Viedoklis: Virslīgas plusi, trūkumi un stereotipi

Plusi:
• Šī brīža apstākļiem optimāls komandu skaits, pārstāvētas lielas pilsētas – Rīga, Daugavpils, Liepāja, Ventspils, Jelgava, Jūrmala, kas būtībā aptver visu Latvijas teritoriju,
• Nav izteikta flagmaņa (kā „Skonto” laikos), nav izteikta pastarīša (pagājušā gada „Olimpa” variants), kas dod daudz intrigu. Papildus – nav milzu starpības līmeņa ziņā starp vadošajām un vājākajām komandām (26 no 29 spēlēm jeb 90% noslēgušies neizšķirti vai ar vienu vai ar divu vārtu starpību!). Jau pēc 4. kārtas nebija nevienas komandas bez zaudētiem punktiem un nevienas komandas, kurai nebūtu punktu vispār,
• Turnīra līmenis – piekrītu Normundam Malnačam, kurš uzskata, ka Virslīgas līmenis Anglijas hierarhijā ir kaut kur pa vidu starp 2. un 3. (jeb „Championship” un „League One”). Anglijā nebrāķē pat vēl krietni zemāka līmeņa futbolu!
• Kolorīti leģionāri, uz kuriem ir vērts skatīties. Īpaši jaunas vēsmas iedvesis līgas jaunpienācējs "Spartaks", kas piesaistījis tehniskus ganiešus un kolumbiešus. Ļoti spēcīgi uzbrukuma plāna leģionāri ir arī "Ventspilij".
• Spriedze. Pat ja kādam ir nievājoša attieksme pret spēles līmeni, tad spriedzei ar to nav nekāda sakara. Sezonas sākums lutinājis ar tādiem trilleriem kā "Jūrmala – "Skonto" (3:3, mazākumā atspēlējās gan no 0:2, gan 2:3!), "Jelgava" – Rīgas "Daugava" (3:4), "Ventspils" – "Spartaks" (3:2),
• Virslīgu organizē jauna biedrība – pagaidām darba augļu nav tik daudz, cik gribētos, taču jūtams, ka vismaz vēlme padarīt turnīru par pievilcīgāku ir. Simpātiski, ka šobrīd pirms visām spēlēm tiek iegūti komandu pārstāvju komentāri,
• Katrai komandai ir impozants treneris, kurš ar kaut ko asociējas. „Ventspils” Podpalijs ar trakošanu, „Liepājas metalurga” Osipovs ar godīgām atklāsmēm, „Skonto” Pahars kaut vai ar uzvārdu vien, „Daugavas” (D) Sabitovs ar humoru, „Spartaka” Blagonadeždins ar pirmo sezonu, debiju trenera amatā, „Jelgavas” Kazakevičs ar komunikabilitāti, „Daugavas” (R) Popkovs ar skarbiem izteikumiem, runāšanu bez aplinkiem, „Gulbenes” Koņevs un „Jūrmalas” Pačko ar Popkovam līdzīgu pieeju, vienīgi ne tik skarbā formā, „Mettas/LU” Riherts ar vēršanos pēc augstāka kultūras līmeņa Virslīgā. Reti kura pēcspēles preses konference šo treneru izpildījumā ir numura atsišana.
• Aktīvās „Mettas/LU” ienākšana Virslīgā, ūdens sakustēšanās (ir savas video rubrikas, dažādas reportāžas utt.), ne tikai radot interesi par sevi, bet arī rādot labu piemēru citiem klubiem,
• Biļešu cenas: vairākas komandas laiž uz spēlēm par velti, daži klubi prasa latiņu, vien Liepājā biļetes cena ir divi lati. Ņemot vērā Virslīgas futbola līmeni, tā ir dāvana! Ja runājam par Rīgu, tad redzams, ka daudzi nežēlo naudu tādām izklaidēm kā boulings, biljards, kino, teātris, restorānu apmeklēšana u.tml., kas ir daudz, daudz dārgāki prieki par futbola izrādes apmeklējumu.

Stereotipi:
• futbols ir krievisks sporta veids. Pirmkārt, pat ja tā būtu, tas neliedz izbaudīt futbolu kā tādu. Otrkārt, ir tendence palielināties latviešu tautības futbolistu skaitam,
• futbols ir sliktas kvalitātes. Ja salīdzināsiet ar pasaules līmeņa futbolu, tad, protams, būs jāpiekrīt. Taču arī VEF un BKV līmenis ir švaks, ja vērtēsiet pēc NBA vai Eirolīgas standartiem! Atskaitot rūdītos leģionārus, Virslīgā spēlē mūsu labākie futbolisti un tieši šeit izaug jaunās mūsu futbola zvaigznes – Gorkšs, Rudņevs, Cauņa, Vaņins, Lukjanovs, senākā pagātnē Verpakovskis, Stepanovs, Pahars, Astafjevs visi lielākā vai mazākā mērā izauguši tieši Virslīgā, un noteikti arī šobrīd mūsu čempionāta mačos spēlē džeki, kas agri vai vēlu sasniegs augstākminēto vīru līmeni,
• futbolistu lamāšanās traucē baudīt spēli. Pirmkārt, situācija ir uzlabojusies (atceros, pirms gadiem 10 šī problēma bija daudz aktuālāka). Otrkārt, lielā mērā pateicoties „Mettas/LU” un jaunās Virslīgas biedrības centieniem, ir pastiprināta uzmanība, lai mazinātu lamāšanos. Treškārt, šobrīd notiek pāreja uz lielākiem stadioniem, līdzjutēji ir tālāk un, ja arī kāds lamājas, to sadzirdēt ir grūtāk. Ceturtkārt, arī ārzemju TOP līgās futbolisti lamājas (piemēram, Rūnija gadījums), taču lielākoties to nevar sadzirdēt skaļās atmosfēras dēļ,
• futbols īpaši izceļas ar rupjības izkliedzošiem līdzjutējiem. Ja arī dažreiz izceļas, vai citi sporta veidi ir ar kaut ko labāki? Vai „Dinamo” spēlēs neizskan rupjības (piemēram, tiesnešu nosodīšana kopkorī)? Un basketbolā? Protams, tas nevar kalpot par attaisnojumu futbolam, taču galvenā doma – šis nav arguments, lai aizbildinātos par futbola neapmeklēšanu, jo neviens taču neignorē „Dinamo” tikai tāpēc, ka daži līdzjutēji reizēm pārkāpj robežas. Tāpat daudzu tik iemīļoto ārzemju spēcīgāko līgu spēlēs līdzjutēji mēdz rīkoties neglīti (atkal jau - neattaisnoju Virslīgu, taču mēģinu pateikt, ka nav šeit padibenes, ja runājam par kultūras līmeni).

Trūkumi:
• nelielā interese par Virslīgu gan no skatītāju, gan mediju puses. No šī punkta, protams, izriet daudzi no pārējiem trūkumiem,
• nav futbola tradīciju. Piemēram, Anglijā no paaudzes paaudzē mēdz kvēli fanot par vienu un to pašu klubu,
• neskatoties uz dažādiem pētījumiem, futbols nav populārākais sporta veids Latvijā atšķirībā no praktiski visām pārējām Eiropas valstīm,
• tie, kam futbols interesē, mūsdienās bieži vien dod priekšroku ārzemju augstākās klases futbolam, kuru tagad tik ērti, neizejot no mājām, var skatīties TV un internetā,
• cilvēki ir slinki – labprātāk notupēs mājās pie datora nekā izies ārā,
• ir ļoti daudz izklaides iespēju, kādu agrāk nebija (boulings, skvošs, dažādas ekstrēmas nodarbes),
• Virslīgu praktiski nerāda TV, prasot par translāciju nesamērīgu naudu. Normālās futbola valstīs tieši TV maksā turnīra organizētājiem par tiesībām. Šeit gan atkal atgriežamies pie pirmā punkta…
• nav Virslīgas komandu tādās salīdzinoši lielās Latvijas pilsētās kā Rēzekne, Valmiera, Ogre, Jēkabpils, Tukums, Cēsis (starp citu, visas šīs pilsētas iedzīvotāju skaita ziņā ir lielākas nekā Gulbenē). Protams, visās pa Virslīgas klubam nav iespējams izveidot, bet jebkurā gadījumā kaut neliela futbola ģeogrāfijas paplašināšana Virslīgai nāktu par labu,
• nav futbolistu ar skaļiem uzvārdiem. No tiem, kas daudz maz regulāri iekļūst Latvijas izlases pamatsastāvā, ir Oskars Kļava, Ritus Krjauklis Liepājas komandā un Aleksandrs Fertovs „Skonto”. Ir talantīgi leģionāri („Spartaks”), bet jau tagad pazīstamu viesspēlētāju arīdzan nav,
• tiklīdz kāds parāda labu sniegumu, iekļūst izlasē, tā diezgan ātri pazūd no Virslīgas meklēt laimi ārzemēs (O.Laizāns, Kosmačovs, Zjuzins u.c.),
• ierobežotās klubu finansiālās iespējas, īpaši tagad krīzes un pēckrīzes periodā. Tas bieži vien rezultējas klubu iziršanā, nosaukumu maiņās u.tml., kas nekādi nevairo tradīcijas (FK "Rīga" vienubrīd bija tikusi pie itin solīda fanu grupējuma, taču šis klubs izira...),
• iepriekš minētie trīs punkti neļauj Latvijas klubiem būt ļoti konkurētspējīgiem Eirokausos, izcelties izdodas reti, mūsu pārstāves parasti ātri izkrīt, tādējādi neradot pārliecību cilvēkos par to, ka Latvijā ir augstas kvalitātes futbols,
• vājais klubu darbs ar līdzjutēju piesaisti (dažām vienībām sava fanu kluba nav vispār...), atribūtiku, izklaidēšanu (opcija iegādāties ēdienus, dzērienus, konkursi). Nepieciešams, lai līdzjutēji sevi asociētu ar kādu no klubiem, jāveido tradīcijas,
• nepilnīgās mājas lapas, krievu valodas dominēšana tajās, latviešu līdzjutēja ignorēšana (tas, protams, neattiecas uz visiem klubiem), spēlētājiem uz krekliem nav uzvārdu,
• nesakārtotā infrastruktūra, tai skaitā tik triviāla lieta kā netīrīti soliņi, tablo trūkums. Nozīmīgāk gan, ka tikai dažiem klubiem ir savas bāzes, bet ir klubi, kuriem nav sava mājas stadiona, kuri spēlē dažādos īrētos stadionos – tas attiecas uz pāris Rīgas klubiem, arī „Jūrmalu”,
• turnīra organizācijas mīnusi – spēles darba dienās (pie tam dažreiz agros laikos), spēles nelielos stadionos, nožogotos stadionos, regulārās problēmas ar laicīgu un nekļūdīgu protokolu parādīšanos, online neesamība, ierastā prakse, kad klubiem nav aizvadīts vienāds spēļu skaits (mūžīgās maču pārcelšanas), reklāmu trūkums. Tas viss vairāk attiecas uz pagājušajām sezonām un gribētos cerēt, ka šosezon daudzus punktus pakāpeniski varēs svītrot ārā…
• konkrēti šogad – lielie sporta notikumi (Olimpiskās spēles, „Euro2012”, arī hokeja PČ), kas atņems daļu sporta fanu intereses.

Lai būtu pilnīga SWOT analīze (strengths, weaknesses, opportunities, threats angliski jeb stiprās puses, vājības, iespējas un draudi), man būtu vēl jārunā arī par iespējām un draudiem. Iespējas būtībā ir mazināt visus trūkumus, savukārt pie draudiem īpaši vēlētos izcelt totalizatoru – lai ko teiktu futbola vadības cilvēki, šis drauds, ņemot vērā klubu un futbolistu limitētās iespējas pelnīt, joprojām ir aktuāls. Un sekas šim draudam ir iznīcinošas – tiktu grauta sporta pamatbūtība, muļķu lomā būtu līdzjutēji, žurnālisti, federācija. Tāpēc spēlēm jāveic ļoti rūpīgs monitorings!