Kačanovs: "Paraugfutbolists? Rimkus!"

Spēle pret „Olimpu” Denisam Kačanovam kļuva par 200. spēli Latvijas čempionātā. Tas ir lielisks rādītājs, kas apstiprina augsto meistarību un profesionalitāti. 200 – ir skaitlis, kuru nevar sasniegt, ja gadu gadiem nestrādāsi treniņos ar pilnu atdevi. Kačanovs – visnepiekāpīgākais dzeltenzilo futbolists, kas vienmēr ir maksimāli sakoncentrējies, iznāk uz laukuma un cīnās līdz pēdējam. Aizsargiem nekad nav viegli: neviens neatceras viņu vīrišķigo darbu, bet viena neliela kļūda, un par to runā ilgi. Tomēr Kačanovs jebkurā situācijā turpina cīnīties „Ventspils” rindās.

Deniss, vai esi apmierināts ar to kā tika aizvadīta jubilejas spēle?
- Godīgi sakot, ne visai. Prieks, protams, ka „Ventspils” guva lielu uzvaru, sasniedza galveno mača mērķi. Gala rezultāts, protams, bija labs, bet vajadzēja nospēlēt spēcīgāk, pārliecinošāk. Turklāt vēl ielaidām vārtus...

Ja tu būtu guvis vārtus, tad tik ļoti nesarūgtinātos.
- Tiešām, bija momenti, divas reizes situ ar galvu pēc stūra sitiena izpildes, bet bumba negāja vārtos. Ļoti gribēju gūt vārtus, kā jau vienmēr.

Kāpēc Kačanovs vēl nefigurē protokolā kā vārtu guvējs? Jau sen nav gūti vārti.
- Taisnība. Jau pusotru gadu. Atkārtoju, ka ļoti vēlos gūt vārtus, bet bumba nekādā veidā neiet vārtos. Nezinu, kāpēc. Pat gāju z baznīcu... Laikam kaut ko daru nepareizi un futbols mani par to soda. Bet galvenais ir strādāt, un tad noteikti gūšu vārtus. Peimēram, Čempionu līgā. Turklāt es zinu, kā to arīt, jo Čempionu līgā jau guvu vārtus.

- Nē, viss bija kā parasti. Man nav starpības, kāda ir spēle: divsimtā, simtā, 199. vai 101. spēle. Man ir nopietna attieksme katrā spēlē.

Atceries savu debiju virslīgā?
- Neatceros. Viss sākās no RAF, bet jau ļoti sen. Man toreiz bija tikai sešpadsmit gadi...

Vai ir spēles, kuras ilgi palika atmiņā?
- Tādu spēļu bija daudz. Piemēram, tās spēles, pēc kurām „Ventspils” kļuva par čempioniem. Atceros, lai cik tas dīvaini nebūtu, savu pirmo vārtu guvumu virslīgā. Atkal RAF, spēlē pret „Dinaburgu”. Toreiz Draguns atdeva piespēli, un es, starp citu, spēlējot labā pussarga pozīcijā, ar galvu guvu vārtus. Interesanti ir tas, ka tā bija turnīra pēdējā kārta, un nākamā dienā parādījās avīze ar virsrakstu Babičeva un Kačanova vārtu guvumi noslēdza čempionātu”. Ir ko atcerēties. (Smaida).

Savas karjeras sākumā Kačanovs izcēlās ar savu karsto raksturu, reizēm saņēma sarkanās kartītes. Tagad to ir grūti iedomāties.
- Gribas ticēt, ka galva strādā labāk nekā karjeras sākumā. (Smaida). Īstenībā esmu kļuvis daduz disciplinētāks. Par tādu mani padarīja Romans Grigorčuks, kuram esmu ļoti pteicīgs. Tagad ir jānotiek kaut kam īpašam, lai es saņemtu sarkano kartīti un tiktu noraidīts.

Divsimts spēles pagāja. Esi apmierināts ar to, ka veidojas karjera?
- Diezgan. Kaut ko izdevās sasniegt, bet vienmēr gribās labāk un vairāk. Piemēram, pārbaudīt savus spēkus kādā spēcīgākā čempionātā.

„Ventspils” jau sen nav iedomājams bez Kačanova.
- Ne jau man par to spriest. Lai par to pastāsta līdzjutēji, tie, kas vēro mūs komandas spēles.

Kā tu vērtē „Ventspils” sniegumu?
- Uzskatu, ka mums bija jāgūst vairāk punktu. Viss ir iesējams mūsu spēlēs pret „Metalurgu”, lai gan „Ventspils” vienmēr spēlē, lai uzvarētu. Tomēr ar „Tranzītu” un „Dinaburgu” mēs nedrīkstējām zaudēt punktus.

Kačanovs ir pieredzējušais futbolists, daudz kam izgājis cauri. Kāds tev ir viedoklis par jaunajiem dzeltenziliem?
- Skatos uz viņiem un domāju, ka mēs reiz arī bijām tādi. Lai gan... Ticu, ka ar katru gadu mūs jaunie puiši kļūs spēcīgāki un meistarīgāki. Domāju arī tagad ir redzams viņu progress. Bet gribu novēlēt viņiem progresēt vēl straujāk.

Manuprāt, Kačanovs ir sasniedzis lielus panākumus, iegūstot vietu Latvijas izlases pamatsastāvā. Vai esi uz laiku aizmirsis pārbaudes spēles, kas atsāksies septembrī?
- Nē. Uzreiz pēc spēles pret Luksemburgu galvenais treneris Aleksandrs Starkovs teica, lai neaizmirstam par gaidāmajām spēlēm. 5. septembrī spēlēsim izbraukumā pret Izraēlas izlasi, un ir skaidrs, ka spēle būs sarežģīta. Kā var aizmirst par tādu meistaru kā Benajuns?! Un mūsu pretiniekiem ir arī daudzi citi meistrīgi futbolisti.

Mūsu izlase grupā cīnīsies līdz galam?
- Noteikti! Mums ir izredzes, doms pr pasaules čempionātu mūs nepamet, lai gn ir skaidri zināms, ka tas ir ļoti grūts uzdevums. Bet Latvijas izlase jebkurā gadījumā cīnīsies līdz pēdējam un darīs visu iespējamo, lai iepriecinātu mūsu līdzjutējus.

Kačanovs – varenais dzelzs aizsargs. Par tādu viņš paliks līdz karjeras beigām?
- Centīšos darīt visu, lai šāds viedoklis par manu spēli paliktu līdz karjeras beigām.

Novembrī tev būs tikai trīsdesmitā dzimšanas diena. Priekšā vēl ir daudz interesantu sezonu...
- Taisos spēlēt ne mazāk par Rimku. Vits ir lielisks paraugfutbolists. Zinu un redzu, kā viņš strādā treniņos, tāpēc viņa lieliska spēle ktrā sezonā mani nepārsteidz. Ceru, ka man arī tas izdosies. Ir jāstrādā, jānāk laukumā, jāspēlē un jāgūst labums savam klubam. Tad noteikti būs arī 300. un 400. spēle...

Pagaidām saspringta cīņa par ceturto čempionu titulu?
- Protams. „Ventspils” komandu interesē tikai pirmā vieta, un mēs darīsim visu, lai finišētu jau ierastajā pirmajā vietā.

Interviju sagatavoja
Mihails Koroļovs, "Ventspils" preses sekretārs