Pertija pret Nazarenko

Vairs nevienam nav jaunums, ka Tamaza Pertijas ēra Daugavpilī ir noslēgusies. Sākās tā ar ilgstošu spēlēšanu „Dinaburg” rindās, bet turpinājās ar „Daugavas” un tā paša „Dinaburg” trenēšanu. Augumā nelielais gruzīns Latvijā pavadījis vairāk nekā desmit gadu, apprecējis latvieti un kopumā labi iekārtojies mūsu zemītē. Viņa aiziešana daudziem bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

Pret Pertiju vienaldzīgo nebija. Dažiem viņš ļoti imponēja ar saviem izteicieniem, vizuālo izskatu, bet liela daļa viņu saistīja ar netīrajām lietiņām, kā arī ārējo uzpūtību. Tamazs pilnīgi noteikti nebija no tiem svētajiem. Spēles laikā viņš daudz un skaļi lamājās, tomēr netrūka no viņa mutes arī daudz pērļu („Pārģērbies ātrāk, tā kā to dara basketbolisti – vžžžik un gatavs”, „tuņ, tuņ, tuņ, nu ko tu nevari kā Playstation 3?”) spēļu laikā un arī preses konferencēs. Viens no retajiem Latvijas treneriem, kurš spēlējās ar presi, cenšoties iegūt arvien lielāku popularitāti, nebaidoties runāt atklātu valodu. Par treneri gan visspilgtāk runā sasniegumi: atkāpjoties no amata, viņa klubs atradās pirmajā vietā, un tas ir Tamaza nopelns.

Protams, ka visvairāk mūsu pusē Tamazs asociējas ar totalizatoru skandālu. Savās intervijās, sakot, ka viņš kādu likmi izdarījis tikai vienu reizi dzīvē, viņš melojis. Likmju savas dzīves laikā viņš ir izdarījis daudz, bet pret (par) saviem klubiem gan nē. Nekāds lācītis ķepainītis jau viņš nav, bet arī tik melns, kā daudzi viņu mēģina parādīt, arīdzan nav. Par to liecina kaut vai lēmums aiziet no „Daugavas”, jo tā atkal nonāk.... paši zināt kā rokās, tikai, protams, tas nenotiek oficiāli, jo to vairs nevar noformēt oficiāli.

Tamazam daudzi var pārmest viņa uzvedību. Nu nemāk viņš savaldīties, nevar viņš iztikt bez gruzīniskā pižonisma un nemāk viņš veidot draudzīgas attiecības ar lielu daļu apkārtējo. Pajautājiet kādam no Latvijas klubu pārstāvjiem, vai viņi gribētu strādāt ar Tamazu!? 99% gadījumu atbilde būtu noraidoša. Viņam ir ļoti slikta slava jau iepriekš minēto rakstura īpašību dēļ. Daugavpilī viņš bija pamanījies izveidot mazo Tbilisi, atvedot uz šejieni ne tikai futbolistus (daudzi no viņiem ir vai bija komandas līderi), bet arī citus savus tautiešus (tajā skaitā arī treneru korpusā). Šeit viņš varēja justies kā karalis, braukājot ar savu jauno BMW X5. Tam gan bija savs pamatojums - sasniegtie rezultāti, kuri runāja paši par sevi.

Pāreja uz „Olimpu” ir tikai loģiska, jo tas ir vienīgais Latvijas klubs, kurš šobrīd bija gatavs viņu pieņemt. Aleksandrs Rehviašvili un Tamazs vienmēr uzturējuši draudzīgas attiecības, pie tam Pertija ir vajadzīgs, lai strādātu ar jaunajiem gruzīnu talantiem, kuru šeit netrūkst. Cerēt uz klubu ārzemēs nebija pamata. Eirokausos viņš neko nebija sasniedzis, Latvijā arī palicis bez tituliem (Latvijas kausu ieguva Mihails Zemļinskis), bet totalizatora skandāla pēdas viņam vēl ilgi sekos. Šaubos, ka pats Tamazs būtu gatavs braukt kaut vai uz Gruziju, jo viņam tagad tur būtu ĻOTI grūti iejusties (skat. Iepriekšējo rindkopu par dzīvošanas īpatnībām Latvijā un Daugavpilī).

Darbā ar jaunajiem „olimpiešiem” Tamazs varētu būt gana spēcīgs. Viņš joprojām pats aktīvi iesaistās treniņos, demonstrējot savu individuālo meistarību (viņš patiešām vēl ir labs!), kā arī ir pacēlis līdz Latvijas izlases līmenim Andreju Kovaļovu, plašākai publikai atklājis Ēriku Kokinu, Ritu Krjaukli, Vladislavu Gabovu, Oļegu Timofejevu, Jevgēņiju Simonovu, kā arī daudzus citus vietējos. Nemaz nerunāsim par daudzajiem leģionāriem, ar kuriem Pertija bieži vien ir uzminējis.

Viena no īpašībām, kas atšķir Latvijas gruzīnu, ir viņa māka futbolistam iemācīt un varbūt pat piespiest spēlēt visdažādākajās pozīcijās. Tamazs savējos mācīs saspēlēties pa zemi, izmantojot īsās piespēles. Agresīva darbība aizsardzībā varētu kļūt par vēl vienu „Olimpa” trumpi, jo līdz šim aizsargi sačkojuši ne pa jokam. Galvenais gan būs ielikt rāmjos daudzos gruzīnu tehniķus uzbrūkošajās darbībās.

Lai arī Tamaza vadībā „Daugava” šogad bija pacēlusies līdz pat pirmajai vietai, jau savā pirmajā uzrunā viņu kritizējis „Daugavas” jaunais galvenais treneris Leonīds Nazarenko: „Pirms darba pieņemšanas biju redzējis „Daugavas” spēli ar „Jūrmalu”. Tas bija nožēlojams mačs komandas izpildījumā, jūrmalnieki izskatījās daudz labāk un daugavpiliešiem paveicās. Teikšu atklāti, es nesapratu, kāds bija komandas zīmējums un vai tāds vispār bija.”

Nazarenko ir gatavs lielām lietām Latvijā, un par savu vienīgo mērķi uzstādījis uzvaru čempionātā, kas ļautu iekļūt Čempionu līgā. Spriežot pēc visa, uzdevuma neizpildīšanas gadījumā viņš atkāpsies no amata. Nazarenko savulaik ļoti spilgti spēlēja Maskavas „CSKA” rindās, kļūstot par vienu no vadošajiem uzbrucējiem. Viņam izdevās tikt arī līdz PSRS lielajai izlasei, bet smaga trauma 80. gadu sākumā pārvilka strīpu viņa karjerai. Nazarenko, līdzīgi kā Pertija, lielu uzmanību pievērš darbam ar uzbrucējiem un pussargiem, jo šajā pozīcijā spēlējis arī pats. Karjeras laikā strādājis ar daudziem Krievijas 1. un 2. līgas klubiem, pie tam darījis to ar labiem panākumiem. 2001. gadā saņēma Āzijas labākā trenera apbalvojumu (veica brīnumdarbus ar kazahu „Irtysh”), kā arī iemantojis ļoti prasīga trenera slavu.

Treneris ar gandrīz 30 gadu stāžu to parādīja jau trešdienas pārbaudes spēlē pret „Dinamo”, kad futbolistus dzenāja pa laukumu arī pēc mača beigām un pārtraukumā. No laukuma malas viņš nemitīgi mācīja futbolistus ieņemt pareizās pozīcijas un pieņemt pareizos lēmumus. Ja futbolists savas kļūdas nesapratīs, ātri vien no kluba izlidos. Tā tas bijis iepriekš un tā būs arī Daugavpilī.

Mazākais disciplīnas pārkāpums (nokavēts treniņš) var beigties vai nu ar milzīgu naudas sodu vai arī ar padzīšanu no kluba. Atnākšana uz treniņu vai spēli vieglā skurbulī vai vizuāli nepievilcīgā izskatā (piemēram, nesakopta bārda) arī var beigties ar jauna kluba meklējumiem. Spriežot pēc trešdienas spēlē redzētā, „Daugava” atkal pāries uz spēli ar vienu izteiktu uzbrucēju, kuram palīdzību sniegs ne tikai malējie pussargi, bet arī kāds no trīs centra pussargiem (Kovaļovs, Ziziļevs, Alans (Logins)). Uzbrūkošās daļas spēlētājiem būs jābūt gatavībā agresīvi presingot pretinieku arī tā laukuma pusē („Dinamo” to izjuta jau vakar), bet malējiem aizsargiem pie pirmās iespējas pieslēgties uzbrukumiem. Uz papīra šī shēma gan izskatīsies diezgan primitīvi: 4-5-1. Aizsardzības futbols gan nebūs Nazarenko pašmērķis.

Tā tas arī nevarētu būt, jo Krievijā viņš īpašu slavu ieguvis jauno uzbrucēju audzināšanā. Viņa pakļautībā jaunos līmeņos pacēlās tādi uzbrucēji kā Antons Hazovs (rezultatīvi spēlējis Maskavas „Dinamo”, Jaroslavļas „Shinnik”), Šamils Asiļdarovs („Kuban”, Naļčikas „Spartak”, „Lokomotiv”, „Terek”), Šamils Lahijalovs („Terek”, „Anzhi”) un citi. Ar viņiem visiem viņš strādāja Krievijas pēc spēka trešajā līgā, bet ātri vien viņi savu meistarību jau spodrināja Premjerlīgā.

Pēc rakstura Nazarenko izskatās salīdzinoši mierīgs un nosvērts, kā arī inteliģents. Ar plašu lamu vārdu bagāžu neizceļas, kaut arī kāds skarbāks vārds mēdz pasprukt. Neģērbjas tik glauni un modīgi kā Pertija, toties, sarunājoties ar viņu, var just, ka viņš prot ar saviem tekstiem ietekmēt un pārliecināt. Atbraucis viņš ir ar lielām ambīcijām, un vēlmi padarīt daugavpiliešus labākus! Īsā laikā viņs centīsies ieviest savas shēmas, bet varbūt būtu labāk neriskēt un nesagraut Tamaza iepriekš izveidoto? Un vai Pertija pratīs pārkārtoties no līdervienības pie pastarīšiem?

Virslīga neļaus jums garlaikoties!!