Praktiķis un "1/4 lops" jeb kā Tamazs Valmieru līdz Eirokausiem aizveda

Motivēšana un izpratne par vietējo futbolu

Pēc piecpadsmit gadu pārtraukuma atgriezies Latvijas futbola augstākajā sabiedrībā, Valmieras klubs 2018. gada sezonu pabeidza pēdējā vietā, tomēr Virslīgas paplašināšanās ļāva izvairīties no pārspēlēm un saglabāt vietu elitē. Šīgada pirmajās dienās kā jaunais galvenais treneris tika nosaukts Vladimirs Babičevs, taču drīz pēc tam komandas tuvumā arvien biežāk bija manāms Tamazs Pertija, kurš kopš amata zaudēšanas Liepājā pusgadu bija bezdarbnieks.

Kurš kuru atrada un uzrunāja pirmais – tas lai paliek starp treneri, viņa domubiedriem un kluba vadību, bet pēc neilga pārdomu brīža gruzīnu speciālists uzņēmās “Valmiera Glass/ViA” galvenā trenera pienākumus. Kluba valdes loceklis Uldis Pūcītis stāsta, ka konkrētajam amatam bija noteikti algas griesti, un Pertija šiem nosacījumiem piekritis, tobrīd padarot sevi par, iespējams, viszemāk atalgoto treneri Virslīgā. Kā mērķis tika noteikts izvairīšanās no pārspēlēm un vietas saglabāšana Virslīgā, bet šodien Tamazs smejoties atzīst – ja tik pieticīgs mērķis būtu apmierinājis arī viņu pašu, tad komanda, visticamāk, tagad gatavotos mačiem pret “Super Nova”. Vienlaikus viņš apzinājās, ka, skaļi runājot par medaļām vai Eirokusiem, maigi izsakoties, netiktu uztverts nopietni.

Sezonas pirmajās trīs spēlēs izcīnītie septiņi punkti bija kā ievads valmieriešu futbola pasakai, taču par augstākiem mērķiem klubs nopietni sāka aizdomāties tikai sezonas vidū. Viens no Pertijas asistentiem Gatis Kalniņš uzsver, ka panākumu stūrakmens ir tieši Tamazs – ļoti pretrunīgi vērtētais un nereti kritizētais treneris. “Pirmkārt, viņš ir ļoti labs motivētājs. Otrkārt, viņam ir lieliska izpratne par rīcībā esošo spēlētāju spējām. Iespējams, viņam neizdevās piemeklēt atslēgu katram spēlētājam, taču viņš izspieda maksimumu no tiem, kuri gāja laukumā. Ir treneri teorētiķi un treneri praktiķi. Tamazs ir praktiķis, kurš pilnībā izprot Latvijas futbolu. Domāju, ka arī futbola speciālisti pamanīja – nebija tikai ierastais rombs, ar kuru viņš spēlē presingu, bet arī liela daudzveidība, ar ko, iespējams, izdevās pārsteigt dažas komandas, nopelnot papildus punktus turnīra tabulā,” skaidro Kalniņš. Viņš piekrīt, ka Pertiju grūti nosaukt par ārzemju treneri. Jā, viņam ir dienvidnieka mentalitāte, taču divdesmit gadu laikā viņš tik daudz apbružājies Latvijas futbola laukumos, ka drīzāk dēvējams par vietējo speciālistu.

Būdams maksimālists, Tamazs neslēpj, ka mieles par palikšanu bez medaļām ir saglabājušās. Galu galā pēdējā spēlē pret pastarīti "Mettu" tika izsēts 3:0 pārsvars, bet trīs punkti būtu ļāvuši uzkārt kaklā bronzas godalgas. Tajā pašā laikā viņš atgādina par teicienu, ka no laba labu nemeklē. “Arī ceturtā vieta, kas garantē dalību Eirokausos, ir lielisks sasniegums. Turklāt šajā sezonā savstarpējās spēlēs zaudējām tikai RFS un Jūrmalas “Spartakam”. Uzvarējām pat pēdējo divu gadu čempionvienību “Riga” FC (1:0, 1:0, 0:0, 0:1),” atgādina 44 gadus vecais treneris.

“Uzreiz pēc spēles bija škrobe, bet varbūt pat labi, ka tā. Ja izcīnītu bronzu, iespējams, būtu grūti savākt komandu nākamajai sezonai,” atzīst Kalniņš. Jau pēc sezonas pirmajām spēlēm komanda sapratusi, ka var līdzvērtīgi spēkoties ar visiem pretiniekiem, bet par lūzuma punktu viņš sauc 15. jūnija spēli Jelgavā. Tā esot bijusi viena no saturiski sliktākajām valmieriešu spēlēm sezonā, taču izdevies gūt minimālu uzvaru. “Pierasts teikt - ja sliktākajās spēlēs paņem vismaz punktu, tas ir labs pamats, lai cerētu uz augstākām vietām. Tā arī notika. Tikām laukā no bedres un spēle atkal aizgāja. Tamazam līdzīga pieredze jau bija bijusi “Skonto” komandā. Tas parādīja arī spēlētāju raksturu – ir jāturpina strādāt arī tajos brīžos, kad neesi uz viļņa.”

Apmānīt spēlētājus, lai panāktu iecerēto

Runājot par trenera kvalitātēm, Valmieras kluba valdes loceklis Pūcītis uzteic interesanto treniņprocesu. Lai gan Tamazs ir stingrs un prasīgs, viņš prot arī motivēt spēlētājus. Daži ar treneri ir uz vienas lapas jau no sezonas sākuma, bet ar dažiem kontakts izveidojas pakāpeniski. Tomēr fakts, ka atsevišķu spēlētāju loma komandā no epizodiskas pieauga līdz stabilas vērtības statusam, apliecina trenera zināšanas. Vajag tikai tām noticēt, uzskata Pūcītis.

Iedod spēlētājiem treniņā uzspēlēt futbolu un visi būs apmierināti, smejas Kalniņš. Taču ar futbola spēlēšanu vien treniņos profesionālā līmenī nepietiek. Tajā pašā laikā Pertijam izdodas fizisko un taktisko gatavību panākt ar rotaļīgiem vingrinājumiem. Ir ļoti daudz spēles situācijām pietuvinātu vingrinājumu, arī taktiskie uzdevumi tiek risināti ar pretestību. Bet, ja treniņā ir sāncensība, tad pašatdeve vienmēr būs lielāka. Kalniņš stāsta, ka Pertijam azotē ir kaudzēm vingrinājumu un uzdevumu, kā attīstīt tās lietas, kuras viņš grib ieraudzīt spēlē. “Arī man pašam kā spēlētājam tas allaž patika. Futbolisti paši bieži vien pat nenojauš, kāpēc jāieņem līnija, jāpāriet kādā zonā, jāiesit vienos vai otros vārtos. Savā ziņā tā ir spēlētāju apmānīšana, panākot to, kas nepieciešams nākamajai spēlei.”

Divas kārtas līdz sezonas beigām, kad vēl nebija zināms, vai Valmieras komanda nākamsezon startēs Eirokausos, Pertija un klubs vienojās par sadarbības turpināšanu. Vaicāts par nākamās sezonas izaicinājumiem, Tamazs norāda, ka pagaidām vēl jānorimst šīs sezonas emocijām. Tikmēr kluba valdes loceklis Pūcītis to nevar atļauties. Viņš stāsta, ka spēlētāju kodols paliks nemainīgs, tādēļ par 80% nākamās sezonas sastāvs jau ir zināms. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jau sezonas laikā ar vairākiem futbolistiem tika noslēgti ilgtermiņa līgumi. Tiek risinātas sarunas par iespējamo sastāva pastiprināšanu. Tas tiek vētīts gan vietējā, gan ārzemju tirgū, bet uzsvars uz gados jauniem futbolistiem paliks nemainīgs, uzsver Pūcītis. Ja nu vienīgi vienā vai divās pozīcijās nāksies piemeklēt kādu pieredzējušāku spēlētāju.

Visvairāk neatbildētu jautājumu saistībā ar Eirokausiem pašlaik ir par stadionu. Jāņa Daliņa stadionā turpinās rekonstrukcijas darbi, kuru termiņš tagad esot pagarināts līdz 2020. gada augustam. Tomēr Pūcītis šaubās, vai jau nākamgad tā kļūs par kluba mājvietu, jo stadions jānodod ekspluatācijā kopā ar tribīnēm un vieglatlētikas manēžu. Kā prioritāte tiek izskatīta iespēja Eirokausu pirmās kārtas spēli aizvadīt turpat, Vidzemes Olimpiskā centra stadionā. Jā, tas prasīs finansiālus ieguldījumus, taču tās būtu ilgtermiņa investīcijas, uzskata kluba valdes loceklis. Ja spēlēšana Valmierā tomēr izrādīsies pārāk dārgs prieks, tad reālākā alternatīva varētu būt Slokas stadions Jūrmalā. Galvaspilsētā "Daugavas" stadions ir noslogots, bet "Skonto" stadionā mājo "Riga" FC, kas arī startēs Eirokausos. Tā nu atliek Jūrmala - pilsēta, kurai "Valmiera Glass/ViA" atņēma iespēju nākamsezon spēlēt Eirokausos.

Spilgtas personības ne vienmēr visiem patīk

Daudziem sporta līdzjutējiem Tamaza karstasinīgais raksturs ir grūti savienojams ar kluso un mierīgo Vidzemes centru. Vienā brīdī par šķietamu sīkumu emociju katliņam tiek norauts vāks, bet jau pēc minūtes postoša vētra ir pārvērtusies liegā vēja plūsmā. Katra diena ir krāsaina, ar smaidu uz lūpām secina Pertijas asistents Kalniņš. "Skaidrs, ka sezonas sākumā notika pierīvēšanās ne tikai starp spēlētājiem un spēlētājiem un treneriem, bet arī starp treneriem. Mēs raksturos esam pilnīgi atšķirīgi, bet tādā veidā viens otru papildinām. Man nav problēmu pateikt, ja uzskatu, ka viņš kļūdās. Un arī viņš var sasaukt visus trenerus un "iedot iekšā". Tādā ziņā mēs labi izaugām līdz sezonas pēdējām spēlēm. Nezaudējām pēdējās četras spēles pēc kārtas – tāda sērija nebija bijusi visas sezonas garumā, drīzāk gāja kā pa viļņiem. Bet labām komandām un augstāku mērķu sasniegšanai šādas sērijas ir vajadzīgas," rezumē treneris.

Pertija sarunās ar kluba vadību nav slēpis, ka galvaspilsētas dzīve viņam bijusi sirdij tuvāka. Vienlaikus treneris atzīst, ka Valmierā viņam patīk cilvēku draudzīgā attieksme un viņa darba novērtēšana. Tamazs iekārtojies vienā no divām pašvaldības uzbūvētajām piecstāvu mājām, kuras atrodas tikai 500 metru attālumā no treniņu bāzes. Tur klubs viņam nodrošinājis studio tipa vienistabas dzīvokli. Vairāk nav nepieciešams - treneris Valmierā mitinās viens, jo ģimene palikusi galvaspilsētā, kur bērni turpina skolas gaitas.

Lai gan Rīga ir tikai simts kilometru attālumā, Pertija turp dodas tikai tad, kad visai komandai ir brīvdiena - parasti nākamajā dienā pēc spēles. Kalniņš norāda, ka viņš pie ģimenes uz Rīgu brauc biežāk, turpretī Tamazs pilnībā nododas darbam. "Braukāt turp un atpakaļ nav mans stils. Jo mazāka pilsēta, jo vairāk vari koncentrēties futbolam - tas ir labi spēlētājiem. Jā, Rīgā ir vairāk restorānu un brīvā laika pavadīšanas iespēju, bet sezonas laikā man tā nepietrūkst. Valmiera ir pozitīva pilsēta, man patīk atmosfēra stadionā. Jūtu simpātijas no iedzīvotājiem gan spēlēs, gan treniņos. Es Latvijā esmu jau sen, bet komandā ir arī afrikāņi un dienvidamerikāņi, kuriem silta uzņemšana ir ļoti svarīga. Ja spēlētāji to jūt, tad laukumā centīsies divreiz un trīsreiz vairāk," norāda Pertija.

Mazi konflikti ir bijuši, taču tos nevar pielīdzināt piedzīvotajam Liepājā, kur kritikas vilnis pār gruzīna speciālistu vēlās teju bez apstājas. Kalniņš piebilst, ka Tamazs ir spilgta personība, bet tādi cilvēki ne vienmēr visiem patīk. Noprotams, ka valmieriešiem Pertijas raksturs brīžam šķiet par šerpu, tomēr vismaz publiski neviens par viņu sliktu nerunā. Acīmredzot tādēļ, ka skaļāk līdz šim runājuši trenera darbi. Valmierā futbols šobrīd ir augstākajā līmenī, un vismaz pagaidām ir "iekabinājis" ilgstoši par numur viens uzskatītajam basketbolam. Gruzīns gan uzreiz samiernieciski piebilst, ka greizsirdībai nav pamata - futbolisti apmeklē un atbalsta basketbola komandas spēles, bet basketbolisti atbild ar to pašu.

"Tērbatas" krekliņš un ceļu policija

Tamaza Instagram profilā regulāri parādās bildes no dažādām kafejnīcām un restorāniem. Arī Valmierā viņš ir atradis apmierinājumu garšas kārpiņām, īpaši viņam patīk kafejnīca "Tērbata", kur treneris bieži dodas pusdienās kopā ar komandu. Kad viņš paver kafejnīcas durvis, apkalpojošais personāls jau zina, ka, visticamāk, tiks pasūtītas vokpannā gatavotas olu nūdeles ar vistas gaļu. Pēdējā laikā gruzīnu treneris iecienījis arī "Tērbatas" klientu vidū pieprasītāko burgeru "1/4 lops", kurā starp apaļmaizītēm iekārtojusies ekoloģiska liellopu gaļa, kūpināts speķis, kūpināts čedara siers, tomāts, kazas siers, sēņu-sīpolu džems, sālīts gurķis, Ķīnas kāposts un saulē kaltētu tomātu mērce. Kafiju viņš nedzerot, tā vietā izvēloties tēju vai svaigi spiestu augļu sulu.

Komunikāciju ar oficiantiem apgrūtina kafejnīcas darbinieku krievu valodas primitīvās prasmes, tādēļ nākas izlīdzēties ar vienkāršām frāzēm un žestiem. Pret meitenēm Tamazs ir atvērtāks un sirsnīgāks, novērojis viens no kafejnīcas darbiniekiem Mairis. Tomēr viņa kolēģe Ieva šādam novērojumam negrib piekrist, uzsverot, ka Valmieras kluba treneris ir vienlīdz draudzīgs pret visiem darbiniekiem. "Tērbatā" viņš iegriežas vismaz trīs reizes nedēļā, bet dzeramnaudas lielums parasti atkarīgs no paša ēdienkartes. Kādā apmeklējuma reizē Tamazs apjautājies par iespēju iegādāties kafejnīcas darbinieku krekliņu. Tagad šāds krekliņš ir ne tikai viņam, jo ideja iepatikusies arī citiem apmeklētājiem. Kad Tamazam akūti sāk pietrūkt gruzīnu virtuves labumi hinkali un hačapuri, viņš dodas uz "Halipapa" restorānu Bulduru prospektā Jūrmalā.

Vairāk par labu ēdienu viņam patīk tikai ātrums. Valmierā gan īsti nevar iespiest gāzi grīdā, bet ceļā uz Rīgu viņš ar "Porsche Cayenne" un "Lexus" kabrioletu ieskrienas līdz 120 km/h. "Ja pieķer, tad seko sods. Agrāk piedeva biežāk, bet tagad nāk jaunā paaudze. Kāds mani atpazīst, kāds ne. Valmierā pāris reizes tomēr piedeva. Bet, ja salīdzina ar to, kā es braucu agrāk, tad tagad tas ir piliens jūrā. Pats esmu kļuvis vecāks, turklāt tagad ceļu policistiem ir videokameras. Uz ceļa vairs neesmu bīstams," smejoties piebilst Tamazs.