Laizāns: "Tiekot izlasē, jācīnās par savu dzimteni"

Voroņežas "Fakel" Krievijas Nacionālajā divīzijā ieņem pēdējo vietu, krietni atpaliekot no drošās zonas. 9. augustā vienībai paredzēta pirmā otrā apļa spēle, kad būs jātiekas ar Latvijā nu jau labi pazīstamo Brjanskas "Dinamo". Vakardienas pārbaudes spēlē "Fakel" ar 1:0 pārspēja Maskavas "Torpedo", bet vienīgie vārti kādreizējam "Daugavas" futbolistam Andrejam Akopjancam. Laizānam nospēlēts pirmais puslaiks. Interesanti, ka Voroņežas vārtsargu korpusu papildinājis kādreizējais Denisa Romanova konkurents Emilians Dolha.

Latvijas pussargs Juris Laizāns ar savu pārcelšanos uz Krieviju izraisījis diezgan lielu mediju interesi. Daudzi Laizāna pāreju jau paspējuši nodēvēt par vienu no starpsezonas skaļākajām, bet pats Laizāns sniedzis interesantu interviju vienai no vietējām avīzēm. Piedāvājam Jums interesantākos izgriezumus no šīs sarunas.

"Ar Voroņežas klubu vienojāmies ļoti ātri, bet es nezinu, kurš piedāvāja manu kandidatūru. Šaubu par došanos uz šejieni nebija nekādu, jo manā vecumā šaubām vairs nav vietas. Nemaz nedomāju par to, ka vienība atrodas pēdējā vietā. Mans galvenais uzdevums ir koncentrēties spēlēšanai. Esmu atbraucis, lai palīdzētu. Iepriekšējā gadā neizdevās izglābt Belgorodas "Salyut" dažādu iemeslu dēļ, bet tā jau ir vēsture. Komandā ir labs, darbīgs noskaņojums. Šobrīd galvenais ir saspēlēties. Biju patīkami pārsteigts, ka pārbaudes spēlē pret 2. līgas klubu tribīnēs bija tik daudz skatītāju. Viņiem ir tiesības būt prasīgiem, jo mūsu uzdevums ir pilnībā izlikties uz laukuma viņu priekšā.

"Skonto" sastāvā spēlēju daudz, tā ka ar fizisko formu problēmu nav. Līdz šim nav bijis daudz laika iepazīties ar pilsētu, bet laiks tam vēl atradīsies. 2001. gadā viesojos šeit kopā ar "CSKA". Atceros, ka uz spēli bija sanācis ļoti daudz līdzjutēju. Uzmanīgi sekoju notikumiem Nacionālajā līgā. Zinu, ka visas komandas šeit ir spēkos līdzvērtīgas. Bieži vien visu izšķir veiksme. Pirms sezonas sākuma cerēju nostiprināties "Tobol" rindās, bet kluba vadība pēc Sadraudzības kausa uzskatīja, ka es neesmu bijis pietiekami labā formā.

Tieši Sadraudzības kauss palīdzēja man izsisties. Agrāk tas bija prestižs turnīrs, kurā ar labākajiem sastāviem spēlēja Maskavas "Spartak" un Kijevas "Dynamo". Parādot sevi no labākās puses, varēja tikt uz labiem klubiem. Arī es šādā veidā 2001. gadā parakstīju līgumu ar "CSKA". 18 gadu vecumā sāku spēlēt "Skonto", kur bija daudz pieredzējušu spēlētāju. Pamazām Aleksandrs Starkovs ar Revazu Dzodzuašvili sāka mani piesaistīt arī nacionālajai izlasei. Esmu viņiem ļoti pateicīgs par viņu paveikto darbu ar jaunajiem. Viņi palīdzēja uztrenēt gan fizisko, gan psiholoģisko, gan arī tehnisko sagatavotību.

"CSKA" rindās pamanījos uzspēlēt visdažādākajās pozīcijās. Sākumā spēlēju aizsardzības centrā, tad malā, bet vēlāk tiku pārcelts uz vidējo līniju. Tieši šajā pozīcijā mani arī saskatīja armijnieku treneru korpuss. Vairākus gadus biju viens no komandas līderiem, bet ar laiku kluba vadība sāka pirkt arvien dārgākus un laikam jau arī meistarīgākus futbolistus, tajā skaitā brazīliešus. Cik man zināms, esmu vienīgais Latvijas futbolists, kurš ieguvis kādu no lielākajām Eiropas trofejām. Šajā gadījumā, UEFA kausu.

Klubs mani ilgu laiku nevēlējās laist prom, pat tad, kad spēlēju maz. Sākumā tiku izīrēts uz "Torpedo", tad arī "Rostov". Biju jau pieradis pie trakulīgās Maskavas dzīves, pēc kā Rīga likās kā mazpilsēta. Gribētos piebilst, ka tieši mazākajās pilsētās skatītāji ir uzticamāki, kaut gan arī "CSKA" tie bija ļoti labi. Manuprāt, spēlētājiem nav tiesību apvainoties uz faniem, pat gadījumos, kad tie pasaka kaut ko sliktu vai izsvilpj. Ar savu spēli ir jāiedrošina viņus doties uz stadionu un atbalstīt sevi. Ja jau tu spēlē futbolu, tad dari to ar visu sirdi, atdodies spēlei pilnībā.

Pēc spēlēšanas Jaroslavļas "Shinnik" ilgi mēģināju nokārtot visas problēmas ar šo klubu. Pa to laiku sezona Krievijā jau bija sākusies, tādēļ nācās palikt Latvijā. Uzspēlēju "Olimpā", pēc tā "Ventspilī", bet vēlāk mani pie sevis pasauca Starkovs. Uz "Baku" gan viņš mani nav saucis [smejas].

Spēlēt izlasē tas ir milzīgs gods. Katrs izsaukums uz izlasi ir kā pirmais. Tas liecina par to, ka tu esi ticis starp labākajiem savas valsts spēlētājiem. Mums ir jācīnās par savu dzimteni. Par vienu no karjeras spilgtākajiem mirkļiem kļuva tikšana Eiropas čempionāta finālturnīrā. Mums tad paveicās ar izlozi, jo nebija nevienas izteiktas favorītkomandas. Uz mums skatījās no augšas, to izmantojām pret Turciju. Finālturnīrā pārsteidzām daudzus ar savu veiksmīgo spēli. Mēs, līdzīgi kā grieķi, spēlējām no aizsardzības, tikai viņiem izpildītāji bija meistarīgāki. Ar savu sniegumu krietni pacēlām futbola popularitāti Latvijā. Līdz tam tas bija hokeja un basketbola ēnā. Bijām tuvu tikšanai finālturnīrā arī 2010. gadā, bet tad mūs iegāza norvēģu tiesnesis Evrebo. Jāsaka, ka pēc mūsu tikšanas Eiropas čempionātā pret mums izturas citādāk. Vairs neskatās no augšas.

Esmu jau pieradis pie dzīvošanas Krievijā, to uzskatu par savu otro mājvietu. Mana ģimene jau pieradusi pie daudzajiem pārlidojumiem un dzīvesvietas maiņu. Viņi lieliski saprot, ka tas ir mans darbs, tādēļ nedusmojas. Pagaidām, Voroņežā esmu viens, vēl nezinu, vai ģimene paliks Rīgā vai brauks pie manis. Brīvajā laikā man patīk satikties ar draugiem, pastaigāties un iet uz kino - tāpat kā citiem cilvēkiem. Cenšos uzturēties ne tikai futbolistu, bet arī citu profesiju pārstāvju lokā."

Pilna intervija ŠEIT

Izmantotie resursi:
Официальный сайт ФК Факел Воронеж - Главная...