Višņakovs par "Mettu": "Nemāk spēlēt un ar provokācijām mēģina tikt pie punktiem"

Aleksejs Višņakovs, FK RFS futbolists: "Sākām labi, tomēr pēc gūtajiem vārtiem komanda, manuprāt, nedaudz apstājās. Pie tam šīs ar futbolu nesaistītas epizodes, mūs izsita no sliedēm. Spēlēs pret "Mettu" vienmēr ir šādi momenti, kuri nav saistīti ar spēli. Kaut kāds "būm – bām – bām!" Spēlēt nemāk, taču pateicoties šādām lietām mēģina iegūt punktus."

Pastāsti, kas notika pirmā puslaika izskaņā!
Es redzēju, ka pie auta izspēles [Vladislavs] Sorokins paņēma bumbu, bet "Mettas" treneris [Andris Riherts] neļāva viņam to izdarīt. Cik sapratu, tad arī pagrūda. Pēc šādiem momentiem sākas kautiņi. Nezinu, priekš kam ir vajadzīgs ņemt bumbu rokās, ja mums ir auts. Tās arī ir provokācijas! Viņi katru spēli tā dara un mēģina tikt pie punktiem.

Skaidrs, ka par šīm lietām zinājāt arī pirms spēles.
Jā. Laikam tās ir vājo komandu priekšrocības – izkauties laukumā, iegūt laiku, nosist pretinieku no sliedēm. Viņiem tas šodien arī izdevās.

Kāpēc neizdevās saņemties otrajā puslaikā?
Mēs mēģinājām dominēt. Bet atnāca šie sāpīgie vārti, kad bumba no mūsu aizsarga [Vjačeslava Isajeva] ielidoja vārtos. Pēc tam kļuva vēl sarežģītāk spēlēt. Komandai nolaidās rokas. Lai arī nedrīkst tā teikt, jo vēlāk izveidojām vairākus pusmomentus. Tomēr no 1:3 ir grūti atspēlēties.

Kā pats juties, nospēlējot pilnas 90 minūtes?
Pirms tam bija neliels savainojums. Pateicoties spēlēm atgūstu formu. Nospēlēju izlasē, tagad arī klubā. Sākumā bija nedaudz grūti. Dažreiz mēģināju iziet cauri ar precīzu piepēli. Domāju, ka komandai esmu noderīgs.

Beigās pat paliki bez viena no futbola apaviem…
Pirms tam bija pārkāpums, kur tiesnesis neredzēja vai uzskatīja, ka tur tāda nebija. Jau tad paliku bez buča. Bumba lidoja manā virzienā, nācās sist. Ja bumba ielidotu vārtos, būtu interesanti. Tagad jātiek galā ar savu spēli un jāturpina gatavoties nākamajam mačam. Dzīve turpinās!

Pēc nedēļas tas pats pretinieks.
Jā, lūdzu! Jāizdara secinājumi, varbūt arī jāveic kaut kādas izmaiņas sastāvā.

Jautājums par izlasi. Kas tas bija?
Ir ļoti žēl Marianu Paharu. Es piedalījos šajā spēlē [pret Gruziju], tāpēc var teikt, ka arī manis dēļ viņu atlaida no darba. Tas ir nepatīkami un joprojām stāv prātā. Pirms tam bija smaga spēle pret Šveici, kur mēs nospēlējām diezgan labi. Pēc tam bija sarežģīts pārlidojums un palika maz laika, lai atjaunotos. Varēja redzēt, ka puišiem ir smagi un nav kustības. Nogurumu varēja manīt. Tāpat maiņas otrajā puslaikā komandu nepastiprināja. Iznāci svaigi spēlētāji, taču viņiem arī nekas nesanāca. Katram no mums sevī ir jāmeklē, ko izdarījām nepareizi. Esam pievīluši treneri.

Ko Pahars teica pēc spēles ģērbtuvē?
Bija slikta spēle. Teica, ka, visticamāk, vairs neturpinās strādāt ar izlasi. Katram personīgi pateicās par ieguldīto darbu. Atzina, ka vairs nevar neko mums dot.

Ko pats domā? Viņam vajadzēja palikt?
Nezinu. Viņam ir savi plusi un mīnusi. Ir palikušas trīs spēles [īstenībā piecas] ciklā. Uzskatu, ka vajadzēja iedot viņam iespēju reabilitēties. No savas puses mēs varējām palīdzēt. Priekšā vēl Portugāle, Ungārija, Šveice [nopūšas]… Varēja reabilitēties. Es šeit neesmu lēmējs. Spēlēju par Latviju, cenšoties atdot visus savus spēkus. Viņiem augšā laikam ir labāk redzams. Atkārtošos – žēl, ka Paharu noņēma. Man viņš patika. Treneris kā treneris.