Zommers: “Vēlos spēlēt Parmā vēl ilgi”

Ja ielūkosieties Kristapa Zommera Facebook lapā, ievērosiet, ka teju katru nedēļu tur kopbildes ar vārtsargu publicē dažāda vecuma cilvēki. Latvijas futbola līdzjutējiem viņa vārds vēl īsti neko neizsaka, taču Parmas iedzīvotājiem, kuri piedzīvojuši pilsētas kluba triumfu UEFA kausa izcīņā deviņdesmitajos gados, Kristaps ZOMMERS (19) jau ir kļuvis par zināmu vērtību. Jau 13 gadu vecumā pa ārzemēm pārbaužu dēļ braukāt sākušais Zommers pagājušajā vasarā pievienojās slavenajam Parmas klubam, kurš no A sērijas pērn tika izmests finansiālu problēmu dēļ un kuram “restarts” ar mainītu nosaukumu bija atļauts pēc spēka 4. līgā jeb D sērijā. Ja sezona aizritējusi stabila pamatvārtsarga lomā un komandu pēc triumfa līgā sveica līdzjutēju tūkstošu pūļi, tad par kļūdu pirms gada īstenoto pāreju nosaukt nevar.

- Aiz muguras ir tava pirmā sezona pieaugušo futbolā – D sērijā aizvadīji 35 no 38 cīņām un izlaidi vien tos mačus, kas sakrita ar U-19 izlases spēlēm. Vai 19 gadu vecumā ķermenis vasarā prasa atpūtu?
- Man vēl ir spēki. Tagad izlasē normāli jānospēlē, jāizcīna Baltijas kauss [saruna notika pirms turnīra sākuma – aut.], tad viss būs labi un varēs arī atpūsties. Ir dažas mikrotraumas, kas jāsadziedē. Ja nemaldos, šosezon man kopā bija vairāk par 40 spēlēm, kas ir diezgan daudz.

- “Parma Calcio 1913” ir tavs otrais ārzemju klubs karjerā pēc diviem gadiem dāņu “Aarhus GF”. Spriežot pēc statistikas, pirmais gads Itālijā ir izdevies lieliski.
- Jā, viss bija pat labāk, nekā es cerēju. Man sezona izvērtās fantastiski. Sasniedzu sauso minūšu rekordu – 697 minūtes. Kopā 23 sauso spēļu. Ko vēl vairāk var vēlēties? Zināju, ka sezonas sākums būs grūts, jo komanda tika būvēta no nulles, turklāt man bija jāpārvar arī valodas barjera. Taču pamazām viss aizgāja, turklāt man jau pirms došanās uz Parmu teica, ka tur viss būs ļoti sakārtots un pie kluba stūres ir pareizie cilvēki.

- Uz ārzemēm devies jau 16 gadu vecumā, kad parakstīji līgumu Dānijā. Zinu, ka pirms tam biji pārbaudēs arī Anglijā. Kas tevi pamudināja jau tik agri pamest Latviju?
- Es vienkārši vēlos izdzīvot sapni kļūt par ļoti laba līmeņa futbolistu. Domāju, ka tas ir svarīgi jebkuram džekam, kurš spēlē futbolu – bez šādas motivācijas labāk nespēlēt vispār. Protams, vecāki pārdzīvoja, ka mazais dēls brauc prom ļoti agrā vecumā, jo viņiem jau svarīgāk par futbolu ir tas, kā augu kā cilvēks. Taču uzskatu, ka agri braukt uz ārzemēm bija ļoti pareizs solis. Viss sākās 13 gadu vecumā, kad mums ar Šitika futbola skolu (ŠFS) bija turnīrs Igaunijā. Es ļoti labi nospēlēju un iepatikos skautiem no “Aston Villa”. Kopā ar Tomu Grosmani aizbraucām uz pārbaudi, taču man pārbaudes ievilkās. Bija grūti visu savienot ar skolu, jo pusotru nedēļu biju Anglijā, tad nedēļu Latvijā, tad atkal prom, un tā vairākas reizes.

- Kāpēc viss ievilkās un nepaliki vai nu Anglijā, vai Latvijā?
- Viņi laikam gribēja vairāk mani redzēt darbībā, taču nezinu, kāpēc tā. Manuprāt, pietiek ar pāris spēlēm, lai sevi parādītu, nevis jābraukā padsmit reižu šurpu turpu. Sanāk, ka tā tas vilkās divus gadus. Biju arī “Blackburn Rovers”, taču tur nekas nesanāca, jo jaunatnes sektoru vadīja interesanti cilvēki – bija sasalis laukums, un viņi teica, ka piezvanīs, taču vairs nezvanīja.

- Un katru no tām padsmit reizēm brauci cerībā, ka tevi paturēs pavisam?
- Jā. Biju Anglijā arī vienreiz ar mammu, tēti un treneriem no ŠFS, lai visu apskatītu, un klubs teica, ka es patīku. Viss bija tik, tik tuvu, taču beigās tā vairs nevarēju pavilkt – bija arī skola, un maziņam lidot visu laiku šurpu turpu ir grūti. Bija vilšanās, taču ceru, ka viss notika uz labu. “Aston Villa” skauts toreiz ieteica mani labam somu aģentam, ar kuru sadarbojamies jau četrus gadus.

- Uz Dānijas pilsētu Orhūsu brauci, jo tas beidzot bija pirmais variants, kur varēji parakstīt līgumu un būt drošs, ka paliksi tur?
- Jā, gribēju gūt pieredzi ārpus Latvijas. Uzskatu, ka jebkurā valstī var gūt vērtīgu pieredzi nākotnei. Pabeidzu 9. klasi un aizbraucu, apņemoties spēlēt futbolu profesionāli – pēc līguma parakstīšanas Dānijā jau vairs atkāpties nevarēju.

- Lasīju, ka “Aarhus” kluba vadība tevi ļoti slavēja un priecājās, ka esi viņiem pievienojies. 16 gados trenējies ar pirmo komandu, kas spēlēja augstākajā līgā, taču jau pēc diviem gadiem šķīrāties.
- Pirmais gads bija ļoti labs, jo spēlēju U-17 un U-19 komandās, bet gandrīz visu laiku trenējos ar pieaugušajiem. Taču klubs izkrita no augstākās līgas, un tad viss aizgāja pa pieskari. Atlaida menedžerus, ko var saprast, jo pilsēta nav maza un klubs visu laiku bija spēlējis augstākajā līgā. Man radās nesaskaņas ar treneriem, jo nevarēju izturēt viņu attieksmi. Spēlētājs jau jūt, ja kāds izturas negatīvi, kaut ko nepasaka līdz galam – tad rodas neziņa. Jutu, ka vairs nebiju tur gribēts, un ar aģentu izlēmām, ka lauzīsim līgumu, kam piekrita arī klubs.

Parmas futbolisti līksmo par uzvaru D sērijas apakšgrupā un kvalificēšanos “Lega Pro” jeb 3. līgai, kuru agrāk sauca par C sēriju (Foto: www.parmacalcio1913.com)

- Tevi jau 16 gadu vecumā varēja saukt par profesionāli – dāņi maksāja arī algu, ar kuru pats varēji sevi uzturēt?
- Jā, tieši tā, man tad bija profesionālais līgums.

- Vai mācības pilnībā esi upurējis futbola dēļ?
- Vidusskolu vēl neesmu pabeidzis. Tiku līdz 11. klasei, mācījos arī Dānijā, taču mācības šobrīd ir pilnībā noliktas malā. Ja es būtu palicis Latvijā, tad tagad beigtu 12. klasi, taču to var izdarīt arī tālmācības ceļā. Kaut vai tad, kad man būs 30 vai 40 gadu. Ja futbolam klāt nāktu mācības vai studijas, būtu diezgan grūti visu apvienot. Man patīk turēt prātu tikai futbolā, tas ir daudz vieglāk. Protams, vecāki būtu priecīgi, ja es skolu pabeigtu, taču, ja runājam par šo tēmu, tad mierinu viņus, ka agri vai vēlu tāpat pabeigšu.

- Vai tas ir aģenta nopelns, ka liels itāļu klubs, kuram “augšāmcelšanās” jāsāk no 4. līgas, aicina vārtus sargāt 18 gadus vecam latvietim, kurš spēlējis tikai Dānijas jauniešu līgās?
- Jā, Parmai viss bija jāsāk no nekā, un mans aģents, runājot ar pazīstamiem cilvēkiem, nonāca līdz tam, ka varēju turp braukt uz pārbaudi. Tā arī paliku tur un negribēju šo variantu nemaz laist vaļā, kaut arī Itālijā bija iespēja aizbraukt arī uz B sērijas klubiem “Cesena” un “Bari”. Taču paliku Parmā, jo bija skaidrs, ka veiksmīgas sezonas gadījumā un, iepatīkoties faniem, karjera var aiziet ļoti labi. Viņi visi saka, ka daudzi futbolisti [karjeru] sāk Parmā un beidz ļoti labos klubos, taču es neatteiktos arī no spēlēšanas Parmā ļoti ilgu laiku.

- Itālijas D sērijā komandām laukumā jāsūta noteikts skaits gados jaunu spēlētāju. Tev par labu nospēlēja arī šis reglamenta punkts?
- Arī, jā. Šķiet, ka laukumā jābūt trijiem jaunajiem džekiem – vienam 1997. gadā dzimušam, vienam 1996. un vienam 1995. Taču nākamgad tādu likumu vairs nebūs, jo spēlēsim “Lega Pro”.

- Līgumu jau esi pagarinājis?
- Varu teikt, ka par 99% palikšu Parmā, jo jānokārto vēl tikai dažas nianses.

- Par kādām niansēm jaunā līgumā ar klubu runā 19 gadus vecs vārtsargs, kurš pakāpies uz 3. līgu? Kas tev ir svarīgākais, par ko jāvienojas?
- Ir plānots noslēgt jaunu līgumu uz trijiem gadiem, lai ir pietiekams finansējums un varu ar mierīgu prātu trenēties un spēlēt. Vietu pamatsastāvā man par brīvu neviens nedos, tā būs jāizcīna.

- Cik svarīgi tev ir algas lielums 19 gadu vecumā?
- Domāju, ka finansējums ir svarīgs jebkuram cilvēkam. Jā, man ir 19 gadi, taču tas [pienācīga alga – aut.] jau nav nekas slikts – galu galā tas ir mans darbs, ar kuru pelnu iztiku. Bez naudas dzīvē daudz ko nevar izdarīt.

Zommers ikdienā var izjust lielu Parmas fanu atbalstu (Foto: Parma Live: Ultime notizie un no personīgā arhīva)

- Pirms gada Parma spēlēja A sērijā. Kas klubā ir palicis augstākajā līmenī un kas – pielāgots D sērijas vajadzībām?
- Uzskatu, ka pilnībā viss ir palicis kā A sērijas klubam. Man tā šķiet kā cita pasaule. Viss ir sakārtots, un to es pirms tam nekur nebiju redzējis. Es gan nojautu, ka tā būs, jo tādu klubu nevar vienkārši atstāt aizmirstībā. Stadions, manuprāt, ir atbilstošs pat Eiropas standartiem. Bāzē ir 14 laukumu, un no tiem tikai viens ir sintētiskais. Ir baseini, kādi 6-7 ārsti un masieri – pilnībā viss, kas vajadzīgs. Ja treniņa laikā kaut kas notiks, visu izdarīs uz vietas, nebūs jābrauc uz slimnīcu.

- Vienīgais, kas nav augstākajā līmenī, ir sastāvs?
- Esam desmit, kuri pagaidām nav A sērijas līmenī, un viens, kurš ir – mūsu kapteinis [Alesandro] Lukarelli. Viņš ir fenomenāls cilvēks. Šaubos, ka A sērijā kurš katrs spēlētājs pēc tādas sezonas būtu gatavs spēlēt 4. līgā. Taču Lukarelli teica, ka ir parādā faniem, tāpēc grib atmaksāt viņiem par visu, kas noticis ar klubu. Viņš jau ne pie kā nebija vainīgs, bet gan bijušie īpašnieki, taču Lukarelli sirds vienkārši pieder Parmai.

- Lukarelli ir 38 gadus vecs. Kas viņu bez bagātīgās pieredzes un meistarības vēl padara par augsta līmeņa sportistu?
- Īsts profesionālis, neko citu nevar teikt. Deviņi nospēlēti gadi Parmā, pirms tam Dženovā un citur. Katru dienu var novērtēt viņa profesionālismu – jau pietiek redzēt viņa sejas izteiksmi, ieejot ģērbtuvē. Kaut arī tā ir ceturtā līga, viņš tā nāk strādāt. Protams, ir arī visādi joki, taču Lukarelli zina limitu. Viņš daudz ko ir upurējis dzīvē, lai mērķtiecīgi sasniegtu visu, kas karjerā bijis. Kluba leģenda! Arī man viņš devis padomu, lai vienmēr esmu uzmanīgs, ko daru ārpus futbola, jo tas var iegāzt – esot redzējis ļoti daudz spēlētāju ar lielu perspektīvu, taču viņi to izšķērdē, darot nepareizas lietas. Piemērs numur viens Itālijā tam šobrīd ir [Mario] Balotelli.

- Pēc kluba bankrota pagājušajā vasarā par prezidentu kļuva leģendārais Nevio Skala.
- Šis cilvēks ir… Nezinu – kā tētis mums visiem! Ģērbtuvē vienmēr nāk ar smaidu, sasveicinās, un tas arī mūs tik ļoti motivē. Ja klubā ir tādi cilvēki ar tādiem vārdiem, tad nevar neatdot visus spēkus. Tiešām lieli futbola cilvēki, kuri zina, kā vajag apieties ar jauniem futbolistiem, kā runāt ar presi un cilvēkiem. Atrasties viņu tuvumā ir fenomenāli.

- Tavs vārtsargu treneris Parmā arī ir nosaucams par lielu futbola cilvēku.
- Misters [Ermess] Fulgoni ir cilvēks ar nereālāko pieredzi. Nepazīstu nevienu citu, kas stātos līdzās – viņš ir izaudzinājis pašu [Džanluidži] Bufonu, arī [Salvatori] Sirigu, strādājis ar daudziem vārtsargiem A sērijā. Tikai un vienīgi klausīšos visā, ko viņš saka [smejas]. Fulgoni mēdz pastāstīt, kāds bijis Bufons 18 gadu vecumā. Piemēram, kā reiz braukājis apkārt ar golfa mašīnīti un Nevio Skala bāries uz viņu. Tāpat uzzinu, kādas bijušas Bufona pirmās spēles Parmā, kāda bija viņa attieksme, tas viss ir ļoti svarīgi. Vērtīgi ir pat padomi par ķermeņa kopšanu, taču galu galā jau katrs pats par to ir atbildīgs. Labi, kādu reizi aiziet uz McDonalds arī nav baigais grēks, taču mums ir regulāra svēršanās. Par katru lieko 0,1 kg ir simbolisks sods – 2 eiro. Es drīkstu svērt 82,5 kg, bet pirms prom braukšanas svēru 82,7 kg – samaksāju 4 eiro. Tas viss gan ir pozitīvi.
Varam runāt par pilnīgi visu, Fulgoni ir ideāls psihologs. Kā vectētiņš! Es dažreiz smejos, ja mani salīdzina ar tādiem vārtsargiem kā Bufons vai Sirigu, kuriem neesmu pat tuvumā. Bufonam ir visi A sērijas rekordi, bet mēs tagad būsim tikai 3. līgā. Protams, fani tic, ka es varētu būt nākamais, kas Parmu paceltu augšā, un es būtu tikai priecīgs viņiem to dāvāt.

- Kā tu raksturotu itāļus? Viņi zina, kur ir Latvija?
- Itāļi jauc Lietuvu ar Latviju, bet dažreiz speciāli pakaitina mani. Vienreiz pat TV rādīja, ka pret Turciju 1:1 nospēlējusi Lietuva, nevis Latvija.
Bet kopumā itāļi reizēm ir kā cacas, viņiem patīk par daudz ko pačīkstēt. Un daži komandas biedri guļ šausmīgi daudz. Neko nedara, tikai guļ.

- Fakts, ka Parmai ceļš uz A sēriju jāsāk no 4. līgas, fanu attieksmē neko nav mainījis – visa pilsēta ir ar jums?
- Jā, un bez viņiem arī būtu grūti. Klubu sauc par Crusaders – krustnešiem. Kā Parmā teica sezonas sākumā, krustnesis ir ievainots un nokritis – un būs atlabis un sadziedējis rētu pilnībā vien tad, kad atgriezīsies A sērijā.

- Plāns arī ir katru gadu uzvarēt un atgriezties A sērijā pēc iespējas ātrāk?
- Jā, viennozīmīgi. Tas gan būs ļoti grūti. Tagad atceros, ka Glāzgovas “Rangers” tika atpakaļ līdzīgi, taču tās ir divas atšķirīgas līgas un valstis, arī to futbola līmeņi ir dažādi. Tomēr tas ir iespējams, un darīsim visu, lai tiktu augstāk un augstāk.

Licis vārtsarga spēles pamatus Bufonam un Sirigu, Ermess Fulgoni nu ikdienā strādā ar Kristapu Zommeru (Foto: www.tuttomercatoweb.com)

- Latvijā un Dānijā uz tavām spēlēm jauniešos labākajā gadījumā nāca pāris simtu skatītāji. Parmā tie mājas spēlēs regulāri ir vairāk par 10 tūkstošiem…
- Šķiet, ka jau pirmajā sezonas spēlē bija 12 tūkstošu. Nedaudz dīvaina sajūta, taču tā ir papildus motivācija – tieši tāpēc jau arī futbolists dzīvo un to vienmēr ir vēlējies. Reizēm man trūkst vārdu, lai aprakstītu to, kas notiek stadionā. Uztraukties pirms katras spēles ir normāli, taču neļauju uztraukumam valdīt pār sevi, ar to vienmēr tieku galā.

- Vārtsargus novērtē krietni augstāk, ja viņi piekopj modernu spēles stilu un ir spējīgi spēlēt pēdējā aizsarga lomu. Vai arī tu tā esi trenēts?
- Es mēģinu spēlēt moderno futbolu. Man patīk spēlēt ļoti augstu, pieskatīt muguras aizsargiem, runāt ar viņiem visu spēli, dot piespēles uz maliņu. Mēģinu saglabāt bumbu savējiem un radīt sajūtu, ka viņiem ir droši, jo aizmugurē ir uzticams vārtsargs, kurš nekļūdīsies. Mīnusi? Vienīgais, kas šosezon tiešām negāja, bija pendeļu atvairīšana – neatsitu nevienu, par ko esmu ļoti vīlies. Vārtsargus par pendeļu atvairīšanu ļoti slavē, un daudzus ņem tieši tāpēc, ka viņi ir spēcīgi šajā aspektā. Uzskatu, ka man jāpieliek arī fiziski, jākļūst lielākam un spēcīgākam. Ar augumu viss ir kārtībā, bet tieši spēka ziņā jūtu, ka divcīņās būs vēl vieglāk, ja kļūšu lielāks.

- Var teikt, ka tavs modernā vārtsarga etalons ir Manuels Noiers?
- Mans etalons laikam esmu es pats. Nav īsti tā, ka man šausmīgi patiktu kāds vārtsargs. Man patīk viņi visi, jo viņi ir ļoti labi vārtsargi – kāds labāks, kāds sliktāks. Tomēr man negribētos mēģināt līdzināties kādam. Jā, viņi spēlē moderno futbolu kā Noiers, un es arī tā cenšos, taču nevēlos kopēt pilnīgi visu. Vēlos palikt tāds, kāds esmu – varbūt es kādreiz izgudrošu moderno futbolu [smejas]?

- Zinot, ka spēlētājus aizvadītajā sezonā uz rokām nēsāja līdzjutēju tūkstoši, nevienu brīdi neesi lidinājies mākoņos, lai arī tā bija vien 4. līga?
- Varbūt tā bija, kad braukāju uz Angliju un biju mazāks. Toreiz laikam šķita, ka esmu liels vecis un viss ir sasniegts: “Nāciet ar mani, jo esmu pirmais džeks ciemā!” Tā galīgi nebija, jo beigās ar Angliju sanāca kā sanāca. Un tā bija mācība – kopš tā brīža nekādas zvaigžņu slimības nav bijis, neko jaunu neizgudroju.

- Skaidrs, ka, uzvarot Itālijas 4. līgā, nav pamata teikt, ka esi “baigais vecis”. Bet kas ir līmenis, kuru karjerā gribi sasniegt, lai reiz par sevi tā varētu teikt?
- A sērija. Gribas spēlēt top līmenī, nevis zemo līgu futbolu. Esmu jauns, man vēl viss ir priekšā, un cerams, ka izdosies!

- Ar gadu Itālijā ir pieticis, lai tu teiktu, ka vēlies karjeru virzīt tieši šajā valstī?
- Jā, jo tur ir viss nepieciešamais futbolam. Nezinu, kā ir citur, taču, būdams Parmā, es saprotu, ka vēlos palikt tur. Cilvēki atbalsta mūs un dod motivāciju spēlēt. Fani Facebook bieži raksta apsveikumus, un mūsu uzdevums ir uzvarēt spēles.

- Tu teici, ka jūsu kapteinis Lukarelli daudz upurējis, lai izveidotu labu karjeru. Kas Itālijā futbolistiem ir atļauts un kas jāupurē futbola dēļ?
- Ballītes ir normāla lieta, taču jāzina, kur un kad drīkst. Ja pēc zaudētas spēles esi redzams diskotēkā, tad tas nav pareizi. Sezonas laikā ballēties īsti nevar. Protams, ja uzvar čempionātā, tad var aiziet iedzert glāzi vīna, kas pat ir veselīgi. Itāļi visu laiku saka: “Man vajag vīnu, gribu dzīvot veselīgi!” Taču jābūt limitam.

- Vai jau zini, kas mainīsies komandā, salīdzinot ar aizvadīto sezonu?
- Skatos, ka Parmai ir iepatikušies jaunie U-21 vārtsargi – izskatās, ka nākamgad mums būs Horvātijas U-21 izlases vārtsargs, tāpat paliks Senegālas U-21 vārtsargs. Būs jauns trenera asistents, kā arī domāju, ka aizbrauks prom kādi 7-8 spēlētāji, kuru vietā nāks jauni. Negribu teikt neko sliktu par džekiem – viņi visi ir forši, taču, ja klubs ir tik ambiciozs un grib vinnēt, tad tā vienkārši ir jādara.

- Tas nebaida arī tevi, ka vienā brīdī atbrauks pieredzējušāks un meistarīgāks vārtsargs?
- Nē, vienmēr uz to skatos pozitīvi, jo uztveru tādas situācijas kā izaicinājumu. Ja atbrauks labāks vārtsargs, tad viņš spiedīs mani kļūt labākam.

- Bet tad tu nespēlēsi pamatsastāvā.
- Ja viņš tiešām būs labāks, tad visu cieņu, taču cīnīšos līdz pēdējam un nekad nepadošos.

- Itāļu medijos ir norādes par to, ka, visticamāk, nākamsezon tu saglabāsi pamatvārtsarga vietu. Vai klubs par to devis mājienus?
- Jā, esam runājuši, un klubs teica, ka tā arī būs, tomēr nekas nav ar pliku roku dots. Šā vai tā būs jāstrādā – ja nedarīšu to pirmssezonā, tad arī nespēlēšu. Jāstrādā vienmēr – ja otrs vārtsargs būs labāks, tad nav nekādu problēmu, visu cieņu viņam.

- Cik valodas pārvaldi?
- Latviešu, krievu, itāļu, angļu un nedaudz dāņu, kuru jau esmu mazliet piemirsis, tāpēc būtu grūtāk izteikties, taču saprastu visu, ko man teiktu.

- Kādā valodā komandē aizsargus Latvijas izlasē?
- Gribētos jau latviešu, bet… Atkarīgs no tā, kāds ir spēlētājs [ar kuru runā].

- Tas ir treneru uzstādījums vai tava izvēle?
- Pats skatos pēc situācijas. Mēs esam viena komanda – Latvija –, un es neskatos, kurš ir latvietis un kurš krievs. Esmu vārtsargs un gribu, lai aizsargi jūtas normāli un viņiem būtu labi.

- Pavasarī tevi pirmoreiz izsauca uz U-21 izlasi, taču laukumā netiki. Lasīju itāļu medijos ka biji vīlies un neizpratnē par to, ka paliki rezervē.
- Viennozīmīgi biju vīlies. Labi, viņš [domāts Vladislavs Kurakins – aut.] jau vienu ciklu ir spēlējis, un es nekad neko nepārmetīšu trenerim. Tomēr jāsaprot, ka man ritēja diezgan laba sezona, kamēr Latvijā bija nospēlēta tikai viena spēle. Biju labā formā, tāpēc nesapratu, kāpēc mani nevarētu ielikt vārtos. Taču jāspēlē labi arī turpmāk, tad jau viss atnāks.

- Tavs labs draugs Sergejs Vorobjovs vairākus gadus dzīvojis Itālijā, taču šī gada sākumā atgriezās Latvijā un nu pirmoreiz ir izsaukts uz Latvijas pieaugušo izlasi. Cik saprotu, tu viņa scenāriju ar braukšanu atpakaļ uz Latviju nevēlētos atkārtot?
- Ceru, ka tā nebūs. Viss ir manās rokās! Nepārtraukti jābūt “nomodā”, lai neko [karjerā] nepalaistu garām. Tas pats ir arī spēles laikā. Ja vārtsargs kaut ko nogulēs, tad viņa vietā var nākt spēlēt cits. Ja būšu nomodā un manā galvā nenotiks nekas traks, tad visam jābūt labi!