Koļesovs: "Mums vēl trīs spēles. Trīs fināli!"

- Ņikita, acīmredzami, ka tagad visas tavas domas saistītas ar Kurzemes derbiju. Tomēr grūti neatskatīties nedaudz atpakaļ. Gribas vēlreiz tevi apsveikt ar pirmo uzvaru Latvijas izlases sastāvā. Apsveicu, sajūtas, jādomā, ļoti patīkamas.
- Liels paldies. Jā, protams, bija ļoti lieliski un patīkami, ka mūsu izlase uzvarēja. Ļoti biju priecīgs, vēl jo vairāk, ka uzvarējām mājas, mūsu līdzjutēju acu priekšā, nospēlējām pārliecinoši un iesitām daudz vārtus. Brīnišķīgas, pozitīvas emocijas! Var teikt, atbraucu uz izlasi priecīgs, bet pēc spēlēm atgriezos "Ventspilī" vēl teicamākā garastāvoklī.

- Fināla svilpe, uzvara pār Andoru. Ņikitam Koļesovam plats smaids sejā...
- Neatceros, vai bija man tā. (Smaida). Bet priecīgs biju ļoti. Atceros, mēs pateicāmies līdzjutējiem, iesitām tribīnēs viņiem bumbas. Emociju pārņemts uzsitu spēcīgi un tālu. (Smaida). Ceru, tagad tā, "mana", bumba kādam sagādā prieku.

- Pirms spēles bija pārliecība par panākumu?
- Bija milzīga vēlēšanās uzvarēt. Un jā, bija pārliecība. Ļoti svarīgi bija pirmie ātrie vārti. Tomēr pat otrie vēl pilnībā nenomierināja. Treneris pārtraukumā runāja par to, ka nedrīkst apstāties, turpinām domāt tikai par uzbrukumu, turpinām izdarīt spiedienu. Dzina mūs uz priekšu! 3:0, un viss, tad es vairs nešaubījos, ka uzvarēsim.

- Spēli Fērās, jādomā, atcerēties smagāk, kā maču ar Andoru...
- Neapšaubāmi. Grūta spēle sanāca. Pirmkārt, Fēras stiprākas par Andoru, tā ir vienota, saspēlēta un mērķtiecīga komanda. Otrkārt, mākslīgais laukums, uz kura spēlēt bija ne pārāk patīkami. Ļoti ciets, izdarīji izklupienu - kājas uzreiz nobrāztas. Pagājušajā gadā "Ventspils" Fērās spēlēja citā stadionā, tad tur laukums bija labāks. Bet jebkurā gadījumā, mēs turp braucām pēc uzvaras, tādēļ neizšķirts ļoti sāpināja. Pēc mača ģērbtuvē sēdēju kaut kāds saguris, iztukšots... Neskatoties uz to, kā veidojās spēle, ar neizšķirtu nekādi apmierināts nebiju.

- Man liekas kā reiz ar tiem, lūk tādiem iespaidiem, kad neizšķirts par maz, Koļesovs savā sestajā mačā izlasē atšķīrās no Koļesova - izlases debitanta. Vai arī iespaids nepareizs?
- Nē, tā arī viss ir. Kad debitēju, galvā bija tikai viens - tā ir mana debija, jāpierāda, ka varu, ka treneri nekļūdījās, uzaicinot Koļesovu uz komandu. Uztraucos ļoti stipri, vēl arī spēlējām pret Eiropas čempioniem, pret Krištianu Ronaldu. Viss bija jauns. Tagad, protams, situācija cita. Jā, joprojām zinu, ka jāizdara daudz, lai attaisnotu treneru uzticību, dotu komandai maksimumu labuma. Tomēr pie tam tagad kaut kā pierastāk, vai. Ir jau neliela pieredze, ir kopēja valoda ar partneriem, ir pārliecība. Tā kā Koļesovam Fērās bija nedaudz vieglāk, kā Koļesovam pret portugāļiem. (Smaida).

- Ļoti svarīgi, ka daudz zinošākie partneri jaunajam uzticējās. Esmu pārliecināts, pieredzējušais Kaspars Dubra un pieredzējušākais Kaspars Gorkšs, tavi, tā teiksim, kaimiņi pēc ampluā, palīdzēja ar visu, ko varēja. Progresē tādā kompānijā ātrāk, tiesa?
- Tas ļoti stipri ietekmē. Un, protams, uz labāko pusi. Esmu ļoti pateicīgs partneriem, palīdzība, padomi ļoti svarīgi. Tu kļūsti ievērojami pārliecinātāks, zini, ka tādi spēcīgi futbolisti kā Gorkšs un Dubra obligāti piesegs, izglābs, ja tas nepieciešams. Iesēdini atmiņā svarīgas lietas, mācies, un jau pēc tam pats centies kaut ko pateikt priekšā kādā epizodē.

- Tam pašam Gorkšam, ja būtu nepieciešams, laukumā norādīsi obligāti?
- Protams! Laukumā nedrīkst minstināties, laukumā visi vienādi. Vēl jo vairāk, ja šī norāde dotajā brīdī vajadzīga. Ja tā nāk par labu gan komandai kopumā, gan partnerim, tad man pat nepieciešams norādīt, nevis klusēt.

- Un pie kā vēl Koļesovs izlasē ņem svarīgās futbola stundas?
- Man liekas, ka man ar visiem spēlētājiem komandā ir normālas attiecības, no katra var kaut ko iemācīties. Par maniem kolēģiem pēc ampluā mēs jau runājām, vēl īpaši atzīmēšu Andri Vaņinu. Tas ir ļoti pieredzējis un zinošs futbolists, viņš daudz redzējis un zin futbolā. No viņa noteikti ir, ko pamācīties.

- Vaņins, piekrītu, brīnišķīgs piemērs atdarināšanai. Tu viņu FKV formā, jādomā, arī neredzēji?
- Redzēju, kad Rīgā gāju uz "Skonto" un "Ventspils" spēlēm. Pietiekami daudz laika jau aiztecējis. (Smaida).

- Ārpus laukuma Andris, ceru, tāds pats vienkāršs puisis?
- Jā, vienkāršs. Bet ja nepieciešams, uzdot var un pavisam ne kautrējoties! (Smaida). Bet tas vienmēr ir par lietu, tādēļ, piemēram, lai mēs, jaunie spēlētāji, neatslābinātos.

- Visi ļoti pārgaidījušies mūsu izlases uzvaru, vārtus, kaut kādas gaišas jūtas no mūsu komandas spēles. Jo ļoti ilgi viss bija kaut kā pārāk nomācoši, pelēki, kā viena nepārtraukta lietaina diena. Un lūk - Andoras sagrāve, pozitīvisms. Ģērbtuvē, sarunās starp spēlētājiem bija kaut kāda sajūta tam, ka tagad sācies veiksmīgāks periods?
- Domāju, jā, izlases iekšienē tāda sajūta ir. Mēs brīnišķīgi sapratām, ka šīs divas spēles - Fēras un Andora - tas ir īpašs moments. Nu cik gan var neuzvarēt, sarūgtināt līdzjutējus?! Ciklu, diemžēl, izgāzām... Ļoti vēlējāmies izsist 6 punktus, ļoti nopietni gatavojāmies. Un tādēļ jo stiprāk bijām sasāpināti pēc neizšķirta salās. Tā kā spēle ar Andoru - tā tai skaitā bija tāds mēģinājums lielai reabilitācijai par iepriekšējām neveiksmēm. Treneri ļoti daudz strādāja, darīja visu, lai mēs cikla pēdējā spēlē uzvarētu. Un pēc tam atzīmēja, ka šī lielā uzvara - iemesls ar optimismu skatīties uz priekšu. Tagad mums nepieciešams turpināt tādā pat garā, un spēle Kosovā - pirmā tādā turpinājumā.

- Uzvara valsts galvenajā komandā. Pēc tās atgriezties klubā var, lepni skatoties apkārt, nevis slēpjot skatu grīdā.
- Saprotams, jūties pavisam savādāk. Kad zaudējums, atbrauc atpakaļ un tev pat kaut kā neērti. It kā esi bijis izlasē, spēlējis, bet atkal neveiksme. Treneri norāda uz nopietnām kļūdām, puiši arī tās apspriež. Tas viss pareizi, bet kuram no zaudētājiem patīk atcerēties un apspriest zaudējumus?! Pēc uzvaras - cita lieta. Par kļūdām runājam mazāk, toties apsveikumu vairāk. (Smaida).

- Starp citu, man interesanti, puiši, ar kuriem tu nogāji garo ceļu "Ventspilī-2" un kurus futbola ceļi tagad aizveduši pa dažādiem stūriem un vietām, seko tavām gaitām Latvijas izlasē? Jūs vispār sazināties?!
- Seko, neaizmirst. Deniss Bezuščenoks, citi puiši. Tā bija arī pēc uzvaras, un pēc neveiksmīgajām spēlēm ar Portugāli un Šveici. Sazināšanās kļuvusi mazāka, tomēr pavisam tā nav apdzisusi.

- Sezona tuvu finišam, kā jūties fiziski un psiholoģiski?
- Ar "fiziku" problēmu nav. Psiholoģiski grūtāk, tādēļ, ka situācija "Ventspilī" tāda, kāda tā ir. Komanda pagaidām nav labāko trijniekā, tas mums visās situācijās nepatīkami un nezināmi. Kaut arī tā ir pieredze, bet tāda, kuru negribas atkārtot un no jauna izbaudīt. Mums atlikušas 3 spēles un mums jāizdara viss, lai situāciju labotu.

- 3 spēles - 3 fināli?
- Tā arī ir.

- Kurzemes derbijs. Karsta kauja. Kura visvairāk atmiņā?
- "Liepājas" sagrāve ar rezultātu 3:0 Latvijas Kausa mačā. Īpašs bija arī mans pirmais derbijs, kad "Ventspils" mājās skaisti uzvarēja ar 3:1. Ediks Tīdenbergs tad vēl divus klasiskus vārtus iesita. Svarīgs un interesants mačs bija, mums daudz kas izdevās - rets gadījums, kad treneriem nebija pretenziju. Ediks vispār vienkārši spīdēja.

- Ceru, viņš spīdēs arī 22. oktobrī. Un ne tikai viņš, bet visi dzeltenzilie. Ir sajūta, ka viss būs labi?
- Ir veselīgs optimisms. Ticība saviem spēkiem un nopietna gatavība. Esmu pārliecināts, ka "Ventspilij" pa spēkam uzvarēt Liepājā. Tagad visas domas tikai par derbiju un par to, kā izcīnīt svarīgos trīs punktus.

- Garās sezonas atšķetinājums pavisam blakus. Tev gads īpašs - debija izlasē, saspringts čempionāts. Ja par izlasi, tad par tavām šīm 6 spēlēm - kas pats neaizmirstamākais?
- Pirmā uzvara izlases sastāvā un tikšanās laukumā ar Krištianu Ronaldu. Rokas paspiešana ar viņu pirms spēles - tas priekš manis iespaidīgs moments, teikšu godīgi. Tomēr vēl vairāk iepriecināja pret pasaules labāko futbolistu uzvarētās divcīņas. Žēl, to bija ne tik daudz, bet galvenais, ka tās man bija. Starp citu, Ronaldu - Edika Tīdenberga elks, bet dabūt viņam elka spēles kreklu man iespēju, diemžēl, nebija. (Smaida).

- Tagad par FKV. Kam būtu jānotiek, lai sezona klubā neatnestu tev vilšanos?
- Trīs mači - trīs uzvaras, pie tam pēdējā kārtā ļoti gribas uzvarēt "Spartaku" un mājās iepriecināt savus līdzjutējus. Tagad, tiesa, nav iespējams uzminēt, kādu vietu mums iznākumā tas atnesīs. Bet būt trijniekā un nākamajā gadā būt Eirokausos - to ļoti grib visi dzeltenzilie. Sitīsimies!

Interviju sagatavoja
Mihails Koroļovs
FK "Ventspils" preses atašejs