Kārlis

Tagad viņš ir kopā ar Sergeju un gatavojas jaunajai sezonai. Abiem ir ko atcerēties. Sergejs tajā līgā ir ļoti labs, bet tad kādu dienu ieradās Kārlis:
- Karluha, tu?! – izbrīnā iepleta acis uzbrucējs.
- Sveiks, kā klājas? – Kārlis bija vienkāršs.
- Man labi. Mums drīz sāksies sezona un vajadzīgs ir tieši viens labs aizsargs. Tu taču esi labs, vai ne?
- Sergej, es spēlēju hokeju, man to patīk darīt...
- Nu, beidz – tu esi labs! – Sergejs met ar roku...
- Jaunībā biju labāks, tagad – gudrāks.
- Zini, es biju lepns, kad tu laboji lielo rekordu. Es viņiem visiem šeit teicu – jūs, redzēsiet, Karluha to izdarīs. Tu paveici!
- Man paveicās.
- Nu, beidz – tu esi labs! Bet labajiem veiksmi nevajag, viņi savu darbiņu vienkārši dara. Izdara. Kad tu paliki lielajā līgā, man bija interesanti vērot, kā tu vāc spēles, punktus, piespēles...
- Tu patiešām to darīji? – Kārlis nobrīnījās.
- Jā. Un, tu, mazais, mani pārspēji tikai kopējā spēļu skaitā... Vārti un piespēles man vienalga ir vairāk.
- Tu mani ķircini?
- Nē, es skatos statistiku.
- Bet es taču esmu aizsargs! – Kārlis iespurdzās.
- Nu, beidz! Tu neesi aizsargs. Tu esi labs aizsargs!
- Kā tu vari salīdzināt aizsargu ar uzbrucēju?
- Varu. Jo es pret aizsargiem vienmēr esmu spēlējis. Arī pret Tevi...
- Tas neskaitās, jo mēs tomēr esam draugi.
- Kā neskaitās? Kad gāju laukumā, tu man nekāds draugs nebiji. Tu biji pretinieks, kuru vajag apspēlēt, ielīmēt apmalē, nogāzt gar zemi...
- Kuš, kuš, kuš – kurš tad no mums diviem tika līmēts? – Kārlis sāka smieties.
- Pardon, laboju – pret Tevi man variantu nebija. Nu, varbūt – dažreiz...
- Sergej, tās patiešām bija tikai dažas reizes...
- Karluha, tas nav nevienam jāstāsta, vēl jo mazāk šeit. Nu, vismaz skaļi to nedari... Pirms tu atbrauci, es visiem izreklamēju Tavus varoņdarbus, lielo rekordu... Tas, kas bijis starp mums abiem – lai paliek pie mums. Norunāts?
- Kā teiksi, boss!
- Redz, es šajā līgā esmu labākais uzbrucējs, tu – noteikti būsi labākais aizsargs.
- Tu domā?
- Mierīgi! Starp tiem, kas tagad atbrauca pēdējie, Tev līdzvērtīgu nav. Nu, vienkārši nav. Es jau citiem šeit sastāstīju – redzēsiet, atbrauks Karluha, un neviens metiens neies cauri...
- Kā neies?
- Tu tos nobloķēsi! Tu taču proti bloķēt metienus, vai statistika melo?
- Protu, lai gan tā neesmu piedomājis, ka tas man sanāk labi. Vienkārši daru.
- Nu, re – Tu dari, tātad – viss notiks. Es uzbrukumā bieži aizraujos, man nepatīk aizsardzībā skriet atpakaļ. Ceru, ka piesegsi...
- Žolķik, skatos, Tu neesi mainījies! – Kārlis sāka plati smaidīt.
- Esmu mainījies, esmu, tikai dažreiz – Tu zini, velk uz vārtiem, tā gribas uzšķilt...
- Saprotu. Kas man par to būs?
- Tu taču nekad neko neesi prasījis, - Sergejs uzrauj uzacis.
- Tagad prasu. Ko dosi?
- Ja izcīnīsim kausu, Tu būsi otrais, kam došu to paturēt virs galvas. Vienojušies?
- Vai tad Tu būsi pirmais?
- Jā, jo es esmu komandas kapteinis.
- Bet, ja mēs kausu neizcīnīsim?
- Nu, beidz! Tu esi labs! Kā Tu vari neizcīnīt kausu? Tu esi no dzelzs!
- Bet kauss man nav bijis – nevienu reizi, pat tuvumā nav!
- Jā, zinu, bet man arī nav. Viens es to nevaru dabūt gatavu, bet ar Tevi kopā – citiem vienkārši nebūs variantu.
- Tu domā?
- Karluha, ja es spēlēšu uzbrukumā, bet Tu aizsardzībā – mums nebūs par to jādomā. Citi domās, bet mēs spēlēsim hokeju! Mēs darīsim to, ko protam vislabāk.
- Kopš kura laika Tu esi sācis filozofēt?
- Es gaidīju iespēju, tagad tā ir nokritusi pie kājām. Tu domā, ka mēs pa diviem viņus nesarausim gabalos? Un, kā vēl! Karluha, klausies – viņi no Tevis raustās, viņi reāli baidās no Tava spēka laukumā. Esi vēss, izturies dabiski, kā parasti.
- Sergej, es nezinu vai man sanāks.
- Karluha, ja esmu šeit labākais uzbrucējs, kā Tu nevari būt labākais aizsargs? Skaidrs, ka vari. Skaidrs, ka būsi! Man Tu esi labākais!
- Paldies, Sergej. Ko gaida tie cilvēki pie durvīm?
- Viņi gaida Tavu autogrāfu. Skrastiņš ieradies! Viņi Tevi atpazinuši... Tātad – mēs kalsim dzelzi, bet citi pūtīs... Ejam! Ar kādu numuru spēlēsi?
- Ar to pašu.
- Trīsdesmit septīto? Neņem to – tas lai paliek... Liec septīto. Tu esi spēlējis Latvijas izlasē ar to, septītajā atbrauci... Septiņi – tas ir nopietns āķis. Tev piestāvēs.