Jautrais Askerovs par nosirmošanu jaunībā un uzmanību no Bertija Fogtsa

Pastāsti par šo brīnumu - pēdējos gados spēlēji 1. līgā, bet tagad esi rezultatīvākais spēlētājs Virslīgā [saruna notika pirms Tosina Aijeguna sestajiem un septītajiem vārtiem - aut.]! Kā tas izdodas?
Kā tas izdodas? Teikšu godīgi - spēlēju tieši tāpat kā 1. līgā. Nekas nemainās. Paši redzējāt manu stilu abos šajos turnīros - nevaru teikt, ka, atgriežoties Virslīgā, tagad būtu mainījis stilu. Esmu palicis tāds pats - kur jāieskrien, tur ieskrienu, kur jāpieliek kāja, tur pielieku. 1. līgā spēlēju tāpēc, ka man bija tāda vienošanās ar "Progresu" uz diviem trim gadiem. Nevēlējos iet prom. Man bija varianti atgriezties Virslīgā, taču negribēju, jo man bija līgumattiecības. Iekļuvu Virslīgā ar Daugavpili [pērn 1. līgā komandas nosaukums bija "Daugavpils"/"Progress" - aut.], un mums turpinās šī burvība. Paši redzat, kā mums klājas [sarunas brīdī bilance 5-1-4 un ceturtā vieta - aut.] un, ceru, ka turpinājumā klāsies līdzīgi, un viss būs labi. Lūk, pat te ir mani līdzjutēji [fonā Gauračs skandē "Vugars Askerovs!" - aut.].

Tik un tā neloģiski sanāk - kad biji jaunāks, pārstāvēji "Liepājas metalurgu", vienu no vadošajām Latvijas komandām, taču toreiz vārtus guvi retāk [2011.-2013. gadā seši vārti 31 spēlē jeb tikpat, cik tagad sezonas sākumā "Daugavpils" kreklā - aut.] nekā tagad, pārstāvot pastarīti.
Varbūt līdz ar vecumu esmu kļuvis pieredzējušāks [dienu pēc sarunas, 14. maijā, Vugaram apritēja 34 gadi - aut.], esmu sācis vairāk domāt, tai skaitā par kustēšanos laukumā. Ne vienmēr vecums ir izšķirošs - es, piemēram, šobrīd nejūtos kā 33 gadus vecs! Atrodoties laukumā, dvēselē jūtos kā 22-25 gadus vecs. Futbols ir tāda spēle, kurā jādomā par pareizas pozīcijas ieņemšanu. Par "Metalurgu" - paši zināt, kāds mums bija sastāvs. Mēs bijām favorīti, mums bija labi uzbrucēji. Vova Kamešs, Kalns, kurš tagad mums ir head coach [galvenais treneris]. Varbūt man palīdzēja tas, ka uz pāris gadiem aizbraucu uz Azerbaidžānu, cita veida čempionātu - cits turnīrs, cita mentalitāte, viss citādi. Man treneri bieži ir mainījušies. Te Ņesterenko, te Azerbaidžānā treneri, te Viktors Morozs. Un katrs dod savu redzējumu par futbolu. Un to sajūtu savā galvā - varbūt arī tāpēc tik labi aizgājis.

Par vecumu runājot, laikam visi tev ir apnikuši ar šo jautājumu - par sirmumu. No cik gadiem esi sirms un cik bieži tev par to prasa?
[Smejas] Sirms kļuvu, šķiet, 18-20 gadu vecumā, apmēram tā. Tas man no radiem. Atzīstos - man ir 33 gadi [smejas]!

Bet bieži par to prasa, vai ne?
Ļoti bieži.

Prasa, vai neesi viltojis dokumentus.
Nav viltoti, dodu 100% [gardi smejas]. Ja tagad varētu viltot, labprāt to izdarītu [smejas] uz kādiem 29-30 gadiem. Nē, nē, man tiešām ir 33 gadi, esmu dzimis 1985. gadā.

Pastāsti par savu atrašanos starp Latviju un Azerbaidžānu! Esi pat pārstāvējis Azerbaidžānas izlasi [trīs pārbaudes spēles 2012.-2013. gadā - aut.], taču pārsvarā dzīvo šeit. Cik liela interese par tevi ir Azerbaidžānā?
Esmu izaudzis šeit. Esmu izaudzis Liepājā. Mani vecāki dzīvoja Liepājā, es šeit esmu mācījies, visas skolas pabeigtas šeit. Jā, Azerbaidžānā pāris gadus uzspēlēju, taču kaut kā man tur nesanāca - sākumā spēlēju un guvu vārtus, pēc tam atnāca citi treneri, pēc tam bija trauma uz pusgadu "Araz" komandā. Atgriezos Latvijā. Taču esmu bijis izsaukts uz Azerbaidžānas izlasi, mani izsauca Bertijs Fogts. Mani ir trenējis Bertijs Fogts [neticībā rausta plecus - aut.]! Paši saprotat, tā ir leģenda. Esmu bijis viņa vadītajos treniņos, treniņnometnēs, viņš mani izsauca reizes četras piecas. Laida arī laukumā, tai skaitā pamatsastāvā [divas reizes: pret Indiju un Singapūru - aut.]. Ja jāizvēlas starp Latviju un Azerbaidžānu, mazliet tuvāka man ir Latvija, jo esmu šeit uzaudzis, šeit man viss ir radniecīgs. Tiesa, arī Azerbaidžāna man ir tuva, tā ir mana dzimtene. Latvija, ja tā var teikt, ir otrā dzimtene. Divas dzimtenes. Azerbaidžānā ir mani vecāki, bet Latvijā ir mans brālis. Par mani ir interese, par atgriešanos Azerbaidžānā, un tagad notiek tādas sarunas, jo esmu sācis šeit [rezultatīvi] spēlēt. Taču par 95% par to nedomāju.

Tur vairāk naudas!
[Smejas] Tur ir nafta! Latvijā naftas nav, žēl, protams [turpina smieties]. Jā, tur ir nauda, taču es 2012. gadā tur jau biju un nevarētu teikt, ka alkstu atgriezties. Nu labi, nevajag teikt, ka "nekad nebraukšu turp", taču pagaidām tādas vēlmes nav. Tādas runas par atgriešanos, protams, klīst, jo esmu atsācis spēlēt Virslīgā un gūt vārtus, taču es pret to izturos mierīgi.

Kurš runā par tavu iespējamo atgriešanos Azerbaidžānā?
Futbola cilvēki, prese, aģenti, futbola menedžeri. Viņi zvana, runā, prasa par mani - katru spēli skatās, seko līdzi. Es pagaidām pret to attiecos aukstasinīgi, neitrāli.

Kurš ir labāks treneris - Bertijs Fogts vai Viktors Morozs?
[Gardi smejas] Konkrēti šajā brīdī Viktors Morozs!

Azerbaidžānas izlasē vēl varētu spēlēt?
Protams, ka varu atgriezties! Jūs, ko, domājat, ka Virslīga ir vāja līga? Vājāka nekā Azerbaidžānas līga? Nē! Mūsu Virslīga ir neprognozējama - paskatieties, pie mums brauc spēcīgi leģionāri, bet viņiem nekas nesanāk. Azerbaidžānā ir lieliskas komandas, kurām ir laba nauda - "Qarabağ", "Neftçi". Skaidrs, ka tas ir "Top" līmenis. Taču Latvijas un Azerbaidžānas čempionāti ir gandrīz vienādi. Jā, Azerbaidžānā ir komandas, kas ir nedaudz spēcīgākas, toties Latvijā ir interesantāk un neprognozējami. Tagad Virslīgā ir deviņas komandas un skatieties, kas notiek turnīrā! Kurš gaidīja, ka mēs un Valmiera tā startēsim? Liepājai un Ventspilij pagaidām nez kāpēc nesanāk. Lai nav tā, ka meloju, pirms sezonas, goda vārds, prognozēju, ka Virslīgā triumfēs Liepāja. Visi teica "Nē, nē", bet es uzliku uz Liepāju. Bet pārējie mūsu komandā minēja citus favorītus, nesaukšu kurus. Uzskatīju, ka Liepāja kļūs par čempionu. Cerams, ka liepājnieki šogad vēl kaut ko spēs paveikt. Nekas vēl nav zaudēts, nevienam nekas vēl nav zaudēts - turnīrs turpinās interesanti. Arī jums, žurnālisti, šī gada Virslīga ir interesanta!

Tu jau pats gremdēji Liepāju! Viņiem sākās krīze pēc tā mača.
Tāds ir mans darbs. Visi domāja, ka es atbraucu uz Liepāju speciāli kādam pierādīt, ka, lūk, mani nenovērtēja un nepaņēma Liepājā. Nē, tā nav tiesa. Es braucu vienkārši darīt savu darbu. Kā es varu nespēlēt un nesist iekšā vārtus? Jā, tā ir mana dzimtā pilsēta, un es Liepāju mīlu un mīlēšu. Vienmēr saku, ka Liepāja ir mana pilsēta. Es tai mačā spēlēju kā futbolists. Laukumā nav draugu, ārpus laukuma mēs esam draugi. Nav taisnība, ka īpaši Liepājai gribēju kaut ko pierādīt, apbižot. Kas man ir jāpierāda Liepājai? Visi mani tāpat zina. Ar to pašu Mareku Zuntneru esmu kopā spēlējis. Kas man viņam jāpierāda, ja viņš zina manu spēles stilu? Visi zina manu stilu. Tai mačā tā sanāca, tāds ir futbols. Ja liepājnieki ir apbižojušies uz mani, tad es atvainojos [smaida]. Drīz viņi brauks pie mums uz Daugavpili [1. jūnijā - aut.], es viņus atkal gaidu. Visu komandu gaidu!

Par spēles stilu - runā, ka esi nejauks futbolists. Lien iekšā, provocē, krīti, iedunkā. Piekrīti, ka esi tāds, kurš citiem palien zem ādas?
Man ir tāds futbola stils. Ja treneri par mani tā runā, viņiem labāk redzams. Un visi treneri šādi par mani preses konferencēs vienādi runā. Un visi gatavojas spēlēt tieši pret mani! Nezinu, kāpēc. Brauc uz Daugavpili, bet gatavojas pret mani, it kā es... Nevajag pret mani gatavoties [smejas]! Esmu vienkāršs futbolists kā visi. Ja viņi tā par mani domā, tātad tā arī ir. Es nāku laukumā un spēlēju to futbolu, kādu protu.

Ja Kouadio nebūtu aizgājis uz RFS, jūs būtu vēl stiprāki vai arī tu varbūt tik labi neatvērtos "Daugavpils" sastāvā?
Ja Sedriks no mums neaizietu... ko jūs! Mēs viens otru jutām. Jūs redzējāt 1. līgā - viņš visu darīja, bet es pieskrēju un tikai pieliku kājiņu, lai būtu gols. Ja viņš paliktu ar mums Virslīgā... Godīgi, es gribēju, lai viņš paliek pie mums Daugavpilī. Ļoti gribēju, lai mēs abi pierādītu sevi Virslīgā. Ja viņš būtu palicis, domāju, mēs būtu spēcīgākais [uzbrucēju] pāris Virslīgā. Tas ir mans viedoklis. Sedriks ir ļoti spēcīgs futbolists, novēlu viņam veiksmi RFS - lai viņam jau izdodas atvērties. Viņš ir labs futbolists un labs puisis. Viņam karjerā viss vēl ir priekšā.

Pagājušajā gadā runāji par Latvijas pilsonību. Kādi jaunumi šajā sakarā?
Es vēlējos iegūt pilsonību, jā, taču šogad sanāca, ka Virslīgā vairs neesmu leģionārs. Tāpēc nedaudz esmu apstājies. Kad beigšu futbolista karjeru, likšu pilsonības eksāmenu.

Tas ir grūti?
Komunicēt nav grūti - to nokārtoju ar pirmo reizi. Atnācu, apsēdos, parunājos ar viņiem, pastāstīju par attēliem, tas bija viegli. Man problemātiski ir sacerējumi. Garumzīmes un šis viss. Man gan bija tam laiks sagatavoties, bet tad, bāc, un vairs neesmu leģionārs. Pēc karjeras to nokārtošu, man tā nav problēma.

Saruna notika pēc prasmju konkursa, kurā piedalījās Vugars Askerovs ("Daugavpils"), Edgars Gauračs ("Spartaks"), Vladislavs Sorokins (RFS) un Valērijs Redjko ("Jelgava"). Konkursa video pieejams "Futbolbumbu" pēdējā epizodē šeit.