Uldriķu ģimene: "Futbols ir dzīvesveids"

FS "Metta" Gada ģimene - vai šis tituls bija pārsteigums?

Askolds Uldriķis: Protams, tas bija liels pārsteigums, patīkams pārsteigums, ka to balvu pasniedza tieši mums. Kā jau es teicu tajā brīdī, uzkāpjot uz skatuves, tas ir liels gods, jo futbola skolā "Metta" ir daudz labu, spēcīgu ģimeņu. Arī visa futbola skola ir kā viena liela ģimene. Būt īpašai ģimenei lielajā "Mettas" ģimeņu pulkā ir liels pagodinājums.

Kāda ir ģimenes ikdiena, tajā augot diviem futbolistiem?

A.U.: Ģimenes ikdiena ir ļoti saspringta. Tur, protams, lielākais paldies ir jāsaka mammai, kura par visu rūpējas, sākot ar ēst gatavošanu, drēbju mazgāšanu un tā tālāk. Protams, puiši iespēju robežās kaut ko dara, bet skaidrs, ka viss tas lielākais ģimenes pavarda smagums gulstas uz mammas pleciem. Viņa tiešām veic ļoti lielu darbu, un tas ir tas darbs, kas varbūt daudziem paliek nemanāms. Kā zināms, vēlāk, kad futbolisti izaug lieli, jau parādās treneri aģenti, klubi, par viņiem ir savas naudas summas, savas saistības, viņi tiek pirkti un pārdoti, bet es tomēr domāju, ka tādā vērtības izteiksmē tas vecāku ieguldījums šo futbolistu, šo jauno cilvēku, jauno personību veidošanā ir pat lielāks. Treneris ar viņu strādā divas, varbūt trīs stundas dienā, bet vecāki ir praktiski divdesmit četras stundas. Sākot no tā, ka viņš guļ, pamostas, pavada dienu skolā, tāpat sazinās, varbūt kaut ko vajag palīdzēt, piemēram, nomainīt skolas somu pret treniņu somu. Tā visa tā diena paiet. Vakarā atkal vakariņas, mājasdarbi un gulēt. Tā kā vecāki praktiski visu laiku lielākā vai mazākā mērā piedalās tajā uzraudzībā.

Cik lielu daļu no ikdienas aizņem futbols?

A.U.: Futbols praktiski ir dzīvesveids, kā arī vēsta viens no "Mettas" plakātiem. Tas ir galvā divdesmit četras stundas diennaktī. Kā ceļas ar futbolu, domā par futbolu, varbūt spēlē arī datorā kaut kādas futbola spēles, televizorā skatās Čempionu līgu, Anglijas Premjerlīgu, tāpat arī visas spēles klātienē. Mēs arī viņas visas kā ģimene cenšamies apmeklēt, pērn mums bija gan U-14 čempionāts, gan U-15 čempionāts, dublieru čempionāts, Virslīga. Maksimāli cenšamies iet visur, būt kopā, lai katrs jūt to ģimenes atbalstu.

Sanāca trīskāršas svinības. Gada ģimene, U-14 čempiona tituls, Robertam pirmie vārti Virslīgā.

A.U.: Protams, sezona bija visai izdevusies, un es domāju, ka lielākā vai mazākā mērā varam ar to būt apmierināti. Tas gan vairāk jāprasa pašiem puišiem, ko viņi saka. Varbūt mēs domājam, ka viss ir kārtībā, bet viņi nav tik apmierināti.

Pirms pievēršamies puišiem, vēlējos pajautāt, vai ir jau plāns, ko darīt ar Gada ģimenes balvu - karotēm?

A.U.: Visticamāk, izmantosim. Kad būs lielāks zupas katls, ko mamma izvārīs, tad noteikti visi draudzīgi, četratā liksim lietā. Tā būs atkal tāda īpaša vienotības zīme, visi ēdīsim ar īpašām karotēm.

Robert, tu ļoti ilgi biji tuvu tam pirmajam vārtu guvumam, beigās tas izdevās pēdējā sezonas spēlē. Tas bija tāds liels atvieglojums?

Roberts Uldriķis: Jā, tā varētu teikt. Es jau vēlējos iesist pašā sezonas sākumā. Man pirmā spēle bija tieši pret "Skonto", un man ļoti gribējās tieši viņiem iesist un parādīt sevi.

Kā vispār vērtē pagājušo sezonu - vai izpildīji to, ko biji sev uzstādījis kā mērķi?

R.U.: Pirms sezonas es teicu, ka gribētu iesist tik vārtu, cik maksimāli iespējams, un ar to es noteikti nebiju domājis iesist tikai vienu golu Virslīgā. Tā ka līdz galam apmierināts nebiju.

Cik daudz laika sanāk pasekot brāļa gaitām? Kā viens otram palīdzat?

R.U. Brālim ir treniņi no rīta, jo viņš ir "Mettas" futbola klasē, bet man lielākoties tie ir vakarā, tāpēc bieži sanāk tā, ka es paskatos viņa treniņu un viņš vakarā paliek un paskatās arī manējo. Protams, arī brīvdienās mēs cenšamies maksimāli daudz trenēties vietējā laukumā, spēlēt viens pret vienu.

Cik daudz padomu viens otram dodat vai visus padomus dod tētis?

R.U.: Es domāju, ka es arī varu brālim dot kādus padomus, jo man tā pieredze laukumā tomēr ir lielāka. Tētis nav tik daudz spēlējis un nav izjutis to spēlēšanu.

Tad galvenais eksperts ģimenē esi tu?

(visi smejas)

R.U.: Nu, varbūt ne eksperts, bet laukumā pat jā. Ārpus laukuma tētis zina vairāk.

Normund, tev izdevās izcīnīt U-14 čempiona titulu. Tādā ģimenes konkurencē tad sanāk, ka brāli pārsiti?

Normunds Uldriķis.: Tā var teikt. Es domāju, ka sezona izdevās ļoti laba. Ieguvām Latvijas čempionu titulu, tiku izlasē uz Eiropas tūri, vienā no reģionālo izlašu turnīriem tiku simboliskajā izlasē, tāpēc varu teikt, ka esmu apmierināts. 

Brālis jau ir ticis pie teikšanas Virslīgā, gan jau tev arī gribas?

N.U.: Neesmu par to vēl domājis, bet centīšos maksimāli cītīgi trenēties, sasniegt pēc iespējas labākus rezultātus, un tad jau viss notiks. Vispirms gan jātiek dublieros.

Kāds ir brāļu atbalsts - vai apmeklējat arī viens otra spēles?

N.U.: Es ļoti bieži eju gan uz Virslīgas, gan dublieru spēlēm, un arī viņš bieži nāk uz manām spēlēm, vēlāk tās arī pārrunājam.