Dašķevičs par "Anderlecht", talantīgo "Man. City" pirkumu un Virslīgas titulcīņu

- Ar ko RFS šosezon bija labāka par jums?
- Manuprāt, RFS ne tik daudz punktu kā mēs pazaudēja pret apakšgala piecinieku, kā Tukums vai Grobiņa. Mums tajās spēlēs varbūt pietrūka pieredzes. Motivācijas noteikti ne, bet pieredzes varbūt – mums ir jauni spēlētāji, pieļāvām kļūdas. Viņiem sezonas gaitā kļūdu bija mazāk, līdz ar to arī uzvarēja čempionātā. Bet domāju, ka visi redzējāt, ka varam pret viņiem spēlēt, - savstarpējās spēles bija līdzvērtīgas.

Vispār diezgan iespaidīgi, ka "Riga" Virslīgā nezaudēja kopš aprīļa (20-6-0), taču tāpat samērā pārliecinoši palika aiz RFS, vasaras derbijos nespējot atgūt pirmajā aplī pazaudēto.

Lūk, kur primāri palika sešu punktu atšķirība: 1:2 derbijā, 1:2 Tukumā.https://t.co/H8RaXjoF1w pic.twitter.com/oQapLeIIzb

— Agris Suveizda (@AgrisSuveizda) November 3, 2024

- Šī tev ir pirmā sezona pieaugušo futbolā, kurā regulāri ej pamatsastāvā. Kā vērtē savu sezonu [Virslīgā sācis 23 no savām 33 spēlēm, sakrājis 4+8, divus no četriem vārtiem guvis tieši Daugavpilī]?
- Individuāli savu sezonu varu novērtēt diezgan pozitīvi. Sezonas sākumā biju pamatsastāva futbolists, nospēlēju gandrīz visas spēles. Pēc tam vasaras vidū nedaudz pazaudēju formu, bija grūti fiziski un mentāli, bet tagad esmu atpakaļ un spēlēju pamatsastāvā. Tomēr, manuprāt, pietrūka vārtu un rezultatīvu piespēļu – pietrūka statistikas. Veidoju momentus, bet statistika nav tik laba. Pats pāris reižu neizmantoju izgājienus viens pret vienu, arī pie tālā staba nenoslēdzu. Momentu pašam nebija ļoti daudz, bet kādus 8-9 vārtus šosezon vajadzēja gūt.

- Kā jau teici, vasarā spēlēji mazāk. Tavuprāt, tas bija objektīvi – tobrīd nebiji tik labs?
- Jā, tā sanāca, ka pazaudēju formu pēc izlases jūnijā, kad sāku divas spēles Baltijas kausā. Atgriezos no izlases, bija spēle pret RFS [2:2], nejutos tik labi un tiku nomainīts pēc pirmā puslaika. Un, tieši otrādi, mans konkurents [Usenū Niangs], kurš tagad spēlē Beļģijā, labi nospēlēja pret RFS un sāka uzņemt formu. Piekrītu, ka tajā laikā viņš izskatījās labāk par mani.

- Minēji arī fiziskās formas kritumu – vienkārši neizturēji pavasara grafiku, kad bija jāspēlē ik pa četrām dienām?
- Domāju, ka jā. Kā jau minēji, šī bija mana pirmā sezona pamatsastāvā profesionālajā futbolā. Pieredzes un fiziskās daļas pavasarī man pietrūka.

Eduards Dašķevičs un Režinaldu Ramiriss ierasti visilgāk no "Riga" spēlētājiem kavējas autogrāfu un selfiju sesijās pēc spēlēm. Foto: Riga FC

- Beļģijā nokļuvi agrāk par Niangu un tieši "Anderlecht", pret ko tūliņ spēlēs RFS. Kā tur nonāci?
- 13 gados aizbraucu tur uz pārbaudēm. Bija parasts turnīrs Lietuvā pieci pret pieciem, tur bija kaut kāds aģents no Lietuvas, kurš sazinājās ar manu treneri, pēc tam ar maniem vecākiem, un viņš piedāvāja aizbraukt uz pārbaudēm. Tās ilga kādu nedēļu, viņiem patiku – sporta direktoram, akadēmijas direktoram. Tolaik Latvijā biju ļoti talantīgs spēlētājs. Viņi pateica, ka grib, lai 16 gados parakstām profesionālo līgumu. Pēc pārbaudēm bija divu gadu periods, kad ik pa laikam braucu uz nedēļu pie viņiem, trenējos vai piedalījos kādā turnīrā. Nedēļa Beļģijā, tad atkal mēnesis Latvijā. Kad man bija 15 gadu, tad jau aizbraucu ar vecākiem uz turieni dzīvot un spēlēt.

- Sanāk, ka nekādas juridiskas vienošanās vēl nebija un tīri teorētiski to dažu gadu laikā viņi, ja gribētu, varētu arī no tevis atteikties?
- Tā laikam sanāk, bet varēja redzēt, ka viņi bija ļoti ieinteresēti manī. Visi papīri bija procesā, meklēja tēvam darbu – tas jau bija ļoti, ļoti nopietni. 16 gadu vecumā parakstīju profesionālo līgumu, tad trīs gadus pavadīju tur, bet pirmajā komandā tikt nesanāca – tas bija Top līmenis. Ar pirmo komandu trenējos diezgan bieži, arī aizvadīju pirmssezonu ar pirmo komandu, nospēlēju kādas četras piecas pārbaudes spēles [arī 2019. gadā pret Lisabonas "Benfica"]. Tā bija ļoti laba pieredze.

- Tavuprāt, pirmajā komandā netiki tādēļ, ka biji vājāks futbolists, vai arī bija kādas problēmas ar iedzīvošanos, sadzīvi, valodu?
- Nē, tikai līmeņa dēļ. Objektīvi bija labāki spēlētāji par mani. Daudz domāju par šo jautājumu, kādēļ netiku pirmajā komandā. Varbūt mentalitātes dēļ, varbūt nestrādāju tik smagi vai vēl kas, taču atbilde ir tikai viena – bija spēlētāji, kuri bija par mani labāki. Piemēram, Žeremī Dokū, kurš spēlēja manā pozīcijā, tagad spēlē "Manchester City". Un ne tikai viņš. Objektīvi bija labāki spēlētāji.

- Tieši uzminēji manu nākamo jautājumu. Žeremī Dokū – tavs dzimšanas gads, tava pozīcija, "Manchester City" par viņu "Rennes" samaksāja 60 miljonus eiro. Jau tobrīd bija jūtams, ka viņš ir tāda līmeņa talants?
- Kad 13 gados aizbraucu uz pārbaudēm, jau tad bija uzreiz redzams. Nekad savā dzīvē nebiju redzējis neko līdzīgu viņam, pat ne tuvu. Bija redzams, ka tas ir talants. Paveicās, ka divus gadus ar viņu mācījos vienā skolā, vienā klasē. Ar ko viņš bija pārāks par mani? Ar pilnīgi visu. Visu! Varbūt darba apjoma ziņā es biju labāks, bet tehnika, fiziskā sagatavotība, ātrums…Viņš bija labāks visā, visu darīja ātrāk un labāk.

- Bez Dokū tolaik komandā bija vēl citi tava vecuma talanti?
- Tik lieli varbūt ne, varbūt ne visi spēlē Anglijā, bet Beļģijas augstākajā līgā gan. Vairāki spēlē arī "Anderlecht" pirmajā komandā, kas ir ļoti labs līmenis, - [aizsargi] Kiljans Sardella, Marko Kana. Vairāki spēlētāji ir citās Beļģijas komandās, viens 2003. gads [centra aizsargs Zeno Debasts] ir Lisabonas "Sporting" [šovasar nopirka par 15.5 miljoniem eiro – A.S.], 2004. gads [balsta pussargs] Romeo Lavia tagad spēlē "Chelsea" [pirms gada no "Southampton" nopirka par 62.1 miljonu eiro – A.S.].

Žeremī Dokū svin vārtu guvumu Premjerlīgā. Foto: Reuters/Scanpix

- Tolaik pirmajā komandā bija arī daudzi slaveni pieredzējušie spēlētāji – Vensāns Kompanī, Samirs Nasrī, Nasers Šadlī un citi. Cik sanāca sastapties ar viņiem?
- Ar Kompanī paveicās uzspēlēt kopā kādas 10 minūtes. Nīderlandē bija pārbaudes spēle pret "AZ Alkmaar", viņš bija centra aizsargs, es spēlēju pa labi – sanāca nospēlēt kopā kādas 10-15 minūtes. Arī ar Nasrī – bija U21 spēle, kurā kopā nospēlējām kādas 5-10 minūtes. Tieši Kompanī mani arī paņēma trenēties pie pirmās komandas, bija redzams, ka viņš ir liels profesionālis un var kļūt par labu treneri [šovasar pārņēma Minhenes "Bayern" stūri – A.S.]. Varēja just, ka tas ir cits līmenis un ka cilvēks ir kaut ko redzējis, kaut kur spēlējis.

- Teici, ka abi vecāki pārcēlās kopā ar tevi. Ko "Anderlecht" tev nodrošināja sadzīviski?
- Klubs nodrošināja dzīvokli man un maniem vecākiem, darbu manam tētim. Mamma nestrādāja, bet man bija profesionālais līgums, diezgan labi dzīvojām. Ar vecākiem joprojām runājam par Beļģiju – tas bija ļoti labs dzīves periods. Mācījos vietējā skolā flāmu valodā, bet klubā katru dienu runāju franču valodā. Tagad man franču valoda pat ir labāka, nekā tad, kad dzīvoju Beļģijā. Flāmu valodā vēl varu parunāt, bet…Treniņu apstākļi? "Riga" mums droši vien ir labākā treniņbāze Baltijā, bet "Anderlecht", protams, bija cits līmenis – septiņi dabīgie laukumi, mākslīgais laukums, milzīga bāze, restorāns, viss savs.

- Izstāsti parastam latvietim, kas Beļģijā ir "Anderlecht"!
- Tas ir labākais un titulētākais klubs Beļģijā. Iepriekšējos piecus gadus klubam varbūt bijušas problēmas, jau ilgāku laiku [kopš 2017. gada] nav izdevies uzvarēt čempionātā, bet tas tāpat joprojām ir lielākais klubs Beļģijā. Joprojām sekoju līdzi gandrīz katras spēles rezultātam, bet grūti pateikt krituma iemeslus. Varbūt tādēļ, ka tagad ir atjaunināts sastāvs, spēlē vairāk akadēmijas jaunatnes.

Latvijas pieaugušo izlasē Dašķevičs debitēja pirms pusotra gada un aizvadījis 14 spēles. Foto: LFF

- Kā aizbrauci uz Norvēģiju?
- Pēdējā gadā Beļģijā U21 komandā tik daudz nespēlēju, godīgi sakot, variantu nebija daudz. Daži varianti bija aizbraukt uz pārbaudēm, nevis uzreiz parakstīt līgumu. Bija variants Norvēģijā ["HamKam"], aģents uzskatīja, ka tas ir labs variants. Aizbraucu, viņiem patiku, un viņi mani paņēma. Bijām 1. vietā 1. divīzijā [otrajā spēcīgākajā līgā], nespēlēju tik daudz, bet tikām uz augstāko līgu. Tad pamainījās treneris, visās astoņās spēlēs gāju uz maiņu, un čempionāts ne tik labi atbilda manam stilam – ļoti fizisks, spēlējām ar pieciem aizsargiem un spēlējām ar mērķi par neizkrišanu. Man vairāk atbilst dominējošs futbols, kad komandai ir daudz bumbas, man ir vairāk momentu viens pret vienu.

- Kā atgriezies Latvijā?
- Lielas intereses nebija. Pazīstamie sazinājās ar "Riga", vai būtu viņiem interesants, un viņi pateica, ka jā. Parunājām, nolēmu parakstīt līgumu. Var teikt, ka vairāk es atradu "Riga".

- Kā redzi savu nākotni – paliksi "Riga"?
- Man vēl ir diezgan ilgs līgums uz trim gadiem, ko parakstīju pagājušā gada decembrī. Esmu apmierināts. Sapnis, protams, ir tikt spēlēt Eiropā, bet šeit esmu apmierināts – spēlēju pamatsastāvā. Gatavosimies nākamajai sezonai – jāuzvar čempionātā, jāiegūst kauss. Tas ir mans pašreizējais mērķis. Kā gāzt RFS? Labs jautājums – jāapspēlē visas komandas (smejas). Nedrīkstam zaudēt daudz punktu pret vājākām komandām. Jāaizvada kārtīga starpsezona, kaut kas arī laikam jāpamaina salīdzinājumā ar šo sezonu.