Melnkalne - stāvs kalns, kurā Latvijai uzrāpties

Latvijas Futbola federācija (LFF) kā uzdevumu izvirzījusi vismaz ceturtās vietas sasniegšanu. Teorētiski, protams, ir iespējamas fatālas neveiksmes Turcijai un Norvēģijai (Nīderlandi gan šeit neminēsim), taču skaidrs, ka reāli tiek tēmēts uz Gibraltāra (pašsaprotami) un Melnkalnes apsteigšanu. To pārfrāzējot, var sacīt, ka jau pirmajā mačā starp Latviju un Melnkalni lielā mērā izšķirsies, vai mēs vispār esam spējīgi par šo ceturto vietu pacīnīties – zaudējums manā uztverē nozīmētu, ka cerību īsti nav.

Kā allaž, lai salīdzinātu spēku samērus, labākais paņēmiens ir vienkārši apskatīties, kādās komandās un līgās spēlē attiecīgo izlašu futbolisti. Šeit gan atkāpei jāmin, ka svarīgs ir arī mača norises laiks – marta beigās vairumā līgu sezona ir savā karstākajā punktā (kāds teiks, ka uzkrājies nogurums, bet drīzāk tomēr pretēji teikšu, ka sasniegts formas un spēļu ritma pīķis), savukārt Latvijā un vēl dažās līgās, kur pastāv izspēles sistēma pavasaris – rudens, sezona būs tikai nupat sākusies. Virslīgā būs izspēlētas divas kārtas.

Pirms ķerties pie futbolistu ķidāšanas, uzreiz sacīšu, ka Latvijas sakarā pēdējos gados pozitīvi ir tas, ka klubiem parādījusies nauda, un uzreiz vairākas komandas brauc uz siltajām zemēm. Turklāt nevis “apostīt degunu” pāris nedēļu garumā, bet atsevišķos gadījumos mērķtiecīgi gatavojoties tur ilgāk nekā mēnesi. Tam klāt nāk lieliska futbola infrastruktūra un cienījami pretinieki pārbaudes mačos. Vismaz kaut kas jāpasaka, lai rosinātu optimismu, jo tālākais būs par labu Melnkalnei.

Latvijas izlase

Iespējams, Dainis Kazakevičs izsauks kādu jaunu spēlētāju, taču es nosaukšu un sagrupēšu tos spēlētājus, kuri vismaz vienreiz izgāja pamatsastāvā rudenī Nāciju līgā, pieliekot klāt Mārtiņu Ķiguru, kurš piecos no sešiem mačiem nāca laukumā uz maiņu.

Vairāk nekā puse jeb 13 no 24 spēlētājiem pārstāv Virslīgas klubus “Riga”, RFS, “Valmiera” un “Liepāja” – visi šie četri klubi cītīgi gatavojas Virslīgas sezonai AAE vai Turcijā. Par Virslīgu vēlos pateikt divas lietas.

No vienas puses, UEFA līgu rangā atrodamies zemā 40. vietā starp Armēniju un Albāniju, un, ja vēlamies izrādīt pretestību laba līmeņa izlasēm, tas nekam neder – vai nu Virslīgai jāprogresē, vai arī izlases futbolistiem maksimāli jāspēlē ārzemēs.

No citas puses, atļaušos teikt, ka Virslīga jau progresē un pašlaik ir spēcīgāka, nekā pirms pieciem gadiem, un spēcīgāka, nekā to atspoguļo reitings. Eirokausu rangu nav viegli uzlabot, jo, pirmkārt, tas atspoguļo garu piecu gadu periodu, bet, otrkārt, mūs ieskāvis apburtais loks - spēlējam nevis pret ranga kaimiņiem (ticu, ka tos biežāk apspēlētu, nevis zaudētu), bet gan pret “Partizan”, “Lech”, “Olimpia”, “Häcken” utt. Lai gan arī šādi pretinieki atsevišķās reizēs ir ņemami.

Labs piemērs ir “Ventspils”, kas Latvijā katru gadu savas pozīcijas zaudē, taču, pateicoties vēsturiskajai stabilitātei, vismaz 1. kārtā ir izsētā, allaž 1. kārtu pārvar, bet tālāk jau pretī sāncensis no Francijas, Portugāles vai Norvēģijas. Kopš bēdīgi slavenajām Daugavām, nu jau ilgāku laiku Latvijas klubi Eirokausos nav zaudējuši mazu valstu klubiem. Ja nu vienīgi jāmin “Spartaka” un “Liepājas” neveiksmes pret “Sūduvu” (Lietuva) un “Ventspils” zaudējumu pret “Valur” (Islande). Taču arī kopš šiem zaudējumiem jau aizritējuši pāris gadi, un, domājams, “Riga” ar RFS jau ir cits spēks.

Pēc šiem uzslavas vārdiem Virslīgai gan vēlreiz jāpabrīdina, ka augstāku uzdevumu risināšanai uz izlašu skatuves Virslīga joprojām neder – mazā Islande uz “Euro 2016” aizbrauca bez neviena(!) Islandes čempionāta spēlētāja, visi 23 bija leģionāri dažāda kalibra līgās.

Jāņa Ikaunieka nākamā pieturvieta pagaidām nemaz nav zināma, bet pārējie 10 no 24 atlasītajiem izlases spēlētājiem ir iekodušies leģionāru maizē. Taču sekmes (lasi: spēles laiks) un līgu līmenis ne vienmēr iepriecina.

Eduarda Emša un Andra Raivja Jurkovska pārstāvēto klubu līgas (Armēnija un Īrija) diez vai ir spēcīgākas par Virslīgu. Jurkovska gadījumā pozitīvi gan ir tas, ka “Dundalk” ir klubs ar vēsturi, viena no vadošajām komandām Īrijā un vide ir tāda, no kuras ir potenciāls ielauzties Anglijas līgu sistēmā. Šādu scenāriju tagad gan pamatīgi aprūtinājis "Brexit".

Mārcis Ošs (nupat sācis spēlēt uz komandas biedra savainojuma rēķina) un Igors Tarasovs nav izcīnījuši vietu komandas pamatsastāvā. Bjalistokas “Jagiellonia” ir izvēlējusies likt likmi uz vietējo 17 gadus veco talantu, un Pāvels Šteinbors ir nosēdināts uz soliņa. Roberts Uldriķis te spēlē, te nespēlē vai reizēm pat nav ticis iekļauts spēļu pieteikumos. Kas paliek pāri? Vladislavs Gutkovskis un Kristers Tobers regulāri spēlē Polijas Ekstraklasē, Kaspars Dubra un Andrejs Cigaņiks ir savu Ukrainas Premjerlīgas komandu pamatsastāva spēlētāji. Tas arī viss.

Melnkalnes izlase

Pēc tā paša principa Melnkalnei tika atlasīti 20 futbolisti. Un bez pārspīlējuma – te ir cits līmenis!

Kamēr mēs jau ilgāku laiku sapņojam par savu futbolistu “Top 5” līgās (nu vismaz astes gala komandā!), Melnkalnei, visticamāk, maijā būs “La Liga” čempions. Centra aizsargs Stefans Savičs ir viens no Madrides “Atletico” aizsardzības stūrakmeņiem, kura spēles laiks komandā ir lielākais starp laukuma spēlētājiem. Vairāk minūšu ir vienīgi Janam Oblakam. Savičs deviņas reizes ticies ar Lionelu Mesi un "Barcelona", šosezon abos dueļos uzvarēja "Atletico". Savdabīgi, ka Saviča partneris aizsardzības centrā izlasē bieži vien ir “Liepājas” melnkalnietis Marko Simičs.

Savičs ir viens no četriem melnkalniešiem “Top 5” līgās, un visdrīzāk ne jau viņš varētu taisīt rezultātu uzbrukumā pret Latviju. Spānijā, pārstāvot Valensijas “Levante”, atrodas arī centra pussargs Nikola Vukčevičs, tiesa, viņš šosezon “La Liga” nospēlējis tikai astoņus mačus, jo jau otro reizi guvis savainojumu. Vēl Melnkalnei ir pa spēlētājam “Ligue 1” un “Serie A”. Stevana Jovetiča vārds komentārus neprasa – viņš kopš 2008. gada(!) spēlē tikai un vienīgi “Top 5” līgās, un nav pabijis vienīgi Bundeslīgā. Pašlaik 31 gada vecumā uzbrucējs Jovetičs, šobrīd gan biežāk nākot uz maiņu (toties janvārī iespēra divus golus), ar “Monaco” cīnās par Čempionu līgas ceļazīmi.

Flanga spēlētājs Adams Marušičs jau ceturto sezonu ir Romas “Lazio” pamatsastāva futbolists. Arī viņa komanda reāli cīnās par Čempionu līgas ceļazīmi, līdz ar to varam apgalvot, ka Melnkalnei ir nevis vienkārši četri pārstāvji “Top 5” līgās, bet trīs tādi, kuru komandas cīnās par augstākajām vietām.

Arī daudzi citi Melnkalnes izlases futbolisti spēlē labās līgās un klubos – “Rosenborg”, “Partizan”, “Kairat” (Kazahstānas čempione), tāpat spēlētāji no Beļģijas, Zviedrijas, Rumānijas, Polijas čempionātiem. Un vairums no viņiem regulāri spēlē. Uzskatāmāk fakti aplūkojami zemāk.

Melnkalne


Latvija

Spēles laiks no max - futbolista spēles laiks attiecīgajā nacionālajā čempionātā 2020./21. gada sezonā no maksimāli iespējamā spēles laika. Ja spēlētājs pārstāv pavasaris - rudens līgu (kā Virslīga), tad rēķināts no 2020. gada sezonas. Ja spēlētājs šoziem mainījis komandu, tad statistika par spēles laiku iepriekšējās komandas sastāvā 2020. gadā.
Līgas rangs - līgas vieta UEFA līgu rangā.
"*" - starpsezona (jo sistēma pavasaris - rudens), dati par 2020. gada sezonu
"**" - dažiem spēlētājiem aprēķināts procents no brīža, kad pievienojās komandai un/vai faktiski bija pieejams (piemēram, "Liepājas" Marko Simičs, "Riga" Vladimirs Kamešs, RFS Jānis Ikaunieks).

Trīs secinājumi:
1) Melnkalnes futbolisti vidusmērā spēlē daudz spēcīgākos klubos – vidēji 23. pret 33. līgu, bet, ja ņemam tikai 11 spēlētājus pēc lielākā spēles laika, tad 15. pret 32. līgu. Vai vēl viens fakts – pēc “Transfermarkt” datiem Latvijas izlases vērtība nesasniedz 10 miljonus, kamēr Melnkalnei tā ir 60 miljoni (bez Saviča 35 miljoni).
2) starp apskatītajiem futbolistiem Melnkalnei 15 no 20 futbolistiem (75%) spēlē pēc sistēmas rudens – pavasaris un Rīgā viņiem vajadzētu būt labākajā formā. Savukārt Latvijai tādu ir tikai 9 no 24 (38%), un vairums mūsējo tikai nupat būs sākuši sezonu (pārsvarā Virslīgas klubu rezerves laukumos uz sintētikas). Protams, arī šī statistika pamatā skaidrojama ar līgām, kurās futbolisti spēlē.
3) spēles prakse Melnkalnes futbolistiem ir tikai nedaudz labāka nekā mūsējiem (vidēji 65% pret 58% no maksimālā spēles laika), taču Latvijas spēlētājiem augsti procenti pārsvarā ir Virslīgā (71%). Ja salīdzinām abu izlašu leģionārus, kuriem teorētiski izlasē jāspēlē pirmā vijole, tad Melnkalnei tas ir 61%, bet Latvijai 41%. No mūsu 10 leģionāriem vienīgi Gutkovskis tiek pāri 60% spēles laika, kamēr Melnkalnei tādi ir 11 no 17. OK, Dubram un Toberam bija traumas un/vai Covid-19, Cigaņiks uz soliņa sēdēja tikai sezonas sākumā, taču tamlīdzīgi īpaši gadījumi ir arī Melnkalnei un, kopumā skatoties, melnkalnieši ārzemēs ir konkurētspējīgāki.

Melnkalne Rīgā būs favorīte.

Laukumā saņem to, ko futbola sistēma pelnījusi

Noslēgumā vēl viens vispārīgs fakts par svarīgāko - rezultātu futbola laukumā. 2019. gadā, kad Latvijas izlase iekrita dziļā depresijā, ciešot deviņus zaudējumus pēc kārtas (1-0-9), arī Melnkalne pārdzīvoja smagus laikus. No ceturtā groza ietrāpot piecu izlašu grupā, melnkalnieši ne reizi neuzvarēja astoņu maču posmā un ar 0-3-5 palika pēdējā vietā aiz Anglijas, Čehijas, Kosovas un Bulgārijas.

Tomēr atšķirība ir tāda, ka 2020. gadā Latvija turpināja savu brīvo kritienu, vāji nospēlējot Nāciju līgas D grupā (1-4-1), kamēr Melnkalne uzrādīja 4-1-1, iespaidīgu vārtu bilanci 10:2 un triumfēja C grupā ar Luksemburgu (nejaukt ar punduriem!), Azerbaidžānu un Kipru.

Balkānus skaidrā prātā nesaprast

Interesanti, ka pēc lieliska panākuma, iekļūšanas Nāciju līgas B grupā, Melnkalnes Futbola federācija 2020. gada pēdējās dienās... nepagarināja līgumu ar galveno treneri Faruku Hadžibegiču (viens no spēļu ziņā bagātākajiem futbolistiem Dienvidslāvijas izlasē), vietā ieceļot citu - vietējo speciālistu Miodragu Raduloviču. 2020. gada 7. oktobrī, kad Latvija pārbaudes spēlē viesojās pie Melnkalnes (1:1, abas komandas izlika būtībā otro sastāvu), mūsu pretiniekus vadīja bosnietis Hadžibegičs. Melnkalnes mediji vēl burtiski pāris dienas pirms federācijas lēmuma bija diezgan droši, ka tiks noslēgts jauns līgums, jo uzdevums Nāciju līgā tika izpildīts, taču federācijas vadībai izlases sniegums nav šķitis pietiekami pārliecinošs...