Viedoklis: "Daiņa skapis", spēcīgi uzbrucēji un Latvijas uzvaru gājiens

Mūsu grupā savu iespēju robežās ļoti labi spēlē Andora. Vairāk nekā 12 gadus komandu vada Koldo Alvaress, kurš, protams, lieliski pārzina Andoras futbola plauktus un skapjus. Un ne tikai to. Viņš uz savas ādas izjutis sagrāves un arī uzvaras, un pašlaik starptautiskajā izlašu futbolā perfekti zina taisnākos ceļus uz maksimāliem rezultātiem. Andoras gadījumā tas nereti ietver netīru, asu spēli un provokācijas. Ja tiesneši un pretinieki regulāri uzķeras un tas dod dividendes, tad kāpēc ne? Taču ne par to stāsts. Stāsts ir par stabilitāti, uzticības kredītu vienam trenerim, kurš netraucēti strādā ilgtermiņā un ļauj izlasei lidot tik augstu, cik tā spēj.

Latvijas izlase un arī futbols kopumā iepriekšējā desmitgadē piedzīvoja juku laikus. "Skonto", Gunta Indriksona, "Liepājas metalurga" (tagad arī "Ventspils" un "Jelgavas") noiešana no skatuves, cīņas par LFF prezidenta krēslu un ietekmi, intrigas un tiesāšanās. Marians Pahars cienījami turēja valstsvienību virs ūdens laika nogrieznī, kad latiņu palīdzēja turēt Gorkšs, Vaņins, A.Višņakovs, O.Laizāns un arī tādi talanti kā Rakels un Šabala. Tomēr nenovēršami slīdējām zemāk. Lai gan tas bija neatgriezenisks process, jo futbolistu konkurētspēja acīmredzami krita, mēs nevēlējāmies samierināties ar zaudējumiem "pastniekiem". Taču īstenībā šo nesamierināšanos drīzāk var attiecināt uz Latvijas futbola rūdītajiem līdzjutējiem, kuri vēl 90.-ajos gados aprada ar silto domu, ka izlase ar seju dubļos nekad nekritīs. Ja reizi paklups, nākamajā reabilitēsies. Ja pretī Eiropas čempioni, nosargās ar autobusu 0:0. Atradīs pretzāles jebkurā grūtā situācijā. Pielāgosies. Taktiski un pašaizliedzības aspektā būs soli priekšā. Tā tas bija.

Savukārt, kas attiecas uz biežajām treneru maiņām pēc Pahara (Starkovs, Pātelainens un Stojanovičs kopā nesakrāja trīs gadus, lai gan izlase spēlē tikai "pa svētkiem"), ne jau vilšanās par notikumiem futbola laukumā lika mainīt šos speciālistus kā zeķes. Vienīgi Starkova gadījumā zaudējums pret Gibraltāru iegrieza īsteni dziļu brūci. Kopumā treneru rotēšanas pamatā bija futbola politika, kura turklāt regulāri mainīja nokrāsas. Kādam treneris X bija izdevīgs, kādam neizdevīgs, kādam mīlulis, kādam netīkams. Tā viņi tur lavierēja, līdz varu gaiteņos beidzot nostabilizēja Ļašenko, dodot Dainim Kazakevičam teju bezgalīgu uzticības kredītu. Man joprojām ir nelokāma pārliecība, ka tā brīža procesi bija necaurspīdīgi un pat netīri. Parakstos zem katra sava toreiz uzrakstītā vārda, taču nevēlos arī kā apnicīga leijerkaste to tagad atgremot.

Nevēlos atkārtoties, cik ļoti man riebjas šie politiskie šaha gājieni, taču Latvijas izlase, mīdīta un spārdīta, beidzot ir ieguvēja. Atšķirībā no priekšgājējiem, Dainim tika piedota izgāšanās darba pirmajā gadā un palikšana aiz Fēru salām un Maltas Nāciju līgā. Domāju, ka patiesībā nemaz nebija nekādas piedošanas - sākotnējā vienošanās paredzēja kopā mērot pilnu distanci. Varētu sākt moralizēt, vai tas ir godīgi, tomēr Latvijas izlase, ja tā būtu sieviete, šai vietā pasmaidītu un pateiktu lielu paldies, ka netika uzsūtīts atkal jauns precinieks.

Un šeit visu cieņu arī Dainim, kurš nenoraustījās par vāju pirmo turnīru, arī šo rindu autoram uz repliku par "pagalam nesanākšanu" drosmīgi atcirta ar "ja uzskati, ka pagalam nesanāk, tad man ir cits viedoklis. Uzskatu, ka kopumā ir daudz pozitīvu ieviržu." Treneris ieturēja savu līniju, būvēja savu iecerēto "skapi" un šeit nerunāju par turēšanos pie amata, bet gan tieši futbola lēmumus. Galvenokārt, palika uzticīgs tiem pašiem futbolistiem. Piemēram, Daiņa nelaimīgajā debijā pret Andoru (0:0) pamatsastāvā izgāja Šteinbors, Savaļnieks, Dubra, Černomordijs, Jurkovskis, Zjuzins, Emsis, Fjodorovs, J.Ikaunieks, Cigaņiks, Gutkovskis. Šajās dienās Nāciju līgā Kazakevičs trijās no četrām spēlēm izlika nemainīgu 11-nieku, kurā deviņi futbolisti atkārtojās no 2020. gada debijas - tagad vienīgi Uldriķis (toreiz nomainīja Fjodorovu pārtraukumā) un Tobers (toreiz nebija pieejams) aizvietojuši Fjodorovu un citu rotācijas spēlētāju Emsi. Principā gandrīz viss tas pats! Un, kas nav mazsvarīgi, treneris no sākuma diezgan lielu akcentu lika uz relatīvi jauniem futbolistiem, kuri varēs palīdzēt izlasei vēl ilgu laiku. Vieglāks ceļš būtu meklēt palīdzību "skapī", kurā atrodas pieredzējušie spēlētāji. Dainis to neizvēlējās.

Kazakevičs bija pacietīgs un ticēja, ka laiks spēlē viņa labā. Jaunie puiši aug, tostarp savās klubu karjerās. Ar katru izlases nometni spēlētāji ieguva aizvien lielāku savstarpējās saspēles praksi, piepildīja savstarpējo sadzīvi arī ārpus laukuma un krāja lielāku pārliecību uz zālāja maču laikā. Uzskatu, ka jebkurš kvalificēts un motivēts treneris pamazām Latvijas izlasi izceltu no bedres (jautājums gan vietā - vai ārzemju treneris neietu to vieglāko ceļu ar pieredzējušiem spēlētājiem?), bet tam nav nozīmes - pašlaik ir jāuzslavē Dainis, viņa treneru štābs un paši futbolisti. Sievietei [Latvijas izlasei] tik ļoti vajadzēja stabilitāti un sirdsmieru attiecībās - viņa to saņēma un atplauka!

Stabilitāte un ilgtermiņa vīzija ir bijusi viena no panākumu atslēgām. Savulaik rādīju piemēru, kā 2017. (Starkovs), 2018. (Pātelainens), 2019. (Stojanovičs), 2020. (Kazakevičs) gada septembrī oficiālā turnīra spēlē izmanto kardināli atšķirīgu sākumsastāvu - gadu no gada atkārtojās nieka divi trīs laukuma spēlētāji. Tātad 70-80% izmaiņas viena gada griezumā. Tagad jebkurš Latvijas futbola izlases fans nosauks Kazakeviča optimālo vienpadsmitnieku, un tas ir labi.

Otra lieta ir pašu spēlētāju progress. Lai gan minēju, ka jebkuram trenerim būtu jāspēj izvest mūs no D līgas pagraba, brīdī, kad bezspēcīgi atkāpās Pahars, secinājums izskanēja - mūsu vieta ir starp punduriem. Tobrīd "Transfermarkt" visaugstāk vērtēja Jāni Ikaunieku, taču tā bija tikai 450 tūkstošu atzīme. Tagad mums ir trīs spēlētāji ar vismaz viena miljona eiro novērtējumu, kā arī, protams, Virslīga noteikti pašlaik ir spēcīgāka.

Taču pat neskatoties šajā piecus gadus senajā pagātnē, varam priecāties par pēdējā 1-2 gadu progresu un tieši uzbrukuma līnijā, kas ir tik vitāli svarīga Nāciju līgas pagrabā. Stojanovičs arī lika likmi uz Gutkovski, taču Vladislavs tobrīd dzenāja bumbu Polijas 1. līgā. Pašlaik Gutkovskis ir uzbrukuma līderis ar pietiekami solīdiem statistiskiem rādītājiem Polijas vicečempiones rindās, viņš ir izaudzis par uzbrucēju, kurš ar pārliecību un prasmēm vienatnē spēj izšķirt Polijas kausa fināla likteni valsts galvenajā futbola arēnā.

Uldriķis vēl salīdzinoši nesen mocījās ar spēles laiku Šveicē - trīs sezonas pēc kārtas Roberts pamatsastāvā sāka vien katru trešo spēli (12 no 36). "Sion" ir haotiska organizācija ar īpatnēju prezidentu. Toties tagad Uldriķim ir izdevusies teicama pāreja uz Nīderlandes "Eredivisie", kur viņš ātri vien iejuties kā mājās, bieži gūst vārtus un starta vienpadsmitniekā nokļūst ik reizi. Esmu to jau teicis un atkārtošu vēlreiz, ka ar saviem dotumiem, joprojām nelielo vecumu (24) un fantastisko mērķtiecību tieši Robertam ir vislabākās perspektīvas jau drīzā laikā kļūt par "Top5" līgas (pamatsastāva) spēlētāju.

Izlases treneris var būt laimīgs par tādu uzbrucēju duetu.

Ja likme uz stabilitāti, vienotām vadlīnijām, kārtību Kazakeviča izpildījumā nepārsteidza un bija pat sagaidāmi, tad lieta, ar ko viņš pozitīvi pārsteidza kā futbola treneris - Dainis no "skapja" izvilka shēmu ar diviem uzbrucējiem. Jā, tas bieži vien ir 4-4-1-1 un Uldriķim nākas pastrādāt arī dziļumā, tomēr lielākoties tiešām izdarām lielu spiedienu uz pretinieku aizsardzību un mums soda laukumā ir divi lielie kuiļi. Ja pret Gibraltāru pērn un Nāciju līgā šogad tāds variants pats "uzmācās virsū", tad patiešām negaidīju to rudenī pret Melnkalni, Turciju, Nīderlandi. Pati par sevi 4-4-2 izvēle nav varoņdarbs, taču aplausu vērta ir šīs shēmas kvalitatīva ieviešana un dzīvotspēja. Pret minētajām trijām solīdajām izlasēm bijām vairāk nekā konkurētspējīgi.

Un vēl mums ir stipra aizsardzības līnija. Vēl mums ir izlases, iespējams, labākais futbolists Savaļnieks, kurš lidina bumbas karstajos punktos. Vēl mums ir Jānis Ikaunieks, kura neordinārie lēmumi, tehnika un tiekšanās uz vārtiem arīdzan atraisa kājas Vladam un Robertam. Jurkovska reidi. Un vēl un vēl, un vēl. Esam kā labi sabalansēta dūre. Reizēm žēli nosakām, ka trūkst augstas klases centra pussargu, tomēr Moldova kā vienu no zaudējuma iemesliem sauca tieši piekāpšanos vidusdaļā.

Turpinot uzbrucēju tēmu, patīkamas galvassāpes ir Kroļļa spēles laiks. Ja Gutkovskis un Uldriķis spēlē tik dominējoši, turklāt abi sevi pierāda arī ārzemju klubos, ir grūti pārmest Raimonda neiespēlēšanu. Neiespēlēšana gan arī nav pavisam objektīvs apzīmējums. Jānovērtē iespēja 20 gadu vecumā sakrāt 23 spēles pieaugušo izlasē! Jā, Raimondam noteikti sāp, ka pamatsastāvā viņš ticis nieka divas reizes (pārbaudes mačos) un kopējais minūšu skaits (564) atbilst vien sešām pilnām spēlēm.

Ja Kazakevičam kaut ko var pārmest, tad tas ir rotācijas trūkums brīžos, kad patiešām sportiskais rezultāts ir otrajā plānā. Piemēram, Krollis pagājušajā vasarā gan abās Baltijas kausa spēlēs, gan pārbaudes mačā Vācijā nāca uz maiņu. Tāpat vārtsargu jautājums. Saprotu arī Daiņa apsvērumus - izlase pulcējas reti, jāgatavo komanda kvalifikācijai, Nāciju līgai un šie pārbaudes turnīri ir vienīgā platforma. Tomēr nevajadzētu arī pārspīlēt. Man šķiet, ka šādās reizēs sliktu joku nospēlē pašlepnums, piesardzība un uzvaru kārdinājums - proti, gribas to Baltijas kausu, gribas labus rezultātus ikvienā spēlē, gribas labāku FIFA rangu.

Šeit labprāt atgrieztos pie Andoras un Koldo piemēra - neskatoties uz šīs valstiņas niecīgajiem resursiem, treneris šogad vismaz reizi laukumā izlaida 30 spēlētājus, Nāciju līgā 23, no kuriem 20 vismaz reizi izgāja pamatsastāvā. Latvijai šie rādītāji ir 23-19-13... Daini, ļoti iespējams, Tu Latvijas izlases trenera amatā strādāsi vēl ilgus gadus un pašam vien agri vai vēlu nāksies daļēji realizēt paaudžu maiņu! Visi esam vienisprātis, ka no D līgas ir jātiek ārā un sportiskais rezultāts ir pirmajā vietā, taču ilgtermiņa vārdā jau šodien paralēli tālredzīgi jādomā par aizvietotājiem. Var pat uz brīdi atlikt malā paaudžu maiņu, jo esošais sastāvs ir diezgan jauns - bet kas notiks, ja kādā no nākamajiem izlases sasaukumiem nebūs gatavs spēlēt Savaļnieks vai Jurkovskis? Esam pienācīgi gatavi šādiem un tamlīdzīgiem scenārijiem?

Lai nu kā, ir patīkami piekasīties un diskutēt par rotāciju, nevis kārtējo reizi vaimanāt par rezultātu uz tablo. Latvijas futbols raušas zirgā un liels gandarījums vērot, ar kādu pārliecību pašlaik spēlē mūsējie. Heiteri bubinās un čīkstēs, ka tie jau tikai punduri vai Moldova ne savā labākajā stāvoklī. Futbolā arī solīdas izlases klūp pret punduriem. Turklāt Latvija pati pavisam nesen bija nožēlojamā stāvoklī. Toties tagad ir patīkami vērot tās spēli. Ar lepnumu. Prieks redzēt "Daugavas" stadionā cilvēku pūļus. Jaunās ģimenes ar bērniem, kuras ne tikai ierodas stadionā ar smaidu, bet arī pamet to šādi.

Vienu no spēlēm vēroju kopā ar līdzjutējiem - feini dzirdēt, kā aizmugurē krievu puiši sakarīgi analizē mūsu futbolistu darbības un no sirds atbalsta. Pēc mača kāpnēs prieks dzirdēt, ka pat pēc 1:0 (neizteiksmīgākais rezultāts līdz šim) kāda sieviete citai saka: "Man patika. Kad mūsējie uzvar, vispār lieliski." Šie cilvēki nāks atkal. Un ticu, ka līkne turpinās būt augšupejoša - arī pret stiprām izlasēm Latvijas valstsvienība izskatīsies labi. Gluži tāpat, kā to jau redzējām 2021. gada rudenī Podgoricā, Rīgā pret zvaigžņoto Nīderlandi un Oslo. Laikmetā, kad cilvēki iecienījuši visu pēc kārtas kritizēt un noniecināt, vēlos, lai ne tikai es teiktu šādus vai tamlīdzīgus vārdus - paldies Dainim, paldies pārējiem treneriem, paldies ikvienam futbolistam, paldies arī federācijai par spēļu organizāciju un futbola popularizēšanu kā "tīmeklī", tā dzīvē!

Atšķaidot liriku, zemāk bez atsevišķiem komentāriem "Instat" statistika aizvadītajās četrās Nāciju līgas spēlēs:

Latvijas izlases rādītāji:

Latvijas Top5 līderi dažādos rādītājos: