Viedoklis: Latvijas futbola druva, LFF prezidenta vēlēšanas, stadions…

Latvijas izlases kapteiņa Kaspara Gorkša drosmīgā vēstule dažiem lasītājiem raisījusi jautājumu – kāpēc žurnālisti klusē? Man jau šķiet, ka neklusē gan, bet, lai kaut nedaudz kliedētu tādus uzskatus, vēlreiz atkārtošu to, ko jau līdz šim esmu paudis gan šeit Sportacentrs.com slejās, gan citos medijos sniedzot komentārus, gan komentējot Virslīgas spēles, gan savā „Twitter” profilā. Līdzīgi, manuprāt, aktīvi darbojušies arī mani kolēģi gan Sportacentrs.com, gan citos medijos.

Bet labi, pietiks taisnoties, turpinām tēmu! Pa punktiem.

LFF prezidenta vēlēšanas. Neatbalstu ne Gunti Indriksonu, ne Krišjāni Kļaviņu. Pēc slavenajām divu stundu video intervijām ar katru no kandidātiem man bija doma iet vēlreiz cauri un apkopot visus kļūdainos, demagoģiskos, nepierādītos/apšaubāmos izteicienus (vienlaikus nesaku, ka abu teiktajā nebija pietiekami daudz patiesības un labu nodomu – vismaz vārdos), taču ātri vien sapratu, ka tas nebūtu tā vērts. Viss ir pārāk acīmredzami un vispār - pietiek jau negatīvā šajā pirmsvēlēšanu laikā, tiešām sāk riebties.

Tāpēc pavisam īsi.

Indriksona kungs kā ilggadējs LFF prezidents ir atbildīgs par šī brīža skumjo situāciju Latvijas futbolā - infrastruktūra, sportiskie rezultāti, lobija trūkums, futbola reputācija, Virslīgas panīkums. Uzskatu, ka sakarā ar dažu jaunu un entuziasma pilnu futbola cilvēku pievienošanos LFF un LFV ir vērojami uzlabojumi pēdējos pāris gados, taču es šeit runāju globāli – par vairāk nekā divām desmitgadēm. Rezultāts ir slikts, dažnedažādos griezumos esam atpalikuši, ja runājam par Eiropas futbola fonu, un par to atbildīgs ir neviens cits kā saimnieks. Turklāt man vispār ir šaubas, vai Indriksona kungs ikdienā reāli strādā LFF…

Kļaviņa kungs. Jā, lielas ambīcijas un mērķi vismaz vārdos ir lieli un skaisti, bet, ja runājam konkrēti par darbiem futbolā, nav izdarīts praktiski nekas tāds, lai tēmētu uz Latvijas futbola vadītāja amatu. LFF preses sekretārs, komentētājs, žurnālists, totalizatora likmju veicējs par LFF prezidentu? Piedodiet, tas nav nopietni. Nemaz nerunāju par dažām pārgalvīgām idejām, Kļaviņa kunga sliktajām attiecībām gandrīz ar visiem Latvijas futbola cilvēkiem, komandas trūkumu (atļaujos to apgalvot, jo publiski nosaukti tikai uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi uzvārdi), reputāciju.

Katrs savā veidā, bet abi „labi”.

Kļaviņa neapstiprināšana par kandidātu (pagaidām). Vismaz personīgi man nav skaidrs, kāpēc tieši tagad notiek Kļaviņa kunga noņemšana no trases. Viņš jau vairāk nekā gadu publiski ne reizi vien apgalvojis, ka kandidēs vēlēšanās un, zinot, cik Latvijas futbola vide ir šaura, LFF sen varēja sagatavoties tā, lai negatīvā publicitāte futbolam būtu pēc iespējas mazāka. LFF jau iepriekš bija visāda veida informācija par Kļaviņa kungu, tādējādi, manuprāt, bija divi ceļi ejami - vai nu viņa kandidatūras nepieņemšana nekavējoties (oficiālu pieteikumu Kļaviņa kungs iesniedza 30.decembrī), vai arī ļaut piedalīties vēlēšanās.

Kas iznācis tagad? Sākotnēji viņš nosaukts par kandidātu (nu labi, "tikai" tika pieņemts viņa pieteikums), bet tagad, februāra beigās, pēkšņi izskatās, ka vēlēšanām viņu nepielaidīs. Saprotu, ka katra kandidatūra jāizskata un LFF Valdes sēdes nenotiek katru dienu, taču, no malas raugoties, jebkurā gadījumā vajadzēja rīkoties operatīvāk (ārkārtas sēdes un lēmumi?) un prasmīgāk. Tagad tas no malas viss izskatās samocīti, neveikli un Latvijas futbolam nepatīkami. Var jau būt, ka LFF visam šim balagānam ir sakarīgs skaidrojums, nudien nezinu, bet rezultāts ir sērīgs...

Ja Kļaviņa kungu patiešām nepielaidīs (un, iespējams, LFF DK pat piemēros kādu diskvalifikāciju), par diezgan komisku pārvērtīsies arī Indriksona kunga argumentācija pieteikties šīm prezidenta vēlēšanām - sak, "es jau nemaz īsti negribu, bet nevaru pieļaut tumšā spēka Kļaviņa nākšanu pie varas". Un ko tagad, kad šī tumšā spēka (acīmredzot, jo LFF atpakaļceļa, šķiet, vairs nav) vēlēšanās nebūs? Kā vienīgo LFF glābiņu un tēla uzlabošanas iespēju tiešām redzu publiskajā telpā jau izskanējušo versiju - Indriksona kungs pavēsta, ka vēlēšanās nepiedalīsies, tiek izsludināts jauns pieteikšanās termiņš, un futbola sabiedrība pierunā/atrod kādu piemērotu, izcilu jaunu amata kandidātu (vai labāk daudzskaitlī - kandidātus).

Atkāpe. Jā, šai materiālā krietni vairāk kritikas ir un būs LFF, bet tas tikai tāpēc, ka LFF ir bijis oficiālais futbola (ne)darītājs. Jau minēju, ka pāris pēdējos gados vismaz es patiešām redzu uzlabojumus tieši LFF kā organizācijā, ir pozitīvas atsauksmes par vairākiem darbiniekiem, kas LFF pievienojušies salīdzinoši nesen. Problēma ir, ka ilgākā termiņā daudz kas ir ielaists un izlīst ārā nevar tik ātri.

Vēl nelielai atkāpei, izmantojot iespēju izteikties. Daudzi greizi (un daži pat personīgi) uztvēra manu video interviju ar Kļaviņa kungu. Nu nav man pret viņu nekāda naida, ārpus intervijas cilvēcīgi kontaktējamies. Vienkārši uzskatu, ka tikai strīdos var dzimt patiesība, uzskatu, ka man bija kārtīgi viņš kā prezidenta amata kandidāts jānotestē, nevis tikai jādod tribīne un iespēja sevi skaisti reklamēt. Ja man tiktu uzticēta Indriksona kunga intervēšana, censtos rīkoties precīzi tāpat. Visādi citādi arī konstruktīvu kritiku pieņemu un centīšos, lai nākotnē būtu labāk un kvalitatīvāk.

Taču pie svarīgā - kādam tad būtu jābūt LFF prezidentam? Katram ir tiesības uz savu versiju, manējā ietver šos nieka divus galvenos punktus. Patiesībā tie pamatīgi pārklājas, veidojot kopēju apstākļu kopumu.

Skaidrs, ka neviens no abiem kandidātiem - ne Indriksona kungs, ne Kļaviņa kungs - pat tuvu nestāv minēto punktu izpildei. Protams, ja nosaku šādus standartus, tad man būtu jāsauc alternatīvas. No vienas puses uzvārdus nosaukt grūti un to šobrīd nedarīšu (paši uzminēsiet), bet no otras puses – esmu pārliecināts, ka ir atrodami atbilstoši cilvēki. Ir taču Latvijā tādi, kas, piemēram, izveidojuši futbola skolu vai kaut vai sekmīgi to vada (pierādījuši, ka spēj sekmīgi darboties futbola lauciņā), vai, piemēram, kā futbolisti daudz sasnieguši, ir ar labu reputāciju un, kas svarīgi, vienlaikus izglītoti, harizmātiski.

Laikam jau vissarežģītāk ir ar to lobiju. No malas izskatās, ka LFF, apmierinoties vien ar UEFA un FIFA finansiālo palīdzību, ir slikti strādājusi un, pirmkārt, pati nav spējusi neko lobēt (lielākā daļa valsts un pašvaldības nauda, kas aiziet sportam, tiek citiem sporta veidiem), otrkārt, savā vidē nav izveidojusi vai savai videi nav piesaistījusi cilvēkus, kuri vienlaikus būtu pielipuši gan futbolam, gan politiskajām aprindām. Vai vismaz pielipuši veiksmīgiem uzņēmējiem. Iespējams, lielāka problēma ir pat nevis nespēja piesaistīt šādus cilvēkus, bet gan tas, ka nav radīta atbilstoša vide. Pajautājiet sev, kāpēc veiksmīgi politiķi un/vai uzņēmēji ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem asociē sevi ar futbolu? Vai tiešām tam nav nekāda sakara ar LFF un tās darbu? Un pretējs piemērs – kā šai ziņā veicas LBS?

Stadions. Protams, ideālā gadījumā ikvienam futbola žurnālistam būtu jānodarbojas ar pētniecisko žurnālistiku, jāskatās uz pirkstiem LFF saistībā ar lēmumiem par jaunā stadiona būvniecību un visu procesu kā tādu. „Delfos” kolēģis Uldis Strautmanis ko līdzīgu dara. Es to nedaru, vairāk laika veltu futbola sportiskās puses atspoguļošanai, nevis futbola saimniecībai, taču ar pārliecību varu teikt, ka ieplānotais stadions ir par mazu un izlasei neatbilstošs. Principā to teicu jau pirms trīsarpus gadiem (raksts), kad vēl LFF bija visas iespējas septiņas reizes nomērīt un tad griezt. Tagad atliek tikai atkārtoties.

Daudzi jau pareizi norādījuši, ka nacionālo stadionu vispār būtu jābūvē par valsts vai pašvaldības līdzekļiem, bet tās to nedara. Kāpēc? Apburtais loks - atgriežamies pie lobija jautājuma.

Kaspars Gorkšs. Abstrahējoties no konkrētām detaļām Kaspara rakstītajā, man ir liels prieks, ka izlases futbolists ne tikai spēlē futbolu, bet arī nav vienaldzīgs par LFF notiekošo. Žurnālisti arī kaut ko var panākt, taču pavisam cits svars ir, ja savu vārdu pasaka izlases kapteinis. Tieši tā arī ir futbola sabiedrības piedalīšanās futbola procesos! Gorkšs to uzdrošinājās viens no pirmajiem, un es ceru, ka viņam būs sekotāji. Nav obligāti paust tādu pašu vai līdzīgu viedokli, būtiskākais ir nestāvēt malā! Protams, ir jāspēj arī atbildēt par saviem vārdiem un nepieciešamas arī attiecīgas zināšanas – domāju, Kasparam tādas ir un ceru, ka tādas ir vēl arī citiem. Gan futbolistiem, gan futbola organizāciju darbiniekiem un citiem.

Vēl viena cerība – ka Gorkšs līdz ar šo uzstāšanos netiks pastumts no izlases. Lai gan viņam ir 34 gadi, Kaspars vēl var palīdzēt izlasei. Ļoti ceru, ka šai sakarā nenāksies vilties Marianā Paharā.

Izlase. Lai gan, kā jau minēju, ticu, ka strīdos dzimst patiesība, negatīvā ap Latvijas futbolu šobrīd ir par daudz. Kārtējo reizi izteikšu cerību – šoreiz par to, ka jandāliņš ap LFF prezidenta un Valdes vēlēšanām, dažādu grupu dažādie viedokļi nekādi neiespaidos lielo izlasi. Jau pavisam drīz startēs PK2018 atlases cikls, grupa ir daudzsološa un vismaz Latvijas izlasei ir jābūt tai, kas vieno Latvijas futbola sabiedrību – līdzjutējus, futbolistus, funkcionārus, žurnālistus un pārējos. Cenšamies mazāk naidoties, vairāk produktīvi strādāt!