Starkova padomi, prezidenta Lamborghini, līderība izlasē - Uldriķis par vārtiem Pirejā

- Šovasar tev bija divi nozīmīgi lēmumi – nepalikt “Cambuur” un izvēlēties “Kallithea”.
- Līgums ar “Cambuur” bija 2+1, tas faktiski jau bija beidzies, tikai vajadzēja rakstiski oficiāli pateikt, ka nepalikšu. Interese par mani bija no vairākiem čempionātiem, dažādām valstīm, arī dažādiem kontinentiem. Bija ļoti nopietna interese no kāda Eredivisie kluba, ar kuru runājām jau ļoti ilgu laiku, jūnijā arī satikāmies, kādu laiku runājām par līgumu, bet neizdevās visu sarunāt. Tas bija Eredivisie vidusmēra klubs – labs klubs, ceru, ka šosezon viņiem viss izdosies. Pēc tam parādījās interese no Atēnu “Kallithea”. Parunāju ar treneri, aģents parunāja ar sporta direktoru, viņi atsūtīja prezentāciju, parādīja vīziju, ka ir ļoti ambiciozs klubs, un man šis variants ļoti iepatikās.

Zināju, ka tas ir spēcīgs čempionāts, un gribēju sevi pierādīt jaunā valstī – jauns izaicinājums. Ilgi nedomājot, pateicu – aiziet, ejam un cenšamies sarunāt līgumu, ko arī diezgan ātri izdevās izdarīt. Kad jau biju aizbraucis uz Grieķiju parakstīt līgumu, tad aģentam zvanīja vēl viens Eredivisie klubs, bet aģents pateica, ka jau ir par vēlu – nokavēts. Gaidot ilgāk, interese būtu vēl lielāka, bet negribēju gaidīt arī superilgi, jo man tomēr ir Latvijas pase, kas transfēru tirgū var daudz ko ietekmēt un beigās es varētu palikt ar ne tik labu variantu. Jau biju apmierināts ar šo variantu un nevēlējos gaidīt vēl. Piemēram, bija arī kaut kāda interese no Championship, 2. Bundeslīgas, bet negribēju ilgi gaidīt un beigās varbūt palikt bešā vai ar zemāku līmeni.

- Kluba jaunie īpašnieki atnāca pirms trim gadiem, tagad ir pirmā sezona Superlīgā – kādas ir ambīcijas?
- Atnāca jauni īpašnieki ar amerikāņu investoru. Divi brāļi Teds un Pīters Filipakosi, kuri ir atbildīgi par kluba izveidošanu, un viņi agrāk strādāja ar Venēcijas klubu, no trešās līgas izveidojot to par A sērijas klubu. Kaut ko līdzīgu viņi grib izdarīt arī Grieķijā, jo viņi ir ASV grieķi. Plāni ir ambiciozi – tas viss, protams, nenotiks uzreiz, bet pirmais solis ar tikšanu augstākajā līgā jau ir sperts. Iepriekš otrajā līgā bija divas otrās vietas, bet ar trešo piegājienu beidzot tika uz augšu. Nomainījās viss treneru štābs, atnāca daudz jaunu spēlētāju. Klubs ir ambiciozs – tāpat kā es esmu ambiciozs kā spēlētājs. Tā ir laba saderība.

Pagājušajā Superlīgas sezonā bija cita sistēma – sešinieks un astoņnieks, bet šogad dalās četrās, četrās un sešās komandās. Pirmajā četriniekā, domājot loģiski, visticamāk, neizdosies iekļūt, jo ir PAOK, “Olympiacos”, “Panathinaikos” un AEK – izteiktais lielais četrinieks ar lielākajiem budžetiem, “Olympiacos” tikko arī uzvarēja Konferences līgā, tā ka to komandu līmenis ir ļoti augsts. Primārais ir noturēties augstākajā līgā, bet būtu ļoti interesanti, ja mums izdotos iekļūt otrajā četriniekā. Čempionāts ir labs, katra komanda var uzvarēt katru, un beigās jau visu izšķirs detaļas – kā, piemēram, pret “Panathinaikos” vēl kompensācijas laikā bijām vadībā, bet trīs punktu vietā sanāca tikai viens.

- Pareizi saprotu, ka mājas spēli aizvadījāt vecajā “Panathinaikos” stadionā?
- Tieši tā, tur spēlēsim mājas spēles. Cik saprotu, “Kallithea” īpašnieki vēlējās atjaunot savu El Paso stadionu [politiķa un aktīvista Grigora Labraka vārdā nosaukto stadionu], kur spēlēja ļoti ilgus gadus, taču stadions pieder, šķiet, pašvaldībai un nevarēja sarunāt, kā to izdarīt, jo negribēja investēt lielu naudu būvē, kas viņiem nepiederēs. Mēs gan tur tāpat ik pa laikam trenējamies divreiz nedēļā. Treniņbāze mums ir pašiem sava, tajā ir atjaunotas ģērbtuves, fizio istabas, dabīgā seguma laukums, grib izveidot jaunu trenažieru zāli – izveidot pilnībā jaunu bāzi. Atēnās brīvu zemi atrast nav tik viegli, tādēļ bāze ir nostāk no centra.

- Vēl gan aizvadītas tikai trīs spēles, bet kur “Kallithea” liktu savu klubu rangā?
- (Domā) Tā “Cambuur” komanda, ar kuru Eredivisie finišējām devītajā vietā, ir bijusi spēcīgākā komanda, kādā esmu spēlējis. Bija ļoti labi saspēlēts sastāvs, fantastisks treneris, atmosfēra stadionā – viss bija Top. Nākamā, visticamāk, būtu šā brīža komanda – vismaz pēc pirmajiem iespaidiem. Un tad trešajā vietā Šveices čempionāts un “Sion”. Skaidrs, ka Eredivisie ir visaugstākais līmenis, tad liktu Grieķiju un Šveici kā trešo.

- Klimata un futbola kultūras ziņā Grieķija ir pilnīgi atšķirīga no Šveices un Nīderlandes. Pats gribēji jaunu pieredzi, jaunu vidi?
- Godīgi sakot, man nekad nav paticis spēlēt karstumā. Kā jau latvietim, biju pieradis spēlēt lietū, vēsākā klimatā, kādos 15 grādos. Nīderlande man bija ideāla – pārsvarā lietus, slapjš laukums. Atceros, ka arī Šveicē bija ļoti karstas vasaras, reiz pirmssezonā bija 36-37 grādi, man gāja ļoti grūti. Tādēļ par to, braucot uz Grieķiju, nedaudz uztraucos, bet izgāju treniņnometni un jau pamazām pielāgojos. Pirmās dienas gan bija pilnīgs šoks – izkāpjot lidostā, dienas vidū bija tuvu 40 grādiem. Treniņi bija ļoti agri no rīta – 8.30, tagad trenējamies 18.30 vakarā, kas arī ir tuvāk spēļu laikam. Dienas vidū ir ļoti, ļoti karsts, bet vakaros ir auksts – 28-30 grādi (smejas).

- Pastāsti par vārtiem Pirejā!
- Tā bija ļoti patīkama sajūta – pirmkārt, gūt pirmos vārtus “Kallithea”, otrkārt, gūt pirmos vārtus jaunā čempionātā, treškārt, lielā spēlē. Godīgi sakot, spēli sākām diezgan grūti, cerētais neizdevās, bet puslaiku pārtraukumā treneris dažiem spēlētājiem iedeva iekšā, tai skaitā arī man. Otrajā puslaikā ļoti labi reaģēju, un treneris pēc spēles par to bija ļoti priecīgs – nosauca mani par vienu no komandas labākajiem spēlētājiem. Jutu, ka vārtus guvu tieši tādēļ, ka spēlēju ļoti labi un daudz centos – tiku par to atalgots. Tajā epizodē man stūra sitienā bija jāiet uz tuvo stabu, redzēju, ka bumba pārgāja pāri, kaut kas nobloķēja. Aleksandrs Starkovs man bieži teica, ka nekad nevajag izslēgties un vienmēr jābūt iekšā momentā, vienmēr jābūt gatavam saņemt bumbu.

“Cambuur” ar uzbrucēju treneri Marteinu Barto bieži atstrādājām tādas epizodes, kad viņš man piecreiz pēc kārtas meta virsū bumbas un man tās jebkādā veidā bija jāapstrādā un jādabū vārtos bez vārtsarga. Ar atsitienu pret mākslīgo laukumu, galvā, krūtīs – meta jebkur, un man vienā, divos, trijos – pēc iespējas mazāk - pieskārienos bija jāiesit. Šeit bija tieši tāda situācija. Redzēju, ka būs divcīņa. Līdzīgi kā Turcijā, kur guvu vārtus un Mārcis Ošs uzvarēja gaisa divcīņā. Redzēju, ka bumba var tur nonākt, ja komandas biedrs uzvarēs divcīņā, un uzreiz centos nepalikt aizmugures stāvoklī, izdevās ātri apstrādāt bumbu un gūt vārtus. Sajūtas bija fantastiskas, un, atskatoties atpakaļ, tā nebija nejaušība – to visu biju nopelnījis ar iepriekš paveikto darbu, kas beidzot palīdzēja.

- Līdzīgi kā Nikolato, arī Masimo Donati spēlē ar 3-5-2, arī viņš strādāja C sērijā. Uz papīra paralēļu netrūkst – kā ir dzīvē?
- Itāliešiem noteikti ir savs stils, arī kā cilvēkiem ir savas specifiskās iezīmes – ļoti emocionāli, ļoti iekšā futbola dzīvē. Bet viņiem noteikti ir arī savas atšķirības, piemēram, spēles stilā. Pie Nikolato uzbrukumus cenšamies veidot ar izspēlēm no vārtiem, ar īsām piespēlēm, bet klubā, tā kā Superlīgā esam jauna komanda, treneris pirmās spēles gribēja aizvadīt vienkāršāk, atsitienus no vārtiem izpildot caur mani, arī caur mani izpildot daudz tālo piespēļu. Pirmajās trijās spēlēs sanāca ļoti labi izmantot visas manas stiprās puses – gan bumbas saglabāšana, gan divcīņas. Pārbaudes spēlēs mēģinājām arī vairāk kombinēt, taču starpsezona un sezona ir divas dažādas lietas, arī sastāvs pirmajās trijās un pēdējās divās pārbaudes spēlēs bija pavisam cits. Pret “Olympiacos”, “Panathinaikos” – klubiem ar lieliem budžetiem – spēlējām vienkāršāk, momentus centāmies veidot ar ātrām pārejām, nevis ilgi veidojot.

Taču pārliecība jau aug, un domāju, ka nākotnē nebaidīsimies ar bumbu spēlēt vairāk, ko parādījām arī jau šajās spēlēs – kad mums ļāva to darīt, tad to arī darījām. Riska situācijās treneris sacīja, lai sit uz priekšu man – es tur būšu, būšu spēcīgs un varēšu uzvarēt divcīņās. Tas arī ir galvenais, kādēļ mani ņēma, - lai es komandai varētu palīdzēt ne vien ar vārtu guvumiem un piespēlēm, kas uzbrucējam ir ļoti svarīgi, bet arī ar citām kvalitātēm. Pret “Panathinaikos” ar vārtsargu jau smējāmies – viņš man teica, ka man no vārtiem izsitis kādas 25 piespēles un 24 no tām es uzvarēju, tādēļ stresa situācijā var brīvi sist man uz priekšu un tas nenozīmēs zaudētu bumbu. Kad bumba sākumfāzē ir mūsu laukuma pusē, tad man prasa palikt augstāk, saglabāt bumbu, nospēlēt vienā divos pieskārienos un palīdzēt iziet ārā, bet kad jau ir ilgstošāki, kombinacionālāki uzbrukumi, tad nāku arī zemāk saņemt bumbu kājās un saspēlēties ar komandu.

Roberts Uldriķis ar komandas biedriem. Foto: Athens Kallithea FC

- Kāda ir uzbrucēju konkurence – vai komandā ir vēl kāds tava stila uzbrucējs?
- Jā, komandas kapteinis Lukinass, kurš pagājušajā sezonā bija pamatsastāva uzbrucējs, bet tad viņi, ja nemaldos, spēlēja ar 4-3-3 un viņš bija centra uzbrucējs. Treneris vēlas spēlēt ar vienu izteiktu centra uzbrucēju, bet otrs blakus parasti ir pussargs, kustīgāks spēlētājs. Pret “Olympiacos” pašās beigās spēlējām ar diviem lielajiem, bet pamatsastāvā pagaidām treneri laikam neizskata variantu, ka varētu sākt abi kopā. Un vēl treneris no savas iepriekšējās komandas paņēma [itāļu] centra uzbrucēju Eliju Džani, kurš pirmajā spēlē izgāja, bet pēc tam bija savainots. Tā ka uz vienu vietu esam apmēram trīs cilvēki.

- Tev ērtāk ir spēlēt ar mazo spēlētāju blakus vai kā izlasē, kur Gutkovskis ir liels un ātrs?
- Tie sanāk dažādi spēles stili. Ar Vladu sanāk spēlēt citādi, man jāpielāgojas viņam – viņš vairāk ir skrējējs, fizisks spēlētājs, kurš daudz skrien aiz mugurām un kuram bumbu labāk nedot kājās [bet gan zonās]. Klubā man parasti blakus spēlē šveicietis, kurš ir tehnisks spēlētājs, kuram patīk darboties ar bumbu, bet otrā pusē ir brazīlietis, kurš ir piedzimis ar bumbu. Izlasē man patīk spēlēt ar Vladislavu, jo abi izmantojam savas spēcīgās puses, abi esam stipri divcīņās, viņš skrien aiz mugurām, es viņam cenšos nomest bumbas. Klubā savukārt vairāk varu izmantot savas tehniskās prasmes un saspēlēties ar tehniskiem spēlētājiem.

- Vasaras skaļākais jaunpienācējs bija Matjē Valbuenā, kurš ir ļoti maziņš, bet arī ļoti spēcīgs spēlētājs ar savdabīgu smaguma centru. Kā jau esat saspēlējušies un sadzīvojušies kopā?
- Viņš ir tiešām fantastisks spēlētājs. Kā jau teici, ļoti īss augumā, bet viņam ir ļoti grūti atņemt bumbu. Ja es izmantoju savus auguma parametrus un savu spēku, tad viņš izmanto savu smaguma centru, noliek korpusu – viņš ir tik mazs, ka, ja viņu grūž ar elkoni, elkonis vienkārši pāriet pāri galvai. Viņš ir arī ļoti tehnisks spēlētājs, katru reizi, kad ir ar bumbu, atrod ļoti labu risinājumu piespēlei vai bīstamam sitienam no nekurienes. Skatoties uz viņu, vienā treniņā iedomājos, ka pret viņu ir tik grūti spēlēt kā pret Mesi. Viņš ir ļoti pieredzējis spēlētājs, tūliņ jau būs 40 gadu. Arī abi runājam franču valodā, esam jau parunājuši – labs džeks. Pārsvarā spēlējam 5-3-2 vai 5-2-3. Uzbrukumā pārsvarā pārejam ar 5-2-3, kad es esmu centrā un man blakus ir divi desmitnieki. Aizsardzībā pārsvarā pārejam 5-3-2, kad man blakus ir tikai viens pussargs. Matjē var spēlēt gan tajā pozīcijā, kurš izteikti spēlē blakus man, vai arī vairāk kā centra pussargs. Tomēr domāju, ka primāri viņš ir ņemts man blakus.

- Cik labā līmenī Sionā apguvi franču valodu?
- Sarunāties varu. Ja runā ļoti ātri vai ar specifisku akcentu, kad francūži ļoti ātri runā savā starpā, tad ir nedaudz grūtāk. Ja viņi ar mani runā viens pret vienu, tad saprast varu ļoti labi. Arī intervijas esmu sniedzis franču valodā – tieši pirms aizbraukšanas no Šveices bija intervija radio.

- Kā jau Grieķijā, leģionāru ir daudz, treneru štābs no Itālijas, īpašnieks ir amerikānis. Kā notiek saziņa klubā?
- Treneris runā angļu valodā. Kā izlasē mums ir asistents Masimo Paganins, tā arī klubā ir Lorenco Dolčeti, kurš sarežģītākus vārdus var iztulkot, ja treneris grib pateikt ko specifiskāku. Treneris runā itāļu, angļu valodās, ir daudz spēlētāju, kuri runā spāņu, franču valodās, tad ir soms, čehs, es. Bet es varu arī franču valodā, kas laukumā ļoti noder. No “Servette” arī pārnācis jaunāks centra pussargs [ senegālietis Samba Dibā] – ja viņš kaut ko nesaprot, varu viņam pārtulkot.

- Esi nokļuvis arī valstī ar citu alfabētu, taču, zinot krievu valodu, gan jau nav tik grūti saprast burtus.
- Līdzīgs ir, jā, bet lasīt grieķiski noteikti vēl nemāku. Parastos vārdus labrīt, labvakar, paldies, arī futbola vārdus zinu, bet sarunvalodā pagaidām iet ļoti grūti. Vienmēr esmu centies iemācīties tās valsts valodu, kurā dzīvoju, taču te grieķu valodu klubā izmanto ļoti maz, tādēļ nezinu, vai man to izdosies izdarīt. Arī žurnālisti angļu valodu pārzina labi. Nav ikdienas prakses. Visu starpsezonu nodzīvoju kopā ar [namībiešu izcelsmes] Somijas izlases spēlētāju [Piri Soiri], kurš ir spēlējis arī Eiropas čempionātā. Komunicēju arī ar franciski runājošajiem, bet kopumā visi labi satiekam.

- Uz Sionu aizbrauci pirms sešiem gadiem – 20 gadu vecumā. Kā šajā laikā esi mainījies kā cilvēks un kā futbolists?
- Vēlies, lai sāku filosofēt?! (smejas) (ilgi domā)

- Piemēram, Sionas laikos stāstīji, ka ļoti daudz strādāji pie spēles ar galvu, ko Latvijā īsti vēl neprati.
- Vēl nesen lidmašīnā par to runājām ar skautu no aģentūras. Viņš tieši to arī teica – kad mani skatījās RFS laikā, es ar galvu vispār nemācēju spēlēt. Biju gandrīz divus metrus garš, bet ar galvu gandrīz vispār nemācēju spēlēt, jo savu spēli balstīju uz savām tehniskajām spējām, jo agrāk biju pussargs un patika daudz darboties ar bumbu, galvu nemaz neizmantoju. Kādēļ gan spēlēt ar galvu, ja mācēju spēlēt ar kājām?! Tas nebija nepieciešams. Un viņš teica, ka šai ziņā esmu ļoti pielicis un ka pret mani divcīņā uzvarēt ir ļoti grūti. Beidzot esmu tas tipiskais garais uzbrucējs, kurš māk spēlēt ar galvu. Sionā tajā ziņā ļoti pieliku.

Bija laiks, kad prezidents kāpa ārā no sava Lamborghini Urus džipa un baltās biksēs pats man meta bumbu dubļainā laukumā, bet man tā bija jāsit ar galvu. Pēc divu stundu treniņa taču nevarēju viņam pateikt “nē, esmu piekusis”. Arī ar brazīļu uzbrucēju individuālo treneri pie tā daudz strādājām. Protams, arī fiziski esmu pielicis diezgan daudz – tieši ķermeņa uzbūves, slodzes panešanas ziņā. Un arī kā cilvēks. 20 gados aizbraucu prom, pametu ģimeni, draugus, valsti – visu pazīstamo. No dzīvošanas ar vecākiem pārcelies uz citu valsti, kur jādzīvo vienam pašam. Mentāli esmu daudz ko piedzīvojis un daudz ko izdzīvojis. Bija labāki, sliktāki brīži. Žēl, ka kādā svarīgā brīdī kaut kas nenospēlēja par labu, bet citos brīžos veiksme savukārt uzspīdēja.

"Sion" prezidents Kristians Konstantēns. Foto: Nathalie Pallud/illustre.ch

- No mazākām pilsētām nu esi nokļuvis lielpilsētā.
- Man ir dzīvoklis, klubs iedeva mazu auto, ar kuru pārvietojos uz treniņiem. Atēnās ir ļoti liela pilsēta – [metropolē] nepilni četri miljoni. Tas ir kaut kas pilnīgi cits. Leuvardenā mani uz ielas atpazina, fanoja tieši par mūsu klubu – pilsētā bija tikai 100 tūkstoši cilvēku, pēc labām spēlēm nāca klāt, kaut ko ieteica. Šveicē dzīvoju 15 tūkstošu pilsētiņā, kur mūs vispār nezināja, jo nedzīvojām Sionā. Tagad esmu lielpilsētā, kur neviens īsti nezina, kas esi, ko dari, arī klubu Atēnās ir vairāk – trīs lielie klubi “Olympiacos”, “Panathinaikos”, AEK, vēl viens klubs [“Atromitos”]. Šeit tevi var pamanīt tad, ja labi nospēlē pret lielajiem klubiem. Pirmdien pēc spēles pret “Panathinaikos” bija jāiet uz tikšanos bankā, un tur mani cilvēks atpazina un teica, ka vakar bijusi superspēle un ka visi laikraksti raksta, ka ieradies labs spēlētājs no Latvijas. Tā kā Grieķijā arī basketbols ir populārs, arī par basketbolu uzreiz runā – kādēļ nespēlēju basketbolu, jo esmu gara auguma. Atēnās tevi var pamanīt šādā veidā, bija liels prieks, ka labi nospēlēju pret lielajām komandām un tiku pamanīts.

Noslēgumā par izlasi. Pašsaprotams jautājums, bet kādas ir ambīcijas Nāciju līgā?
- Domāju, ka noteikti varam pacīnīties par pirmajām divām vietām [pirmās vietas automātiski tiks B līgā, otrās vietas aizvadīs pārspēles pret B līgas trešajām vietām – A.S.] un būt grupas augšējā divniekā, nevis apakšējā divniekā. Spēlēsim pret līdzvērtīgām komandām, pret visām esam spēlējuši, esam uzvarējuši, esam spēlējuši neizšķirti. Ziemeļmaķedoniju gan vēl neesam uzvarējuši [0-0-3], Fēru salas tikko uzvarējām [1-4-1], arī Armēniju esam uzvarējuši [1-1-2]. Gan mēs zinām viņus, gan viņi – mūs. Visu visdrīzāk izšķirs sīkumi. Ja aizvadīsim savas labākās spēles gan individuāli, gan kā komanda, tad varam pacīnīties par pirmo divnieku.

- Pret Armēniju iepriekšējā atlasē [1:2, 2:0] sāki abas spēles.
- Bija divas pavisam dažādas spēles. Armēnijā spēlējām no aizsardzības, bija pārlidojums, iepriekšējā spēlē pret turkiem bijām atstājuši ļoti daudz spēka, bija arī karstums. Mājās savukārt uzspiedām savu spēli un bijām labāki – uzvarējām pelnīti. Viņiem bija vairāki naturalizēti spēlētāji, kas man šķita diezgan interesanti. Spēlēja ar trim aizsargiem, palicis tas pats treneris. Būs interesanti.

- Kāds ir pirmais iespaids par mūsu jauno štābu?
- Noteikti ir citādi nekā pie iepriekšējiem treneriem. Izlasē jau esmu bijis pie četriem…[pie Starkova, Pātelainena, Stojanoviča, Kazakeviča] Ir citādi, nedaudz brīvāka atmosfēra. Pie Daiņa bija daudz sapulču, daudz treniņu, viss ļoti strukturēti. Tagad gaisotne ir brīvāka – treneris grib, lai treniņos atdodam sevi visu, notrenējamies aktīvi, intensīvi, bet pārējā laikā ļauj spēlētājiem lielāku brīvību un darīt, ko vēlamies. Dienas laikā ieplānoto lietu ir mazāk. Kā jau itālietis, laukumā viņš ir emocionāls. Varbūt nav tipiskais itāļu treneris, kurš būtu tendēts uz aizsardzības futbolu, kā tas ir klubā.

Ja prasīji par viņu atšķirībām, tad klubā uzsvars ir uz aizsardzību, trenerim ļoti patīk redzēt divcīņas, izklupienus, cīņu. Kluba treneris uzsver, ka mums ir jābūt komandai, kas vienmēr skrien un cīnās vairāk par pretiniekiem. Mums var gadīties kļūdas, bet necīnīšanos viņš nepiedos, jo viņš arī kā spēlētājs bija cīnītājs un tādu grib redzēt arī savu komandu. Viņam nevajag nekādus trikus, fintus - ja ir iespēja sist pa vārtiem, tad vienkārši jāsit, arī sadzīvē viņam patīk konkrētība. Izlasē tas ir nedaudz citādi.

Masimo Donati spēlētāja karjeras laikā Veronas kreklā pret savu bijušo klubu “Milan”. Foto: Reuters/Scanpix

- Nikolato teica, ka pirms pirmās nometnes ar spēlētājiem nerunāja, jo negribēja kādu izcelt un visus gribēja pirmoreiz satikt nometnē. Kā tagad bija vasarā, kad ilgu laiku nometņu nebija, - vai bija kāda komunikācija, varbūt atbrauca pie tevis?
- Nē, neatbrauca. Īstenībā vienīgais no treneriem, kurš ir braucis, ir Dainis.

- Visiem viss ir skaidrs.
- Vai arī neviens no viņiem ar mani nerēķinās. Vai nu – vai nu! (smejas) Ja nopietni, tad ar treneru štābu vairāk biju komunicējis pirms iepriekšējās nometnes, kad man bija nelielas problēmas ar veselību. Paldies medicīnas štābam un treneriem, ka atļāva izlaist nometni, visu izdevās labi sakārtot un biju pilnībā gatavs jaunajā klubā sākt pirmssezonu. Ierados labā kondīcijā, nevis ar traumu, kas, visticamāk, kādu laiku būtu liegusi spēlēt. Tolaik daudz komunicēju, bet pēc tam treneris ik pa laikam uzrakstīja, apjautājās, kā jūtos, kāda ir situācija.

Viņš arī ir labā kontaktā ar mūsu kluba fiziskās sagatavotības treneri [gan Nikolato, gan Roberto De Bellis ilgus gadus ir strādājuši Veronas “Chievo” kluba sistēmā – A.S.], viņi ir draugi, vairākkārt ir runājuši un sarakstījušies – mūsu fiziskās sagatavotības treneris vairākkārt man ir rādījis, ka ir čatojis ar Nikolato. Galvenais treneris Masimo Donati teica, ka arī treneri savā starpā ir sazinājušies. Komunikācija vairāk norit tādā veidā – ilgas individuālās sarunas man nav bijis.

- Kas ir divas trīs galvenās lietas, ko izlasē no tevis prasa?
- Tagad redzēsim, pat nezinu…(ilgi domā).

- Hat-trick…
…un pokeru. Tas ir tas, ko prasa žurnālisti vai fani. Domāju, ka no manis prasa spēlēt tāpat kā klubā, uzņemties līderību, palīdzēt komandai. Sastāvs ir kļuvis jaunāks – ieraugot, kuri ir izsaukti, sapratu, ka nu esmu viens no pieredzējušākajiem spēlētājiem. Tūliņ arī būs jau piecdesmitā spēle izlasē, kas būs tāds simbolisks notikums. Domāju, ka viņi grib, lai es uzņemtos vienu no līdera lomām – vēl arī Jānis [Ikaunieks], Vlads [Gutkovskis]. Agrāk mēs paši bijām jaunie, bet tagad jau esam pieredzējušie. Un Savaļnieks, Dubra, kuri izlasē agrāk bija manā pašreizējā vecumā, tagad jau pieredzējuši-pieredzējuši spēlētāji. Kad es ienācu izlasē, bija Vaņins, Gorkšs, Višņakovs, Laizāns – tad viņi bija vecie, bet es biju jaunais. Tagad pirmoreiz jūtu, ka tas ir mainījies. Arī tas ir diezgan interesanti – kā vaicāji par to, kā esmu izaudzis. Tas liek uz lietām skatīties nedaudz citādi.

- Izlasē nu ir daudz “Metta” audzēkņu. Jums gan, protams, ir itin liela gadu starpība, bet vai tolaik, kad biji “Metta”, zināji, kas ir, piemēram, Lūkass Vapne?
- Renāru Varslavānu zināju, jo viņš spēlēja vienā komandā ar manu brāli [Normundu], zināju vēl vairākus spēlētājus no 2001. gadiem. Viņi kopā spēlēja “Skonto”, liela daļa komandas kopā arī pārgāja uz “Metta”. Liels prieks, ka Renārs pēc grūtāka perioda ir atpakaļ ierindā. Zināju Lūkasa tēvu Marselu, kurš arī bija ieguvis “Metta” gada spēlētāja balvu, zināju, ka arī viņa dēls spēlē futbolu. Personīgi gan nepazinu, bet vairākus jaunos zināju – to pašu [Jēkabu] Lagūnu, par kuru man teica, ka viņš būs nākamais augstas klases spēlētājs. Biju redzējis, kā viņš spēlē. Arī pašreizējos – [Bruno] Melni, [Dario] Šitu. Kaut ko zinu.

Jānis Ikaunieks un Roberts Uldriķis ceļā uz Erevānu. Foto: LFF