Latvijas izlases ar vērtīgu pieredzi atgriežas no J.Grīnberga piemiņas turnīra

2002. gadā dzimušo meiteņu izlasei šajā turnīrā pretī stājās mājinieces Lietuvas handbolistes, Baltkrievija, kā arī spēcīgā Polijas komanda. Visām komandām bija sarežģīts sacensību kalendārs, jo spēles bija katru dienu. Mūsējās turnīru uzsāka ar spēli pret Baltkrieviju, pret kuru tika aizvadīts cienīgs spēles pirmais puslaiks. Aizsardzībā bija lielas problēmas, taču ar labu uzbrukumu izdevās turēties līdzi (19:21). Ja baltkrievietes uzņemto ritmu uzbrukumā saglabāja līdz spēles beigām, mūsējām ar to bija problēmas, kā rezultātā noslēgumā zaudējums ar 32:43. 

Pret Lietuvu, skatoties uz galarezultātu, sanāca vislīdzīgākā spēle, taču vienalga lielā mērā viss bija izšķirts spēles pirmajā puslaikā (11:20). Latvijas meitenes var uzslavēt par cīņu līdz galam, taču no zaudējuma izbēgt neizdevās - 35:41. Tāpat Latvijai bija spēle ar spēcīgo Polijas komandu, kas uz noguruma fona izrādījās īpaši ciets rieksts. Jau spēles pirmajā puslaikā Latvija nonāca iedzinējos ar 8:18, bet visā spēlē mūsējām smags zaudējums ar rezultātu 16:43.

Par sacensību uzvarētājām meiteņu konkurencē kļuva Polijas handbolistes, otro vietu izcīnīja Baltkrievija, mājinieces lietuvietes ieguva bronzas medaļas, kamēr Latvijai šoreiz nācās samierināties ar ceturto vietu.

Latvijas meiteņu izlases treneres Larisas Veinbergas komentārs pēc turnīra: ''Ieguvums ir tāds, ka vispār tikām uz šādu turnīru. Aizbraucām kā izlase, nevis klubs. Uzskatu, ka meitenes parādīja labu sniegumu. Pietrūkst fiziskā sagatavotība. Domāju, ka vairāk nebija iespējams izspiest. Jā, Polija mūs sabradāja, bet par to nav jāpārdzīvo, jo viņiem šīs meitenes trenējas līdzīgā režīmā kā mūsu puiši Murjāņos. To vienkārši nevar salīdzināt. 

Kā izlase vispār startējam tikai otro reizi. Arī pagājušajā gadā bijām šādā turnīrā. Lielas pieredzes starptautiskā līmenī meitenēm nav. Nevaru tā skaidri pateikt, vai meitenes ļoti progresē pēdējā laikā, taču pieredzi iegūst viennozīmīgi. Liels ieguvums ir tas, ka šīm izlasēm ir pilnīgi atšķirīgs spēles stils nekā tas, pie kā esam pieraduši Latvijā, kur principā zinām, ko katra komanda laukumā darīs. Te bija citādāka aizsardzība, citādāks uzbrukums. Polija kā tanks pārbrauca pāri, taču tā ir top 10 komanda, bet mēs esam kaut kur apakšgalā. Arī mēs teicām meitenēm, ka tā nav komanda, ar kuru ir jākonkurē. Galvas pēc turnīra nav nolaistas. Meitenes jau man prasīja, uz kurieni brauksim nākamreiz.'' 

2002. gadā dzimušo puišu izlasei šis turnīrs arī bija liels pārbaudījums. Pretiniekos stājās Lietuva, Polija un Luksemburga. Latvija turnīru uzsāka ar spēli pret Luksemburgu, pret kuru neizdevās spēles sākums un kopumā visa cīņa nebija tā labākā. Pēc pirmā nogriežņa Latvija bija iedzinējos ar 12:17, bet visā spēlē Sandra Veršakova vadītā komanda piedzīvoja zaudējumu ar 21:28.

Pret Poliju latvieši spēja saņemties un aizvadīja labāku spēli. Varēja vēlēties labāku spēli aizsardzībā, bet pēc puslaika vienalga bija tikai mīnus trīs (15:18). Otrajā puslaikā poļi pierādīja savu meistarības pārākumu (25:32), taču šī arī bija spēcīgākā komanda turnīrā. Pret Lietuvu, kā vēlāk izrādījās izšķirošais bija spēles pirmais puslaiks, kuru Latvija zaudēja ar 13:18. Atspēlēties vairs neizdevās, un lietuvieši uzvarēja ar 33:27.

Par sacensību uzvarētājiem pārliecinoši kļuva Polijas handbolisti, kuri bez lielām problēmām uzvarēja visās trīs spēles. Otro vietu izcīnīja lietuvieši, Luksemburga ierindojās trešajā pozīcijā, bet Latvijai nācās palikt ceturtajā vietā. 

Latvijas jaunatnes izlases trenera Sandra Veršakova komentārs pēc turnīrs: "Par agru vēl par kaut ko spriest. Reālā situācija bija tāda, ka trešdien viņus pirmo reizi ieraudzīju vaigā, tik cik iepriekš tos, kas spēlē Virslīgā vai 1. līgā. No sākuma 35 spēlētājus man ieteica sporta skolu treneri, kurus viņi uzskatīja par spējīgiem palīdzēt izlasei. Pēc tam 22 handbolisti savācās uz treniņu Murjāņos, pēc kura atlasīju 16 labākos startam turnīrā Lietuvā. Aizbraucām, un man principā bija trīs dienas, lai saprastu kas ir kas. Īstenībā bija tā, ka līdz turnīra beigām vēl savā ziņā notika savstarpēja iepazīšanās. 

Pret Luksemburgu bija mīnus septiņi. Daudz kļūdu, un, man liekas, ka papildus slogu uzlika tas nosaukums uz muguras Latvija. Puišiem tā tomēr bija pirmā spēle tāda līmenī, bija satraukušies. Pret poļiem arī mīnus septiņi, bet viņi bija viennozīmīgi favorīti. Bet šī jau bija cita spēle, puiši saprata, kur atrodas. Principā pat bija līdzīga spēle. Nedaudz vājāk nospēlējām pirmā un otrā puslaika beigas, tāpēc arī zaudējums. Pret Lietuvu mīnus seši. Pret lietuviešiem izskatījās, ka nedaudz neesam gatavi tik aktīvai 5-1 aizsardzībai. Šis bija turnīrs, kurā vēlējos redzēt, uz ko katrs ir spējīgs konkrētajā brīdī. 

Runājot par pozitīvo, tad neatdevām nevienu spēli, līdz pēdējām minūtēm cīnījāmies katrā mačā. Arī 50.-55. minūtē spējām saņemties, pievilkt rezultātā. Kodols bija Ludzas audzēkņi, tāpēc viņi arī vairāk spēlēja. Skats kopumā īstenībā ir cerīgs. Tagad kopā man kā trenerim, federācijai un sporta skolu treneriem ir jāsēžas pie viena galda un jāsaprot, kā mēs strādāsim tālāk un cik bieži varam šos puišus vākt kopā, lai uzlabotu saspēli. Rokas nolaidis neviens nav, gluži pretēji pēc šī turnīra motivācija ir pieaugusi, un visi vēlas turpināt nopietnu darbu.''