Blogs: Kautrīgais lietuvietis Pauļus un "Saņa, tu esi labākais!"

Tie, kas lieto "Twitter" un seko @LV_futbols, jau ir informēti, ka pirmo reizi Virslīgas 26 gadu vēsturē pēc trim kārtām nav nevienas komandas bez zaudējuma. Pēc divām kārtām neviena zaudējuma nebija uzreiz trim komandām - "Ventspilij", "Riga" un RFS, bet tās visas trešajā kārtā piekāpās, turklāt diezin vai kādai no tām šādu likteni varēja prognozēt nešaubīgi. Tieši otrādi - RFS uz papīra noteikti bija favorīte un arī "Ventspils" mājās pret "Jelgavu" un "Riga" viesos pret "Spartaku" bija kā minimums ar līdzvērtīgām izredzēm uz uzvaru.

Otro reizi trijās kārtās devos uz Kurzemi. Ja pirmajā kārtā izvēle loģiski krita uz Liepāju, kur Tamazs Pertija debitēja pie komandas stūres pret "Riga" (izlaidu "Ventspils" - "Mettas" dueli), tad šoreiz, protams, dažādoju maršrutu un aizceļoju uz "Ventspils" - "Jelgavas" attiecību skaidrošanas maču. Skaidrs, ka izvēle bija vienkārša, taču futbolā mēdz notikt neprognozējamas lietas.

"Liepāja"/'Mogo" - "Babīte"/"Dinamo" 3:1

Tomēr arī šoreiz viss notika tā, kā tam jābūt - līdzīgi kā mettieši nepārsteidza Ventspilī (0:2), tā arī "Babīte"/"Dinamo" nespēja izrādīt nopietnu pretestību "Liepājai"/"Mogo" (1:3). Jā, Mihaila Miholapa vīri divās spēlēs kopā bija ielaiduši tikai vienus vārtus, taču veiksmes limits tika izsmelts pret RFS, un liepājnieki kaut ko Babītes komandas vārtos sabēra. Tāpat "Babītei"/"Dinamo" beidzot pirmās dzeltenās kartītes un arī pirmie gūtie vārti. Laikam "Babīte" jau pirms spēles zināja, ka izdosies pārtraukt šo sausuma periodu.

"Ventspils" - "Jelgava" 1:2

Lai nenozagtu ģimenei visu nedēļas nogali, devāmies kopā ar abiem mazajiem. Laika apstākļi lutināja. Iekārtojāmies viesu namā, papusdienojām ar "Jelgavas" radošo direktoru Aināru Tamisāru un viņa sievu, bet tad jau man bija jāsteidz uz Ventspils 2. pamatskolas laukumu, lai sagatavotu sižetu "Futbolbumbām" (ceturtā epizode būs skatāma Sportacentrs TV jau rītvakar). Plānā bija aprunāšanās kameru priekšā ar Simonu Pauļu un Mindaugu Grigaraviču, kuri 26. martā izgāja Lietuvas izlases rindās Vemblija stadionā pret Anglijas izlasi. Izdevās puse no plāna, jo, lai gan ar "Ventspili" sarunas bija ievadītas jau iepriekš, Pauļus tomēr sarunu atteica.

Nē, nenodomājiet, ka viņš ir augstprātīgs. Tieši pretēji - pie vainas ir "Ventspils" lietuvieša pārāk lielā kautrība un pieticība. Visu cieņu Polam Ašvortam, kurš stundu pirms spēles pienāca un paskaidroja atteikuma iemeslus. Nebūs vārds vārdā, bet aptuveni šādi treneris ne nez angļiem piemītošā humora apstāstīja: "Pauļus ir ļoti kautrīgs. Maz izredžu viņu pierunāt nākt kameru priekšā. Nekādā gadījumā neņem ļaunā un nenodomā, ka viņš ir rupjš. Viņš vienkārši ir ļoti kautrīgs un nerunīgs. Kad es viņam jautāju, kā iet, viņš vienmēr atbild ar labi. Kad viņam pavaicāju, kā ir spēlēt Vemblijā 80 tūkstošu klātbūtnē, viņš man atbildēja... ar labi. Tu zini, mans brālis strādā Anglijas izlasē. Kad palūdzu Simonam nodot manam brālim dāvanu, viņš to neizdarīja, paskaidrojot, ka nemanīja viņu. Viņš pat nemēģināja kādam pajautāt! Tas ir Simons. OK, es kā treneris varētu viņu piespiest atnākt šeit un runāt, bet intervijā viņš allaž atbildētu ar vienu vārdu "Labi". Jums TV taču nevajag tādu interviju, vai ne?" Saprotams, ka šo stāstu pavadīja smaidi un smiekli.

Toties izdevās feini aprunāties ar Grigaraviču. Vēlāk viņš devās uz tribīnēm pie "Jelgavas" līdzjutējiem, jo spēlē nevarēja piedalīties diskvalifikācijas dēļ. Nedēļas laikā Rīgā dzīvojošajam lietuvietim vareni kontrast - no Vemblija uz Ventspils pamatskolas laukumu.

Spēle būtībā sākās ar 0:2. "Ventspils", tēlaini runājot, uz mača sākumu neieradās. Kaut gan, ja uz visu paraugās citādi, abus vārtus principā atveda viens un tas pats spēlētājs - trīs aizsargu shēmā kreisajā pusē spēlējošais ganietis Rašids Obuobi. Aizsargam ir jāprot izsist bumba, kad situācija to prasa! Kā to darīja Nr.4 Obuobi? Vēlreiz pavērojiet video (1. sekunde un 21. sekunde), sevišķi otrajos ielaistajos vārtos:

Viesu līdzjutēju prieki pēc pirmā vārtu guvuma:

Pēcspēles preses konferencē vaicāju Ašvortam, vai tās nebija Obuobi individuālās kļūdas, sekoja atbilde: "Jā, es domāju, ka... man nepatīk izcelt atsevišķus spēlētājus, man nepatīk vainot kādu konkrēti. Es konkrēti kādam pārmetu ģērbtuvēs, bet publiski vienu vainīgo varat nosaukt jūs kā žurnālisti." Šķiet, Ašvorts ar "Jā" piekrita, bet tad atskārta, kāda veida atbildi sniegt būtu diplomātiskāk.

Ja Obuobi vārīja ziepes spēles sākumā, tad vēlāk citā epizodē "izcēlās" arī "Jelgava" un konkrēti Gints Freimanis. Uz zemes pēc traumas gūšanas gulēja Gļebs Kļuškins, "Ventspils" turpināja uzbrukt, bet Ginča šajā epizodē apjuka, nesapratās ar partneri un būtībā uzdāvināja vārtus pretiniekiem. Tas notika šādi (9. sekunde, tiesa, spēles režisors neparādīja Freimaņa kļūdu līdz galam, pārslēdzoties uz savainoto Kļuškinu):

"Jelgava", pie 2:1 brīžiem aizsargājoties pavisam izmisīgi un no ļoti dziļas aizsardzības, uzvaru nosargāja. Pēc spēles viens no ventspilnieku sarūgtinātajiem futbolistiem uzreiz pēc mača nebija gatavs runāt ar mani, savukārt otru manis noskatīto intervijas "upuri" pārķēra kolēģis Pēteris Neimanis. Trešā izvēle bija tieši Freimanis, kurš, jautāts, vai apjuka, jo gaidīja, ka "Ventspils" izsitīs bumbu, to noliedza un atzina savu kļūdu: "Nē, es pat negaidīju. Nezinu, kāpēc visi gaidīja - nav jau vairs tāds Fair Play. Vienkārši nesaprašanās. Te ir tas, ko teicu iepriekš - mēs ar Arču tikko tik ieradāmies no kaut kurienes, pārējā komanda bija te un nesaprašanās sanāca. Jāskatās video - lielākoties es laikam to momentu iegāzu."

Vēl atgriežoties pie spēles, arī tā bija ļoti skatāma, ātra, dinamiska. Netrūka skarbu divcīņu un sāpīgu sadursmju. Tam pašam Freimanim krekls pēc spēles bija asinīs. Ļoti kaislīgām "laipnībām" laukumā apmainījās Ritvars Rugins un Andrejs Perepļotkins (vēl pirms jelgavnieku futbolists guva savainojumu) - šķiet, pirmais pārmeta otrajam par pārāk vieglu krišanu pēc kontakta. Netrūka arī citu niknu epizožu un priecēja, ka spēles asums nekādā veidā nebojāja tās skatāmību un komandu saspēli.

Pēc preses konferences devāmies uz viesu namu, tur neliela atpūta, vēlāk arī Maira Brieža uzvaras noskatīšanās. Ventspilī palikām pa nakti, lai programma ietvertu ne tikai futbolu. Rīta plāni gan tika pabojāti, jo saniķojās auto. Tā kā man plkst.14:00 bija jāsāk komentēt spēle Kauguros starp "Spartaku" un "Riga", nācās panervozēt un steigties. Galu galā viss kārtībā - ģimeni no Jūrmalas palaidu mājup, bet pats beidzot nokomentēju savu pirmo spēli šajā Virslīgas sezonā. Un arī šī spēle deva baudījumu - "Spartaks", manuprāt, parādot augstas klases futbolu, apspēlēja "Riga" (2:0).

Turklāt "Spartaks" bija labākā komanda laukumā arī līdz Kaspara Gorkša noraidījumam. Ja par Latvijas izlases kapteiņa dzeltenajām kartītēm, tad par pirmo grūti spriest pat pēc atkārtojuma noskatīšanās, savukārt otrā, manuprāt, bija - lai gan Gorkšs nospēlēja bumbā, vēl pirms tam viņš ar augstu paceltu elkoni trāpīja Edgaram Gauračam pa pakausi. Skaidrs, ka Anglijā, kur Gorkšs aizvadījis simtiem spēļu, nesvilpj ne tādas vien epizodes, bet šeit ir citādi.

"Spartaks", kuru daudzi, mani ieskaitot, prognozēs ielika sestajā vietā, pirmajās trīs kārtās manā skatījumā kopumā parādījis labāko sniegumu. Cits jautājums ir, kā būs tālāk, it sevišķi ņemot vērā sastāva seklumu. Šai ziņā "Spartaks" no konkurentiem atpaliek un ar vienu vienpadsmitnieku visu sezonu neiztikt. Preses konferencē jautāju par šo problēmu jūrmalnieku poļu trenerim Marekam Zubam, kurš atbildēja diplomātiski: "Mums nav daudz spēlētāju. Pašlaik mēs izvēlējamies tos, kuri labāk spēlē. Maiņas pārsvarā notiek piespiedu kārtā. Cenšamies veidot spēlētāju kodolu, paralēli attīstot tos, kuri paliek rezervē. Viņi vēlas spēlēt! Uzskatu, ka nav iespējams aizvadīt tik garu sezonu bez rotācijas. Tas ir pats sākums."

Preses konferences laikā angliski runājošais Zubs vienubrīd pavisam nejauši pārgāja uz krievu valodu, pēc tam atvainodamies par to un paskaidrojot, ka pēdējās nedēļās treniņprocesā sanācis runāt tikai un vienīgi krieviski. Savukārt pēc preses konferences mājinieku(!) treneris Zubs mazliet apmaldījās Kauguru vidusskolas telpās - ar kolēģiem palīdzējām viņam atrast izeju.

Interesanti, ka spēli klātienē apmeklēja krievu speciālists Ravils Sabitovs, kurš 2012. gadā vadīja Daugavpils "Daugavu", bet šoziem nereti tika manīts kopā ar Spartaku Melkumjanu, taču par "Spartaka" treneri tā arī nekļuva. Izskatās, tas nav atstājis nekādas negatīvas pēdas uz attiecībām ar Melkumjanu.

"Metta"/LU - RFS 3:1

Palicis bez auto, piebiedrojos Dairim un Arkādijam, ar kuriem ceļojām pirmajā kārtā uz Liepāju. Automašīnā apskatoties "Mettas" - RFS pamatsastāvus, pa jokam paziņoju, ka nav vērts doties uz spēli, jo Ģirta Mihelsona "mīlulis" Aleksandrs Solovjovs bija atrodams tikai starp rezervistiem. Un tomēr derbijs padevās varens!

Kad RFS ieguva vadību, likās, ka nekā super aizraujoša varētu arī nebūt, taču tad "Metta" ieslēdzās - divi vārti septiņu minūšu laikā un 2:1. Slaveno konfliktu no otras laukuma puses detalizēti nevarēja saskatīt, bet par spīti tam bija pārliecība, ka "abi labi". Domāju, RFS rīcību ietekmēja ne tikai provocēšana, bet arī sāpīgā nonākšana zaudētājos brīdi pirms tam.

Solovjovs nāca laukumā pēc pārtraukuma, bet es to pamanīju krietni vēlāk, jo izdevās burtiski aiz rokas noķert Aleksandru Cauņu un nointervēt raidījumam "Futbolbumbas". Raidījumā varēsiet noskatīties daļu no aptuveni 10 minūšu garās sarunas, bet pēcāk pilno versiju publicēsim arī Sportacentrs.com. Neilgi pirms intervijas biju liecinieks kā Cauņa ar vieglu pieskārienu aptur no gaisa krītošu bumbu, kas tika izsperta no laukuma. Apkārt esošie Cauņas draugi to novērtēja. Meistars paliek meistars.

Tieši brīdī, kad devos no intervijas uz laukuma malu, lai tālāk vērotu spēli, "Metta" guva trešos vārtus. Precīzāk, RFS aizsargs Vjačeslavs Isajevs ieraidīja bumbu savos vārtos. Ķēru "Mettas" fanu priekus:

Savukārt Solovjovs nopelnīja dzelteno kartīti un šai brīdī bija žēl, ka Mihelsons šoreiz nepildīja spēles informatora funkcijas - pieļauju, ka tas tiktu paziņots ar sevišķu gandarījumu. Tas, protams, joks, jo lielākais gandarījums "Mettai" bija par pirmajiem punktiem un pirmo uzvaru.

Labākais, ka "Metta"/LU un RFS tiksies savā starpā arī šo svētdien, nu jau kausa izcīņas 1/4 finālā. Bet vēl amizantāk ir tas, ka "tikšanās vietu mainīt nedrīkst". Proti, komandas atkal spēlēs svētdienā, atkal Hanzas vidusskolā un atkal spēles sākums plkst.17:00. Visu peripetiju fonā tā varētu būt aizraujošākā spēle nedēļas nogalē, lai gan arī "Ventspils" - "Liepājas" un "Spartaka" - "Jelgavas" dueļi sola milzu intrigu.

Kad Hanzas vidusskolas laukumā sākas 88.-89. minūte, tad ierasti dodos otrpus laukumam, lai pagūtu noķert intervijai kādu no spēlētājiem. Toties cits mans kolēģis palika tribīnēs līdz galam un jau kompensācijas laikā dzirdēja skaļu sakliegšanos starp Mihelsonu (viņš, starp citu, pēc Riherta izraidīšanas ik pa laikam konsultēja "Mettas" spēlētājus) un, kā kolēģim šķita, Solovjova vecākiem, un šo sarunu arī atstāstīja:

"Ulimbaševa stūris švaks, izgriežas pa taisno ārā. Solovjovs laukumā (tulkots no krievu valodas): "Daņila, bļ*, kas tas bija bļ*, pēdējā minūte un tāds stūra sitiens bļ*!".
Mihelsons paskaļi: "Bez "mata"! [Pēc pāris sekundēm] Ā, tas taču Solovjovs, viņš jau citādi nevar. Tikai savā mātes valodā..."
Uzreiz dāma [acīmredzot Solovjova mamma], kas sēdēja Mihelsonam aiz muguras, bet pāris solus tālāk: "Saņa, tu esi labākais, Saņa tu esi malacis!"
Mihelsons [ironiski]: "Jā, jā, baigais malacis!"
Dāma: "Saņa, tu esi labākais. Kāda starpība, ko kaut kāda "Metta" domā! RFS ir labākā komanda!"
Mihelsons: "Mhm. 3:1."
Dāma: "Nu un? RFS tāpat labākie. Un Saņa labākais!"
Mihelsons: "Nu bet protams."
Dāma [tagad latviski]: "Jā, es savu dēlu pazīstu, viņš ir labākais!"
Mihelsons: "Piekrītu. Tā tam taču jābūt. Tur Jums taisnība! Es jau neko sliktu nesaku - tikai jābūt kaut kādai cieņai."

Latvijas futbola nacionālā īpatnība - Virslīgas futbols tiek spēlēts tik mazos skolas laukumos un tribīnes ir tik šauras, ka gribot negribot var dzirdēt daudzu futbola cilvēku sacīto. Un šādas un tamlīdzīgas sarunas nav retums. Starp citu, Hanzas vidusskolas laukuma tribīnēs bija sastopams ne tikai Cauņa, bet arī Starkovs, Astafjevs, Pertija, Ašvorts un daudzi, daudzi citi (tiesa, nebija Mariana Pahara, kurš acīmredzot šobrīd vēlas atslēgties no visa - pirms tam apmeklēja praktiski visas spēles). Ja kādam rūp futbols un kaut kas uz sirds, var pienākt un aprunāties - visi kā uz paplātes!

Noslēgumā daži spilgti foto:

Karašauskam pret "Babīti"/"Dinamo" pirmie vārti sezonā. Prieks par pilnajām tribīnēm Liepājā. Foto: Mārtiņš Sīlis. Pilna galerija apskatāma šeit.

"Jelgavas" leģionārs Bakmazs neizmanto izcilu iespēju. Emocijas! Foto: Raitis Supe. Pilna galerija apskatāma šeit.

Gorkšs trāpa pa pakausi Gauračam un pēc brīža tiks noraidīts. Foto: Nora Krevņeva-Baibakova. Pilna galerija apskatāma šeit.

Treneris Kaļiņins sēž tribīnēs ar RFS faniem pēc tam, kad viņu izraidīja tiesnesis Andris Treimanis. Foto: RFS. Pilna galerija apskatāma šeit.