies lototrons, no kura velk laukā bumbiņas ar numuriem. Pēc kādiem principiem pirms šī pārbaudes turnīra tiek liktas maiņas?
Tie šeikeri, blenderi un citi – tos var izmantot, kad ir pirmssezona, nometne ar 50 cilvēkiem. Šeit jau maiņas un pārinieki zīmējas, izsaucot spēlētājus no klubiem. Mēs nesaucam vairāk spēlētāju nekā būs komandā. Jau izsaucot var nojaust maiņas. Un tad spēles laikā reaģējam – ja kaut kas kūleņo, tad varam pamainīt.

🇱🇻 Latvijas izlase aizvadījusi pēdējo treniņu Rīgā pirms došanās uz pārbaudes turnīru Slovākijā. Šodien lidojumi uz Varšavu un Krakovu, pēc tam trīs stundas autobusā uz Popradu, kur ceturtdien un piektdien 19:00 spēles pret 🇳🇴 un 🇸🇰 pic.twitter.com/qvUgydRWdq

— Ulvis Brože (@UlvisBrozhe) December 11, 2024

Preses konferencē Harijs Vītoliņš uzskaitīja līderus, uzbrukumā nosaucot piecus uzvārdus – Dzierkals, Batņa, Egle, Tralmaks, Krastenbergs. Radās jautājums, kurš būs sestais pirmo maiņu uzbrucējs. Tagad redzam – Anrī Ravinskis. Pēc tā, ko esmu dzirdējis – Vītoliņš ir Ravinska fans. Tu arī saredzi potenciālu?
Jā. Viņam ir labs ātrums, tajā pašā laikā – arī rokas. Ja mums ir lielāka ripas kontrole, viņš var izmantot savus plusus, piespiest pretinieku skriet līdzi un pārkāpt noteikumus. Veidot spēli. Taču viņam arī pietiek enerģijas, lai tiktu līdzi pretinieku līderiem. Mēs redzam, ka viņš spētu dot pienesumu top 6 uzbrucējos.

No tiem, kurus redzi pirmo reizi, ir kāds ziņķārīgāks, tāds, kurš uzreiz mēģina paņemt visu, ko izlase un treneri var dot?
Laikam tikai ar Veckaktiņu strādāju pirmo reizi. Ir mums gana daudz spēlētāju, kuri ir bijuši čempionātos, olimpiskajā kvalifikācijā. Viņiem ir jāpieskata citam citu, jāpieskata jaunie, lai viņi zina, ko mēs vēlamies redzēt. Lai vai kas, bet par dzirksti treneriem nav jāuztraucas. Treniņu temps ir ļoti labs. Traki būtu, ja kāds izceltos ar slinkošanu. Visi strādā savu iespēju, sava potenciāla robežās.

Par izcelšanos. Instagram uzrakstīji skaistas pārdomas un veltījumu Kasparam Daugaviņam. Pirms diviem gadiem, pēc olimpiskajām spēlēm, tu biji pārliecināts, ka viņš atgriezīsies izlasē. Šajā brīdī tu esi tikpat pārliecināts?
Es jau teicu: "Daugava, tici man, pēc mēneša paliksi tramīgs!" Tā ir viņa izvēle. Ja es būtu uzsācis sezonu viņa vietā, tad izmantotu carte blanche, paņemtu mēnesi vai divus brīvus, un tad paskatītos, kāds ir mans psihoemocionālais stāvoklis. Viņš gribēja šobrīd pateikt kategoriski.

Viņš pirms publiska paziņojuma apzvanīja bijušos cīņu biedrus. Kad redzēji, ka viņš zvana, spēji iedomāties, kāds būs sarunas temats?
Man nesanāca uzreiz atbildēt. Skraidīju pa savām lietām. Kad beidzot pamanīju, ka viņš ir zvanījis, tur bija jau pieci seši neatbildēti zvani. Tad man likās: tā, kas par trauksmi!? Kad runājām, tad nopūtos: "Fu, nekas traks nav noticis!" Viņš teica: "Kā, ir traks, es beidzu spēlēt!" Labi, labi, agri vai vēlu, bet visiem pienāk tas brīdis.

Tu redzēji, kā viņš ienāca izlasē, spēlējāt kopā, esi bijis priekšnieks kā treneris. Piekrīti Vītoliņam, ka pēdējos divos gados Latvijas izlasē redzējām citu Daugaviņu?
Abi ienācām pēc Turīnas olimpiādes, bija pārmaiņu laiks. Mans aplis noslēdzās ar Rīgas čempionātu. Pieķēru vēl klāt olimpiskās spēles. Labi, ne aplis, drīzāk spirāle, jo esmu atpakaļ čempionātu apritē. Katram vecumam piemīt savas īpašības. Mēs izmantojām sportisko nekaunību, lai izcīnītu savu vietiņu zem Saules, vietu sastāvā. Ar gadiem Daugava pierādīja, ka viņš ir pienesums Latvijas izlasei. Mēs zinājām – ja viņš brauc, viņš būs sastāvā. Un tad sportiskā nekaunība tika izmantota, lai vestu džekus, kas salekuši uz viņa pleciem, pretī uzvarām. Vektors pamainījās. Ar vecumu kļūsti par līderi, un tad jaunie ar acu skatienu meklē pieredzējušāko, kurš viņus var nomierināt, kurš parādīs, ka varam paveikt lielas lietas.

Dārziņš un Daugaviņš – virpulis Šveices vārtos. Kā jau pats atzīmēji, daudzi negaidītu piespēli. Tu zināji, ka viņš gaidīs?
Tāpēc to ierakstīju. Tās nebija filozofiskas pārdomas, tas bija burtiski. Ir spēlētāji, kuri ierauj vidū, atdod piespēli – un viņi savu darbiņu ir izdarījuši. Bet zināju, ka Daugava piespēli, iespējams, gaidīs atpakaļ. Man silda sirdi tas, ka viņš gāja uz tālo stabiņu un zināja, ka es došu piespēli. Šeit ir tas variants, ka vajadzīga sinerģija. Mūsdienu hokeja tendence – visticamāk, manā vietā spēlētājs mestu pa vārtiem.

Ja tur nebūtu Kaspara, ja viņš negaidītu piespēli, es dotu uz tālo stabu un tur nekas nebūtu, tad mums blakus stāvošais Jānis Matulis pēc spēles rakstītu, ka Dārziņš nav tendēts uz vārtiem un tas ir murgs, kas tika izpildīts. Ļoti patīkami, ka šādā ķīmijā vari pierādīt, ka bezvariantu situāciju divi pret divi ar smukiem krustiem un spēlēšanu līdz galam var noslēgt ar rezultatīvu iznākumu, nevis ar metienu vārtsargam pa emblēmu.

Gan galvā, gan uz papīra saliku sarakstu ar Kaspara ievērojamākajiem notikumiem Latvijas izlasē. Ienākšana un iekrāmēšana kapteinim pa seju. Daugaviņš-Džeriņš-Dārziņš čempionāts. Bronza. Varbūt ir kāds simbolisks moments, ko mēs no malas neievērojām vai varbūt tas pat nebija redzams plašākai publikai?
Pirmais, kas nāk prātā, ir bronza. Kaspara vārti pret Šveici, un ar to viņš ieies Latvijas hokeja hrestomātijā. Bet pieminēji DDD čempionātu. Padzenot laiku desmit gadus atpakaļ, man šķiet, ka mums spēlētāju izvēle bija acīmredzami mazāka. Tur bija traki. Mēnesi vai divus pirms čempionāta paši pārrunājām, kuram būs ģimenes papildinājums, kuram traumas. Paši likām bildi kopā. Kā lai mēs spējam tur izdzīvot?

Bija daži čempionāti, kuros… jā, devāmies cīnīties par uzvaru katrā spēlē, bet – cik spēlētāju bijām, tik bijām… Rezultātu ziņā tās bija padsimtās vietas. Tas posms, kas it kā nebūs tik spožs, mums, hokejistiem, savā starpā tas arī paliek atmiņā. Jāprasa viņam par momentiem. Es novērtēju to, ko viņš ielika posmā, kad mums bija padsmitās vietas.

Zini, citreiz prasa spēlētājiem, kas ir tavi svarīgākie vārti. Manā gadījumā visi domās, ka gols pret Kanādu Sočos. Tā būtu standarta atbilde. Bet citreiz mīļākie un svarīgākie goli ir tad, kad trīs mēnešus nevari iemest, tevi jau sauc uz paklāja un paziņo, ka tevi metīs laukā no komandas. Un tad viena ripa ielec vārtos no vārtsarga zoda, un tas ir mūža svarīgākais gols, jo iegūsti skābekli, iegūsti nedēļu laika, lai pierādītu savu varēšu. Citreiz goli nav sevišķi nozīmīgi, esi iedzinējos ar 3:6, iemet, spēlei tas absolūti neko nedod, bet spēlētājiem arī tādi goli mēdz būt noderīgi.

Tas pēdējais posms viņam bija jaudīgs. Viņam… Man pagrieziena punkts bija pēc krustenisko saišu traumas. 30-31 gads. Vecums, kurā profesionālajā sportā ir liela varbūtība beigt karjeru pēc tādas traumas. Bet es tieši dabūju enerģiju turpināt. Mani vairs nebiedēja ne zaudējumi, ne uzvaras. Es sapratu, ka tā ir daļa no pieredzes, no ceļojuma un virzības uz mērķiem.

Man šķiet, ka Daugavam atlaida pēc paziņojuma pēc olimpiādes, ka viņš beidz karjeru izlasē. Tad viņš sajuta, ka grib atgriezties. Gribēja atgriezties ar tīru sirdi, nevis vienkārši eksistēt. Tāpēc citreiz nav slikti paskatīties no malas. Tagad arī tuvākajos mēnešos viņš to darīs. Viņam būs jāpaskatās uz savām sajūtām un emocijām pēc pāris mēnešiem.