Gorkšs: "Visgrūtāk man klājās pret Zlatanu - likās, ka viņam vājību nemaz nav"

Kad Jūs sapratāt, ka angļu futbols – tā ir Jūsu lieta?
Visai ātri. Anglija sava futbola stila un filozofijas dēļ ir mans čempionāts. Man patīk fiziska spēle. Vienmēr rūpīgi sekoju tieši Anglijas līgai, arī tagad to daru. Pavisam skaidri to sapratu, kad pārstāvēju „Ventspili”. Mēs UEFA kausā aizbraucām uz spēli pret „Newcastle”, un kad izgāju tās stadionā, sapratu – ja vien varēšu šādos stadionos ar šādu atmosfēru spēlēt pastāvīgi, tā būtu vienkārši fantastika.

Principā Jūs uzskata vairāk par darbarūķi, nevis talantu.
Zinu, ka cilvēki saka: „Šim puisim jau nav talanta.” Liekas, ka viņi gandrīz vai ar līdzjūtību noskatās, cik grūti man viss nāk. Taču es pats lepojos ar to, ka nesalūzu situācijās, kurās tikai daži būtu atraduši spēkus turpināt. Dažbrīd arī sāku domāt, ka lielās darba spējas arī ir mans talants. Es vienkārši ļoti mīlēju futbolu. Taču, godīgi sakot, nemaz nedomāju par kaut kādiem mērķiem, nebija vēlmes sasniegt kaut ko ko īpašu. Vienkārši gribēju parādīt sevi no labākās puses, vienmēr atradu lietas, kas mani motivēja. Piemēram, runas, ka mani uz priekšu velk tikai tēvs un ka neesmu cienīgs spēlēt izlasē.

Jūsu tēvs bija treneris?
Viņš (Juris Gorkšs) strādāja LFF. Viņš ir īsts futbola fanātiķis, lai arī pats profesionāli nekad nespēlēja. Futbols – tā ir viņa sirds lieta. Viņam joprojām ir viedoklis par katru manu spēli, un tēvs ir viens no retajiem, kura viedoklis mani interesē.

Kura saruna ar tēvu visspēcīgāk palikusi atmiņā?
Kad aizbraucu uz Zviedriju, tur klājās visai grūti. Trīsreiz dienā zvanīju uz mājām, teicu, ka tas nav priekš manis un nevaru izturēt. Tēvs katru dienu ar mani stundām ilgi runāja, teica: „Ja gribi, brauc mājās, taču pats pēc tam nožēlosi, ka nepamēģināji”. Pēc tam tā arī kļuva par manu devīzi – vismaz vienreiz man jāpamēģina ziedot visi 100% un tad jāskatās, kas izdosies.

Izskatās, ka tas palīdzēja, un Zviedrijā palikāt visai ilgi.
Jā, trīs pilnas sezonas. Mēs savulaik spēlējām ar U21 pret Zviedriju. Pēc tā mača mani uzaicināja uz pārbaudi „Oster” klubā, bet jau pirmajā treniņā salauzu degunu. Aizbraucu uz slimnīcu, ielika degunu vietā, un es padomāju: „Nē, tik viegli no manis vaļā netiksiet.” Un no rīta jau atkal biju treniņos. Tā es paliku tur nedēļu, un nākamajā gadā zviedri jau bija gatavi ņemt mani sastāvā.

Kāpēc tad bija grūti?
Sadzīves ziņā. Pirmo reizi biju prom no mājām, nācās pārstāt būt puikam un sākt rūpēties par sevi. Bija svešas tādas lietas kā pašam gatavot ēdienu, mazgāt veļu, tīrīt dzīvokli. Protams, jaunam puisim tas viss bija ļoti nepierasti. Ja godīgi, tad arī attiecības ar komandas biedriem nebija tās tuvākās. Esmu pieradis, ka komandā man visi ir draugi un pēc treniņiem var aiziet kaut tēju padzert kopā. Tur tā nebija.

Valodas barjera?
Nedaudz pratu angliski. Pēc kāda laika „Oster” arī parakstīja līgumu ar Kanādas futbolistu. Ar viņu attiecības bija draudzīgākas, un tad arī visu pārējo paciest kļuva daudz vieglāk.

Zviedrijā tolaik sāka spēlēt arī Ibrahimovičs.
Viņš tad pārgāja no „Malmo” uz „Ajax”. Vienreiz Zlatans atbrauca uz mūsu pilsētu un atnāca apciemot draugu. Viss kvartāls saskrēja uz šo notikumu. Radās iespaids, it kā notiktu kāds rokkocentrs. Es arī aizgāju apskatīties, taču redzēju tikai viņa mašīnu.

Zviedrijā bieži piespriež sodus?
Viņiem tur viss notiek saskaņā ar likumu, nedrīkst kā Latvijā vai Krievijā uz kaut ko pievērst acis un domāt, ka viss nokārtoties pats no sevis. Zviedriem pieņemts, ka, ja vajag nomaksāt rēķinu 1. janvārī, tad 3. janvārī to vairs nevar izdarīt, būs jau jāmaksā sods. Es ar to cīnījos ilgi, bet beigās tomēr pieradu.

Klubā bija tāda pati kārtība?
Nē. Visnepatīkamākais gadījums Zviedrijā bija, kad man nozaga mašīnai riepas. Jābrauc uz spēli, bet mašīna uzlikta uz ķieģeļiem. Labi, ka bija velosipēds.

Kā pēc tam sanāca nokļūt „Assyriska”?
„Oster” sastāvā biju kopā ar vienu futbolistu no Stokholmas. Kad beidzās līgums un biju jau Latvijā, viņš piezvanīja, teica, ka pats pievienosies tai komandai un ka tur vajadzīgs arī aizsargs.

Tur arī neiztika bez problēmām?
Sezona man pašam izdevās normāla, taču komanda zaudēja. Beigās līdzjutēji sašutumā jau sāka dauzīt mūsu mašīnas. Vienmēr, kad atnācu no spēles, mašīnai bija norauti spoguļi vai arī kāds bija lēkājis pa tās jumtu. Beigās pat palika neiespējami ar to vairs pabraukt. Tur arī bija visai vāja organizācija leģionāru sadzīves lietu jautājumos. Bet es tobrīd jau biju precējies, un sieva bija gaidībās.

„Assyriska” ir asīriešu komanda. Vai šis fakts bija labi izjūtams?
Vairums spēlētāju bija no šīs kultūras. Viņiem sava mūzika, savas dejas, vienmēr bija gatavi cits citu aizstāvēt. Ja treniņā nospēlēju asi pret vienu, tad viņa draugs uzreiz bija klāt un iestājās par partneri.

Sekoja atgriešanās Latvijā – vai vērtējāt to kā soli atpakaļ?
Toreiz es uz Latviju aizbraucu noslēgt savu karjeru. Pēc sezonas "Assyriska" komandā bija grūta emocionālā situācija. Braucu atpakaļ, lai studētu, bet meklēt darbu futbola klubā īpaši vairs nedomāju. Bija tāds kā panīkums. Domāju, ka tas vairs nav tā vērts. Ar „Assyriska” man vēl bija līgums uz gadu, bet pateicu, ka vairs uz turieni nebraukšu. Viņi priecīgi nebija.

Latvijā tātad atgriezāties, lai iegūtu augstāko izglītību?
Kad spēlēju „Audā”, jau mācījos universitātē par juristu. Uz brīdi pat piestrādāju vienā birojā, kārtojot dokumentus un līgumus. Futbolu ļoti mīlēju, taču nekad nepieļāvu domu, ka ar to varēšu nodrošināt sev iztiku.

Vai alga šajā birojā ļoti atšķīrās no pirmās samaksas Latvijā futbola klubā?
Ja godīgi, tad saņēmu tikai stipendiju, par algu to nevar saukt. Ja toreiz nespēlēja „Skonto”, tad lielu naudu Latvijas futbolā nopelnīt nevarēja.

Kurā brīdī aptvērāt, ka futbolista gaitas tomēr pāragri noslēgt?
Liels paldies jāsaka trenerim Romānam Grigorčukam. Viņš bija tas, kurš ar savu entuziasmu atgrieza manī ticību spēkiem. Vēl nekad savā dzīvē nebiju redzējis cilvēku, kurš tik daudz ziedo rezultāta labad. Viņš strādāja dienu un nakti, burtiski sajuka prātā. Bet tad mēs sākām uzvarēt. Pēdējais piliens bija spēle ar „Newcastle” – tad arī sapratu, ka vēl jāpamēģina un nedrīkst tik ātri padoties.

Kā sanāca pāreja uz „Blackpool”?
Daļu kluba akciju toreiz nopirka Latvijas uzņēmējs Valērijs Belokoņs. Cilvēki no „Blackpool” bieži parādījās Latvijā, viņi vēlējās, lai komandā ir kāds no Latvijas. Bija vairākas kandidatūras, taču pēc spēles ar „Newcastle” viņi izdarīja savu izvēli.

„Blackpool” līdzīpašnieks Ouvens Oistons – savā ziņā leģendāra personība. Viņš savulaik notiesāts par izvarošu uz sešiem gadiem, arī pēc tam regulāri ticis dažādos skandālos. Klubu vadīja te viņa sieva, te dēls. Līgums tika parakstīts tieši ar viņu?
Kad parakstīju līgumu, Oistoni bija klāt vakariņās. Tur bija arī Normunds Malnačs, Belokoņa cilvēks. Viņš palīdzēja ar transfēra nokārtošanu. Ar Belokoņu savukārt parunājām pāris reizes, bet nu bez ilgām sarunām.

Kāda sanāca debija Anglijā?
Latvijas čempionāts bija beidzies novembrī, bet līgumu ar „Blackpool” noslēgt varēju tikai janvārī. Aizbraucu, sāku trenēties. Sākumā bija grūti. Bija kausa mačs, kurā mani izlaida kā kreiso aizsargu. Tosezon es spēlēju, kur vien vajadzēja, malās un centrā. Pirmais pusgads pagāja pielāgojoties, tur spēles ātrums bija pavisam cits. Futbols principā primitīvs, taču ļoti ātrs, pat treniņos nebija laika piedomāt par notiekošo.

Tā taisnība, ka klubā jums nācās pašiem savas formas mazgāt?
„Blackpool” sastāvā tā patiešām bija, pat spēlējot Premjerlīgā. Tur ar kluba organizāciju vispār interesantas lietas bija. Man to bija grūti novērtēt, un sākumā likās, ka viss normāli. Kad pārgāju uz QPR, tad sapratu, ka varēja būt arī citādi. Bet „Reading” un „Wanderers” viss bija vēl labāk. Iespējams, ja šos klubus pārstāvētu hronoloģiski otrādā secībā, tad par „Blackpool” būtu bijis šoks.

Vai alga bija daudz lielāka nekā Zviedrijā un Latvijā?
Summas mums nav īsti pieņemts atklāt. „Blackpool” saņēmu to pašu, ko „Ventspilī”. Taču līdzjutēju interese par futbolu bija pavisam cita.

Pāreja uz „Queens Park Rangers” izvērsās sarežģīta. Kāpēc?
Joprojām nesaprotu šo situāciju. „Blackpool” atteicās mani pārdot komandai, kurā es pats vēlējos nonākt. Man bija līgumā ierakstīta izpirkšanas cena, taču Anglijas likumu dēļ to nevaru atklāt. Zinu, ka toreiz man bija septiņi pārejas varianti, taču pašam ļoti gribējās QPR – uz Londonu. Bet „Blackpool” jau pašā sākumā pateica, ka nedrīkstu runāt ar QPR pārstāvjiem. Ja to darīšu, tad mani un QPR sūdzēs tiesā. Sastrīdējāmies. „Blackpool” gan teica, ka varu iet, uz kurieni vien vēlos, izņemot QPR. Tā mēs laikam trīs nedēļas nostrīdējāmies. Beigās QPR nācās samaksāt vairāk nekā noteikts un varēju spēlēt pie viņiem.

Bet kāpēc gribējās uz Londonu?
Mani vienmēr interesējusi vēsture un arhitektūra, un Londonā tā netrūkst. Tā joprojām ir mana mīļākā pilsēta, kurā vienmēr patīkami atgriezties.

Pēc „Blackpool” QPR likās kā paradīze?
Komanda bija daudz labāk organizēta. Palīdzēja gan ar mašīnām, gan dzīvokļiem. Sadzīves ziņā nebija nekādu problēmu. Kad pārgāju uz „Reading”, sapratu, ka arī QPR bija tālu no ideāla, taču šī komanda palika man sirdī – tas ir man vistuvākais klubs.

Bet pēc tikšanas Premjerlīgā QPR taču no Jums visai neglīti tika vaļā.
Futbols ir bizness. „Championship” es biju svarīgs spēlētājs, taču man visai ātri lika noprast, ka treneri naudu futbolistu iegādei nesaņems. Treneris Vornoks izteicās, ka gribot mani pārdot, un kluba vadība tad arī sāka meklēt man pircēju.

Jauno kluba īpašnieku Toniju Fernandesu sanāca vēl sagaidīt?
Flāvio Briatore tieši atteicās dot naudu futbolistu iegādei, jo aktīvi centās pārdot klubu Fernandesam. Mani pārdeva, bet klubs jaunā īpašnieka rokās nonāca pēc divām nedēļām.

Vai varēja just, ka Briatore ir „Formula 1” cilvēks?
Sākumā viņš visai bieži nāca pie mums, centās motivēt, noturēja runas. Viņam patika teikt, ka sasniedzis visu. Atceros, ka Briatore mums abstrakti stāstīja par strauji uz priekšu ejošo vilcienu, kurā mums jāpaspēj ielēkt, bet ja nepaspēsim, tad paši būsim vainīgi. Klīda arī baumas, ka tieši viņš nosauc sastāvu spēlēm, taču to nezinu – jāvaicā pašam trenerim.

Kad spēlēji QPR, tur bieži mainījās treneri. Kurš visvairāk palicis atmiņā?
Paulu Souza (tagad „Fiorentina” treneris – aut.p.). Kā treneris man viņš ļoti patika, viņš bija lielisks taktiķis. Anglijā treneri principā ir labi motivētāji. Viņi var noskaņot tevi spēlei, bet pastāstīt, ko un kā darīt, īpaši nesteidzas. Viņi uzskata, ka, ja reiz esi profesionāls futbolists, tad pats tiksi galā. „Assyriska” man arī bija Portugāles treneris, kas daudz uzmanības veltīja niansēm. Bija ļoti daudz taktisko treniņu, kas britiem ir vienkārši mocības. Uzskatu, ka tieši Souza padarīja QPR par labāku komandu, taču diemžēl viņam bija nesaprašanās ar kluba vadību. Detaļas gan nezinu.

Aleksandrs Gļebs stāstījis, ka „Birmingham” Alekss Maklišs varēja atnākt uz treniņa piecām minūtēm un aiziet. Jums arī tā bija?
Kā jau saku, britu treneri ir lieliski motivētāji. Tā ir viņu spēcīga puse. Jā, var teikt, ka Nīls Vornoks bija tuvu aprakstītajai situācijai. Viņš varēja noskaņot spēlei kā neviens cits, taču dažreiz uz treniņiem pat neatnāca. Strādāja viņa palīgi, bet Vornoks tikai gatavojās spēlei. Anglijā gan tas nevienu īpaši nepārsteidz.

Fērgusons ģērtbuvēs meta ar buci Bekhemam. Jūsu ģērbtuvēsbija kas līdzīgs?
„Ventspilī” Grigorčuks vienreiz ar kaut ko meta, varbūt arī, ka tieši buci. Vienreiz manis dēļ QPR ielaida vārtus un spēlējām neizšķirti 2:2, tad likās, ka Vornoks man iesitīs, taču līdz tam nenonāca. QPR gan vienu treneri atlaida par to, ka viņš ar galvu iesita futbolistam.

Vai bija viegli pierast pie „Reading”?
„Reading” sevi sauc par ģimenes klubu. Līdzjutēji nekritizē arī tad, kad komanda zaudē, futbolisti cits citu apsveic. Pat likās, ka iekšējās konkurences kā tādas nemaz nav. Tāpēc arī tikām Premjerlīgā, jo bija ļoti saliedēts kolektīvs. QPR arī principā bija mazs klubs, taču ar lielām ambīcijām un pieprasīja vairāk. Tas gan tikai manā laikā – tagad varbūt kas mainījies.

„Reading” jauniņie spiesti dziedāt komandas priekšā. Kā Jums tas sanāca?
Es nodziedāju latviešu dziesmu. Viņi mani nesaprata un drīz vien lika mierā. Pogrebņaka dziedājumu gan joprojām atceros, pat video kaut kur vēl saglabāts.

Ar angļu humoru nācās saskarties?
Tāds ir katrā komandā. Atceros, ka vienreiz kāds futbolists savāca visu pārējo mašīnas atslēgas, iemeta tās baseinā, bet pats aizbrauca mājās. Visi palika un meklēja atslēgas. Savukārt „Reading” mums bija futbolists, kurš ilgi atguvās no traumas – Endijs Grifins. Viņš varēja paņemt tavu mašīnu un paslēpt to kaut kur. Nedod Dievs, ka atstāji mašīnas logu vaļā kaut nedaudz, tur uzreiz Grifins sameta visu, ko vien varēja – zāles kušķus, visādas citas lietas. Ar viņu nekad nebija garlaicīgi.

Ar Pāvelu Pogrebņaku (Krievijas izlases pussargs, šobrīd spēlē Maskavas „Dynamo” – aut.p.) jūs vienmēr dzīvojāt vienā numuriņā. Sadraudzējāties?
Pirmajā izbraukumā mūs salika kopā, lai ātrāk iejustos kolektīvā. Kopā sanāca pavadīt divus gadus, un Pāvels kļuva par manu labāko draugu. Joprojām regulāri ar viņu sazinos.

Taisnība, ka jums aizliedza runāt krieviski?
Mēģināja jau. Mēs parasti sēdējām divatā, kaut ko runājām. Un mums teica: „Pietiek, labāk angliski sāciet runāt.” Viņiem nepatika, ka nevar saprast mūsu sarunu, baidījās, ka kaut ko aprunājam. Tas gan vairāk joku līmenī bija.

Pogrebņaks stāstīja, ka visdrausmīgās ģērbtuves Anglijā ir „Fulhem”. Tā taisnība?
Ja ņemam vērā lielos stadionus, tad „Burnley” bija vistrakāk. Tur bija pavisam maz vietas, 18 cilvēki lāga pat izvietoties nevarēja. Bet Anglijā jau speciāli viesu ģērbtuves taisa bez īpašām ērtībām. Lai pretiniekiem sliktāk un dusmas.

Kā „Reading” klājās Drentem (Nīderlandes pussargs, bijušais Madrides „Real” pārstāvis – aut.p.)?
Arī ar Roistonu vēl sanāk sarakstīties. Viņš tagad iekārtojies AAE, liekas, ka viss kārtībā. Viņš vienmēr jaunajā klubā iesāk labi, bet galvenais jau noturēties. Arī „Reading” karjeru iesāka veiksmīgi, uzreiz bija redzams, ka ne velti spēlējis grandu sastāvā. Drente vienmēr bija publikas mīlulis, un ar viņu vienmēr bija interesanti. Viņš dažreiz pat uz treniņu atveda savus tetovētājus, un man liekas, ka daži futbolisti arī turpat izmantoja viņu pakalpojumus. Treniņzālē Drente bieži vien zvanīja Skaipā Serhio Ramosam, liekas, ka arī Krištianu Ronaldu. Drentem patika to parādīt arī citiem. Vispār viņš ir lielisks cilvēks, lai arī nedaudz ekscentrisks.

Taču ja reiz runājam par spēlētājiem, kas uz mani atstājuši lielu iespaidu, tad jānosauc Damiano Tomazi. Viņš nelīdzinājās citiem. Ļoti mierīgs, spēlējis arī „Roma” un Itālijas izlasē. Viņš bija pats vienkāršākais cilvēks, kuru esmu saticis savā dzīvē.

Kas mainījās, kad „Reading” iekļuva Premjerlīgā?
Pirmā komandas sanāksme pēc šī panākuma bija nevis par to, kā spēlēsim, bet gan, kā pareizi lietot „Twitter” un līdzīgām lietām. Kā pareizi uzvesties, neļauties provokācijām utt. Tas uzreiz parādīja, ka Premjerlīgā presei ir milzu ietekme. Ar to jāsamierinās. Spēlējot Premjerlīgā, katru treniņu apmeklē daudzi žurnālisti, katrs sīkums nākamajā dienā nonāk avīzēs. Laukumā savukārt nākas spēlēt pret pasaules līmeņa superzvaigznēm. Stadionos atmosfēras ziņā gan lielas atšķirības starp Premjerlīgu un „Championship” nebija.

Premjerlīgā sanāca nospēlēt tikai pussezonu. Kas notika?
Laukumā tiku neregulāri, tad nu meklēju citus variantus. Bija piedāvājumi mainīt komandu – ja būtu mani atlaiduši, varbūt arī nedaudz vairāk uzspēlētu Premjerlīgā. Transfēru pēdējā dienā centos panākt pāreju uz „Stoke City” vai „Crystal Palace”, taču nesanāca. Treneris pēdējā dienā pateica, ka nelaidīs uz „Stoke”, bet pēc transfēru perioda beigām pateica, lai daru, ko vien vēlos. Tas man nelikās īpaši godīgi. Gribējās tomēr spēlēt, tad nu atradu vietu „Wanderers” un tiku īrē.

Pēdējais Jūsu klubs Anglijā bija „Colchester”. Vai pēc tam citi varianti vairs nebija?
Pēc „Reading” līguma beigām neizdevās atrast jaunu komandu. Kolčestrā man deva iespēju uzspēlēt, par to jāsaka paldies. Bija varianti palikt „League One”, taču to vairs nevēlējos. Tāpēc pieņēmu jaunu izaicinājumu un atgriezos Eiropā.

Ar kuru futbolistu Anglijā bija visgrūtāk cīnīties?
Tas nebija Anglijā, bet gan izlašu mačā pret Ibrahimoviču. Man izskatījās, ka viņam nemaz nav vājo pušu. Citus uzbrucējus var iebiedēt vai arī spēlēt pret viņiem asi, taču Zlatanu tas tikai saniknoja un viņš tad sāka spēlēt vēl labāk. Es viņu toreiz nedaudz pagrūdu, un Ibrahimovičs uz mani tā paskatījās, sak, kas tu tāds? Nākamajā uzbrukumā viņš mani trīsreiz apvadīja un vēlreiz kārtīgi paskatījās acīs.

Jau gandrīz gadu nespēlējat Anglijā. Nav skumīgi nedaudz par to?
Pirms ierašanās Anglijā man bija tikai viens mērķis – spēlēt Anglijā. Tagad palikusi tikai nostaļģija.

Izmantotie resursi:
Каспар Горкш: «В «Блэкпуле» сами стирали свою...