Minska – Gorod Geroj

Piektdienas 10:00 šķita labs izbraukšanas laiks, lai paspētu nokļūt arēnā uz spēles sākumu. Līdz pat Viļņai viss ritēja pēc plāna. Mašīna neniķojās un mentu pa ceļam ar nebija. Esot aiz Viļņas robežas sākas pirmās ķibeles – pārsniegts ātrums, bet viens līdzbraucējis nav piesprādzējies – nākas maksāt sodu. Šoferītim nedaudz bēdīgs prāts, bet neko darīt, ceļš jāturpina. Nokļūstot pie Lietuvas un Baltkrievijas robežas sākas pirmās aizķeršanās. Ja lietuviešu robežsargiem interesē tikai, lai līdzi ir pases, tad baltkrieviem vajadzēja, lai aizpildām un noformējam daudz dažādu dokumentu (par bagāžu, cilvēku iebraukšanas atļauja, mašīnas iebraukšanas atļauja utt.), kuru iegūšana nav tik sarežģīta cik laikietilpīga - katrs dokuments tiek formēts citā vietā. Pirmais iespaids par Baltkrieviju – Batjkas režīms jūtams uzreiz. Iebraucot valstī gan esam izbrīnīti par gludajiem un sakārtotajiem ceļiem. Kad tādi būs Latvijā?

Klāt Minska – skaista un ļoti sakārtota pilsēta. Esam tieši sastrēgumstundā, bet tā saucamie korķi visai ātri kustas, un 40 minūšu laikā esam jau viesnīcā "Planeta", kas ir desmit minūšu gājienā līdz arēnai. Pirmais, kas mani uzrunā, ir virsraksts uz valsts iestādes ēkas – Minsk Gorod Geroj (Minska - Varoņpilsēta). Steigšus skrienu uz arēnu, kur neviens pat neiedomājas pārbaudīt, kas manā somā. Par mani interesi izrāda vien daži cilvēki, kuri ilgstoši glūn virsū. Pati arēna neatstāj nekādu graujošu iespaidu, tieši otrādi liek nedaudz vilties. Skatītāju vietas ne vairāk kā pieci tūkstoši. Pirms spēles vēl paspēju sapazīties ar vietējā kluba preses sekretāri, kura laipni izrāda arēnu, bet bezvadu internetu nespēj nodrošināt - esot pārāk sarežģīta tā pieslēgšana.

Spēles sākums – jūtos kā teātrī. Minskas atbalstītāji atnākuši paskatīties spēli, klusi sēžot savās vietās, bet Rīgas "Dinamo" atbalstītāji izskatās kā ziloņi trauku veikalā, vietējiem traucējot skatīties hokeju. Manu uzmanību uzreiz pievērš visai skopi ģērbtas karsējmeitenes, kuras cenšas uzmundrināt līdzjutējus, bet saprotu, ka viņas kustās vien tāpēc, ka ir auksti. Minskas līdzjutēju mieru iztraucē gūtie vārti. Nedaudz papriecājās, bet tikpat ātri visi nomierinās un turpina mēmi vērot hokeju. Pats nesaprotu, kas ir noticis ar rīdziniekiem. Kaut kā nevedās mums spēle pirmajā periodā. Sabijos, ka tā paies visa spēle. Pārtraukumā uzstājas kaut kāda vietējā grupa ar smukām, bet pārāk izraibinātām meitenēm. Ne dziesma, ne šovs mani neuzrunā un uzreiz atmiņā ataust Rīgas "Dinamo" pārtraukumā organizētie pasākumi. Saprotams, ka tie ir daudz pārdomātāki. Rīgā notiekošo spēļu organizācija ir krietni augstākā līmenī.

Otrais periods sākas ar rīdzinieku ofensīvu. Es teiktu, ka pirmās 11 minūtes Minskas "Dinamo" hokejisti bija iespiesti savā zonā, bet diemžēl mūsējiem pietrūka noslēdzošā metiena. Ne pazīt Rīgas hokejistus pēc pirmā perioda. Beidzot mums pirmie vārti un mūsu atbalstītāji vēl ilgi pēc tiem pieskandina arēnu. Daži Minskas līdzjutēji cenšas izkliegt kādu saukli, bet tas negūst atsaucību, tāpēc teātra vērošana turpinās, līdz mājinieki atkal gūst vārtus.

Trešo trešdaļu devos vērot no tribīnēm, kur beidzot pamanu, ka ir arī Minskas "Dinamo" ultras, kuri gan uzvedas visai pieticīgi salīdzinot ar mūsējiem faniem. Pamanu, ka daži Rīgas "Dinamo" fani sēž starp viesiem - kad rīdzinieki iemet ripu, no četriem faniem savu sajūsmu pilnos apmēros atļaujas izpaust tikai viena meitene. Laikam jau pārējie baidās dabūt pa galvu. Beidzot ir pārliecība, ka mums ir arī cerības uzvarēt, jo bīstamāki momenti ir rīdziniekiem, bet šo pārliecību nedaudz noplacina Čupra iemestā ripa mūsu vārtos. Palieku nedaudz bēdīgs un lēnā garā slāju tuvāk mūsu faniem, lai papildinātu noplakušās emocijas, tomēr škrobe ir tik liela, ka nespēju atgūties. Apjautājoties vietējai preses sekretārei par klusumu arēnā, viņa atbild: "Tas jau bija skaļi!" Iedomājos, ko tad viņa teiktu par fanošanu Rīgā?

Pēc spēles konstatēju, ka drošībnieki ne man, ne faniem lielu uzmanību nav pievērsuši, jo viens no līdzjutējiem nogulēja visu spēli netraucēts. Nedaudz sadrūmis par zāģi slāju uz viesnīcu. Neviena vietējā fana nemanu, tikai Rīgas "Dinamo" krekli ik pa laikam parādās pie apvāršņa. Nonākot viesnīcā, saprotu, ka šeit paliek ļoti daudz rīdzinieku. Visi jau laicīgi uzņēmuši grādīgos, tāpēc šādas tādas saķeršanās gadās ar apsardzi, bet nekas nopietns. Pats jūtos izsalcis un ar kompāniju dodos uz krogu, kur var nogaršot nacionālo virtuvi. Priekšstats par lēto Baltkrieviju tiek sagrauts, kad ieraugu cenas ēdienkartē, bet ēst gribās tik ļoti, ka esam gatavi arī nedaudz pārtērēties, lai tikai nobaudītu nacionālo virtuvi. Turpinājumā dodamies nakts dzīvē. Kā pirmo iestādījumu mums rekomendēja Šaibu (atrodas viesnīcas "Belarusj" pirmajā stāvā), bet mūsu spiegs neiesaka tur iet, tāpēc dodamies tālāk un nokļūstam "Āfrikā". Kā kolēģis no rīta komentēja šo iestādi, tad – katra pirmā meitene ir smuka. Iestādījums feins, bet cenas nedaudz dārgākas kā Latvijā.

Nākamais rīts. Kamēr gulēju, tikmēr ceļa biedrs bija paspējis aizšaut uz pilsētu un smelties iedvesmu. Ceļā uz kādu armēņu krogu (30 km no Minskas), es aplūkoju drauga bildes, kurš mani iepazīstina ar Minsku dienas gaismā. Bomžu uz ielām nav - tādus uzreiz aizvāc prom, kā nekā arī PSRS tādu nebija. Pēc bildēm noprotu, ka padomju laiki te vēl eksistē, bet ne uzreiz pamanāmi. Ilglaicīgā Minskas iedzīvotāja no Latvijas padalās iespaidos par šo valsti. Secinājums ir viens – pāris dienas te ir forši, bet ne ilgu periodu. Beidzot brokastis. Laiks rāda 18:00, kad paliels bariņš ar latviešiem ieņem armēņu krogu. Paēdām un padzērām labi, tāpēc rēķinu arī gaidījām nopietnu, bet sanāca neliela vilšanās. Atnestais rēķins tik vien kā 920 000 rubļu, tāpēc skandinot "Miljonu, miljonu", tiek panākts, ka viesmīle atnesīs vēl kaut ko, lai sanāktu apaļš citrons.

Otro vakaru iesākām viesnīcas bārā. Tā viesmīle laikam strādāja kopš tā atvēršanas. Aptuveni 40 gadi, manāmi iešāvusi un uzvedībā kā divdesmit gadus jaunai meičai. Turpinājumā atkal devāmies baudīt Minskas nakts burvību. Šoreiz izvazājāmies pa daudziem Minskas nakts klubiem, bet sapratām, ka "Āfrikā" bija vislabāk, tāpēc arī otro nakti pabeidzām tur. Tā kā Baltkrievijā var pīpēt un pīpē visur, tad visas manas drēbes smirdēja tik drausmīgi, ka pašam riebās. Uzreiz atcerējos, cik labi, ka Latvijā ir aizliegums smēķēt sabiedriskajās vietās. Uzreiz pēc nakts uzdzīves dodamies uz Latviju, un vienīgā aizķeršanās ir uz robežas, kur, lai izkļūtu no valsts, vajag dabūt trīs dažādus zīmogus, kas likās pārāk sarežģīti un nevajadzīgi.

Pirms brauciena domāju, ka Baltkrievija ir kārtīga postpadomju valsts. Cerēju uz lielāku bardaku, bet realitātē Minska ir skaista, sakārtota pilsēta. Cerēju, ka Baltkrievija ir lēta valsts, bet realitātē izrādījās pavisam citādāk. Protams, varbūt laukos ar ir daudz lētāk, bet Minskā ieeja jebkurā klubā maksāja 35 000 rubļu jeb aptuveni 8.75 Ls. Tiesa taksis praktiski vienmēr maksāja 10 000 rubļu jeb 2.50 Ls. Paēst un padzert krogā varēja kaut kur par 50 000 rubļu (12.50 Ls).

Diemžēl šoreiz Rīgas "Dinamo" neuzvarēja pretinieku, kas nedaudz nomāca pirmo vakaru, bet nevar jau vienmēr uzvarēt. Katrā ziņā prieks par Latvijas faniem, kas iespēju robežās dodas atbalstīt savējos izbraukuma spēlēs.