Vai Kanāda atkārtos 2004. gada dominanci?

Šī turnīra pirmssākumi ir meklējami vairāk kā 40 gadus vecā pagātnē, kad Kanādas hokeja federācija sūdzējās par to, ka starptautiskajā arēnā viņi nevar parādīt labāko spēli, jo viņiem nav iespējas izlasē uzaicināt profesionālos hokejistus. Tāpat, pateicoties 1972. gada Supersērijai, Nacionālās hokeja līgas (NHL) vadība saprata, ka ne tikai profesionāļu hokejs var būt interesants, bet arī nacionālo izlašu spēles, gluži kā citos sporta veidos.

NHL spēlētāju arodbiedrības tā laika vadītājs Alans Īglsons bija galvenais vaininieks tam, ka tieši pirms 40 gadiem, Monreālā tika izspēlēts sešu izlašu turnīrs, kas saucās par Kanādas kausu. Dalībnieces šim turnīram tika uzaicinātas pēc turnīra organizatoru ieskatiem. Protams, ka šajā turnīrā tika gaidīts kārtējais PSRS un Kanādas izlases duelis, taču tas izpalika, jo Čehoslovākijas komanda izrādījās veiksmīgāka un finālā pret mājniekiem spēlēja tieši viņi.

Jāsaka, ka, lai arī kopumā tika aizvadītas piecas Kanādas kausa izcīņas, turnīrs notika neregulāri un pauzes starp tiem bija no trim līdz pieciem gadiem. Tas gan netraucēja pašiem kanādiešiem uzvarēt četros no šiem pieciem turnīriem, vien 1981. gadā piekāpjoties PSRS izlasei.

Kopumā runājot par Kanādas kausu, kurš pēdējo reizi tika rīkots pirms 25 gadiem, tas viennozīmīgi bija labākais izlašu turnīrs kāds jebkad ir organizēts, jo tajā laikā tieši Kanādas kausā tikās visi labākie tā laika hokejisti, kas nodrošināja fantastisku spēli.

Tiesa, pēc 1991. gada, kad Kanādas kausa idejas galvenais kurators Alans Īglsons tika apsūdzēts finanšu mahinācijās, par ko arī paspēja pasēdēt cietumā, bet pasaules hokeja karte pamatīgi izmainījās, jo parādījās vairākas jaunas izlases (PSRS sabrukums, Čehoslovākijas sadalīšanās), kā arī pati Rietumu pasaules un PSRS cīņa kā tāda nebija aktuāla arī Kanādas kausa ideja vairs nelikās tik interesanta.

Tāpēc 1996. gadā tika rīkots jauns turnīrs – Pasaules kauss. Tajā jau piedalījās gan Čehija, gan Slovākija kā atsevišķas valstis, taču spēles norisinājās, var teikt, ka pa visu pasauli, jo nosacītajā Ziemeļamerikas grupā spēlējošās izlases (ASV, Kanāda, Krievija, Slovākija) spēlēja Ziemeļamerikā, bet Zviedrija, Somija, Čehija un Vācija – Eiropā, taču izslēgšanas mači gan norisinājās Ziemeļamerikā.

Protams, ka no šī turnīra tika gaidīts tas, lai arī jaunizveidotajā kausā, kas nu jau tika nosaukts ļoti skaļā vārdā, triumfētu Kanāda, taču viņu kaimiņiem, amerikāņiem, bija savas domas šajā sakarā un finālsērijā viņi, zaudējuši pirmo maču ar 3:4, vēlāk izcīnīja divas uzvaras ar 5:2 un svinēja uzvaru. Par turnīra vērtīgāko spēlētāju tika nosaukts ASV vārtsargs Maiks Rihters, bet rezultatīvākais spēlētājs bija cits ASV izlases spēlētājs Brets Hals.

Pēc šī Kanādas zaudējuma uz kādu laiku par Pasaules kausu tika aizmirsts, jo tuvojās Nagano ziemas olimpiāde, kurā jau varēja piedalīties arī NHL hokejisti un visi spēki tika virzīti šajā virzienā. Tiesa, arī Japānā kanādieši nespēja tikt pie zelta.

Protams, ka kļavu lapu zemes pārstāvjiem tas bija diezgan liels pārdzīvojums, taču jau 2002. gada olimpiādē, kas, turklāt, notika ASV, viņi atriebās uzreiz par diviem zaudējumiem – gan par olimpisko neveiksmi, gan par zaudējumu 1996. gada Pasaules kausā, jo finālā tika apspēlēta tieši ASV izlase.

Te ir arī jāatceras kas tas bija par laiku, jo 21. gadsimta sākumā un vidū Kanādas izlases dominance starptautiskajā hokejā bija teju vai nospiedoša, jo kanādieši pat ar savām eksperimentālajām izlasēm pārliecinoši triumfēja pasaules čempionātos, viņiem bija olimpiskais zelts, bet... Pasaules kausa čempionu titula nebija.

Tieši tāpēc 2004. gadā, astoņus gadus pēc pirmā turnīra, tika rīkots otrais Pasaules kauss. Ziemeļamerikā tolaik nemaz neslēpa šī turnīra mērķus, proti – nodrošināt to, lai Kanādas īpašumā ir visi galvenie hokeja tituli. Nokomplektējuši patiesi iespaidīgu komandu ar Mario Lemjē priekšgalā un Martinu Brodēru vārtos, Kanāda arī tika pie Pasaules kausa un, kā parādīja vēlākie notikumi, turēja savu vārdu un par trešo Pasaules kausa turnīru vairāk pat nerunāja.

Kas tad ir tie iemesli kāpēc 12 gadus vēlāk mēs atkal gaidām Pasaules kausa spēles? Ja mēs negribam zīmēt drūmus scenārijus, tad nekas tāds jau tas nav, taču, skatoties mazliet uzmanīgāk, ir acīmredzami, ka NHL gatavo atkāpšanās ceļus no olimpiādes. Par to liecina arī Renē Fāzela un Garija Betmena runas, kurās tiek stāstīts, ka abas puses vēl tā īsti nav sākušas runāt par iespējām arī 2018. gada olimpiādei piesaistīt NHL profesionāļus.

Iemesli NHL zemajam ieienteresētības līmenim piedalīties olimpiādē ir dažādi, taču viņus visus var apvienot vienā – kāpēc mūsu (NHL – aut.) spēlētāji pelna naudu svešiem onkuļiem? NHL grib pelnīt paši, turklāt pelnīt daudz. Lai arī, ne vienmēr viņu redzējums saskan ar pašu hokeja patērētāju (lasi – līdzjutēju) viedokli.

Labi, ja mēs pievēršamies nevis pagātnei, bet nākotnei – ko gaidīt no šī turnīra? Ja runāt tieši un bez aplinkiem – Kanādas dominanci. Ja tādas nebūs, tad, gluži kā pēc 1998. gada olimpiādes, tā būs nacionālā mēroga traģēdija un tai sekos nacionālā mēroga izmaklēšana, gluži kā pirms teju jau 20 gadiem. Kāpēc šāda pārliecība? Pirmkārt, jāatceras, ka iepriekšējos septiņos turnīros kanādieši ir uzvarējuši piecas reizes, bet 2004. gadā viņu pārākums bija neapšaubāms. Kanādā tolaik arī bija aktuāls joks – ja mēs uz pirkstiem saskaitām visus Kanādas izlases ielaistos vārtus Pasaules kausā, tad mums paliek vēl divi pirksti, kuros turēt cigareti. Tik tiešām, 2004. gada turnīrā, kas norisinājās tieši pirms 2004./2005. gada NHL lokauta, mājnieki visa Pasaules kausa laikā (sešās spēlēs) ielaida tikai astoņus vārtus (iemeta 22 vārtus).

Kāpēc lai šoreiz būtu savādāk? Kanāda pašlaik ir uzvarējusi pēdējos divos pasaules čempionātos, kā arī olimpiskajos hokeja turnīros. Izlases sastāvā faktiski ikviens no hokejistiem ir ieguvis vai nu kādu individuālo balvu, vai arī ticis pie kāda no nozīmīgākajiem hokeja tituliem. Nemaz nerunājot par personālijām – Kerijs Praiss, Sidnijs Krosbijs, Stīvens Stemkoss, Džons Tavaress, Brents Bērnss, Šejs Vebers u.c. Protams, ka sports ir sports un gadīties var visādi, taču uz papīra Kanādas izlase ir izveidota tikai vienam mērķim – dominancei turnīrā un pirmajai vietai.

Protams, ja mēs runājam par hokeju, Kanādu un viņu dominanci, tad pretī uzreiz ir jāliek Krievija. Komanda, kurai ambīciju nekad nav trūcis, meistarības arī ir pietiekoši, taču tajā pašā laikā tikpat kā vienmēr kaut kas ir pietrūcis, lai turnīros, kuros izlases izliek savus labākos sastāvus, spētu pārspēt Kanādu.

Arī šoreiz komanda ir nokomplektēta teju vislabākajā sastāvā, iespējams, atskaitot Iļju Kovaļčuku, taču Aleksandrs Ovečkins, Jevgeņijs Malkins, Sergejs Bobrovskis, Pāvels Datsjuks, Artēmijs Panarins, Vladimirs Tarasenko un daudzi citi ir patiesi augstas klases spēlētāji, kuriem ir visas iespējas uzvarēt. Vai Oļegs Znaroks ar Hariju Vītoliņu spēs no individuāli spēcīgiem spēlētājiem panākt maksimālo komandas rezultātu? To parādīs turnīrs.

Runājot par pārējām izlasēm, piemēram, ASV vai Zviedriju, vai Somiju, godīgi sakot, ne jau šo izlašu dēļ turnīrs tiek organizēts, precīzāk, ne jau šīs izlases arī turnīra organizētāji vēlas redzēt finālā. Jā, Kanāda pret ASV arī ir labs duelis, zviedriem, kuri pēdējos gados nekādus lielos titulus nav izcīnījuši, ir liela vēlme sevi pierādīt, arī būtu ko teikt, bet Somija daudziem ir interesanta pateicoties tās jaunajiem talantiem, taču... mēs visi zinām kāds fināls tiek gaidīts.

Kāpēc iepriekš netika pieminēta Čehija? Komanda vēl aizvien ir spēcīga un tai ir atsevišķi talanti, taču tā nav vienība, kura var nopietni pakutināt nervus favorītiem. Jau ilgu laiku tiek runāts par Čehoslovāku hokeja skolas lejupslīdi un pašlaik tā ir pienākusi, iespējams, zemākais punkts vēl tikai gaidāms. Jā, komanda var spēlēt un var arī rādīt labu spēli Pasaules čempionātā, taču tādā turnīrā kāds ir Pasaules kauss, kā atzīsts daudzi NHL apskatnieki, viņiem var izrādīties par maz meistarības un pieredzes.

Šis turnīrs ir arī īpašs un atšķirīgs, jo tajā piedalās divas jaunas izlases, kurām tā būs debija. Ziemeļamerikas U-23 komanda un Eiropas apvienotā izlase. Par šīm komandām ir runāts daudz un dikti, sakot, ka tas ir kaut kas nesaprotams un nevienam neinteresants. Jā, Eiropaas hokeja līdzjutējam Eiropas izlase neizsaka pilnīgi neko, t.i., tā ir tikpat kā kaut kāda klubu komanda, kurā spēlē kāds vietējais hokejists. NHL šajā ziņā, iespējams, ir kļūdījušies, taču no viņu puses tas ir biznesa jautājums – ņemt izlasi kurā ir tikai viena NHL hokejistu maiņa, labākajā gadījumā, vai arī izveidot komandu, kurā visi ir NHL spēlētāji. Atkārtošos – lai mūsu hokejisti pelna naudu mums. Šos hokejistus ir vieglāk vadīt, ietekmēt utt. Īsāk sakot – mazāk problēmu.

Līdzīgi ir arī ar jauno talantu komandu, taču šeit arī jāņem vērā fakts, ka NHL vēlas parādīt, savu varenību, redz, pie mums pat U-23 izlase ir spēcīgāka par... (ieliekam jebkuru izlasi, kas viņiem piekāpsies).

Tomēr, ja man prasa, kas šajā turnīrā būs pats galvenais, es noteikti neteikšu, ka rezultāts, jo tas jebkurā gadījumā ir neizbēgams. Svarīgākais ir tas, lai šis Pasaules kauss, ja jau ir atjaunots, neatkārto iepriekšējo turnīru likteni, t.i., lai mums nav jāgaida nu jau kādi 16 gadi līdz nākošajai kausa izcīņai, lai turnīrs notiek regulāri, teiksim, neizdomājot neko jaunu, reizi četros gados.

Kāds šis turnīrs būs? Jau pašlaik runā par U-23 un Eiropas izlases eksperimentu, ko, varbūt, nākotnē būtu jānomaina (viss atkarīgs no rezultātiem), iespējams, ka komandu skaits ir jāpalielina līdz 12 vai pat 16 (iespēja Latvijai?) un tā tālāk. Pašlaik, lai arī to rīko tik ietekmīga organizācija kā NHL un turnīram pēc būtības ir 40 gadi, Pasaules kauss mūsdienu izskatā ir pavisam zaļš produkts, tāpēc to ir jāattīsta.

Līdzšinējā vēsture ir pierādījusi, ka Pasaules kauss ir vadošais starptautiskā hokeja turnīrs un pat olimpiskie hokeja turnīri nav spējuši pat pietuvoties tam hokejam, emocijām, cīņai, kādas ir bijušas Kanādas/Pasaules kausos. Tāpēc pašlaik mums ir unikāla iespēja baudīt lielisku spēli un jācer, ka ne pēdējo reizi.

Pasaules kauss hokejā 2016

Kalendārs