Divmetrīgais Matrevics par basketbola derbiju, traumām un Jojiča sulu spiedi

"Spēle abām komandām nebija tā kvalitatīvākā – bija daudz kļūdu, vienubrīd vairāk sanāca basketbola mačs. Uzstādījums arī bija mēģināt viņus pārspēt tādā veidā – presingojot, daudz spēka patērējām aizsardzībā, tāpat kā droši vien arī viņi. Beigās 0:0 ir diezgan likumsakarīgs, jo tādu kārtīgu momentu, domāju, nebija nevienai komandai – glābt man īsti nenācās," teica 24 gadus vecais un vairāk nekā divus metrus garais vārtsargs, kuram šī bija tikai otrā sausā spēle Virslīgā kopš pagājušā gada jūnija.

"Šogad līga drusku atšķiras no pagājušā gada – ir divi izteikti smagsvari. Tādēļ katra savstarpējā spēle ir kā Pasaules kausa, Latvijas kausa izslēgšanas spēle – šādos mačos neizšķirti sanāk ļoti bieži, jo komandas vienkārši nevēlas dot pretiniekiem vieglas iespējas. Par neizšķirta nozīmi pirms spēles runas īpaši nebija. Runa vairāk bija par to, cik laba situācija būs tad, ja uzvarēsim. Mums, spēlētājiem, ir jāspēlē – mēs paši ar baigo matemātiku neaizraujamies," Matrevics turpināja.

Februārī gūtā savainojuma dēļ Matrevics rīdzinieku pieteikumā debitēja tikai pēc Jāņiem un arī tad sēdēja aiz Nila Puriņa muguras. Šovakar viņš aizvadīja tikai trešo spēli sezonā (5:1 pār "Super Nova", kausā 65 minūtes un 5:0 pār PPK) un pirmo nozīmīgo spēli sezonā. "Kad uzzināju, ka būšu vārtos? Tādas runas bija jau Somijā, kad spēlējām pārbaudes spēli pret "Honka". Liels pārsteigums tas nebija, un arī labi gatavojos treniņos. Piemēram, kad biju pieteikumā vasaras vidū, centos rādīt, ka esmu gatavs spēlēt, bet pašam pārliecības līdz galam vēl nebija – vajadzēja sagaidīt, kad tā atnāks, un tagad ir īstais brīdis. Runājot konkrēti par šo maču, šī droši vien bija lielākā spēle, kāda mums sezonas izskaņā atlikusi, taču man tas nav nekas jauns – sapratu, kas jāizdara man un komandai, un panikas nebija," sacīja Matrevics.

Matrevica atgriešanās ierindā ilga daudz ilgāk, nekā plānots: "Vienubrīd bija ļoti smagi, jo bija sajūta, ka [atlabšanai] nav vispār nekādas dinamikas. Pirmā trauma bija muskulis – nedaudz ieplēsu februāra nometnē Turcijā. Bija kaut kādi diagnostikas jautājumi. No savas puses it kā visu darīju maksimāli profesionāli, cik vien daudz varēju, ļoti smagi strādājām ar fizioterapeitiem, bet sanāca, ka tā trauma divreiz atkārtojās. Ja pirmā reize bija mazāks sastiepums, ko varēja norakstīt uz kaut kādu kompensēšanu, tad otrajā atkārtošanās reizē marta beigās trauma bija vēl smagāka par to, kas bija pašā sākumā. Droši vien sasteigta atgriešanās. Ja divus mēnešus strādā katru dienu, bet beigās atkal salūsti...nesaproti, ko darīt tālāk un kas ir pareizi. Beigās viss kaut kā ir sanācis. Varbūt mācība arī pašam, ka jābūt ļoti uzmanīgam."

Sarežģītā situācija gan nelika Matrevicam apšaubīt ziemā pieņemot lēmumu, kad bija brīvā aģenta statusā: "Nē, kādēļ?! Domāju, Rīgā bija vislabvēlīgākā situācija no tām, kuras tobrīd varēju izvēlēties. Starpsezonā ļoti daudz laika pavadīju, domājot, ko darīt tālāk un kā pareizi tālāk kustēties, lai būtu labāk karjeras attīstībai. Man ir ambīcijas, un šis bija pareizais solis. Pats šogad būšu kaut ko iemācījies, kā, pārejot uz jaunu klubu, sevi labāk pieteikt. Šogad būšu daudz pielicis psiholoģijā, un Rīgā ir arī cilvēki ar pieredzi, no kuriem var mācīties. Jo īpaši Jojičs, kurš ir spēlējis visaugstākajā līmenī. Lai gan arī es esmu redzējis, kā lietas notiek augstākajā līmenī, bet ir daudz kas, ko varu no viņiem pamācīties, - lietas un sakarības, kuras notiek augstākajā līmenī. Un tad varu paskatīties spogulī un pats pateikt, ko no tā daru un ko nedaru."

"Piemēram? Konkrēti – Jojičs ļoti piedomā pie sava uztura un tā, ko ēd, cik daudz ēd. Viņš savu enerģiju ļoti ieliek tajā, lai būtu gatavs spēlēt. Cits spēlētājs viņa pozīcijā šosezon nekādā gadījumā nebūtu nospēlējis tik daudz spēļu [Virslīgā 25/25 no 29, Eirokausos 5/5 no 6, kausā 0/0 no 2 – A.S.]. Viņš tiešām ir augstākā līmeņa profesionālis. Viņš visu laiku zina, ko ēdīs pēc treniņa, - viņam ir kaut kāds plāns. Viņam mājās droši vien ir labāka sulu spiede, kuru pircis par savu naudu, nekā lielākajai daļai Latvijas restorānu. Viņš laiku, pūles un naudu riktīgi investē savā ķermenī un savā attīstībā. Pirmām kārtām mēs esam cilvēki, taču pēc tam mēs esam profesionāli futbolisti – nopelnītā nauda un brīvais laiks ir jāiegulda atpakaļ, bez tā nevar," uzskata Matrevics. "Vai pēc traumas esmu kļuvis stiprāks? Noteikti! Gluži katru sezonu to paveikt neizdodas, jo ir brīži, kā šosezon, kad ir grūtāk, bet cenšos attīstīties katru gadu. Esam labi strādājuši gan ar vārtsargu treneri, gan spēlētājiem, un šosezon esmu iemācījies ko jaunu – esmu stiprāks, īpaši psiholoģiski."