Skandalozs turpinājums handbola vēsturiskajam notikumam
2019./2020. gada sezona Latvijas handbolā bija vēsturiska – Latvijas vīriešu handbola izlase pirmo reizi vēsturē piedalījās Eiropas čempionāta finālturnīrā un, kaut gan neuzvarēja nevienā no trim spēlēm, tomēr debitēja cienīgi (īpaši spēlēs ar pasaules handbola grandiem Spāniju un Vāciju). Jau pirms šā vēsturiskā notikuma sāka samilzt neizpratne par dažām tā laika Latvijas handbola federācijas vadības darbībām, kas izvērtās negaidīti skandalozā turpinājumā. Daudz plašāk par visu var izlasīt portālā DELFI, bet šeit tikai situācijas ieskicēšana, lai nebūtu atkal jāatbild uz “kas jums tur handbolā notiek?”.
Vispirms neliela atkāpe. Vēsturiska Latvijas handbolam patiesībā jau bija ieprekšējā 2018./2019. gada sezona, kad Dainis Krištopāns kļuva par EHF Čempionu līgas uzvarētāju Skopjes “Vardar” sastāvā un tika iekļauts finālčetrinieka simboliskajā izlasē, kad viņš bija viens no galvenajiem pretendentiem uz Latvijas gada labākā sportista titulu. Vēl nedaudz agrāk – pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā – Latvijas izlasei izšķirīgajā mačā ar Baltkrieviju pietrūka apmēram pusminūtes, lai iekļūtu finālturnīrā. Vīriešu handbola izlase toreiz bija viena no gada komandām Latvijā. Lieliska augsne, lai celtu sporta veida autoritāti, lai padarītu to daudz populārāku un, kas nav mazāk svarīgi, lai piesaistītu tam lielāku atbalstu visos līmeņos – no bērniem līdz valsts izlasei. Mest visus akmeņus toreizējās LHF vadības dārziņā par to, ka nekas tāds netika izdarīts (toreizējais LHF prezidents Mārtiņš Bičevskis uz jautājumu par to, cik reizes un pie cik potenciālajiem atbalstītājiem viņš vai federācijas pārstāvji ir bijuši, neko nevarēja atbildēt), nebūtu taisnīgi – vai savam sporta veidam tik labvēlīgu publicitāti (arī starptautiskā līmenī) un situāciju izmantoja visi, kas ar handbolu ir tieši vai netieši saistīti? Nebūt nē un to varu attiecināt arī uz sevi. Tieši tad uzvirmoja nesaprašanās ar galvenā trenera Uģa Vikštrēma atbrīvošanu no darba (veselības sarežījumu dēļ viņam vajadzēja iepauzēt tikai pāris nedēļas un viņš nekad nav atteicies vadīt izlasi tāpēc, ka nespētu to darīt veselības dēļ) un Eiropas čempionāta finālturnīrā Latvijas izlase iekļuva jau cita bijušā izlases spēlētāja Armanda Uščina vadībā (sķiet, ka pēc finālturnīra viņam neviens pat paldies nepateica – norunātais darbības laiks beidzies un punkts, bet tā jau bija diemžēl ierasta lieta, jo Valdi Labanovski, piemēram, savulaik no amata atbrīvoja ar paziņojumu e-pastā).
Vēsturisks notikums un visa vasara priekšā, lai kārtīgi saplānotu izlases gatavošanos finālturnīram, šajā sakarā ar īpašu nepacietību gaidīju Rīgas Domes kausa izcīņu, jo biju pārliecināts, ka tas būs ne tikai turnīrs ar spēcīgiem konkurentiem, bet tie būs arī handbola svētki pirms Latvijas handbola vēsturiskās debijas Eiropas čempionātā. Nekā tamlīdzīga nebija, jo Rīgas Domes kausa izcīņa nemaz nenotika... Tam bija arī objektīvi iemesli, taču ne tikai tie, bet aizbildināšanās (jau pēc finālturnīra) ar to, ka izlases rindās nebūtu visu labāko spēlētāju, neiztur nekādu kritiku – šajā turnīrā starp Ziemassvētkiem un gadu miju izlase nekad nav bijusi labākajā sastāvā un turklāt nevienas valsts izlase nevar uzsākt gatavošanos finālturnīram labākajā sastāvā, jo spēcīgākajās klubu līgas vēl rit spēles (mūsu konkurente Nīderlandes izlase pirmās trīs pārbaudes spēles aizvadīja bez vismaz pieciem pamatspēlētājiem). Tā nu sanāca, ka Latvijas izlase bija vienīgā starp finālturnīra dalībniecēm, kura gatavošanās posmā neaizvadīja nevienu (!) pilnvērtīgu pārbaudes spēli, nerunājot jau par kādu turnīru. Nav jābūt sporta speciālistam, lai pateiktu, ka tas nav normāli, ko TV pārraižu laikā arī pateicu. Izrādījās, ka ar to esmu Latvijas handbolam “iedūris dunci mugurā”. Tā atklātā sanāksmē pēc finālturnīra (žēl, ka nebija iespējas uz to tikt, toties tur bija daudzi pieredzējuši un Latvijas handbolā autoritatīvi cilvēki, kuri arī bija vīlušies par tādu “gatavošanos”) izteicās toreizējais izlases direktors Renārs Līcis. Tas, ka tas bija “duncis mugurā” dažu ambīcijām un publiskajam tēlam – nav šaubu, bet duncis mugurā Latvijas handbolam... Lai nu paliek, nodomāju, emocijās gadās ne to vien pateikt (turklāt Renāru sen zināju un augstu vērtēju viņu gan kā spēlētāju, gan kā tiesnesi), turklāt katram ir tiesības uz savu viedokli un situācijas redzējumu. Taču šie un vēl citi notikumi izraisīja vēl lielāku neapmierinātību ar toreizējās LHF vadības darbošanos.
Negrasos atstāstīt kolēģa un bijušā handbola spēlētāja LU komandā Ulda Strautmaņa rakstīto, taču daži citāti ir nepieciešami. Kā jau minēju, tad LHF prezidents tolaik bija Mārtiņš Bičevskis (ievēlēts 2013. gadā). Kādu laiku viņš bija vienīgā paraksttiesīgā LHF amatpersona, bet vēlāk par to kļuva ģenerālsekretārs Anrijs Brencāns, kuru 2016. gada vasarā šajā amatā nomainīja Guntis Ciematnieks, kurš līdz tam bija LHF izpilddirektors. 2020. gada jūlija beigās Ciematnieks atstāja LHF ģenerālsekretāra amatu. Iemesls - "jauns profesionāls izaicinājums" (kādu laiku darbojās Latvijas peldēšanas federācijā). Aizkulisēs runāja, ka patiesais iemesls bija LHF padomē izskanējusī neapmierinātība ar viņa darbībām, kas vēlāk apstiprinājās. Viens no Ciematnieka atstādināšanas iniciatoriem bija toreizējais LHF padomes loceklis, federācijas viceprezidents Normunds Blome, kurš vēlāk ieņēma ģenerālsekretāra amatu un veica neatkarīgo auditu. LHF biedri bija devuši Blomem mandātu rīkoties šajā lietā un viņš tagad civilprocesā cenšas atgūt handbolam nodarītos zaudējumus. Tiesā izskatītas desmit epizodes, kurās saskatāmas biedrībai nodarītu zaudējumu pazīmes. Dzirdēts šajā laikā bija daudz kas, kaut kam gribējās ticēt, kaut kam nē, tāpēc tagad tikai daži citāti no jau minētā raksta.
“Sporta inventāru piegādā kāds būvnieks, kura uzskaitē handbola preču nemaz nav. Interneta mājaslapu izstrādājis automobiļu rezerves daļu vairumtirgotājs. Savukārt grāmatvedības pakalpojumus sniedz uzņēmums, kam nav nepieciešamās atļaujas un pieejas, un handbola bumbas pirktas no ziedu un augu vairumtirgotāja. Šie un vēl vairāki aizdomīgi darījumi atklājušies Latvijas Handbola federācijā (LHF), kas tagad tiesā saņēmusi labvēlīgu spriedumu un no bijušā ģenerālsekretāra Gunta Ciematnieka piedzinusi vairāk nekā 110 000 eiro.”
“Ciematnieks kā ģenerālsekretārs bija vienīgais LHF valdes loceklis un četrus gadus bija vienīgais LHF pārstāvis ar paraksta tiesībām, tādējādi viņš bija atbildīgs un kontrolēja visus darījumus biedrībā. Tā kā LHF padomei bija aizdomas par Ciematnieka veikto darbu, biedrība pieaicināja neatkarīgo auditoru SIA "Infoproject", kas veica laika periodā no 2018. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 17. augustam veikto darījumu auditu. Pēc "Infoproject" sniegtās informācijas, LHF lēma, ka biedrībai nodarīti zaudējumi 125 387,50 eiro apmērā.”
“"Global Sauren" nodarbojas ar konsultēšanu komercdarbībā un vadībzinībās, bet sabiedrības pēdējais gada pārskats ir iesniegts par 2016. gadu. Tas nav liedzis Ciematniekam LHF vārdā sadarboties ar kompāniju, bet 2021. gada vasarā uzņēmums likvidēts. Trīs epizodēs figurē Lietuvā reģistrēti uzņēmumi "Amarinus", "Kodesta" un "Florega".
"Amarinus" divos maksājumos no LHF saņēma 7300 eiro par mājaslapas izstrādi un tās uzturēšanu, lai gan šis uzņēmums nodarbojas ar automobiļu rezerves daļu un piederumu vairumtirdzniecību, bet rēķinu izrakstīšanas brīdī tajā nav bijis nodarbināto personu. Turklāt rēķinu izrakstīšanas brīdī LHF katru mēnesi par mājaslapas uzturēšanu maksāja SIA "NET KOM". Tiesas ieskatā, reāli darījumi ar "Amarinus" nav notikuši un naudas līdzekļi šim komersantam tika pārskaitīti bez ekonomiska un juridiska pamata.
"Kodesta" saņēmusi 26 269,50 eiro, apņemoties "piegādāt bumbas, metāla konstrukcijas, līniju marķējumus, krāsainas vestes, paredzējusi iznomāt, uzstādīt un demontēt uz piecām dienām vienu handbola sporta laukumu; paredzējusi izbūvēt handbola vietu". Tiesa konstatējusi, ka LHF grāmatvedībā ir seši apmaksāti "pro forma" rēķini šai kompānijai, bet "sabiedrības reģistrētā saimnieciskā darbība nav saistīta ar "pro forma" rēķinos uzrādīto preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu" ("Kodesta" nodarbojas ar dzīvojamo un nedzīvojamo ēku būvniecību). Tiesa norāda, ka "pro forma" rēķina "mērķis ir palīdzēt pircējam pieņemt lēmumus par pasūtījuma veikšanu vai nē", bet grāmatvedībā uz "pro forma" rēķina pamata neviens ieraksts netiek veikts, jo "pro forma" rēķins nav rēķins".
LHF savos skaidrojumos uzsvēra, ka pēdējā pieejamajā finanšu pārskatā "Kodesta" pārdošanas ieņēmumi bijuši 5000–10 000 eiro, bet uzņēmums "faktiski nevarēja piegādāt preces un nodrošināt pakalpojumu izpildi", jo "Kodesta" rīcībā nebija darbinieku, lai sniegtu "pro forma" rēķinos uzrādītos pakalpojumus.
Arī "Florega" darījumos figurē "pro forma" rēķins – šī kompānija piegādāja handbola bumbas, lai gan tās darbības joma ir ziedu un augu vairumtirdzniecība. LHF rīcībā nav dokumentu, kas liecinātu par preču saņemšanu no šī Lietuvas uzņēmuma, nav arī reģistrēta bumbu izsniegšana sportistiem vai nodošana kādai komandai.”
“Viens no vērienīgākajiem aizdomīgajiem darījumiem ir ar SIA "Global Sauren". 2019. un 2020. gadā kompānija no LHF saņēmusi 27 390,45 eiro par apģērbu iegādi, bumbu iegādi, marķējumiem un inventāra īri. LHF grāmatvedībā ir rēķini par 18 955,45 eiro, bet LHF vēl apmaksājusi rēķinus, kas federācijas grāmatvedībā nav uzskaitīti. "Global Sauren" nodarbojas ar konsultēšanu komercdarbībā un vadībzinībās, bet sabiedrības pēdējais gada pārskats ir iesniegts par 2016. gadu. Tas nav liedzis Ciematniekam LHF vārdā sadarboties ar kompāniju, bet 2021. gada vasarā uzņēmums likvidēts. Līdzīgi kā citos gadījumos, arī šajos darījumos nefigurē preču pieņemšanas/nodošanas akti, LHF uzskaitē nav "Global Sauren" piegādāto preču un nav dokumentu, ka šīs preces būtu izsniegtas sportistiem vai nodotas komandām, liecina tiesas dokumenti. "Global Sauren" patiesais labuma guvējs darījuma brīdī bija Krievijas pilsonis Ivans Harlamovs-Grigorjevs.”
“Interesants ir darījums ar kādu Viktoru Labanovu (vai Lobanovu – tiesas materiālos figurē abi uzvārdi). 2020. gada februāra nogalē pasaule jau dzīvoja neziņā par nākotni saistībā ar Covid-19 izplatību, tomēr Ciematnieks tad noslēdza līgumu par aviobiļešu iegādi. Biļetes bija domātas Latvijas vīriešu handbola izlases lidojumiem aprīļa vidū. Jāpiebilst, ka ierasti sporta federācijas pašas veic lidojumu rezervācijas vai arī to uzņemas kāda tūrisma firma, bet šoreiz to uzņēmusies fiziska persona. Covid-19 dēļ lidojumi nenotika, bet Labanovs naudu no LHF saņēmis. Lai gan lidojumi nenotika, Ciematnieks necentās atgūt līdzekļus no Labanova. Portāla "Delfi" rīcībā ir informācija, ka Ciematnieks un citi ar notikušo darījumu saistītie snieguši liecības Valsts policijā, kas izmeklē šo lietu.”
“Bijušais LHF ģenerālsekretārs neslēpj, ka šobrīd ir aktīva krimināllieta par vienu no darījumiem – par aviobiļetēm. Ciematnieks atgādina, ka tobrīd bijušas cerības, ka Covid-19 pandēmija neievilksies un biļetes izlases vajadzībām būs nepieciešamas. Turpinoties Covid-19 krīzei, vēlāk ar šo biļešu palīdzību Latvijā atgādāti vairāki handbolisti un viņu ģimenes, tāpēc daļa no biļetēm tomēr ir izlietota. Vaicāts, kādēļ līgums slēgts ar Labanovu, nevis izvēlēta sadarbība ar kādu tūrisma firmu, Ciematnieks norāda uz izlašu tā laika direktoru Renāru Līci. Tieši Līcis ieteicis sadarboties ar šo personu, lai gan Ciematnieks pats personīgi nav redzējis vaigā šo Labanovu. Pēc Ciematnieka teiktā, LHF un Labanovs šobrīd cenšas panākt mierizlīgumu, lai izvairītos no krimināllietas.”
Ar to vairāk nekā pietiks, lai saprastu, ka nav bijis “dūmu bez uguns”. Neesmu kompetents izdarīt kategoriskus vērtējumus un secinājumus, neaicinu tagad kādu “linčot”, taču skaidrību ir jāievieš. Ar to lai nodarbojas cilvēki, kuriem ar to ir jānodarbojas. Kāds no bijušajiem federācijas darbiniekiem privātsarunā izteicās, ka varbūt nevajadzēja to visu manam kolēģim “cilāt”, jo tas met ēnu uz sporta veidu. Uzskatu, ka vajadzēja – tikai tā var nepieļaut neko tamlīdzīgu turpmāk. Bet šai lietei turpinājums vēl sekos - spriedums tiek pārsūdzēts un jau ir iesniegta apelācija.
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]