Pēc Melnkalnes: reti apspēlējam, toties stipri gaisā un varējām gūt trīs vārtus

Latvijas futbolistu pozīcijas

4-2-3-1 shēma ir elastīga un, nedaudz mainot principus, tā viegli transformējas. Pret Melnkalni, līdzīgi kā pāris citos mačos Kazakeviča vadībā, patiesībā spēlējām 4-4-2 shēmu, kur J. Ikaunieks bieži vien mainījās pozīcijām ar Uldriķi (jo garais var nākt pretī vārtsarga vai centra aizsargu tālajai piespēlei un nomest īsajam), savukārt pussargu kvartetā centra pussargi Tobers un Zjuzins pildīja balstu funkcijas un atradās zemāk nekā malējie pussargi.

Tomēr spēles gaitā atšķīrās arī mūsu vienas pozīcijas spēlētāju "vidējais izvietojums" laukumā. Savaļnieks labajā flangā spēlēja augstāk nekā Jurkovskis, lai cik atmiņā paliktu Raivja skaistie reidi uz priekšu. Nezinu trenera norādes, bet, loģiski spriežot, tas, visticamāk, bija saistīts ar pretinieku spēli. Proti, "Lazio" spēcīgais labās malas aizsargs Marušičs bija Jurkovska flangā un, kā redzams no melnkalniešu "vidējā izvietojuma", Marušičs spēlēja ārkārtīgi augstu salīdzinoši ar kolēģi Raduloviču pretējā flangā.

Visticamāk, ar šo pašu aspektu saistīta arī mūsu malējo pussargu spēle – nešaubos, ka Kamešam uzbrūkošāks futbols tīri dabiski ir vairāk asinīs nekā Cigaņikam, taču šeit arī objektīvi apstākļi spieda Andreju vairāk palīdzēt aizsardzībā Raivim, kamēr Kamešs daudz "ganījās" pa priekšu un vidēji atradās tikpat augstu kā uzbrucēji Uldriķis un J. Ikaunieks. To pierāda ne tikai vidējais izvietojums, bet arī uzbrukumu skaita statistika – Latvija 31 reizi uzbruka pa labo flangu un tikai 20 reizes pa kreiso. Tai pašā laikā Melnkalne nodarbināja abus flangus vienādi – tiesa, Marušiča augstais izvietojums tik un tā lika tieši Jurkovskim un Cigaņikam būt uzmanīgiem un "sēdēt" zemāk. Visbeidzot, kā redzams, arī mūsu abi balsti pildīja dažādas funkcijas – Tobers vairāk izjaucēja, bet Zjuzins veidotāja ampluā.

Tiesa, šie grafiki "met vienā putrā" spēli ar bumbu un bez bumbas. Patiesībā spēlē bez bumbas arī Savaļniekam ar Kamešu bija ļoti atbildīgs darbiņš, jo tieši tur spēlēja Hakšabanovičs (Nr.17), kā arī abu vārtu guvējs Jovetičs (Nr.10). Savukārt spēlē ar bumbu Savaļnieks un Kamešs atšķirībā no Jurkovska un Cigaņika varēja justies brīvāk, jo, zaudējot bumbu, "skaitliska mazākuma drāma" Latvijai nedraudēja, ņemot vērā, ka Radulovičs (Nr.3) spēlēja zemu.

Latvijas izlases konkurētspēja

Tai pašā laikā sausa statistika bieži vien neataino svarīgāko – gūtos vārtus un bīstamos momentus. Melnkalnieši pēc spēles slavēja sevi par "ļoti pelnīto" uzvaru un vairumā "vispārīgo" rādītāju viņi tiešām bija ievērojami pārāki. Piemēram, cik reižu komandas ar bumbu ieskrēja pretinieka laukuma trešdaļā? Latvija 27 reizes, Melnkalne 58 reizes. Un cik reižu izdevās ielavīties soda laukumā? Mums 14 reizes, viesiem 28 reizes.

Taču "Instat" uzskaita arī xG jeb taisnīgo rezultātu, ņemot vērā sitienu pozīcijas. Un tas jau labāk raksturo notikumus mačā. Jā, pāris reižu pretinieki mums uzdāvināja šīs iespējas (vārtsarga brīnumi), taču faktu tas nemaina – abas komandas slikti realizēja savas iespējas un "taisnīgs rezultāts" bija 2.70 – 3.47. Melnkalnei bija 0.77 vārtu pārsvars un noapaļojot var sacīt, ka uzvara ar vienu vārtu starpību patiešām ir pelnīta (turklāt atceramies spēles gaitu – pie 1:1 tieši viesi rādīja lielu mērķtiecību), tomēr pietiekami liela iespēja bija arī mačam beigties, piemēram 2:2 vai pat 3:3. Līdzīgi kā rudenī Nāciju līgā, Latvija regulāri tika pie labiem momentiem, taču slikti tos realizēja. Ja ticēt "Instat", tad statistiski gan Uldriķim, gan Ošam pret Melnkalni katram bija jāgūst pa vieniem vārtiem (aprēķinātais xG viņiem attiecīgi 1.18 un 1.01; lai nemulsina, ka ir vairāk par 1.00, jo abiem bija pa diviem sitieniem, un tas ir summārais xG). Savukārt tehniskais J. Ikaunieks tieši pretēji realizēja momentu, kur to bija grūti izdarīt – xG 0.22 jeb tikai ar vienu no 4-5 sitieniem no šādas pozīcijas izdodas gūt vārtus.

Latvijas spēlētāju individuālā statistika

Neskatoties uz neizmantotajām iespējām, Uldriķis paveica ļoti daudz melnā darba un šajā ziņā teicami aizvietoja savainoto Gutkovski. Roberts piedalījās 39(!) divcīņās, kamēr tuvākajam sekotājam mūsu komandā bija 22 divcīņas. Uldriķis arī apmēram pusi (19) no tām uzvarēja, kā arī četras reizes izprovocēja pretinieku pārkāpumus. Jāmin, ka Šteinbors tieši pusi no savām 26 piespēlēm adresēja Uldriķim, un te nav šaubu par trenera norādi.

Lai gan Černomordijs pieļāva grūti piedodamas pozicionālas kļūdas, divcīņās gandrīz nevainojami bija abi mūsu centra aizsargi – Antonijs un Ošs kopā uzvarēja 22 no 32 divcīņām (gaisā pat 16 no 20), kamēr Melnkalnes centra aizsargiem ar slaveno Saviču priekšgalā klājās daudz smagāk, viņiem uzvarot vien 16 no 39 divcīņām (gaisā vien 12 no 31). Pašatdeve latviešiem bija visaugstākajā līmenī, ko vēlos parādīt caur augumā nelielā Savaļnieka piemēru – Roberts vinnēja sešas no septiņām gaisa divcīņām! Izcelšu arī Toberu – viņš 13 reizes atguva bumbu savai komandai, kas bija lielākais rādītājs starp abu izlašu spēlētājiem.

Kopumā gan iezīmējas tendence, ka mūsējie ir labi gaisā (skaidrs, ka te daudz kas atkarīgs no auguma parametriem), savukārt divcīņās uz zemes neesam tik labi. Pret Melnkalni bijām pārāki 58% gaisa divcīņu, taču tikai 46% divcīņu "pirmajā stāvā".

Futbola elements, par kuru daudz runājam un kurā patiešām stipri atpaliekam, ir spēle viens pret vienu. Nosaukšu datus, ar kuriem viss ir pateikts – Latvijas spēlētāji 90 minūšu laikā apspēlēšanas manevrus veica nieka 13 reizes (vairāk nekā puse J. Ikaunieka un Cigaņika kontā), kamēr Melnkalne 29 reizes, turklāt 18 reizes veiksmīgi. Vai citiem vārdiem, - Jovetičs viens pats mēģināja apspēlēt astoņas reizes, nemaz tik daudz neatpaliekot no visas Latvijas komandas…

Vēl mazliet par piespēlēm. Ar augstāko precizitāti izcēlās Kamešs (83%), visvairāk brāķa Savaļniekam (gandrīz puse piespēļu nesasniedza adresātu), taču bez konteksta šie dati nav pārāk izmantojami – piespēlēm ir dažāda sarežģītības un riska pakāpe, kā arī svarīguma pakāpe. Savaļniekam bija neprecīzas tālās piespēles un zem augsta pretinieku presinga, toties, ja runājam par piespēlēm soda laukumā, tur Robertam bija lielisks 5/5 (atceramies bīstamos stūra sitienus). Cigaņikam arī labs rādītājs tieši attiecībā uz piespēlēm soda laukumā (4/6), kamēr pārējie kopā pievienoja 4/12.

J. Ikaunieks pēc mača runāja par to, ka otrajā puslaikā brīžiem vajadzēja nospēlēt pacietīgāk ar bumbu. Iespējams, Jānim jāpiekrīt, jo Latvija, šķiet, patiešām pārspīlēja ar vertikālo futbolu un aizrāvās ar ātriem risinājumiem. To apliecina statistika par piespēlēm uz priekšu – kāds līdzjutējs varbūt priecāsies, ka Latvijai 276 piespēles jeb 78% bija uz priekšu, taču attiecīgi arī brāķis bija augsts. 36% gadījumu jeb 100 piespēles, kas veiktas uz priekšu, bija neprecīzas. Salīdzinājumam favorīte Melnkalne brīžiem nekautrējās pakontrolēt bumbu un uz priekšu tika izdarītas 68% piespēļu – tātad mūsu pretinieki daudz biežāk nekā mēs atspēlēja atpakaļ vai paralēli laukumam.

Pēc latviešu neprecīzām piespēlēm sekoja Melnkalnes prettriecieni un mūsu spēlētāji patērēja spēku, atkal nodarbojoties ar bumbas atņemšanu. Otrajā puslaikā mūsu komandai acīmredzami šī spēka pietrūka, un viens no iemesliem varētu būt šī te aizraušanās ar vertikalitāti. Saprotams, ka šeit stāsts ir ne tikai par kopējo izvēlēto spēles stilu, bet arī grūtu dilemmu – nospēlēt pacietīgāk vai ļauties kārdinājumam lūkot pretuzbrukumā sodīt spēcīgāku sāncensi, kurš vēl nav pilnībā sagatavojies aizsardzības darbībām. Galu galā līdzīgā veidā ātrajā uzbrukumā mēs arī guvām pirmos vārtus. Taču prakse demonstrēja, ka uz paguruma fona tieši otrajā puslaikā ātra bumbas atdošana mums maksāja pārāk dārgi. Pretinieks viegli sasniedza iespaidīgu dominanci, uzbrukuma viļņi kļuva aizvien biežāki un satraucošāki. Domāju, piekritīsiet, ka šoreiz vietā lietot vārdus - gols brieda. Un nobrieda.