Liepājas ģenerālmenedžeris: "Virslīgā tik labu leģionāru vēl nav bijis"

"Kamēr paliks entuziasti, kuri klubos iegulda savu naudu, tikmēr Virslīga no krīzes necietīs"

- Bijāt viena no pirmajām Virslīgas komandām, kas atsāka treniņus.
- Tiklīdz otrdien sapratām, ka pēc likuma drīkstam to darīt, tā uzreiz virzījām vēstuli pašvaldībai ar lūgumu atļaut mums izmantot viņu treniņbāzi. Izdarījām visas birokrātiskās lietas ar dokumentiem, lai pierādītu, ka mums visi ir profesionāļi, tāpat arī nokārtojām visas nepieciešamās lietas, kas vajadzīgas: dezinfekcijas līdzekļi, cimdi, mērījām temperatūru, dezinficējām inventāru, piemēram, futbola vārtus. Sagatavojām visas šīs lietas un jau trešdien aizvadījām pirmo treniņu. Ceturtdien bija otrais treniņš, un tādā režīmā arī turpināsim strādāt.

- Virkne citu Virslīgas klubu, kas arī izmanto pašvaldības bāzes, vēl netiek iekšā un turpina dīkstāvi. Cik pretimnākoša bija Liepājas pilsēta?
- Tas bija kaut kas unikāls – nebiju cerējis un nemaz negaidīju, ka tas viss notiks tik ātri. Skaidrs, ka nav tā, ka jāaiziet tikai pie viena cilvēka, kurš visu izlems. Juristiem un pārējiem viss ir jāpārbauda, bet tas notika turbo režīmā, un viņi mums ļoti ātri atvēra durvis treniņiem. Esam ļoti pateicīgi.

- Dezinfekcijas līdzekļi, termometri un tamlīdzīgas lietas diezin vai jau bija kluba īpašumā. Cik tas viss izmaksāja?
- Šie varbūt nebija klasiskie ikdienas tēriņi, taču katram klubam budžetā, protams, ir atvēlēta kāda summa, kuru var izmantot ikdienā. Cik visi šķidrumi un mērlīdzekļi izmaksāja, grūti pateikt. Domāju, kādus 200-300 eiro – ne vairāk.

- Teici, ka visi ir profesionāļi, bet tā gluži nav – Viļumsonam un vēl dažiem jauniešiem profesionālo līgumu nav. Cik spēlētāju bija treniņā?
- Tie, kuri ir U21 komandā, ir ar amatieru līgumiem un kopā ar pārējiem nepiedalījās. Taču viņi arī līdz tam trenējās ar otro komandu, nevis pirmo, tādēļ pēc būtības nebija neviena, kurš līguma dēļ netiktu laukumā. No pirmās komandas profesionālie līgumi ir visiem.

- Ārzemēs neviens nebija palicis?
Visi bija uz vietas, jo neviens prom no Latvijas nebija aizbraucis. Tajā brīdī, kad pateica, ka būs ārkārtas stāvoklis, ārzemnieki bija jāsūta prom mega ātrumā, taču sapulcē visi sacīja, ka ir gatavi palikt. Pēc ārkārtas stāvokļa ieviešanas kādu brīdi treniņprocess vēl turpinājās, un tikai pēc tam tika pateikts, ka tiek slēgtas visas sporta bāzes. Visi palika uz vietas un turpināja trenēties individuāli.

- Tā ka arī baltkrievu trenera asistents [Dmitrijs Molašs] neaizbrauca uz dzimteni, kā to izdarīja "Jelgavas" treneris Kubarevs?
- Mēs tā neizdarījām. Centāmies domāt uz priekšu, jo skaidrs, ka kaut kādi atvieglojumi būs, bet robežu atvēršana diezin vai būs pati pirmā lieta. Tādēļ mēģinājām visus noturēt šeit.

- Algas samazinājāt vai turpināt maksāt pilnā apjomā?
- Pilnā apjomā, jo martā faktiski trenējāmies. Pieteicāmies dīkstāves pabalstam, taču mums atteica. Tad prezidents [Oļegs Hramovs] nolēma, ka algas maksāsim pilnā apjomā.

- Dīkstāves pabalstu atteica kluba juridiskā statusa dēļ [FK "Liepāja" ir biedrība]?
- Man liekas, ka vairāk runa bija par apgrozījumu, taču par to lāga neesmu informēts.

- Cik lielas bažas klubā ir šajā dīkstāves periodā? Kādu naudu varbūt esat zaudējuši, varbūt pats īpašnieks sācis nedaudz uztraukties par nākotni?
- Protams, ka bažas vairāk bija par to, kas notiks vispār – pašā čempionātā. Vai atļaus atsākt treniņus, kā tas viss notiks turpmāk. Taču bažu par to, ka klubam kaut kas varētu notikt, gan lāga ne, jo prezidents visu laiku bija ar mums, uzturēja pozitīvu gaisotni kluba štābā, kas vēstījumu, ka viss ir kārtībā un turpinām strādāt, nodeva tālāk, un nevienā brīdī nebija nekādu problēmu.

"Liepājas" nigērietis Blesings Viljams. Foto: Latvijas Futbola virslīga

- Tā ka "Liepājā" nav nekāda satraukuma par nākotni, ja sezonu varēs atsākt, piemēram, tikai augustā vai septembrī?
- Man šķiet, ka tā ir arī pārējiem Virslīgas klubiem, jo visi tomēr plānoja kaut kādu budžetu uz visu sezonu. Ja tā sāksies dažus mēnešus vēlāk, tas īsti neko nemainīs – ja vien sezona beigsies tajā pašā datumā – novembra sākumā vai vidū -, kad bija plānots. Domāju, var teikt, ka nevienai komandai tādu sponsoru [bez īpašnieka], kas dotu lielu daļu budžeta, īsti nav, tāpēc nekādu pārrunu ar sponsoriem mums nebija. Vienīgi, mums palīdz arī pašvaldība, ar kuru runājām, bet tur nekādu problēmu nebija. Kamēr būs tādi entuziasti, kādi pašlaik ir Virslīgas klubos, kuri iegulda savus līdzekļus, tikmēr nekas īpaši nemainīsies [uz slikto pusi]. Ja lielākā daļa klubu pastāvētu no biļešu tirdzniecības vai sponsorlīgumiem, tad būtu citādi, bet Latvijā tā nav.

- Par biļetēm un tamlīdzīgiem spēles dienas ienākumiem runājot, skaidrs, ka tā summa ir maza, bet tomēr cik daudz naudas varētu aiziet gar degunu, jo spēles diezgan droši notiks bez skatītājiem?
- Latvijā ir tas fenomens, ka, ja tu vēlies, lai skatītājs nāktu, izmaksas pat sanāk lielākas nekā ienākumi par biļetēm. Vai tur varētu būt kādi mīnusi…Katrai komandai, lai nodrošinātu ātro palīdzību, apsardzi, biļešu tirdzniecību, atribūtikas tirdzniecību, tas viss izmaksā vairāk par summu, ko var ieņemt par spēli. Arī mums ir tāpat. Lai arī pēc statistikas mums apmeklējums ir viens no lielākajiem, arī mums spēles izmaksas reti kad sanāk pa nullēm. Tā ka, domāju, nekādas lielās starpības, vai spēles būs ar vai bez skatītājiem, finansiālajā ziņā nebūs. Relatīvos plusos, protams, nebūtu, jo izdevumi par apsardzi, ātro palīdzību un stadiona cilvēkiem saglabātos, taču vienlaikus nebūtu izdevumu par biļešu tirdzniecības organizēšanu, kas arī maksā naudu. Tā ka summā varētu veidoties bišķīt lielāki zaudējumi, taču nekā ļoti sevišķa.

- Vai izmaksu ziņā atšķiras, kurā stadionā spēlēt – lielajā vai rezerves? Proti, vai sezonas atsākšanās gadījumā tāpat spēlēsiet lielajā?
- Pašvaldība laukumu mums piešķir. Varbūt ir nepieciešami kādi cilvēki, kuri izliek reklāmas, bet citādi pašvaldība mums ļauj izmantot laukumu un mēs varam izvēlēties, vai spēlēt rezerves vai lielajā. Protams, ka izvēlēsimies lielo stadionu un ar prieku sezonu sāksim tur – šī būs pirmā reize, kad sezonu varēsim sākt uz dabīgā laukuma.

- Cik liels klubā ir optimisms par to, cik drīz varēs atsākt sezonu?
- Pats dzīvē esmu optimists, taču man neliekas, ka tas būs tik drīz. Es ļoti gribētu, lai tas notiktu drīz, taču vairāk domāju, ka tas varētu būt jūnija sākumā – ja nemaldos, tas varētu sanākt 5. jūnijs [sezona bija paredzēts sākt piektdienā].

- Var sanākt diezgan interesanta situācija, ka sezona varētu sākties aptuveni tajā brīdī, kad paredzēts vasaras pāreju periods. Vai jums ir kāds spēlētājs, kuram vasarā beidzas līgums?
- Visiem līgumi ir līdz sezonas beigām, taču dažiem ir punkts par to, ka varētu pāriet vasarā. Tas punkts šobrīd gan, visticamāk, nav aktuāls: ja pirms sezonas tev nebija iespēju pāriet uz citu komandu, tad tagad, neko nedarot un laukumā neko neparādot, nez vai iespējas kļūs lielākas. Domāju, diezgan droši, ka sastāvs ja ne paliks tāds pats, tad arī vājāks diez vai.

- Kāda ir situācija ar Toberu? Polija cer sezonu pabeigt jūlija otrajā pusē, kas jau būtu pēc pašreizējā īres līguma beigām. Visdrīzāk FIFA šādos gadījumos ļaus līgumu pagarināt līdz sezonas reālajām beigām, bet vai "Liepāja" ļaus to darīt?
- Pašlaik nekādu sarunu par to nav bijis. Pagaidām atbildēt nevaram, taču ja viņš pats vēlēsies palikt un viss būs kārtībā, tad viņš droši vien arī paliks. Kā teica mūsu prezidents, spēlētājam galvenais ir spēlēt un būt apmierinātam ar to, uz kurieni devies. Galvenais būs tas, ko domās pats Kristers.

- Tobera līgumā ir paredzēta izpirkuma summa, taču šī summa ir automātiska, izpildoties kādiem konkrētiem nosacījumiem, vai tikai kā iespēja pēc sezonas beigām to izmantot?
- Ir nosacījumi, pēc kuru izpildes viņš automātiski kļūst par Polijas kluba īpašumu. Sīkāk par nosacījumiem un summu gan nevarēšu komentēt – negribas sacīt, jo visam procesam klāt neesmu bijis.

"Jānis Ikaunieks vēlējās spēlēt ārzemēs, Strumija gribēja labāku līmeni un lielāku algu"

- Runājot par komplektāciju, laikam jāsāk nevis ar spēlētājiem, bet gan vadību. Kādēļ nepalika sporta direktors Roberts Mežeckis, kurš klubā nepabija pat pusgadu?
- Kāpēc nepalika? Laikam jau tādēļ, ka, līdzīgi kā iepriekš bijis ar citiem cilvēkiem, kuri uz Liepāju atbraukuši no citām pilsētām, ir grūti iedzīvoties un saprast, kā lietas notiek Liepājā. Ne tikai klubā, bet arī ar visu pārējo – to pašu pašvaldību, stadioniem utt. Tas bija prezidenta un Roberta kopīgs lēmums, un viņi šķīrās.

- Kas Liepājā ir tik īpašs?
- Pēc Rīgas lielās kņadas laikam liekas garlaicīgi (smejas). Pārāk maz restorānu, vietu, kur atpūsties.

- Kurš veica komplektāciju? Kurš meklēja spēlētājus, kurš ar viņiem runāja?
- Sākumā situācija bija viena, bet pēc tam pārgājām uz citu. Protams, treneris [Andrejs Kaļiņins] bija galvenais, kurš noteica, kādus spēlētājus viņš vēlas redzēt, un tādi viņam arī tika meklēti. Palīdzēja gan trenera asistenti, arī pats Roberts, kad vēl bija Liepājā. Bet visu būtībā noteica galvenais treneris. Jaunu sporta direktoru nemeklējām. Pēc spēlētājiem šķiet, ka esam labi apbruņojušies, un patīk, kāda ir atmosfēra komandā, taču to, protams, redzēs tikai laukumā. Vienmēr liekas, ka komanda ir ļoti spēcīga un visu varoša, bet tas vispirms ir jāpierāda laukumā.

- Izstāsti hronoloģiju ar Jāni Ikaunieku, kurš pārcēlās uz Norvēģiju. Viņam vēl bija līgums uz šo gadu, vai ne?
- Līgums bija, bet viņš prasīja, lai viņu palaiž. Prezidents ari sacīja – ja vēlies, vari doties. Viņš gribēja pamēģināt spēkus ārzemēs, un tā arī vienojās, ka viņš devās prom.

- Iemesls bija tikai Jāņa vēlme spēlēt ārzemēs, vai tomēr bija arī domstarpības par finansiālo vai sportisko pusi?
- Par finansiālo pusi negribu neko samelot, jo tās ir lietas, kuras spēlētājs un prezidents izrunā individuāli, bet galvenais bija tas, ka pēc jaunā 3+8 likuma Jānis gribēja doties uz ārzemēm. Tas bija tikai loģiski, jo viņš pēc sava vecuma un līmeņa Latvijā jau bija nedaudz aizsēdējies.

- Vai klubs nevēlējās nopelnīt par viņa transfēru, nevis palaist par velti?
- Jā, gribējām, bet reālu variantu uzreiz nebija. Nevēlējāmies, lai sanāktu tā, ka, gaidot, kamēr kāds viņu nopirks, beigās spēlētājs paliek, nejūtas īsti laimīgs komandā, un tad no viņa jēgas vairs nebūs nedz laukumā, nedz ģērbtuvē.

- Vai Jānis "Liepājā" jutās laimīgs – pēc tam, kad vasarā viņu aizsūtīja uz dublieriem?
- Tā bija situācija ar tā brīža treneri [Aleksandru Starkovu]. Tas, domāju, bija pavisam cits stāsts.

- Pēc piecu gadu spēlēšanas "Liepājā" nepalika Strumija.
- Leonels gribēja doties kaut kur, kur varētu nopelnīt lielāku algu. Mēs piedāvājām, viņš atteicās. Pateicāmies par ieguldīto darbu un ļāvām doties tālāk. Līgums beidzās, pārrunas bija, bet viņš vēlējās spēlēt kādā labākā komandā un čempionātā un saņemt attiecīgu summu. Mazāku summu kā pagājušajā gadā viņam nepiedāvājām, bet precīzāk pateikt nemācēšu. Danu Spetaru [pārcēlās uz Armēnijas "Noah", kurp devās arī "Jelgavas" pussargs Eduards Emsis] beidzās līgums. Pateicāmies par darbu un meklējām citu spēlētāju. Tāpat arī ar Dmitriju Hmizu. Kad mainījās leģionāru limits, sapratām, ka Hmizs, iespējams, nebūs starta spēlētājs. Katram ir ambīcijas spēlēt, tādēļ ceļi arī šķīrās.

- Kurš no nepalikušajiem leģionāriem būs lielākais zaudējums?
- Sāpīgākais bija tas, ka aizgāja Leonels. Viņš bija neatņemama komandas sastāvdaļa un viens no līderiem. Arī, gribētos teikt, viens no labākajiem savas pozīcijas spēlētājiem Virslīgā. Protams, citas komandas tam nepiekritīs, bet domāju, ka būs arī daļa, kas piekritīs.

Leonels Strumija. Foto: M. Sīlis/FK "Liepāja"

- Cik grūti bija noturēt Ķiguru – vai viņam bija kāds piedāvājums?
- Kaut kādi piedāvājumi un runas it kā ir visu laiku, bet reāla piedāvājuma, kas nonāktu līdz mums, nebija.

- Piesaistījāt kādus četrus piecus leģionārus ar ļoti labiem CV. Kā, piemēram, dabūjāt Jahaju no Minskas "Dinamo" - baltkrievu trenera kontakti, varbūt jau vasarā par to sākāt domāt?
- Komandas treneri viņu laikam jau pamanīja, kad Eirokausos spēlējām pret Minskas "Dinamo". Personīgi es viņu tad nepamanīju (smejas).

- Vēlāk tikāt arī pie 2018. gada Pasaules kausa dalībnieka Ramī Bedvī, kurš ar Jahaju bija spēlējis kopā Saūda Arābijas klubā. Tur bija kāda saistība, vai tā bija tikai sakritība?
- Nedomāju, ka tur bija kāda saistība. Ramī atšķirībā no citiem leģionāriem varbūt bija drusku vieglāk izvēlēties par labu mums, jo bija komunicējis ar Jahaju, taču nebija tā, ka viņu meklējām caur Jahaju.

- Kā Karašausks atgriezās "Liepājā"?
- Viņš bija "Valmierā", taču tad saprata, ka "Valmiera" viņam beigu beigās neko nepiedāvās. Viņš zināja mūs, mēs zinājām viņu, viņu šeit viss apmierināja. Sazvanījāmies, un nākamajā vai aiznākamajā dienā viņš jau bija pie mums Kiprā. Runājot par Edgaru Vardanjanu, viņam un [Sedinā] Keitā šī pauze droši vien būs devusi labumu. Viņi ir labāk sagatavojušies un labāk uzņēmuši sportisko formu, lai būtu gatavi sezonai.

- Apstiprini vai noliedz manu apgalvojumu: šī leģionāru grupa ir stiprākā kluba vēsturē.
- Man liekas, ka šogad ārzemnieki visā Virslīgā ir stiprākie, kādi ir bijuši. Protams, ne visi, bet ja skatās kopumā, tad tādi spēlētāji, tāda līmeņa spēlētāji, kādi Virslīgā ir šogad, nav bijuši.

- Tad uzdošu citu jautājumu: vai "Liepāja" šogad būs konkurētspējīgāka nekā iepriekšējā sezonā?
- Es vismaz tā ceru. Ceru, ka vēl sliktāk kā pagājušajā gadā vairs nevar būt. Pagājušajā gadā nogāja greizi viss, kas varēja noiet greizi, un šogad ar svaigu galvu sākam visu no jauna. Ceru, ka sastāvs ir konkurētspējīgāks, un laikam varētu teikt, ka sastāvs ir sabalansētāks un dziļāks – ir spēlētāji, kuri, ejot uz maiņu, var uzlabot spēli.

- Tagad domājot ar vēsu prātu, kādi bija galvenie neveiksmes iemesli pagājušajā gadā? Tik zemā vietā Liepājas futbols nebija bijis kopš 1995. gada.
- Daudzu lietu kopums, sākot ar sagatavošanās posmu sezonas sākumā, kas pēc tam bija redzams sezonas laikā - bija ļoti manāms fizisks kritums. Treneru maiņas, kas, protams, bija rezultāta dēļ. Liepājā vienmēr ir bijis diezgan grūti gan laukumā, gan ārpus tā. Fani vienmēr vēlas rezultātu, tāpēc komanda cenšas to sasniegt un tiklīdz kaut kā nav, tā kaut kas ir jāmaina. Ticamākais, ka visas problēmas bija jau sezonas sākumā, kad sagatavošanās posms bija…negribētu teikt ļoti slikts, bet varēja būt labāks. Tas arī atsaucās uz visu sezonu.

- Kaļiņins divu gaidu laikā ir jau piektais treneris [vēl arī Pertija, Aurelio, Jangs, Starkovs] vai pat sestais, ja ieskaita arī Mareku Zuntneru. Tas nozīmē, ka klubam trūkst pacietības?
- Mareku īsti negribētu skaitīt, jo viņš visu laiku ir bijis vietas izpildītājs. Arī [argentīnietis] Aurelio būtu palicis, ja viss būtu bijis kārtībā ar licenci. Jangs 2018. gada sezonu noslēdza ļoti labi un turpināja gatavot komandu nākamajai sezonai. Visticamāk, tur galvenā problēma bija mentalitāšu atšķirībā – starp latviešu un britu mentalitātēm. Iespējams, abas puses viena otru nesaprata. Kā piemērs: pēc spēlēm Jangs deva divas brīvdienas, bet mums, latviešiem, tas ir pārāk daudz brīvā laika. Spēlētāji mazliet atslāba, un arī fiziskā sagatavotība varbūt nebija labākajā kārtībā. Varbūt tāpēc arī ceļi ar Gordonu šķīrās. Atnāca Aleksandrs Starkovs, kurš, protams, ir ļoti pieredzējis, iespēlēja arī jaunos spēlētājus, un ar labām emocijām startējām Eirokausos. Pēc tam zaudējām spēles, kurās…veiksme ir jānopelna, bet veiksme nebija mūsu sabiedrotā.

"Ja katru gadu būtu jauni ikaunieki, toberi un ķiguri, arī Latvijas izlase nebūtu tik zemu"

- Dažos gados "Liepājas" vīzija un kurss ir mainījies ļoti daudz reižu – no jaunajiem vietējiem līdz leģionāriem. Vai esat beidzot atraduši savu ceļu un kāds tas tuvākajos gados būs?
- Kad runā par mērķiem un vīzijām, tas parasti izklausās ļoti skaļi, taču allaž beigās nākas pielāgoties situācijai. Mums bija tāpat. Ja sākumā vēlējāmies iztikt tikai ar jaunajiem un perspektīvajiem un viņus izaudzināt laika gaitā, tad sapratām, ka pretinieki bruņojas diezgan spēcīgi un arī mums, lai būtu konkurētspējīgi, nepieciešams vākt pieredzējušāku sastāvu. Paliekot jaunajiem un atnākot arī pieredzējušajiem, veidojās laba kombinācija, kas labu komandu varētu dot arī nākamajiem gadiem. Lai teiktu, kāda ir mūsu vīzija…negribas svaidīties ar gudriem un skaļiem vārdiem. Esam nokomplektējuši kaujas spējīgu sastāvu un gatavosimies cīnīties, kā lielākā daļa, par Eirokausu ceļazīmēm.

- Ja skatās uz jūsu pieteikumu, tomēr ļoti daudz leģionāru un vietējo ir virs vai drusku zem 30 gadiem. Tas laikam liecina, ka īstermiņa rezultāts ir milzīga prioritāte.
- Kā saku katru gadu, gribētos spēlēt ar vietējiem, jaunajiem un uzvarēt, taču visas šīs trīs lietas ne vienmēr ir iespējams apvienot. Tāpēc arī mūsu treneri runāja ar sporta skolas treneriem, ar Oskaru Kļavu. Sapulcītes ir ik pa brīdim. Pirms visas šīs dīkstāves viedoklis tika prasīts arī Oskaram, kā viņš uzskata, kuri spēlētāji no otrās komandas ir vai drīz būs gatavi Virslīgai. Otrā komanda ir gados diezgan jauna, tādēļ mums ir jāgaida pāris gadu, lai izaugtu nākamie jaunie spēlētāji, kuri būtu nākamie ķiguri, toberi vai ikaunieki.

- Ķigurs vecuma ziņā jau ir pāraudzis U21 izlasi un vairs nav jaunais, Tobers uz kopējā fona drīzāk ir izņēmums. Ja skatās uz jaunatnes izlasēm, pagājušajā gadā tikai retais liepājnieks bija sākumsastāva spēlētājs – Zelmanis U19 izlasē, Pikšens un Fjodorovs U17 izlasē. Kāda nākotne vispār gaida Liepājas jauno paaudzi?
- Mums ir ļoti talantīgi spēlētāji, bet viņiem vēl ir 14-15 gadu. Ir jāļauj viņiem izaugt, norūdīties savā vecumā, un tālāk viņiem ir jāiet uz dublieru komandu un jāiespēlē Virslīgā. Taču pāragri izraut ārā no viņu vides arī nav labi.

- Var teikt, ka starp Ikaunieku paaudzi un nākamo paaudzi ir robs?
- Tā laikam ir visur. Mums ir jābūt mazliet pacietīgiem, lai sagaidītu nākamos Ikaunieka, Tobera vai Ķigura līmeņa spēlētājus. Ja katru vai katru otro gadu no sporta skolas varētu dabūt tādus spēlētājus, tad, visticamāk, arī Latvijas izlase FIFA rangā nebūtu tajā vietā, kurā atrodas šobrīd. Tā laikam ir realitāte.

Mārtiņš Ķigurs. Foto: M. Sīlis/FK "Liepāja"

- Bez jauniešiem ļoti sāpīga tēma līdzjutējiem parasti ir arī vietējie Liepājas audzēkņi. Šogad no savējiem regulāri spēlēs laikam tikai Jurkovskis un Ķigurs.
- Tas, protams, ir svarīgi, taču es saprotu, ka visvairāk liepājnieks, Liepājas līdzjutējs prasa to, lai būtu rezultāts. Kā redzējām pagājušajā gadā, spēlēja diezgan daudz vietējo un diezgan daudz jauno – Jaunarājs-Janvāris, Ziemelis, sezonas beigās arī Lūks, Sidorovs, sezonas sākumā bija Stepanovs. Vietējo bija diezgan daudz, bet nebija rezultāta – atkal slikti. Es domāju, ka jebkuram atbalstītājam galvenais ir rezultāts. Ja rezultāts būs, tad viņš arī nāks uz spēlēm.

- Izstāsti, ko nozīmē atvērtās Nigērijas akadēmijas projekts. Ko tas resursu vai naudas ziņā prasa no "Liepājas"?
- Mums ar viņiem ir sadarbība, un finansiāli no mums tas neko neprasa. Viņiem ir spēlētāji, kuri atbrauc pie mums, kurus mēs pārbaudām. Arī treneris bija aizbraucis pie viņiem un izvēlējās spēlētājus, kuri viņam šķiet saistoši un kurus varētu vest pie mums. Pēc tam jau viņš vairākus mēnešus turpina viņus vērot un izlemj, kuri paliks un kuri dosies atpakaļ. Palikuši ir četri, kuri ir pirmajā komandā, un viens, kurš pagaidām ir otrajā komandā.

- Kuri no vietējiem U21 spēlētājiem ir vistuvāk pamatsastāvam?
- Vienīgais, kurš pašlaik trenējas ar pirmo komandu kopējā grupā, ir Čudars [Latvijas U21 izlases un bijušais "Riga" un "Pafos" jauniešu komandas balsta pussargs – A.S.], bet tas pats Raivis Viļumsons, kā jau sacīju, pagaidām ir otrajā komandā.

- Lielākā daļa pagājušās sezonas dublieru/U18 komandas pārcēlušies uz "Grobiņu". Vai "Grobiņu" tagad var saukt par neoficiālu fārmklubu?
- Tur sadarbība vairāk ir Liepājas futbola skolai. Iemesls ir spēļu prakse. Dublieru čempionāts ir viens, bet 1. līga tomēr ir kaut kas cits. 1. līgā dažas komandas varbūt nav tik konkurētspējīgas, tomēr līmenis ir nedaudz augstāks nekā dublieros, kur citreiz pretinieki atbrauc ar pavisam vāju sastāvu. 1. līgā viņi jau var apostīt pieaugušo futbolu.

"Finansiāli "Riga" ir galvas tiesu pārāka, taču arī visi pārējie mērķē uz titulu"

- Cik liels trieciens kluba nākotnei un īpašnieka vēlmei turpināt ieguldīt naudu būtu vēl viena sezona bez Eirokausiem?
- Skaidrs, ka Eirokausi ir katra Latvijas kluba mērķis, taču ja agrāk Eirokausu nauda nosedza lielāko daļu budžeta, tad tagad tā vairs nav. Protams, ka neviens liepājnieks, neviens kluba darbinieks un noteikti arī prezidents negribētu vēl vienu gadu bez Eirokausiem, taču vai tas radītu problēmas kluba nākotnei – domāju, ka ne. Mūsu īpašnieks ir futbola entuziasts, kuram viss ap futbolu patīk, un viņš klubam palīdz ne pirmo gadu. Problēmu nebūtu.

- Virslīgā kopumā daudziem klubiem ir salīdzinoši bagāti ārzemju vai vietējie īpašnieki. Cik ilgi, tavuprāt, klubiem pietiks naudas un vēlmes turpināt bruņošanās sāncensību, kas notiek jau trīs četrus gadus?
- Man liekas, ka šogad ir viena komanda, kas ir galvas tiesu pārāka finansiālajos aspektos, kas iegulda ļoti lielu naudu. Tā ir "Riga". Tas ir mans viedoklis – man liekas, ka viņi gatavojas ne tikai Eirokausu kvalifikācijai, bet gan viņu mērķis ir grupu turnīrs. Pēc tam seko nākamās komandas – tā pati "Liepāja", RFS, "Ventspils", "Spartaks", arī "Valmiera" -, kuras cīnīsies ar mazākiem budžetiem, taču mērķi būs tādi paši. Protams, ka visu mērķis ir Eirokausi, bet klusais mērķītis visiem kā vienam ir čempiona tituls.

- Kā latviešu spēlētāju nākotni ietekmēs jaunais leģionāru limits?
- Grūti teikt, jo vispirms tas viss ir jāredz darbībā. Viedokļu ir gaužām daudz, un arī mēs bijām pret šo leģionāru limitu, bet beigu beigās arī mēs pielāgojāmies sistēmai. Varbūt tas būs labi, jo uz Virslīgu nāks patiešām gatavs spēlētājs, kurš pie sevis nedomās, ka laukumā tiks vienalga, jo kabatā ir Latvijas pase. Katram būs jācīnās par savu vietu laukumā, un nevienam nebūs nekādu atlaižu. Varbūt ilgtermiņā tas dos ko pozitīvu un atsauksies ne tikai uz klubiem, bet arī Latvijas valstsvienību.

- Kādēļ bijāt pret jauno leģionāru limitu?
- Prezidents uzreiz teica, ka neuzskata, ka vajadzētu kaut ko krasi mainīt. Jau bija noteikts pārejas posms [šogad vienlaicīgi drīkstētu izmantot sešus leģionārus, bet nākamgad – septiņus]. Uzskatījām, ka nevajag katru gadu to mainīt. Pēc gada sapratīs, ka arī 3+8 neder, un atkal kaut ko mainīs. Gribējām stabilitāti un to, lai varētu domāt ne tikai viena, bet arī vairāku gadu termiņā. Prezidents arī gribēja, lai būtu vairāk latviešu un vietējo, bet pagaidām ir tā, kā ir.

- Otro gadu pēc kārtas Torresa sakarā vērsāties LFF valdē [neskatoties uz Latvijas pilsonību, viņš skaitās leģionārs, jo nav LFF sagatavots spēlētājs]. Tas bija šāviens uz labu laimi vai šoreiz bija arī kāds pamats cerēt uz pozitīvu iznākumu?
- Pagājušajā gadā atbilde bija tāda, ka esam iesnieguši pārāk vēlu. Šoreiz iesniedzām laicīgi ar cerību, ka reglamentu varbūt varētu nedaudz izmainīt [valde vienbalsīgi noraidīja "Liepājas" lūgumu - A.S.]

Kristians Damians Torress un tiesnesis Mareks Ķere. Foto: M. Sīlis/FK "Liepāja"

- Ziemas laikā bija jūtams, ka vietējo spēlētāju tirgus ir mainījies? Cik liela bija atšķirība starp to, ko piedāvāja klubi un ko prasīja spēlētāji?
- Skaidrs, ka par kādu noteiktu summu, par kuru bija jāņem latvietis un jālaiž laukumā, tagad var paņemt labu leģionāru. Latviešiem tirgus cena samazinājās, jo nav tik daudz latviešu, kuri būtu pietiekami augsta līmeņa, lai varētu spēlēt sākumsastāvā. Mūsu ziņā tas gan pārāk daudz nemainīja. Varbūt bija kādi latvieši, kurus treneris vēlējās, bet viņi ātri parakstīja līgumus citur, un mēs ātri skatījāmies, kā brīvās vietas aizpildīt ar kvalitatīviem leģionāriem.

- Kurš Karašausks ir dārgāks – 2020. gada vai iepriekšējā "Liepājas" posma Karašausks?
- Man šķiet, ka Artūrs abos variantos bija okay (smejas). Nekas pārāk neatšķīrās.

- Kā mainījies kluba budžets šajā gadā?
- Ja salīdzina ar pagājušo sezonu, budžets ir samazinājies [2017. un 2018. gadā kluba budžets bija ap pusotru miljonu eiro - A.S.]. Taču vai tādēļ būtu sliktāki spēlētāji? Nebūt ne. Pirmssezonas sagatavošanās posms ir veikts kvalitatīvāk, un mūsu mājasdarbs ir izdarīts kvalitatīvāk. Ir piesaistīti vairāk spēlētāju, kuri dod rezultātu. Ja skatās uz cipariem, budžets ir mazāks, bet konkrētas summas nevarēšu pateikt.

- Tas nozīmē, ka šogad naudu esat tērējuši gudrāk un prātīgāk?
- Var teikt arī tā. No kļūdām, protams, mācās un cenšas neuzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem. Pārbaudījām vairāk spēlētāju un tikai tad kādu parakstījām. Nav noslēpums, ka pagājušajā gadā bija spēlētāji, kurus parakstījām un ar kuriem pēc tam šķīrāmies. Arī tas iesita kaut kādu robu, tādēļ šogad centāmies visu darīt mierīgāk un drošāk.