Līdz 42 gadiem kā Mondragons – kāpēc gan ne?

Arī velna ducis neizgaisina Sionas kausa mītu

Skaitli 13 Valē kantonā un īpaši Sionas pilsētā šopavasar dzirdēja ik uz soļa. Pēc tam, kad "Sion" futbola komanda bija nodrošinājusi vietu Šveices kausa izcīņas finālā, līdzjutējiem praktiski bija skaidrs – kauss ir mūsu! 12 reižu kluba vēsturē "Sion" bija tikusi finālā, 12 reižu tajā uzvarējusi. Šveicē to sauc par 50 gadus vecu mītu, leģendu, brīnumu un pasaku, taču tieši tāpēc "Sion" 7. jūnijā Bāzelē tika uzskatīta par favorīti – ne tā, kā parastos Šveices Supelīgas mačos, kad pret valsts futbola flagmani "Basel" panākumu izdodas izcīnīt ļoti reti. Kausa izcīnīšana Valē iedzīvotājiem ir goda jautājums, un, kad komanda tiek līdz finālam, pilsēta un tās apkārtne patiešām jūk prātā, vienotām kļūstot gan franču, gan vācu valodā runājošo reģiona iedzīvotāju daļām. Ģeogrāfiski Valē reģions kalnu dēļ ir nodalīts no pārējās Šveices daļas, un jebkura iespēja iedzelt politiski un ekonomiski ietekmīgākajiem citiem Šveices reģioniem ir ārkārtīgi svēta. Tiesa, komandai ar katru nākamo finālu tas nozīmē arvien lielāku atbildību un spiedienu, lai mīts turpinātu dzīvot.

Leģendārais "Sion" vārtsargs Štefans Lēmans, kurš kausu virs galvas ar Sionu pacēla četrreiz, intervijās atzinis: "Pēc katra fināla es cerēju, ka vairs nekad tur netiksim, lai es nebūtu pirmais, kurš ar "Sion" tur zaudējis." Kausa mīts pa īstam radās vien 1991. gadā, kad "Sion" turnīrā triumfēja sesto reizi. Pirmo puslaiku komanda Bernē zaudēja ar 0:2, un pārtraukumā treneris Enzo Trosero pēc kārtīgas ārdīšanās noteica: "Dariet, ko gribat!". Laukumā tika laisti tīņi Davids Orlando un Aleksandrs Rejs, kuri pa diviem guva trīs vārtus – un "Sion" triumfēja ar 3:2. Lai sveiktu komandu, kas autobusā atgriezās mājās, cilvēki bija sastājušies pat uz tiltiem pāri šosejai. "Toreiz spilvenu neredzēju trīs dienas un naktis, bet kopš tā laika Sionā man nav bijis jāizdod gandrīz ne franka," atceras Lēmans. Stāsti par trakām un neloģiskām uzvarām nākamajos finālos tikai krājās. Tur "Sion" no 13 reizēm ir atspēlējusies sešreiz, ir bijuši pagarinājumi un pēcspēles sitieni – bet, "Sion" esot finālā, uzvarētājs vienmēr viens un tas pats. Pirmais, ko par klubu uzzina tā jaunpienācēji, ir tieši kausa leģenda. Un, protams, ka "Sion" arī ir vienīgā Šveices komanda, kas triumfējusi kausa izcīņā, būdama 2. līgas komanda (2006. gadā). Fani toreiz spēlētājiem pirms mača teica – mums vienalga par tikšanu augstākajā līgā, mums vajag kausu!

Valē reģiona ģerbonī vēsturiski ir 13 zvaigžņu, kas apzīmē apriņķu skaitu reģionā (nu to gan ir 14). Daudzveidīga atribūtika, iekļaujot skaitli 13, "Sion" līdzjutējiem maijā un jūnijā tika pārdota ar milzīgiem panākumiem. Un šīgada finālā Bāzelē "Sion" fani bija ne tikai tribīnēs, bet arī laukumā. Visa mača laikā skatītājiem pie TV ekrāniem un arī klātienē bieži nācās samiegt acis un ieskatīties kārtīgāk – "Sion" spēlētāju numurus uz mugurām praktiski nevarēja saskatīt. Tas tāpēc, ka īpašo fināla formas kreklu numurus veidoja līdzjutēju sejas – kopumā 8 400 fanu portretu. Katrs kluba atbalstītājs, nopērkot fināla šalli, varēja izmantot iespēju nofotografēties un izvēlēties, uz kura spēlētāja muguras spēles laikā viņš vēlētos būt redzams. Vienreizējo iespēju fani izmantoja un lieki nekavējās – un viena spēlētāja numurs tika "izpārdots" momentā. Tikt uz vieninieka, ko nēsā "Sion" neapstrīdamais pamatvārtsargs Andris VAŅINS, paspēja tikai paši veiklākie. Un arī velna ducis kausa mītu neizgaisināja – "Sion" samala miltos vareno "Basel" ar 3:0, turklāt spēlēja tik pārliecinoši, ka Andrim spēles laikā darba bija pamaz.

Šī gada 7. jūnijā Andris Vaņins otro reizi karjerā virs galvas cēla Šveices kausu futbolā (Foto: 1909.ch)

Enerģijas pilns un jūtas kā jaunietis

35 gadus vecais vārtsargs pirms pāris dienām sāka savu septīto sezonu "Sion" klubā. Ar savu stabilo sniegumu vārtos Vaņins skatītāju simpātijas un atbalstu izpelnījās jau kopš pirmās dienas, kad 2009. gada vasarā ilūkstietis ieradās Šveicē no "Ventspils". Kurzemniekiem šis darījums, visticamāk, bija ienesīgākais kluba vēsturē – runā, ka "Ventspils" saņēma 350 000 eiro. Un arī šveicieši par veikto transfēru sūdzēties nevar – sešās sezonās Vaņins aizvadījis 66 sausās spēles, četrās sezonās Andris bijis līgas līderis šajā ziņā. Nu mūsu vārtsargs ir vecākais komandas spēlētājs, un tikai ungāru aizsargs Vilmoss Vančaks klubā bijis ilgāk par Andri. Šveicē prāto, cik ilgi kluba vārtus latvietis vēl sargās. "Pagājušās sezonas beigās intervijā man jautāja, līdz cik gadiem es gribētu spēlēt. Minēju [kolumbiešu vārtsarga Farida] Mondragona piemēru – viņš 42 gados spēlēja Pasaules kausa izcīņā. Kāpēc gan man nespēlēt tik ilgi?" sarunā ar Sportacentrs.com retoriski vaicā Andris. "Manos plānos nav beigt karjeru pēc viena vai diviem gadiem. Esmu enerģijas pilns un spēlēšu, cik ilgi vien varēšu – kamēr futbols sagādās prieku un veselība atļaus!"

Un veselība karjeras laikā, par laimi, reti kad pievīlusi. Pagājušajā gadā gan Andris guva ceļgala savainojumu un bija spiests gulties zem skalpeļa, kā rezultātā nācās izlaist vairākus mēnešus no sezonas. "Protams, tas bija grūts laiks. Viens no grūtākajiem karjerā. Rehabilitācijas laiks bija ilgs – smagi jātrenējas, bet komandai palīdzēt nevar. Skatoties visas spēles, tribīnēs pārdzīvot sanāk daudzkārt vairāk, nekā pašam spēlējot," atminas Vaņins. Kāju koordinācijas vingrinājumi bija jāsāk teju no pamatiem, pirmajās spēlēs pēc atlabšanas uz operētā ceļgala vajadzēja likt ledus maisiņu. Zinoši ļaudis Sionā runā, ka klubā tik smagi strādājošs profesionālis nav redzēts kopš pasaules čempiona, argentīnieša Nestora Klausena, kurš tur spēlēja līdz 1994. gadam. Vārtsargs atzīst, ka pēc ikdienas nodarbībām laukumā paliek ilgāk un veic papildus vingrinājumus, taču ar smaidu uz lūpām katru dienu uz treniņu viņš nedodas. "Protams, ir dienas, kad uz treniņu iet negribas. Īpaši starpsezonā – ja iepriekšējā dienā bijuši divi treniņi un kājās visu velk… Nevienam pirmssezonas treniņi nepatīk, taču tie ir vajadzīgi, lai sezonā ietu vieglāk."

Līdzīgi ir ar uzturu, kam, gadiem ritot, jāpievērš arvien lielāka uzmanība. "Jārūpējas par to, lai nebūtu liekais svars, uz to tagad jāskatās vairāk. Jādomā, ko ēst, vairāk jādzer ūdens. Atvaļinājumā varu ēst, ko gribu, un neviens neko neteiks, ja pēc tam ieradīšos komandā ar viena vai pusotra kilograma lieko svaru. Taču nav jau tā, ka atvaļinājumā trīs nedēļas var neko nedarīt. Klubs dod treniņprogrammu, kas jāizpilda," skaidro sportists, kurš "Sion" daudznacionālajā kolektīvā – vairāk nekā desmit tautību – atrod kopīgu valodu ar ikvienu. "Es nejūtu, ka esmu vecākais spēlētājs komandā. Savos 35 gados jūtos kā desmit gadus jaunākie komandas biedri. Varu ar viņiem parunāt, ar prieku uzspēlēju PlayStation vai Xbox. Nav tā, ka 35 gadi un citas intereses. Tieši otrādi – jūtos kā jaunietis," saka Andris, vienlaikus ar smaidu atzīstot, ka viena atšķirība tomēr ir – viņš nelieto sociālos tīklus. "Nemaz nezinu, kā tie darbojas (smejas). Neesmu reģistrējies ne Facebook, ne Instagram. Labāk to laiku pavadu ar ģimeni."

Andri pēc Šveices kausa izcīņas fināla laukumā sveica gan dēls, gan "Sion" līdzjutēji (Foto: 1909.ch)

Bez trakā prezidenta nebūtu "Sion"

Ja runa ir par "Sion" un Vaņinu, tad noteikti ir jāpiemin vīrs, bez kura šī sadarbība nekad nebūtu sākusies. Kluba īpašnieks, prezidents un boss vienā personā – turīgais būvuzņēmējs un arhitekts Kristians Konstantēns (presē viņu sauc vienkārši par CC, atvasinot to no vārda un uzvārda pirmajiem burtiem Christian Constantin). Agrāk pats bijis vārtsargs, Konstantēns novērtēja Andra sniegumu Latvijas izlases spēlē pret Šveici un piedāvāja mūsu futbolistam līgumu savā klubā. Iespējams, viens no trakākajiem pasaules futbola klubu prezidentiem, taču noteikti ne muļķis, kā uzskata viņa ienaidnieki – tādu netrūkst arī tālu no Šveices robežām. Muļķis noteikti nebūtu izveidojis ietekmīgu būvniecības un nekustamā īpašuma uzņēmumu ar 250 miljonu Šveices franku (aptuveni 240 miljonu eiro) gada apgrozījumu. Un muļķim noteikti nepiederētu zemes platības Šveicē divu miljardu vērtībā. Taču, ja 12 gadu laikā "Sion" ir vadījuši vairāk nekā 30 dažādu treneru, tad jāatzīst – Konstantēna vadības stils ir visai dīvains. Viņam gan ir pilnīgi vienalga, ko par savādajiem lēmumiem domā apkārtējie – arhitekts veido un būvē komandu pēc sava prāta, kur dominē tieksme pēc panākumiem. "Es gribu titulus. Un, ja jūtu, ka komanda ir nost no pareizā ceļa, tad man ir jārīkojas. Galu galā – kuram ir atbildība? Man. Tātad?! Septiņreiz izcīnīts Šveices kauss, vienreiz valsts čempionu tituls – es zinu, ko daru," presei skaidro Konstantēns, žurnālistu vidū nerosinot vēlmi par teikto pastrīdēties.

Skaidrs, ka arī bagātais uzņēmējs ir pieļāvis kļūdas un to arī atzīst. Taču pat aiz katra dīvainākā lēmuma ir smalks aprēķins. "Sion" gada budžets ir 23 miljoni Šveices franku (ap 22 milj. eiro), no kuriem ap 20 miljonu tiek ieguldīti pirmajā komandā. No TV tiesību un biļešu pārdošanas klubam nesanāk nopelnīt vairāk par pāris miljoniem gadā. Vēl ap 4 miljoniem klubs parasti nopelna ar spēlētāju transfēriem. Par pārējo vajadzīgo naudu lielā mērā parūpējas Konstantēns – gan tiešā veidā, katru mēnesi no savas kabatas iepludinot klubā 300 000 Šveices franku, gan pārnestā – izmantojot savu statusu, tiek sameklēti sponsori. Viens no viņiem reiz presei pastāstīja par tobrīd viņam personīgi nepazīstamā Konstantēna zvanu no zila gaisa: "Te Kristians Konstantēns, tu pirksi reklāmu stadionā par 100 000 Šveices frankiem?!" Kad potenciālais sponsors pārvaicājis, kāpēc lai viņš to darītu, Konstantēna atbilde bijusi gatava: "Tavai firmai taču vajag tikt pie pasūtījumiem Valē reģionā!" Noskaidrojot pāris detaļas par darījumu, tiek veikti ātri aprēķini un nākamajā dienā juristi jau strādā pie līgumu sagatavošanas, bet "Sion" kasē drīz ieplūst prasītā nauda.

"Tieši tā tas notiek," intervijā ar Zeit apstiprina Konstantēns, bez kura pūlēm klubs pastāvēt nevarētu. Futbols viņam ir kaislība, taču arī līdzeklis, lai sasniegtu mērķus biznesā. Darījumos ar citiem uzņēmumiem iegūst visi trīs – darījuma partneris, Konstantēna firma un "Sion" futbola klubs. Ne jau tāpat vien pēdējos desmit gados Konstantēns izsviedis teju 40 miljonus Šveices franku savā futbola klubā. "Vispirms futbolam kaut kas ir jādod – tad tas arī dos atpakaļ. Es ikdienā varu strādāt ar pareizajiem cilvēkiem, kurus esmu iepazinis, pateicoties futbolam. Es iegūstu no futbola – pateicoties tam, man ir vara," neslēpj 58 gadus vecais Konstantēns. Vai viņš bez futbola un tur iegūtajiem kontaktiem jebkad būtu ticis pie milzīgajiem projektiem, ko Šveicē un ārzemēs realizē viņa uzņēmums? "Nekad," godīgi atzīst "Sion" prezidents. Emirātu naudas maisi pirms vairākiem gadiem gribēja iepazīt cilvēku, kurš Anglijas un Itālijas varenākajiem futbola klubiem no deguna nocēla ēģiptiešu tautas varoni, vārtsargu Esanu El-Hadari, strīdos par transfēra likumību vēl saejot ragos ar pašu FIFA. Sausais atlikums ir tāds, ka Konstantēns kopā ar pēcāk iepazītajiem šeihiem nu realizē miljardus vērtu projektu Apvienotajos Arābu Emirātos.

Šosezon "Sion" kodols ir saglabājies, un Vaņina komandu rudenī gaida cīņas UEFA Eiropas līgas grupu turnīrā (Foto: 1909.ch)

Debija grupu turnīrā 35 gados

"Viņš ir maksimālists un dara visu, lai klubam būtu rezultāti, ar naudu neskopojoties," savu bosu raksturo Vaņins. Konstantēns pēc jūnijā izcīnītā Šveices kausa presē atklāja kādu motivācijas triku, ar ko iedrošinājis savus spēlētājus: "Reiz redzēju foto ar kaķi, kurš uz sevi skatījās spogulī. Tā vietā, lai tur redzētu savu atspulgu, kaķis saskatīja lauvu, jo to gribēja redzēt. Par lielu naudu es liku izgatavot spoguļus, kuros katrs spēlētājs redzētu ne tikai savu atspulgu, bet arī lauvu." Izdzirdējis šo stāstu, Andris nosmej – gluži spoguli gan futbolisti nav saņēmuši, bet gan fotogrāfiju, kurā no malas redzams, kā attiecīgais spēlētājs skatās lauvas sejā. Šo attēlu Vaņins par piemiņu saglabājis mājās un atklāj kādu citu prezidenta izgājienu: "Pirms fināla viņš mums teica, ka tad, ja uzvarēsim, ar kausu kāps Materhornā." Nav no vieglākajiem uzdevumiem – kalns ir 4 478 metrus augsts. Konstantēns presē paziņojis, ka komandai doto solījumu izpildīs 4. septembrī, turklāt līdzi došoties arī "Sion" galvenais treneris Didjē Tolo.

Pirms šīs sezonas Šveices plašsaziņas līdzekļi par "Sion" secināja – jauns ir tas, ka nekā jauna nav! Patiešām – ja dažā labā vasarā Konstantēns veica pat 25 spēlētāju pārejas, tad šogad komandas kodols ir saglabājies. Klāt nācis tikai čehs Martins Zemans no Prāgas "Sparta". "Viss patiešām ir mierīgi, taču pagaidi – vēl ir pusotrs mēnesis [līdz transfēru loga beigām]. Varbūt vēl atnāks kādi pieci spēlētāji (smejas)," pēc pagājušo gadu pieredzes brīdina Andris, taču vienlaikus pievienojas saviem komandas biedriem, kas nekautrējas runāt par pašām augstākajām vietām. "Čempionātā cīnīsimies par Eiropas līgas un arī Čempionu līgas vietām. Kā būs, parādīs sezonas beigas, taču vajadzīgais potenciāls mums ir."

Mūsu vārtsargam šī sezona solās būt īpaša, jo rudenī "Sion" startēs UEFA Eiropas līgas grupu turnīrā. Pagājušo reizi, kad "Sion" tur izcīnīja vietu, tā tika atņemta kluba nelegāli veikto transfēru dēļ. Šoreiz prieku komandas atbalstītājiem daļēji var atņemt vien pašu stadions, kurš pagaidām neatbilst UEFA prasībām. Taču Konstantēns jau ķēries pie lietas, lai ar pāris miljonu palīdzību visu sakārtotu un nebūtu jāspēlē citā pilsētā. "Grupu turnīra manā karjerā vēl nav bijis. Debija 35 gados… (Smejas). Skaidrs, ka tā nenotiek katru dienu. Skatītājiem, protams, būtu interesanti, ja pie mums atbrauktu grandi. Es gan labāk gribētu grupā dabūt vidēja stipruma komandas, pret kurām varam cīnīties un, ja paveicas, arī tikt ārā no grupas," prāto vārtsargs. Viņš netur ļaunu prātu par to, ka kluba prezidents 2010. gada vasarā nepieņēma PSG piedāvājumu par Latvijas vārtsargu: "Varbūt pat labi, ka tā notika. Ja esmu palicis Šveicē, tad tā tam laikam bija jābūt. Iespējams, es Parīzē nespēlētu un man atkal būtu jāmeklē jauns klubs. Redz, kā PSG attīstījās, nopirka spēlētājus par lielām naudām. Domāju, ka viņi tad arī būtu ņēmuši vārtsargu ar lielu vārdu…"

Skaidrs, ka veiksmīgas sezonas pamatā jābūt pārdomātam kluba vadības darbam. Vai Konstantēna galvā neienāks jaunas un trakas domas, nezina neviens. Pacietība un ilga gaidīšana nav prezidenta stiprā puse. Lai pastiprinātu "Sion" uzbrukumu, Konstantēns nesen sēdās savā privātajā lidmašīnā un devās uz Turciju, lai mēģinātu pārliecināt Šveices izlases un "Galatasaray" futbolistu Blerimu Džemaili par pievienošanos komandai. Pagaidām gan nav izdevies. Sionas boss ļoti labi zina, cik svarīgi ir nevilcināties ar lēmumiem. Kad Sionā pirms vairākiem gadiem uzvirmoja baumas par dažu spēlētāju saistību ar spēļu sarunāšanu, viņš nevilcinājās un, nevienam nesakot, tika pie atļaujas no tiesas pirms svarīgām spēlēm noklausīties futbolistu telefona sarunas. Bet pērnajā vasarā uz naža asmens balansēja senegāliešu uzbrucēja Musas Konatē pievienošanās komandai neilgi pirms transfēru loga aizvēršanās. Konstantēns lika vajadzīgos dokumentus Šveices Futbola savienībai uz Berni nogādāt ar helikopteru. Paspēja, un Konatē pērnajā sezonā guva 16 vārtus. Viņš "Sion" budžetā pavisam drīz vien ienesīs prāvu naudas summu, jo interesenti jau stāv rindā. Taču Konstantēns pagaidām visiem atsaka – viņam svarīgi ir panākumi, un nu "Sion", pēc prezidenta domām, ir izveidojusies par varenu komandu: "Pagājušais pavasaris bija neslikts. Taču "neslikti" neder – "Sion" ir jābūt ļoti labai!" Ja reiz Tourbillon stadionā pamazām atkal uzrodas cilvēki, kas gadiem ilgi ir protestējuši pret Konstantēna vadības stilu un komandas spēles ilgi boikotēja, tad Vaņinam acīmredzot priekšā ir sezona, kurā iespējami ne tikai skandāli un tradicionālās runas par kausa leģendu un mītu.

Izmantotie resursi:
Schweizer Radio und Fernsehen (SRF)
NZZ News – aktuelle Nachrichten, Hintergründe,...
ZEIT ONLINE | Nachrichten, Hintergründe und...
Blick | Aktuelle Nachrichten aus der Schweiz...
News | 1815.ch
News, Sport, Online TV, Unterhaltung, Digital...
Startseite | 11 Freunde
 TagesWoche | Die Wochenzeitung, die...
tagesanzeiger.ch: Nichts verpassen