Ja Kārlim ļautu...

Ja dzīvē viss notiktu pēc pārdomāta scenārija, tad šodien Kārlis būtu Rīgas „Dinamo” kapteinis. Tā viss bija iecerēts, tā viņš savējiem bija solījis... Vien aizbraukt uz Krieviju, paņemtu naudu, ko viņam deva, nospēlētu sezonu un tad – uz mājām! Viņu saprata, viņam vēlēja labu. Rīga gribēja dabūt Kārli vispirms, taču – viņš pragmatiski vērtēja savas iespējas. Hokejistu karjeras nav garas, tāpēc naudai, kas tiek pelnīta ar kājām un rokām, vienmēr bijusi noteikta loma profesionālo atlētu dienas kārtībā. Skrastiņš no Jaroslavļas dabūja dāsnāko no piedāvājumiem, ko jebkad viņam par darbu hokejā kāds bija maksājis. Rīga deva mazāk... Tas skaidrs.

Kārlis nonāca vidē, kur visa kā bija mazliet vairāk un labāk, nekā citās KHL komandās – labāka alga, ko jau minējām, labāka sadzīve, arī labāki līdzjutēji, labāki partneri, labāks menedžments un aprūpe, labākas izredzes izcīnīt kausu... Tā bija komanda, kas tika savākta, lai uzvarētu. Skrastiņš šajā vienībā nebija svešais – ar daudziem no partneriem bija spēlējis kopā, treneris viņu labi zināja... Teicu – tur visa kā bija vairāk? Hmmm... Arī apķērības, viltības, ietekmes... Krievi atrada veidu kā Kārlim izbrīvētu vietu šajā sastāvā, šajā labajā komandā. Varbūt tas īsti neatbilda noteikumiem, bija pretēji reglamentam vai tieši otrādi – atbilda Krievijas vides īpatnībām – tomēr Jaroslavļa dabūja Skrastiņu sastāvā kā vietējo hokejistu. Ar speciāli šim nolūkam sagatavotiem dokumentiem – jo Kārlis taču bija dzimis Padomju Savienībā! Tātad – valstī, kas bija pirms Krievijas. Attiecīgi – viņš nebija šajā komandā leģionārs, viņam nevajadzēja pakļauties ārzemnieku kvotai, kas, starp citu, joprojām tiek noteikta kā obligāta. Un tā nebija nejaušība vai nolaidība, ka pretī Skrastiņa uzvārdam līgas oficiālajā mājas lapā atradās Krievijas karogs. Jaroslavļā mūsējais nebija leģionārs... It kā jau nieks, it kā šobrīd nebūtiski, bet – tas ir no tās pašas sērijas, ja vaicā – kā šī lidmašīna varēja nogāzties? Ja ir iespēja, tad izmantos, ja tādas nav – tad viņi mēģinās atrast veidu, kā apiet... Likumu, līkumu, stūri, punktu, paragrāfu, normu, piemājas celiņu vai obligātos pilotu eksāmenus... Tādā garā šī valsts ir ne tikai būvēta, bet arī joprojām pastāv. Tā joprojām strādā arī KHL.

Vai varēja būt savādāk? Piemēram, Kārļa gadījumā – tā notiktu. Ja vien pie līgas galda sēdošie patiešām būtu principiāli, godīgi un taisnīgi. Ja viņi visi būtu arī citās lietās izpildīgi un paklausīgi, kā to paši likuši uz papīra - nebūtu arī tā pēdējā lidojuma... Protams, ka pēc nelaimes moralizēt par šo jautājumu ir viegli un arī atrast vainīgos ir vieglāk par jebko – starp citu, arī vien Krievijai raksturīgi... Tomēr, paturam prātā, ka mums visiem bija dota iespēja. Iespēja novērtēt situāciju un rīkoties vai vismaz - neklusēt... Pašam hokejistam, kas ieklausījās tobrīd vilinošajos padomos... Mums, žurnālistiem, kas pieklājīgi un aiz cieņas pret personību, toreiz pievēra acis, atstājot savas piezīmes un asos zīmuļus dziļajās kabatās... Tiem, funkcionāriem, kas mierīgi varēja teikt, bet neteica – klau, tas tomēr nav pareizi, ka tiek veidoti šādi mākslīgi izņēmumi! Ka tā būtība bija sacensību reglamenta piemānīšana... Arī visiem tiem, kas saprata, ka taisnīgi un tīri tas nebija, bet atmeta ar roku – eh, tā jau Krievija... Vai teica it kā taisnodamies – lai Kārlim tiek uz vecumdienām... Nav jau žēl! Starp citu, bija viens cilvēks, kas tobrīd Rīgā un arī līgā baudīja zināmu svaru, kurš vēl pirms tās lielās nelaimes dzīvoja ar atziņu – ja tas nebūtu Skrastiņš, mēs noteikti protestētu... Mēs neļautu viņam spēlēt KHL ar Krievijas papīriem. Jo viņam ir Latvijas pase!
Kārlim ļāva...
Jo nebija žēl.
Labu gribēdami...

Tā viņi šodien sēž un pārskata komisiju ziņojumus par aviokatastrofu, meklē iemeslus, izdara secinājumus... Ironiski skan, bet - tā ir stingra kārtība. Ja tāda šī kārtība būtu bijusi tajos sīkumos, kas notika pirms liktenīgās septembra dienas... Klubā, līgā, lidostā, lidmašīnā... Ja tāda būtu, vai mēs rakstītu retorisko, bet šobrīd skaudro jautājumu – vai tas varēja arī nenotikt?