Krasnožans: "Latvijas parādītais pret Islandi bija ievērības cienīgs"

Kazahstānas izlases galvenais treneris Jurijs Krasnožans: "2016. gada Eiropas čempionāta atlases cikls tuvojas noslēgumam, spēle pret Latviju mums būs pēdējā. Sasniegumu ziņā mums diemžēl īpaši nav ar ko palielīties, bet ir izmaiņas futbolistu mentālajā un spēles kvalitātes ziņā. To pašu varu teikt arī par Latvijas izlasi, kura turnīra gaitā ir pielikusi – tas, ko Latvija parādīja pret Islandi, bija ievērības cienīgs. Rīt mūs sagaida mazais fināliņš par piekto vietu, turklāt mājiniekus apmierināts arī neizšķirts, bet nedomāju, ka latvieši spēlēs uz neizšķirtu. Tajā pašā laikā mums būs jāpieliek maksimumu pūļu, lai mums būtu izredzes uzvarēt."

Kazahstānas izlases spēlētājs Dmitrijs Šomko ("Astana"): "Gatavošanās spēlei aizrit labi, visi ir sagatavojušies un atjaunojušies pēc mača pret Nīderlandi. Pret Latviju pacentīsimies parādīt labu futbolu un domāju, ka mums viss izdosies." Kazahstānas izlases spēlētājs Islambeks Kuats ("Kairat"): "Latvija ir laba pretiniece, taču arī mēs šajā grupā neesam nekāds vājais posms. Tieksimies tikai pēc uzvaras, jo mums nav ko zaudēt."

Islamhans pret Nīderlandi tika savainots. Kurš spēlēs viņa vietā, un vai laukumā izies Šomko? [Krasnožans iepriekš bija teicis, ka Šomko traumas dēļ taupa Latvijas spēlei]
Krasnožans: "Bauiržana nebūs noteikti, viņš pat neatlidoja uz Latviju. Mums vēl ir priekšā viens treniņš un līdz spēlei vēl ir diennakts laika, lai sagatavotos. Tāpat komandā kāds ir saaukstējies, kāds ir apslimis, kādam ir neliela traumiņa, vai pagūs atjaunoties Nuserbajevs. Visi šie faktori var ietekmēt sastāva izvēli."

Pirmo jautājumu uzdeva Kazahstānas mediju pārstāvis, taču visi pārējie bija no vietējo žurnālistu puses.

Jau minējāt, ka ir mainījusies spēlētāju mentalitāte u.t.t. Pēdējās spēlēs turkiem, čehiem un nīderlandiešiem zaudējāt tikai ar vieniem vārtiem, Islandē bija neizšķirts. Tas nozīmē, ka ir kaut kāds progress?
Krasnožans: "Domāju, ka jā. Arī Latvijas izlase – četri zaudējumi [deviņās spēlēs], taču vairs nezaudējat ar 0:6. Redzat, ka komanda vairāk nekā pusi spēļu nav zaudējusi. Jā, vēl neuzvar, taču arī vairs nezaudē. Domāju, ka arī mēs tam tuvojamies. Kvalitatīvāka sapratne starp spēlētājiem, kvalitatīvākas komandas darbības. Mums vēl varbūt trūkst koncentrēšanās, pieredzes, bet organizētības ziņā noteikti esam progresējuši."

Gandrīz visu ciklu spēlējāt ar trim centra aizsargiem, bet, šķiet, ka jau Čehijā pārgājāt uz 4-2-3-1. Kāpēc tā?
Krasnožans: "Pat tad, kad spēlējām ar taktisko izvietojumu ar trim aizsargiem, spēles laikā tas mainījās arī uz četriem aizsargiem, tostarp pirmajā spēlē pret Čehiju. Mums divi aizsargi nespēj nosegt centra zonu. Meistarību nevar ātri paaugstināt, jo īpaši, ja strādā izlases režīmā, kad futbolisti komandā ierodas tikai uz neilgu laiku. Tāpēc mums nācās pastiprināties nevis uz kvalitātes, bet kvantitātes rēķina. Gada laikā strādājot un uzlabojoties savstarpējai sapratnei, tad, protams, jau varējām spēlēt ar diviem centra aizsargiem."

Nedaudz komisks jautājums par situāciju tabulā. Kazahstānas izlases uzvara var Turcijai dot ceļazīmi uz Franciju [kā labākajai 3. vietas ieguvējai]. Varbūt turki jau ir vērsušies pie jums?
Krasnožans: "Nē, neviens nav vērsies. Šajā spēlē katrs risinās savus uzdevumus. Preses konferences sākumā teicu, ka mums gūto punktu ziņā nav īpaši ar ko palielīties un gan mēs, gan Latvijas izlase šajā ciklā vēl ir bez uzvarām. Ne mums, ne viņiem negribas palikt pēdējā vietā. Savukārt par Turcijas iekļūšanu finālturnīrā – jā, viņiem ir visas iespējas. Diemžēl tik laba izlase kā Nīderlande var netikt uz finālturnīru. Taču domāju, ka viņi paši tiks galā."

Ja nekļūdos aprēķinos, vismaz vienā spēlē pamatsastāvā izgājuši 28 futbolisti. Iemesls ir tas, ka meklējāt ideālo sastāvu vai bijis ļoti daudz traumu?
Krasnožans: "Gan tas, gan tas. Kad ar Kazahstānas izlasi strādāju pirmo gadu, bija nepieciešams dažādos veidos pārbaudīt pēc iespējas vairāk futbolistu. Un tagad jau ir izpratne, ko var gaidīt nākamajā gadā. Zinu, kas notiek jaunatnes izlasēs un ko varam gaidīt pēc diviem trim gadiem. Mācību treniņnometņu ietvaros pa šo laiku cauri izgājuši vairāk nekā 90 spēlētāji, tagad kandidātu saraksts ir sarucis un tajā ir ap 40 cilvēkiem."

Jau teicāt, ka nevarat palielīties ar rezultātiem. Taču kā ir ar spēles saturu – vai, jūsuprāt, bijāt pelnījuši vairāk punktu, vai divi punkti ir objektīvs rādītājs?
Krasnožans: "Ziniet, mums ir tas, kas mums ir. Ja paskatītos ielaistos vārtus, paskatītos momentus, kādi tika radīti pie mūsu vārtiem, lielākoties tas bija ne tikai pretinieka nopelns, bet arī mūsu pašu kļūdas. Ja tās izslēgtu, tad, protams, būtu kaut kāds progress, ielaistu mazāk vārtu. Par ko īsti bija jautājums?"

Principā jau uz to atbildējāt. Jautājums bija par to, vai varējāt iegūt vairāk punktu.
Krasnožans: "To pašu epizožu video, kur arī nespējām realizēt savus momentus, skatījāmies un rādījām puišiem. Punktu, protams, varēja būt vairāk, taču ir tas, kas ir."

Vai nav problemātiski dažu dienu laikā pāriet no mākslīgā uz zāles segumu?
Šomko: "Viss kārtībā. Mums Astanā jau ir izveidojies pieradums. Piemēram, es spēlēju "Astana", un mums segums var mainīties katru nedēļu – no mākslīgā seguma pārej uz dabīgo zāli un otrādi. Tā ka pie tā jau esmu pieradis."
Kuats: "Pilnībā piekrītu, mums ir tāda pati situācija."

Mūsu treneris pēc zaudējuma Čehijai teica, ka vajadzējis ielaist divus vārtus, lai sāktu spēlēt. Jums, šķiet, pret Nīderlandi bija tāpat – labu futbolu sākāt rādīt tikai otrajā puslaikā, kad jau bija 0:2.
Krasnožans: "Jau runājām par komandas mentalitāti. Tā veidojas no katra atsevišķa cilvēka mentalitātes, ir ļoti svarīgi pirms spēles motivēt puišus. Taču viena lieta ir tad, kad ej laukumā, lai nezaudētu, un cita – tad, kad ej, lai uzvarētu. Mums ir ļoti spēcīga apakšgrupa, tā ir pati grūtākā visā atlases ciklā. Mums tā sanāca ne tikai pēdējā spēlē pret Nīderlandi, bet arī pret Čehiju [pirmajā aplī]. Kad rezultāts bija 0:2, tad kāda vairs starpība, vai ielaidīsi arī trešos vārtus. Spēlētāji vairs nav sasaistīti, viņiem vairs nav ko zaudēt – tādā situācijā var tikai iegūt. Varbūt ar Latvijas izlasi notika tieši tas pats."

"Astana" ir paveikusi lielu varoņdarbu un iekļuvusi Čempionu līgas grupu turnīrā. Vai tagad, kad izlasei ir slikti rezultāti un atlases cikls jau iet uz beigām, valsts vairāk jūt līdzi klubam, nevis izlasei?
Šomko: "Nē, domāju, ka kluba lietas ir pavisam kas cits. Iekļūšana Čempionu līgā, protams, ir liels panākums – pirmoreiz vēsturē -, bet izlase ir pavisam kas cits. Domāju, ka tauta vienkārši pārslēdzas no viena notikuma uz otru un tagad vairāk seko līdzi izlasei."

Kazahstānas sportā ļoti populāra tēma ir naturalizācija. Kāds ir jūsu viedoklis – tā ir laba vai slikta nodarbe?
Krasnožans: "Grūti pateikt, vai tā ir laba vai slikta, ja ir kaut kāds noteikts virziens. Ir uzdevums uzlabot izlases rezultātus. Ja tam tiek dots laiks, ja dod laiku sagatavošanas procesam, ja ir jaunie futbolisti, kas tuvojas izlasei, tā ir viena pieeja. Ja attīstība ir svarīgāka par rezultātu, tad par naturalizāciju var nerunāt. Savukārt, ja gribas ātrus panākumus. Piemēram, ir tāds futzāla klubs "Kairat", kas uzvarēja UEFA Futzāla kausā. Viņi gāja pa citu ceļu, pa naturalizācijas ceļu. Ir arī trešais ceļš – gan ieguldīt līdzekļus jaunatnes sagatavošanai, gan tikt pie rezultātiem jau tagad, un tev ir iespējas to izdarīt. Kāpēc gan nenaturalizēt futbolistus?

Bet mēs to nevēlamies darīt darīšanas pēc. Pirmkārt, jautājums, kāda ir šā spēlētāja kvalitāte. Šim futbolistam ir jābūt jūtami spēcīgākam, un ir jāzina, ka tuvāko gadu laikā Kazahstānā šajā pozīcijā neizaugs neviens spēlētājs. Ja zina situāciju jaunatnes izlasē, ja zina situāciju dublieru sastāvos un, piemēram, redz, ka ir problēma centra aizsarga pozīcijā. Un vēl arī cits jautājums. Mums ir Šmitgals, pareizāk, bija, jo veselības problēmu dēļ diemžēl nevarēja ierasties, Merkelam tas pats un citi. Tie ir [naturalizēti] spēlētāji, kuri ir dzimuši Kazahstānā, un viņiem ir visas tiesības spēlēt izlasē.

Šajā sakarā jautājums ir par to, ko tu vēlies un ko vari izdarīt. Pašreiz vēlētos, lai augtu tie spēlētāji, kuri mums jau ir un kuri ir Kazahstānas pilsoņi."

Jau teicāt, ka Šmitgals, Engels, Gurmans un citi ir dzimuši Kazahstānā un ir ar saknēm Kazahstānā. Taču pret Nīderlandi spēlēja arī Malijs un Geterijevs – ukrainis un krievs -, kuri nav dzimuši Kazahstānā un tajā nav arī dzīvojuši vismaz piecus gadus, kā prasa noteikumi. Vai viņiem ir īpaša atļauja no UEFA?
Krasnožans: "Ir arī citi punkti. Bez tā, ka pats spēlētājs var būt dzimis Kazahstānā, ir punkts arī par to, ka Kazahstānā var būt dzimuši arī vecmāmiņas, vectēvi, vecāki."

Protams. Tātad viņi [šo punktu] ir izpildījuši?
Krasnožans: "Katrā ziņā es ar šiem jautājumiem nenodarbojos, pareizi? Jā, viņiem ir tāds dokuments, kas apliecina, ka tā ir."

Agrāk, cik atceros, daudz Kazahstānas izlases spēlētāju spēlēja Krievijas Premjerlīgā, Nacionālajā līgā, citos postpadomju čempionātos. Tagad gandrīz visi ir no Kazahstānas. Ar ko tas saistīts – vietējā čempionāta spēku vai citiem faktoriem?
Krasnožans: "Atbilde ir acīmredzama. Ja uzlabojas darba apstākļi un nav nepieciešamības nekur aizbraukt, tu paliec un spēlē mājās. Tur esi dzimis, tur apkārt ir ne tikai darbs, bet arī bērni, ģimene, draugi, radinieki. Domāju, ka agrāk [Kazahstānas čempionāta] apstākļu un samaksas līmenis nebija tik augsts. Un tad talantīgākā paaudze – gan Smakovs, gan Karpovičs un diezgan daudz citu futbolistu – brauca prom un spēlēja Krievijas čempionātā. Domāju, ka šobrīd futbolistus šeit daudz kas apmierina un viņi šeit var progresēt. Es neatteiktos, ja izlasē būtu pēc iespējas vairāk leģionāru, taču nevis naturalizēto, bet gan vietējo, kuri paši brauktu uz ārzemēm. Tad viņiem būtu diezgan laba Eiropas pieredze, kas palīdzētu arī izlasei."
Šomko: "Domāju, ka, ja būs tādi piedāvājumi, piemēram, no Krievijas, tad, protams, būs jābrauc. Ja spēlētājs brauktu, progresētu, spēlētu ārzemēs – tas izlasei nāktu par labu."
Kuats: "Nepiekritīšu jums, ka mums būtu slikts čempionāts. Mūsu čempionāts tagad ir ļoti labs, "Astana" iekļuva Čempionu līgas grupu turnīrā, "Kairat" spēlēja Eiropas līgas "play-off", pie mums brauc labi leģionāri, futbols ļoti attīstās. Ja man būs piedāvājumi, kāpēc gan nebraukt. Ja piedāvājumi būs, ar lielāko prieku braukšu uz jebkuru vietu – kaut vai pie jums uz Latviju."

Gluži kā jums, arī Paharam pirmā lielā spēle bija šā cikla sākumā. Vai kopš tā mača esat pamanījis, ka viņš kaut kā būtu mainījies?
Krasnožans: "Man nebija iespējas vērot visas spēles, tieši trenera uzvedību. Varēju skatīties televīzijas attēlu, taču tur trenerus nerāda bieži. Taču personiskā saskarsmē nemanu, ka viņš būtu stipri mainījies. Neskatoties uz to, ka tā viņam bija pirmā spēle šajā ciklā, viņam aiz muguras ir liela pieredze kā spēlētājam, aiz muguras ir laba skola. Viņam ir aizbildnis Starkova, Andrejeva personās. Un jau uzsvēru, ka izlase progresē. Arī Latvijas izlase mainīja shēmas, spēlēja ar trim aizsargiem, spēlēja gan ar diviem, gan trim centra pussargiem. Domāju, ka progress būs arī turpmāk, bet, spriežot pēc spēles, aug gan komanda, gan treneris."