Bulvītis: "Šveicē jau esmu pieradis saņemt algu"

Nauris Bulvītis (27) ir dzimis Rīgā un futbolā sāka trenēties diezgan vēlu - tikai 12 gadu vecumā. Lai arī, paša vārdiem, tobrīd nav bijis īpaši garāks par citiem, jau sākumā spēlējis kā centra aizsargs. Agros jaunieša gados pirmos soļus futbolā Bulvītis gan spēra Rīgas "Skonto", taču pēc tam trenējās RTU-Rīgas "Stars". Vēl 2006. gadā pārstāvēja 1. līgas komandu "Eirobaltija", bet nākamajā sezonā jau debitēja Virslīgā - tiesa, nevis kādā Rīgas vai Jūrmalas vienībā, bet gan Daugavpils "Daugavā". Karjerā bijis arī tādās komandās kā "Šiauliai", "Tranzīts", "Inverness", "Ventspils", Trnavas "Spartak", Jūrmalas "Spartaks" un Rīgas "Skonto", bet kopš šā gada sākuma Bulvītis pārstāv Šveices klubu "Aarau", ar kuru līgums ir spēkā līdz šīs sezonas beigām.

"Līdz šim brīdim nezinu, kāpēc nepaliku Skotijā"

- Kāpēc galvaspilsētas puika Virslīgas karjeru sāka Daugavpilī?
- Tā sanāca, ka Daugavpils "Daugava" man deva iespēju spēlēt Virslīgā. "Rīgā" biju dublieros, un tur man iespēju nedeva. Nezinu, kāda iemesla dēļ – droši vien vienkārši nesaskatīja manī perspektīvu. Bet Daugavpilī izveidojās jauna komanda, atnāca jauni sponsori. Viņi piedāvāja, un labprāt piekritu.

- Debijas sezonas sākumā vairākas reizes gāji pamatsastāvā, bet pēc tam ilgu laiku netiki pat pieteikumā.
- Daugavpilī viss tika veidots no jauna. Komandu vadīja treneris Sergejs Petrenko no Krievijas, kurš man ļāva spēlēt. Dažreiz pat spēlēju ne savā pozīcijā. Bet sezonas otrajā daļā atnāca daudz jaunu spēlētāju – gan no Latvijas, gan ārzemēm, un man vairs neatradās vieta sastāvā.

- Protokolos manīju, ka diezgan bieži mainīji Rudņevu un viņš tevi. Varbūt uzspēlēji arī uzbrukumā?
- Tā tiešām sanāca. Treneris bija no Krievijas, daudzus no mums nepazina un mēģināja visādās pozīcijās.

- Tad Rudņevam vēl bija tikai 19 gadu. Vai jau tobrīd, treniņos spēlējot pret viņu, varēji iedomāties, ka viņš pēc pieciem gadiem spēlēs Vācijas Bundeslīgā?
- Protams, nē, tad tā nelikās. Manuprāt, viņš to panāca ar savu darbu – tanī laikā visi bijām jauni, un neviens no mums īpaši uz pārējo fona neizcēlās. Artjoms vienmēr nopietni attiecās pret treniņu darbu, un tas nesa augļus. Katram savā līmenī, bet Rudņevam tas sanāca Bundeslīgas līmenī.

- Sezonas otrajā pusē "Daugavas" galvenais treneris bija Igors Gamula, ar kura video rullīšiem ir pilns internets. Vai jau tajā laikā viņš bija tāds joku plēsējs?
- Pie viņa bijis daudz kuriozu – pat negribētos tā stāstīt (smejas). Ar viņu bija ļoti interesanti un jautri, taču, pirmām kārtām, bija arī grūti treniņi. Palikušas ļoti labas atmiņas. Soda naudas par lieko svaru? Jā, atceros, ka jau pirmajā reizē, kad viņš ienāca ģērbtuvēs un viņu stādīja priekšā kā galveno treneri, viņš uzreiz izvilka svarus un visi spēlētāji kāpa tiem virsū. Paldies Dievam, man tādu problēmu nebija (smejas).

Kaspars Ikstens, Vitālijs Maksimenko un Nauris Bulvītis - attiecīgi vēl "Skonto" un "Ventspils" rindās. Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

- Kā tev 2009. gadā sanāca tāds interesants karjeras pagrieziens – lāga nebiji spēlējis jauniešu izlasēs, iepriekš Lietuvā un Latvijā pārstāvēji apakšgala komandas, bet te pēkšņi no "Tranzīta" pievienojies klubam, kas cīnās par atgriešanos Skotijas Premjerlīgā?
- Pēc "Daugavas" aizbraucu uz Šauļiem. Bija sarunāts, ka man tur būs spēļu prakse. Pēc tam jau spēlēju "Tranzītā", un aģents vienkārši strādāja un meklēja man kādas iespējas. Viņš tobrīd uzskatīja, ka tāds futbols man pēc spēles stila būs piemērots. Arī Pāvels Mihadjuks tur iepriekš bija spēlējis, tāpēc bija palikuši kontakti. Aizbraucu uz turieni, un treneri viss apmierināja.

- "Inverness" izcīnīja vietu atpakaļ Premjerlīgā, bet tu nākamajā sezonā nepaliki.
- Treneris man uzticējās, un tajā sezonā nospēlēju gandrīz visas spēles [32 no 36, 27 no tām pamatsastāvā – A.S.]. Invernesai biju izīrēts. Ziemā [sezonas vidū] īri pagarināju, bet iemeslus, kāpēc tur nepaliku arī pēc sezonas beigām, nezinu līdz pat šim brīdim. Runājot ar treneri, viņu it kā viss apmierināja. Ar viņu bija labs kontakts, bet kaut kas nesanāca ar "Ventspili" un atgriezos Latvijā.

- Virslīgā divreiz esi kļuvis par vicečempionu, Latvijas kausa tev nav. Vai var teikt, ka Skotijas pēc spēka otrās līgas tituls klubu līmenī ir tavs lielākais panākums?
- Tā varētu teikt, jo piedalījos gandrīz katrā spēlē. Latvijā ir grūti saprast, ko nozīmē izcīnīt Skotijas pirmās divīzijas titulu – tas ir ļoti grūti. Tikai viena komanda tiek uz Premjerlīgu, tāpēc visu sezonu ir ļoti sīva cīņa. Kā esmu skatījies, tas tituls ir arī Aleksam Fērgusonam [1977. gadā ar "St. Mirren" – A.S.]. (gardi smiekli) Tā ka, jā, klubu līmenī tas laikam ir pats lielākais panākums.

- Nākamā gada sākumā sekoja interesanta pāreja uz Slovākiju. Pastāsti, kāpēc izvērtās skandāls ar "Ventspili"!
- Atgriezos "Ventspilī", un mums bija noruna – ja man būs kāds piedāvājums, tad "Ventspils" nebūs pret to, ka došos kaut kur tālāk. Pienākot brīdim, kad atradu variantu, viņi negribēja mani laist. Tāpēc radās domstarpības, bet beigās visu atrisinājām. Aizbraucu uz turieni, un tur sanāca ļoti neveiksmīgs posms. Slovākiju pat negribas īpaši atcerēties – šķiet, jau pēc nedēļas treniņā dabūju traumu.

- "Ventspils" toreiz paziņoja, ka tu ar aģentu nebijāt brīdinājuši klubu par savu aizbraukšanu.
- Pat īsti vairs neatceros…Laikam mēs centāmies brīdināt – es gribēju brīdināt, bet nevarēju sazvanīt, un tā kaut kā sanāca. Taču "Ventspilī" tolaik vēl neviens nebija sācis trenēties, tāpēc neko īpašu tas it kā neietekmēja. Ja vien klubs būtu bijis pozitīvi noskaņots, lai mani palaistu prom – kā tas bija norunāts.

- Kā tas viss beigās atrisinājās?
- Federācijā… Kā jau parasti Latvijā (smejas). [Bulvītis arī šajā ziemā griezās federācijā, "Skonto" algu parādu dēļ tiekot pie brīvā aģenta statusa – A.S.]

- Domstarpību dēļ kāda bija tava šķiršanās no "Ventspils"? Piemēram, varētu tagad atgriezties šajā klubā?
- Nē, nav nekāda aizvainojuma. Pēc tam aprunājos ar "Ventspils" prezidentu. Viņš man piezvanīja, novēlēja veiksmi. Jā, tanī brīdī varbūt nebija tās labākās sajūtas, taču tagad viss ir kārtībā. Nav nekādu problēmu.

"Titulu no rokām izlaidām tikai un vienīgi Mingazova dēļ"

- Jau minēji, ka Slovākijas laiku labprātāk neatcerētos. Pēc tam bija Latvijas 1. līga ar Jūrmalas "Spartaku". Vai 2011. gads no tavas karjeras faktiski tika izsvītrots?
- Tā bija. Slovākijā klājās diezgan grūti, un tas viss klubs bija diezgan liela katastrofa. Mainījās treneri, un es, klubā esot tikai pusgadu, satiku trīs trenerus. Tāpēc atgriezos Latvijā. Bija piedāvājumi arī no Virslīgas klubiem, bet nebiju pietiekami labā sportiskajā formā, lai spēlētu Virslīgā – vismaz tobrīd man tā likās. 1. līgā ar "Spartaku" aģentam [Mihailam Ļebedevam] bija pazīšanās, un nospēlēju trīs četrus mēnešus līdz sezonas beigām. Un tikām Virslīgā.

- Iepriekšējā vasarā pārejot uz "Skonto", parakstīji trīs gadu līgumu. Spriežot pēc līguma termiņa, laikam tobrīd nenojauti, kas klubu sagaidīs sezonas otrajā pusē.
- Tādas nojautas nebija vispār. Vienojos ar "Skonto", un viss bija kārtībā. Spēlējām Eirokausos, komandas sniegums bija lielisks, un jau no pirmās dienas guvu baudu. Viss bija labi, bet pēc tam sākās problēmas… Pirmais brīdis, kad sapratām, ka kaut kas nav kārtībā, laikam bija pēc Eirokausiem. Nemaksāja vairākus mēnešus, un pie sevis jau sapratu, ka viss nebūs kārtībā, tāpēc sāku kaut ko domāt.

- Šogad "Skonto" vienu spēli boikotēja. Vai arī iepriekšējā sezonā kas tāds kaut nedaudz brieda?
- No manas puses šķita, ka tik traki pagājušajā gadā nebija, lai pilnīgi boikotētu spēli. Varbūt tāpēc, ka tie parādi nebija tik lieli kā šogad. Tagad situācija liekas vienkārši bezcerīga. Ja tev nemaksā "tikai" trīs mēnešus un katru dienu stāsta, ka varbūt nauda būs, tad kaut kā tam notici. Spēlēt jau gribas visiem – pareizi Pertija teica, ka ar boikota palīdzību neko īpaši neizmainīsi. Arī šogad, neaizbraucot uz spēli, viņi neko neizmainīja.

- Mingazovs iepriekšējā sezonā tomēr laukumā vairs neizgāja. Vai bija vēl kāds, kurš plānoja ko līdzīgu?
- Ja godīgi, tik sīki nezinu. Nevienam neesmu jautājis un pats par to neinteresējos. Jā, Ruslans tā izlēma – vēlu viņam veiksmi, viņš ir labs spēlētājs.

- Daudzi Mingazova pārtraukšanu spēlēt uzskatīja par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc izlaidāt no rokām titulu. Kā tu uzskati?
- Manā skatījumā tā notika tikai un vienīgi Mingazova dēļ. Ja viņš būtu spēlējis, mēs būtu uzvarējuši čempionātā. Esmu 100% par to pārliecināts – nezinu, kādēļ. Viņš tiešām bija galvenais spēles motors – kā viņa nebija, tā bija ļoti grūti.

Nauris Bulvītis "Skonto" kreklā. Foto: M. Jankovskis, Sportacentrs.com

- Vai tev jau bija dzelžaina pārliecība, ka, neatrisinoties problēmām, ziemā iesi uz federāciju? Visi komandā to tomēr neizdarīja, un daudzi "Skonto" palika arī nākamajā sezonā.
- Es tā gribēju un jau jutu, ka nebūs labi. Komandā visi kopā apspriedām šos jautājumus – kāds izlēma, bet kāds neizlēma iet līdz galam. Biju izlēmis, ka mēģināšu – kaut kā jācīnās ir. Domāju, ka taisnība bija manā pusē, tāpēc arī līgums tika lauzts. Padomi no malas? Protams, kaut kādus padomus allaž uzklausu, taču jau esmu pieaudzis cilvēks. Katram vajag kaut kādu naudu, no kuras dzīvot – gribēju saņemt algu, tāpēc arī pieņēmu tādu lēmumu.

- No Pertijas puses vairākkārt šo aizgājušo spēlētāju virzienā bijis jūtams aizvainojums. Ja teici, ka ar "Ventspili" viss ir kārtībā, kā šķīries no "Skonto"?
- Ne no manas, ne "Skonto" puses nav nekādu pretenziju vai kā tamlīdzīga, taču nešķīrāmies tajā labākajā veidā.

- Ar kluba vadību vai tieši Pertiju?
- Ar kluba vadību nav tik tuva kontakta. Ar treneri tiecies katru dienu, tāpēc attiecības ir izveidojušās spēcīgākas. Taču katram jādzīvo sava dzīve. Varbūt, ja būtu pirms tam kaut kur spēlējis un sapelnījis naudu, būtu palicis, jo spēlēt "Skonto" komandā bija lieliska sajūta. Interesants futbols, taču naudu vajag nopelnīt.

- Par cik mēnešiem "Skonto" tev ir palicis parādā, un vai ceri to vēl kādreiz atgūt?
- Palika parādā, ja nemaldos… Man vēl ir federācijas izraksts – laikam par četriem mēnešiem.

- Maz… Tad jau laikam nebūsi steidzīgāko parādu atdošanas saraksta augšgalā.
- Jā, nebija tik daudz kā citiem. Nezinu, vai es vēl ceru uz šo naudu. Droši vien jau vairs īpaši neceru – redzot situāciju klubā… Solījuši atdot, protams, ir, jo tas tomēr ir federācijas lēmums. It kā īpaši jau vairs neticu, bet noteikti painteresēšos.

- No tiem, kuri aizgāja, būtībā tu vienīgais esi spēris nopietnu soli uz priekšu. Vieniem traumas, citi nespēlē, vēl citi vienkārši devušies uz līdzīga līmeņa līgām. Kāpēc tu esi vienīgais, kuram izdevās, jo sastāvs jums bija ļoti spēcīgs?
- Varbūt tāpēc, ka komandās vai čempionātos, kur viņi tika, bijušas kaut kādas iekšējās problēmas. Es aizgāju uz Šveici - ja viņi tevi paņem, tad viss tiešām ir stabili un viņi tev uzticas. Bet, piemēram, Čehija, cik zinu, nav tas pats labākais čempionāts. Tur ir daudz citu svarīgu lietu, kā piemēram, aģentu darbs – viss nav atkarīgs tikai no futbolista. Savukārt Šveicē, ja esi labāks, tu spēlēsi. Ja neesi, tad nespēlēsi.

- Šveicē droši vien ir arī tā patīkamā sajūta, kad alga ienāk kontā.
- Jā, jau esmu pieradis (smejas).

"Šveicē Vaņinu zina visi un uzskata par ļoti labu vārtsargu"

- Pirms Šveices tev bija vēl kāds variants kaut kur aizbraukt?
- Tas bija pirmais, ko man piedāvāja. Aizbraucu, viss izdevās, tāpēc neko citu vairs nemeklēju. Nebija tā, ka man būtu bijušas kaut kādas lielās izvēles iespējas. Tas bija pirmais, un viss sanāca.

- Ja pati Šveices Superlīga ir liels kāpums uz augšu, Āravas klubs tomēr uz valsts fona ir visai maziņš. Budžets pēdējā atskaitē "tikai " piecarpus miljoni eiro.
- Šveicē pēc prognozēm noteikti neesam augšgalā. Droši vien kopā ar Vaducu esam viena no pēdējām divām komandām. Bet ar mums ir grūti cīnīties – tā saka visas komandas. It sevišķi mājas spēlēs, kur mums ir īpaša atmosfēra, īpašs stadions. Klubā, protams, ir augstāki mērķi. Arī pats klubs attīstās – sāks būvēt jaunu stadionu. Pēc komplektācijas varbūt neesam tie spēcīgākie, taču mums ir labs kolektīvs.

- Vācu valodu jau esi apguvis?
- Cenšos, bet pagaidām iet grūti.

- Aizsardzības līnijā ir spēlētāji no Haiti, Kongo DR, Latvijas, Vācijas. Kādā valodā runājat laukumā?
- Vāciski, laukumā viss tāpat notiek vāciski. Vēl viens aizsargs ir no Argentīnas, tā ka mums ir ļoti internacionāls sastāvs.

- Iepriekšējās sezonas pēdējā kārtā nokritāt uz priekšpēdējo vietu un palaidāt priekšā tieši Sionu. Vai tev bija papildus motivācija tabulā apsteigt Vaņinu?
- Par to savā starpā jau jokojām, un gribējās viņu apsteigt. Visu laiku bijām vienu pakāpienu augstāk, bet beigās sanāca, ka viņiem bija vieglāki pretinieki un viņi ieguva vairāk punktu. Taču, tā kā komandai tā bija atgriešanās sezona Superlīgā, klubs to uztvēra kā labu rezultātu. Klubā bija apmierināti ar to, ka palikām augstākajā līgā, un šosezon mērķis ir augstāks.

- Ja vadība bija apmierināta ar vietu, kāpēc nepalika galvenais treneris?
- Ja godīgi, joprojām to nezinu. Gan trenerim bija līgums, gan visi bija apmierināti. Varbūt viņam pašam bija savi iemesli, tiešām nezinu. Vasarā mainījies tas, ka tagad mums it kā ir dziļāks un plašāks sastāvs, taču ir daudz savainojumu. Jaunie spēlētāji traumējas, arī Edgaram [Gauračam] ir savainojums, ir pāris spēlētāju, kurus vēl gaidām atgriežamies.

- Arī tev pašam sezonas sākumā bija savainojums.
- Salauzu degunu, diezgan nepatīkama trauma. Vēl nav līdz galam sadzijis. It kā būtu jāspēlē ar sejas masku, bet noņēmu nost, jo nebija komfortabli spēlēt. Kādu laiku izlaidu, un pirmie treniņi bija grūti. Tagad jau esmu pieradis.

- Nebaidījies, ka pēc traumas vairs netiksi atpakaļ sastāvā?
- Jā, bija tāda sajūta. Bija grūti, jo komanda sāka spēlēt un bija pietiekami labi rezultāti. Treneri viss aizsardzībā apmierināja, tāpēc bija jāgaida sava iespēja. Pēdējā spēlē viņš man uzticēja iespēju, redzēs, kā būs tālāk.

Nauris Bulvītis treniņā ar sejas masku. Foto: FC "Aarau"

- Ja papēta tavu karjeru, tev gandrīz katrā klubā mainījušies treneri – dažos pat vairākkārt. Kā tas ir tevi ietekmējis, ka ne pie viena trenera praktiski neesi strādājis ilgāk par gadu?
- Ja esi pie viena trenera, vari sasniegt stabilitāti un vari labāk attīstīties. Taču, ja tevi visu laiku mētā no viena trenera pie otra… Jā, no otras puses atkal labi, ka no katra trenera var iegūt kaut ko jaunu. Varbūt kaut kādus sīkumus, bet vismaz kaut ko jaunu vai atšķirīgu. Tomēr, ja esi pie viena trenera, tad ir lielāka stabilitāte, un man šķiet, ka tādā gadījumā izaugsme notiktu ātrāk. Taču kā dzīvē ir, tā ir.

- Vēl viens interesants fakts – atskaitot aptuveni gadu Jūrmalas "Spartakā", gandrīz nevienā klubā profesionāļa karjerā tevi nav trenējis latvietis. Krievi, itālieši, nesen arī gruzīns u.t.t. Kurš no visiem šiem ārzemniekiem tev šķitis spēcīgākais?
- Viens no pirmajiem, kurš nāk prātā, noteikti ir Romāns Grigorčuks. Pie viņa trenējos, kad vēl spēlēju "Tranzītā", arī pirmssezonā biju pie "Ventspils". Varēja just, ka viņš ir speciālists, kurš ar visiem 100% ir futbolā un ka viņš visam procesam pieiet tik sīkumaini. Un tu viņam uzticies, ka viss, ko dari, tev tiešām nesīs augļus. Arī Oļegs Kubarevs [Jūrmalas "Spartakā"] ir ļoti spēcīgs treneris, ko apliecina arī šīs sezonas Eiropas līgas rezultāti [Kubareva vadītais "Zimbru" palika soli no grupu turnīra – A.S.]. Protams, arī Tamazs. Kā spēlēja komanda un viss pārējais – tās pussezonas laikā, ko pavadīju "Skonto", no futbola tiešām guvu lielu baudu.

- Viens provokatīvs jautājums – vai pagājušā gada "Skonto" uzvarētu šīs sezonas "Aarau"?
- Man liekas, ka būtu ļoti līdzīgi. Pat nevaru izšķirties, līmeņu atšķirība nevarētu būt pārāk liela. Vienīgi varbūt atšķirīgs spēles stils. Grūti pateikt.

- Ja "Skonto" stiprā puse bija ātrais, kombinacionālais futbols, kas raksturo "Aarau"?
- Pagājušajā sezonā bija treneris, kurš vairāk balstījās uz pretuzbrukumiem un ātrāku bumbas nogādi uz priekšu. (smaida) Kā tas vienmēr notiek ar klubiem, kuri ir zemāk turnīra tabulā. Bet šogad [jaunais] treneris mēģina to mainīt un vairāk cenšamies spēlēt ar bumbu. Vairāk tāds kombinacionālais futbols, taču pagaidām tas vēl īsti nesanāk. Tas ir normāli – viss uzreiz nevar izdoties.

- Teici, ka Mihadjuks Invernesā atstāja pēdas, kuras tev ļāva tur nonākt. Vai Bulvītis Āravā ir atstājis pozitīvu iespaidu par latviešiem, un tādēļ tur nonāca arī Gauračs?
- Pirmkārt, jau labu iespaidu atstāja Andris [Vaņins]. Kad aizbraucu uz šejieni, par Andri zināja visi - viņu Šveicē uzskata par ļoti labu vārtsargu. Man puse sezonas Šveicē izdevās ļoti laba, un tāpēc te ir arī Edgars. Arī viņš sāka ļoti labi, bet diemžēl savainojums.

- Ārava un Siona Šveices mērogiem ir pietiekami tālu viena no otras. Cik bieži vispār izdodas satikties un aizbraukt pie viņa ciemos?
- Ciemos pagaidām vēl nav sanācis aizbraukt. Līdz Andrim jābrauc laikam kādas trīsarpus stundas. Spēļu grafiks ir pietiekami saspringts, un nav tik daudz brīvdienu. Tāpat kontaktējamies pa telefonu, sazvanāmies pēc spēlēm. Arī spēlēs tiekamies. Vienu brīdi to darījām diezgan bieži – īsā laikā bija kādas trīs spēles.

"Latvijas izlases stiprā puse ir standartsituācijas"

- Latvijā spēlētāju resursi ir tik mazi, ka visi perspektīvie spēlētāji vismaz apviļājas jauniešu izlasēs. Tu netiki saukts gandrīz nemaz un arī vēlu [25 gadu vecumā] debitēji lielajā izlasē. Kā tev bez lielas perspektīvas jauniešu gados izdevās tikt līdz lielās izlases pamatsastāvam?
- Tam īpaši nepievērsu uzmanību. Tanī laikā vienkārši trenējos un centos progresēt. Un pamazām, pamazām tiku arī līdz lielajai izlasei. Taču par to, ka nespēlēju jauniešu izlasēs, īpaši nepārdzīvoju. Domāju, ka katrs futbolists tic, ka viņu kādreiz izsauks uz izlasi. Man, par laimi, tā arī notika.

- Arī izlasē tev ir mainījies galvenais treneris. Kas ir mainījies līdz ar Pahara atnākšanu?
- Parādās daudz jaunu seju un jaunu vēsmu gatavošanās procesā un tamlīdzīgās lietās. Arī taktiski – domāju, ka visi jau ir pamanījuši, ka notiek izmaiņas. Bieži spēlējam ar trim vai pieciem aizsargiem – nezinu, kā lai to precīzi nosauc. Jā, tam ir līdzība ar iepriekšējās sezonas "Skonto", taču šis modelis labi strādāja arī Pasaules kausā. Piemēram, Meksikas izlasei ļoti labi sanāca. Kopumā ir diezgan daudz izmaiņu. Spilgtākā? Spāņu [fiziskās sagatavotības] speciālists, kurš ir ieviesis daudz izmaiņu treniņprocesā, ēšanā un visā pārējā.

- Biji laukumā arī izlases lielajā sagrāvē pret Bosniju un Hercegovinu (0:5). Vai šī spēle tavā karjerā ir trakākā, kas rādās murgos?
- Laikam tā varētu teikt. Murgos nerādās, jo jau esmu šo spēli aizmirsis, bet atceros to, kā iznācām stadionā. Pirmām kārtām jau sajūta, it kā spēlētu Bosnijā. Mūsu mājas stadions, kurā katru dienu spēlēju ar "Skonto", bet tribīnēs tik daudz bosniešu. Spēles sākums neizdevās, dabūjām sarkano kartīti. Cīnījāmies, pirmo puslaiku izturējām, bet visai spēlei spēka nepietika.

- Otro reizi tiki pie Baltijas kausa. Trofeja ir laba lieta, bet kā pats vērtē izlases parādīto sniegumu?
- Baltijas kausā svarīgākā lieta bija izcīnīt kausu. Spēle droši vien neapmierināja ne mūs, spēlētājus, ne trenerus. Nebija tās labākās spēles, bet vienalga kaut kā sasniedzām rezultātu. Tā ir pozitīvā lieta, ka varbūt kaut kas neiet, bet vienalga varam kaut ko izcīnīt. Kaut vai pret sava reģiona komandām. Sniegumu varbūt ietekmēja arī tas, ka Baltijas kauss notika vasarā, kad visi vēl nebija savā labākajā formā.

Nauris Bulvītis atzīmē uzvaras vārtus Baltijas kausa finālā - 1:0 pret Lietuvu. Tieši pret leišiem Bulvītis ir guvis abus savus vārtus Latvijas izlases sastāvā. Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

- Pēc Baltijas kausa Pahars teica, ka tagad izlases stiprākā puse ir aizsardzība. Ar ko, tavuprāt, varam pārsteigt komandas, ar kurām cīnīsimies kvalifikācijas turnīrā?
- Esam maziņi, tāpēc Latvijas izlasei viss vienmēr sākas no aizsardzības. Tā ir ļoti svarīga. Kā uzskatu, mūsu stiprā puse ir standartsituācijas. Pietiekami daudz vārtu gūstam pēc standartsituācijām. Bija problēmas, ka pēc tām arī ielaidām, taču pēdējā laikā esam to uzlabojuši. No standartsituācijām varam izspiest vārtus, kas pēc tam var izšķirt spēles likteni. Domāju, ka tā ir mūsu stiprā puse. Taču, ka konkrēti aizsardzība šobrīd būtu mūsu stabilākā līnija, tā neuzskatu – visur varam pielikt.

- Aizsargiem ir nepieciešama īpaša saikne ar vārtsargu. Cik liels zaudējums, tavuprāt, ir Vaņins?
- Vaņins ir liels zaudējums. Bijām kopā saspēlējušies un aizvadījuši pietiekami daudz spēļu. Viņš ilgu laiku bija pirmais numurs, bet var just, ka mūsu vārtsargu līnija ir pietiekami spēcīga. Tagad arī Pāvels [Šteinbors] spēlē labi. Par Koliņko vispār nav, ko teikt – nezinu, vai vēl var atrast tādu cilvēku, kurš spēlētu tik labi. Tāpēc par vārtsargiem neesmu tik uztraukts, taču Andra, protams, pietrūkst.

- Koliņko pulveris vēl sauss?
- Domāju, ka noteikti. Viņš vienmēr ir gatavs.

- Pirms "Euro 2016" izlozes prasot, kādu grupu vēlētos, no nosauktā saraksta viena arī trāpījās – Turcija. Kāpēc izvēlējies turkus?
- Tagad to negribu teikt, bet Turciju izvēlējos pēc statistikas – vēl neesam turkiem zaudējuši. Kaut kur pirms izlozes to izlasīju.

- Kāds vispār ir iespaids par izlozēto grupu?
- Nu jā (nopūta), grupa ir diezgan spēcīga. Sliktākais, ka Kazahstāna un Islande no tiem zemajiem groziem bija pašas spēcīgākās, kuras varēja trāpīties. No pirmajiem groziem komandas var mainīt, taču tās visas ir augsta līmeņa izlases. Taču tās, kas atrodas pēdējos grozos zem mums, trāpījušās ļoti spēcīgas. Vispār nesaprotu, kā tas varēja būt, ka Islande bija tik zemā grozā?! Islandei ir daudz jaunu un labu spēlētāju, arī Kazahstānai ir spēcīga izlase. Redzēsim, kā būs.

- Viens no kazahu žurnālistiem, intervējot galveno treneri Krasnožanu, sacīja, ka Kazahstānai ceturtā vieta grupā būtu supersasniegums. Kas mums būtu supersasniegums?
- Mums supersasniegums būtu trešā vieta un tikšana "play-off". Tā saprotu, ka tāds mērķis arī ir izvirzīts. Īpaši nedomāju par to, vai tas ir reāli izpildāms vai nē. Mērķim tādam vienkārši ir jābūt, citādi nebūs vērts iet laukumā, ja vēlēsies ieņemt ceturto vai piekto vietu. Kāda jēga tad to darīt? Jādomā par augstāko vietu, un, kamēr mums būs izredzes, tikmēr cīnīsimies. Visi saprot, ka mums varbūt nav lielu izredžu, taču paši ticam, ka varam, un mēģināsim to izdarīt.