Andrejs Karpovs: ""Euro 2004" izlasei attieksme pret futbolu bija pavisam cita"

Karpovs trenera karjeras laikā sagatavojis tādus nacionālās izlases futbolistus kā Aleksandrs Koliņko, Igors Stepanovs, Imants Bleidelis un Andrejs Prohorenkovs. Trenera audzēkņi kopumā aizvadījuši vairāk nekā 400 spēles Latvijas valstsvienībā, vairāk kā 10 no tiem šobrīd ir futbola treneri, kā arī vēl vairāki no viņiem ir futbola funkcionāri.

Treneris savā laikā ne tikai strādājis ar talantīgiem futbolistiem klubos, bet bijis arī Latvijas jaunatnes izlašu treneris, strādājot arī ar vairākiem šī brīža nacionālās izlases futbolistiem – Aleksandru Fertovu, Ivanu Lukjanovu, Kasparu Dubru, Ritvaru Ruginu u.c.

Piedāvājam fragmentus no FS "Metta" sagatavotās intervijas ar Karpovu.

Vairāki no Jūsu audzēkņiem ir Latvijas futbola veiksmīgākā posma “Euro 2004” dalībnieki. Kas ļāva futbolistiem izcīnīt šādu panākumu?
Skaidrs, ja mēs runājam par attīstību, tad nav tik ļoti ciešas sakarības starp nacionālās izlases vietu reitingā un jauniešu izlašu līmeni. Ja jaunatnes futbols ir super, bet nacionālajai izlasei rezultāts izpaliek, tas tāpēc, ka jaunatnes futbols sastāv no 8, 12, 14, 18 gadus veciem futbolistiem, kas nozīmē, ka vajadzīgi vēl 5-10 gadi, līdz viņi kļūst par profesionāļiem un sasniedz briedumu. Arī 2004. gada panākumu sasniedza izlase, kurā nevienam futbolistam nebija vairāk par 24 gadiem. Nebija viegli iekļūt 23 cilvēku sastāvā, bija liela konkurence. Jā, Aleksandram Starkovam tika uzdoti jautājumi, kāpēc nebija uzaicināts kāds no spēlētājiem, bet viņš atzina, ka 21., 22., 23. futbolistam bija lielāka tieši kolektīvā nozīme, pozitīvs mikroklimats. Arī mentalitāte šiem futbolistiem bija pavisam citāda.

Kad šie futbolisti bija 16 un 17 gadus veci Latvijā nebija labi apstākļi, nebija konkrētas sistēmas, laba finansiālā situācija. Tobrīd saviem futbolistiem teicu, ka, ja mēs strādājam, tad mēs strādājam. Nebija tā, ka, ja man iedos tikai vienu treniņkreklu, trenēšos tikai vienu, ja divus, tad trīs reizes nedēļā. Ja mēs gribam kaut ko, ir jātrenējas, ja negribam - nevajag vispār. Nebija kaprīzes, gājām uz priekšu. Visi uzreiz saprata, ka ir jāstrādā. Pēc uzvaras otrajā līgā, tu spēlē pirmajā līgā. Neko daudz nedomāja – vajadzēja spēlēt. Ja uzvari, turpini trenēties un spēlēt. Attieksme pret futbolu bija pavisam cita.

Vai joprojām uzturat attiecības ar saviem audzēkņiem?
Protams, izdodas sazināties – šobrīd nedaudz biežāk kā agrāk. Īpaši atceros, kad Igors Stepanovs bija Londonas “Arsenal”, teica, lai ar ģimeni dodos uz Angliju – iepazīstinās ar [Arsēnu] Vengeru. Tagad tā varu iedomāties - es, Igors un Vengers. Tomēr toreiz atteicu. Nedaudz žēl, būtu patīkami tagad atskatīties uz foto kopā ar abiem (smejas). Arī citi aicināja ciemos. Sanāca, ka parasti futbolistiem bija sezona, taču novembrī, decembrī, janvārī satikties bija vieglāk. Pēdējos gados sanāca mazāk tikties, taču šobrīd liela daļa ir iesaistīta futbolā un sazināties izdodas biežāk.

Latvijas valstsvienības sastāvā bijuši vairāki Jūsu trenētie futbolisti. Vai jau jauniešu vecumā bija redzams, ka jaunie futbolisti sasniegs augstāko līmeni, kādu dienu spēlēs nacionālajā izlasē?
Principā jā, to varēja pamanīt jau jauniešu vecumā. Bija individuālais plāns, kā sagatavot spēlētājus. Piemēram, Igors Stepanovs – viņam bija uzdevums obligāti tikt republikas izlasē. Kad devāmies turnīros, pat, ja komanda zaudēja, lielās komandas viņu gribēja. Trīspadsmit četrpadsmit gados viņu pie sevis gribēja “Zenit”, 16 gados – CSKA. Atceros arī Kristapu Blanku, kuru uzrunājām 14 gadu vecumā - kad vēl nemaz nedrīkstēja piedalīties pirmajā līgā. Atlika tika piedāvāt un “Skonto” viņu uzreiz savāca. Kad man prasīja, vai viņš būs labs futbolists, teicu: “Ja ne viņš, tad nezinu, kurš vēl!” Diemžēl daudz iedragāja traumas. Daudzi bija ar lielu potenciālu jau tajā vecumā. Tā gan ir dilemma jauniešu futbolā un arī jaunatnes izlasēs: kas ir labāk - visi spēlētāji nedaudz virs vidējā līmeņa un apmierinoši rezultāti vai pāris spēlētāji super talanti. Ja viens otrs izlasē ir super, tad nacionālajā izlasē pēc kāda laika vecumā no 20 līdz 30 ir divdesmit lieliski spēlētāji.

Marians Pahars vienā no intervijām pieminēja, ka agrāk jaunie futbolisti trenējās biežāk un ar lielāku degsmi, vai Jūs piekrītat šim apgalvojumam?
Tā ir. Kādreiz bija, ko darīt – spēlēsim futbolu vai hokeju, sportosim. Tajā laikā nebija lielas izvēles, ko darīt. Futbols bija sirdslieta. Arī nonākt lielākos klubos bija daudz grūtāk, bija sevi jāpierāda, jāizceļas. Tagad aizbraukt ir nedaudz vieglāk - tas ir uzreiz un tagad. Tomēr, ja tev nav attieksmes - šodien paziņam dzimšanas diena vai aiziesim ar draugiem izklaidēties -, tad īsti nekā nav. Ārējie stimuli ir vairāk. Skaidrs, ka jauno futbolistu attīstība ir pielīdzināma stādu audzēšanai. Svarīgi pievērst uzmanību visām detaļām, kā dārzniekam jāuzmana temperatūra, ūdens, nezāles. Kā audzēsi, tā būs. Bet svarīgi arī īstenot visu potenciālu. Ja ir divi futbolisti, vienam augstāks potenciāls, tad uz to jātiecas. Nevar būt komforts, ka esmu labākais Latvijā vai labākā komandā ārzemēs kā citi. Ja tev ir potenciāls spēlēt, piemēram, Bundeslīgā, nevajag palikt uz vietas tikai tāpēc, ka ir labi. Ir jārealizē viss, kas dots. Ja strādājam uz 100%, tad uz visiem simts. Nav svarīgi talantu skate vai fabrika, ja tu neskrien, neatņem bumbu, neatstrādā katrā epizodē līdz galam. Ja tu strādā profesionālā režīmā, tad turpini. Viegli, ja process iet tā, kā iet. Atkal jautājums par konkurenci, tad uzreiz saprot, ka par vietu jācīnās. Galvenais ir sportiskais raksturs. Nepiekāpība, nevēlēšanās zaudēt ne hokejā, ne šahā, ne futbola laukumā.

Pilnu interviju ar Karpovu lasiet FS "Metta" mājaslapā Andrejs Karpovs: "Prieks redzēt, ka...